Celies augšā, Gaismas pils!

Celies augšā, Gaismas pils! Mūsu senču Dievestības vērtībām jāmodina pasaule! 1915. gadā Rainis rakstīja: "Nokaut latviešu tautu ir liels zaudējums cilvēcei, jo mēs tikko sākam dot pasaulei tās dvēseles bagātības, kuras mums ir. Es zinu tikai vienu – tautasdziesmās ir veca ticība, kura būs jauna". Savu vēstuli Rainis lūdz uzglabāt, tāpēc viņa vārdi šodien ir sanieguši arī mūs. Tie ir vārdi ar pravietisku vērtību. Saruna veļu laikā ar aizsaulē aizgājušo Robertu Mūku. Latviskās Dievestības modeļa skaidrojums un augsts vērtējums, salīdzinājumā ar citu ticību un filozofisko sistēmu modeļiem, dots pasaulē pazīstamā latviešu rakstnieka, dzejnieka, izcilā  domātāja un filozofa Roberta Mūka darbos  ("Latvju velis Junga un arhetipiskās psiholoģijas skatījumā" un "Ceļā uz Rietumu nirvānu caur Latviju"). Roberts Mūks parāda, ka mūsu Dievestības dvēseliskās gudrības, ir unikālas enerģētiskās sistēmas priekšrocības, kuras Latvijā vēl nav īsti apjaustas un novērtētas, ka ceļā uz moderno Rietumu pasauli mums vislabāk var palīdzēt mūsu pašu senču Dievestība, kura joprojām ir spēcīga aktuāla un mūsdienīga. "Izcilā domātāja Mūka devums ir nezūdošs un īpaši vērtīgs ar to, ka tas ir tilta cēlējs starp dažādām domāšanas tradīcijām, savienojot latviskās dzīves izpratni ar pasaules filozofisko elpu. Šīs pasaules prāts ar savu plašumu un dziļumu guva atbalsi dzimtajā Latvijā un daudzās citās zemēs." (V. Vīķe Freiberga) Roberta Mūka grāmatas par latviešu Dievestību tulkotas daudzās pasaules tautu valodās! Savos darbos R. Mūks parāda, ka latviešu cilvēks, ceļojot uz nākotni – Rietumu nirvānu mierīgu prātu  var ņemt sev līdzi mītā pamatoto senču Dievestību, ka dainu un ticējumu pasaule joprojām pieder šodienai, to ir iespējams atdzīvināt. ka dievi un senatnes mīti ir dzīvi un tiem ir vieta arī moderna cilvēka apziņā. Mūsu senču pasaules aina bija daudzcentriska, kuras pamatā bija doma  par visu lietu cirkulāciju, radīšana tajā notika nepārtraukti – bez sākuma un beigām. Tā bija nepātraukta norise, kurā piedalās labais un ļaunais. Iztēles spējas ietekmēja daba, kura visa bija apgarota.           Cilvēks nepārtraukti nojauc veco pasauli un rada jaunu. Tautasdziesmās vislabāk to izsaka motīvs par kannas sasišanu gabalos. Kannu, kas šinī gadījumā simbolizē pasauli, sadauza pats Dievs, vai Jānis  (vasaras saulgriežos). Pasaules radīšanu no jauna veic Māra: Dieviņš kannu sadauzīja Pa vienam gabalam; Mīļā Māra sastīpoja Ar sudraba stīpiņām. Zīmīgi, ka Dievs un Māra šeit parādās kā pāris (debess un zeme, vīrišķais un sievišķais). Pats Dievs nevilcinās izjaukt pašradīto pasaules kārtību un harmoniju un ļauj to rekonstruēt Mārai – sievietei. Pasaules radīšana latviešu, kā arī daudzu citu tautu priekšstatos saistās ar ūdeņiem. Latvieši nebija mistiski prātotāji un nevēlējas apvienoties ar Dievu, tā vietā viņi dod priekšroku estētiskam skatījumam un pietuvojās lietām ar bagātu fantāziju.           Dainu pasaulē distances starp cilvēcisko un dievišķo nav. Visa pasaule ir  dievišķā gara piesātināta (apdvēseļota) un dievības tiek uzrunātas intīmā un familiārā stilā, gluži kā tuvi cilvēki vai ģimenes locekļi. Senlatviešu Mīļdieviņš ir personificēts bez mistikas, majestātiskuma un bailēm.  Mūsu senču Dievs ir sirsnīgs, dievišķs draugs.                           Pirms sagaidāmās Dieva sērsmes latvieši šķīstīja savu dvēseli, uzposa viensētu, pušķoja māju un istabu puķēm un dzīvības koku zariem (egles, priedes u.c.) un visur aizdedzināja gaišas gunis: Dedziet gaišu guni, Laidiet Dievu istabā: Dieviņš brauca pa kalniņu Sudrabotu mētelīti.           Pastāvēja ticība, ka visu pasauli caurstrāvo pārdabisks spēks un apdvēseļo jeb atdzīvina visas organiskās un neorganiskās dabas parādības. Sevišķi personificēja dievības, kas spēlēja radoša darba aizsardzības lomu. Cilvēkiem vajadzīgās lietas vai derīgos priekšmetus uzskatīja par kaut kādas varas apsēstiem, respektīvi – par tēliem. Ne tikai cilvēka dzīve, bet visa apkārtne – birzs, kalni, avots, koks, akmens u.c. izrādījās pakļauti šai varai, ko visur ieraudzīja un godināja. Tātad toreiz visa latviešu pasaule bija īpatnējs, pastāvīgs spēka pieblīvējums. Senais cilvēks varēja uzaicināt dievību ciemos ("pavakarēt") un nejutās izbrīnījies, ka Māra vai Laima parādījās čūskas (zalkša) vai vaboles izskatā. Cilvēki ticēja, ka nedzīvas lietas var atdzīvoties, dzīvās uz laiku pārvērsties nedzīvās. Dvēsele vienmēr domā  un rada tēlos. Katra lieta ir tēls, ja vien uz to skatās iztēles acīm. Radošā iztēle ir ne tikai māksla avots, bet dzīvinošais spēks  un galvenais faktors; tā izārda, izkliedē, lai radītu no jauna un apvienotu. Latviskās personificēšanas nolūks ir glābt dvēseli no iespējamā egocentrisma , lokalizējot apziņu  vai apzinīgumu daudzos centros un figūrās. Latvietis ir induvidiālists, bet nekādā gadījumā  – egoists. Senos laikos pastāvēja ticība, ka dvēsele ir "pats". Šāda vīzija neizslēdz centra ideju kā tādu, par to, starp citu, liecina kosmiskā koka tēls; seno tautu mitoloģija stāsta par neparastu pasaules centrā uzaugušu koku, kam saknes iesniedzas dziļi pazemē, bet galotne – debesīs. Koka funkcija uzturēt sakarus starp dažādām kosmosa daļām. Latvietim šo saiknes uzturēšanu veic garā pupa, un Jāņos kārts vai stabs. Latvietim šī pasaule ir nirvāna. Ne velti tautasdziesmas sauktas par Dieva dziesmām. Tajās atklājas senču "dievestīgā dzīvošana"; "Es Dieviņu pieminēju i rītā, vakarā." Bet šādu dzīvošanu sevišķi neizdalīja, jo nebija vajadzības. Latvietis par Dievu nevis runā, diskutē, bet dzied, jo viņu var izteikt tikai tēlu valodā. Tāpat viņš nevelta Dievam īpašas svinības, vienkārši aicina būt klāt godos un svinībās: dievkalpošana  nav tikai svētdienu un svētku nodarbe, tā ir daļa no ikdienas dzīves. Latvietis pat nāvē dodas dziedādams: Vedat mani dziedādami, Nevedat raudādami: Lai iet mana dvēselīte Pie Dieviņa dziedādama. Iespējams, nostāja skaidrojama ar to, ka senlatvieši savus mirušos uzskatīja par sarggariem un tāpēc apglabāja svinīgi. Velis mūs sargā, veļu kults bija senlatviešu dzīves augstākais kāpinājums. Tas viņu ievadīja saskarē ar mirušajiem. Ar to ik gadus atjaunoja, stiprināja un uzturēja divu pasauļu sakaru. Mirušais dzīvo citā veidā, tas visu dzird, redz, saprot, zina un var darīt to, ko dzīvie nespēj. Šādā nozīmē var teikt: velis  kā cilvēka tēls, t.i., viņa īstā būtība, viņsaulē ir dzīvāks par dzīvajiem. Cilvēks bez sava veļa, resp., t.i., cilvēks, kurā iztēles spēks ir izplēnējis vai gandrīz pilnīgi izzudis (kā tas ir modernā tehnoloģiski orientētā pasaules pilsoņa gadījumā), nav nekas daudz vairāk par sagremotu barības konglomerātu, automāts, kura dzīvi nosaka griba pakļaut dabu racionālā prāta iegribām. Pēc dzenbudisma mācības visu nelaimju cēlonis ir delūzija, pārliecība, ka cilvēks var izolēties no visas pārējās pasaules, ignorējot psihiskā faktora klātieni visā esošajā, ieskaitot racionālo imperiālistisko prātu. Senlatvietim šādas delūzijas nav, tādēļ var teikt, ka viņš praktizē dzen dabiski, neatsaucoties uz importētām Austrumu  gudrībām, bet iespējams, tas ir tikai tāpēc, ka viņš var spontāni un bez sevišķas piepūles pāriet no apziņas egocentriskās bāzes uz poētisko bāzi. Budismā to dēvē par satori: stāvoklis, kurā garīgais un materiālais, viņsaulīgais un šaisaulīgais savstarpēji mijiedarbojas un papildinās.           Nāve latvietim ir nevis beigu akts, bet jaunas dzīves ievadījums  tēlu pasaulē.           Rietumnieku aizraušanās ar Austrumu reliģijām un filozofijām, kuru nolūks ir transcendēt cilvēka ego ilūziju ir iestrēgusi strupceļā. Austrumnieku gudrības daudziem kļuva nevis par Rietumu "mentalitātes" transformācijas līdzekli, bet tieši otrādi – tās intensificēja rietumu cilvēka neremdināmo tieksmi pēc gaismas (visa gaišā un pacilājošā ), varas un kontroles. Šajā sakarā der atcerēties ķīniešu teicienu: "Ja nepareizs cilvēks lieto pareizu metodi, tad pareizā metode darbojas nepareizā veidā." Citiem vārdiem – par strupceļu ir atbildīga rietumnieka neierobežotā ticība pareizai metodei.           Austrumu  garīgo vērtību mehāniska pārstādīšana Rietumu augsnē ir rezultējusi sava veida "garīgu materiālismu": cilvēki piekopj "garīgumu", lai stiprinātu un vēl vairāk nostabilizētu ego. Tādu nokontrolētu audzelīgumu var dēvēt kā hubris, ko nepareizi tulko kā "lepnība". Grieķu vārds hubris  nozīmē "sacelties, dumpoties". Šai gadījumā tas norāda uz fanātiskiem arvien jaunas garīgās pieredzes meklējumiem, kas beidzas ego mānijā, nepārtrauktā riņķošanā pašam ap savu centru. Plašākā kontekstā hubris apzīmē groteski pārspīlētu vīrišķīgumu un racionālismu. Mūsdienu cilvēku lielā mērā pamato fakts, ka "garīgo" spirituālo sajauc ar prātu. Viņš ir nodevies tam, ko dēvē par "taisnu domāšanu" pretstatā fantāzijas domāšanai jeb poētiskai loģikai. Visspilgtāk tas izpaužas zinātnē un tehnoloģijā. Šī tipa cilvēks ir gatavs darīt visu, lai nevajadzētu nostāties vaigu vaigā ar savu dvēseli. Viņš praktizē jogu, piekopj stingru diētu, mehāniski atkārto mistiskus tekstus tikai tāpēc, ka netic  kaut kā laba un vērtīga esamībai paša dvēseles dzīlēs. R. Mūks to pierāda ar K. G. Junga vārdiem : "Mums jāmeklē Austrumu vērtības mūsu iekšienē ... mūsos pašos, zemapziņā. Aizņemoties tās no Austrumiem rietumnieks lieku reizi pierāda, ka viss labais ir ārpusē un no turienes tas ievadāms mūsu tukšajās dvēselēs." K. G. Junga galvenais nopelns un viņa vēsturiskā loma – viņš, atgriežoties pie dvēseles, atdzīvināja tēlu pasauli. K. G. Jungs apgrieza otrādi procesu, kas 325. gadā Nīkajas koncilā reducēja dvēseli uz racionālu garu. Tieši toreiz izveidojās modelis, pēc kura apollonisko garu un maskulīno (vīrišķo) ego uzskata par svarīgākiem nekā konkrētā un feminīnā (sievišķā) iztēles psiholoģiju. Rietumu teoloģijas Dievs kā visaugstākā labestība ir ne tikai neadekvāts, bet arī psihiski kropļojošs, jo Dievs vienādots tikai ar garu.           Kaut gan iztēle turpina plaukt arī Rietumu mākslā, tās sabiedrība tomēr ir izraidījusi iztēli no savām kulturālām un reliģiskām vīzijām, kuras var raksturot kā divu vēsturisku virzienu: apolloniskā ego un ebreju monoteiskā etosa  (uzskats, normu kopums, ka eksistē tikai viens Dievs)  saplūdumu protestantiskā versijā, kas pieņem, ka cilvēks vispilnvērtīgāk dzīvo, noliedzot visu to, ko nevar pakļaut loģiskā prāta imperatīvam (pavēlēšanai). Fantāzijai  un iztēlei cilvēks neuzticas tāpēc, ka tajā atklājas nekontrolējamais, spontānais gars. Bailēs no dzīves un nāves viņš  uzceļ aizsargvaļņus, kas ļauj iedomāties, ka viņš var kontrolēt savu dzīvošanu un miršanu, ka viņam ir unikāla paštaisīta personība – identitāte, kurai viņš neiedrošinās uzkliegt: atšujies! Starp mūsdienu psihologiem un filozofiem valda gandrīz pilnīga vienprātība, ka Rietumu ebrejiski – protestantiskais apziņas tips cieš no pārmērīgas lepnības jeb hybris. Uzpūstais, pompozais ego ir sācis trakot un vairs nav valdāms. Bailes no tēliem un iztēles ir rezultējušās apsēstībā ar cilvēka ideālu, kas nicina tēlus un klausa tikai taures skaņām ceļā uz mūžīgās gaismas valstību. Rietumu psiholoģija līdz šim ir skatījusies uz dvēseli ego gaismojumā, nevis uz ego – dvēseles izgaismojumā. Visa Rietumu filozofija un zinātne nav nekas vairāk kā agresīvs mēģinājums pārtvērst visas lietas, ieskaitot psihi, par objektiem, kas ir pakļauti cilvēka prāta kontrolei. Savos darbos R. Mūks uzsver, ka iztēle būtu jāuzskata par abu – Austrumu un Rietumu garīgo disciplīnu kopējo pamatu, protams pieņemot, ka tās grib transcendēt visus iespējamos duālismus, saredzot "mūžīgās vērtības", jo nav cita veida, kādā cilvēks var kļūt patiesi cilvēcisks un brīvs. R. Mūku nodarbina  provocējošs jautājums – kāpēc latviešiem nav ģēniju?  Atbilde varētu būt gaužām vienkārša; mums nav ģēniju tāpēc, ka latviešu tauta kā tāda ir ģeniāla. Ģenialitāte inkarnējusies tautas kolektīvajā dvēselē jeb zemapziņā, un tā izpaužas dzejnieku un māsklinieku darbos tikai kā atsevišķi talantīgi uzliesmojumi." Tēlu pasaulē nav duālisma starp Dievu un cilvēku, garīgo un miesīgo, vīrišķo un sievišķo.           Abstrakto domāšanu var uzskatīt par sava veida deģenerācijas  un visu lietu desakralizācijas produktu. Poētiskā domāšana neatsvešina no dzīvās dzīves norisēm, kā tas notiek tīro abstrakciju  gadījumā. Tieši otrādi, tā pietuvina dzīvei, kurā sakrālais (svētais) un profānais (laicīgais) līdzsvaro un balsta viens otru un ļauj "turēt Dievu", vienlaikus paturot spēju ar visu sirdi nodoties  "zemes priekiem". Dvēsele ir lielā burve, pirmatnējā sieviete, kas apbur vīrišķo prātu,  lai tas atkal atgrieztos mājās šķīstīts un apdvēseļots. Galu galā tas nemaz nav slikti. Vai tad labāk nav būt ģeniālai visai tautai? Gulties  un celties "zem Dieviņa kājiņām"? Un, ja Dievu neiedomājamies kā burtiski divkājainu būtni, respektīvi, ja latviešu mitoloģija nav šķirama no viņu psiholoģijas, tad var droši teikt: paliksim vien turpat, kur esam bijuši kopš aizseniem laikiem, – latviskajā nirvānā vai precīzāk, nepārtrauktā ceļā uz nirvānu. Atrodoties šai ceļā, nav jānorobežojas no modernās pasaules, ieskaitot zinātniski tehnoloģiskā gara klejojumus, jo arī tie ir daļa no ceļojuma un kā tādi sakņojas augšupejas un progresa fantāzijā.        Atgriezties pie savām saknēm un mainīt apziņu, ir iespējams, to nenoniecinot!  Ar Mīlestību pieminot, latviskās Dievestības  vērtību daudzinātājus, izcilos domātājus Raini un R. Mūku! Materiāls sagatavots pēc R. Mūka darbiem. Ilze Liepiņa