otrdiena, 2012. gada 10. janvāris

Ideāls piemērs mums latviešiem...


Komentārs: Ideāls piemērs mums latviešiem – ceļš, kas paver iespēju kļūt par lielu tautu citu tautu vidū un gūt iespēju dzīvot harmonijā ar Dieva laistās pasaules likumiem un kārtību.

Īss ieskats A. Maslova grāmatā KONFŪCIJS - Visas pasaules filozofija 30 minūtēs.
(Citāti no grāmatas bez replikām, bet ar īsu komentāru apskata beigās – sagatavoja Irēna Saprovska.)

Konfūcijs (551.- 479.g.p.m.e.), kura vārds ķīniešu valodā skan kā Kundzi vai Kungs Fu Cu (Viedais kungs). Viņu dēvē par ķīniešu nācijas Simbolu un Skolotāju. Visa ķīniešu tikumiskā attīstība vienmēr ir uztverta kā Konfūcija atstātā mantojuma apgūšana un īstenošana: tās ir viņa sarunas ar mācekļiem, pamācības valdniekiem, tiekšanās uz „cildenā vīra” (dzjuņdzi), ideālu.
Pastāv pilnīgi standartizēts Konfūcija sludināto pamat atziņu izklāsts. Šis izklāsts daļēji izriet no viņa izteicienu krājuma „Luņjui” (parastais tulkojums: „Pārrunas un spriedumi”). Daļa no stāstu un Konfūcija izteicienu iekļauta lielajā mācību grāmatā „Lidzi”- „Piezīmes par rituālu”, kas satura ziņā daļēji atkārto „Luņjui” izteicienus. Līdz ar to tādu pierakstu, kuri tieši attiektos uz Konfūcija dzīves laiku ir visai maz, tāpēc viņa biogrāfijas detaļas ir tikai šķietamas.
-----------------------------------------
            Par sevi Konfūcijam nepatika stāstīt, un savu dzīves ceļu viņš spēja aprakstīt dažās rindiņās: „Piecpadsmit gadu vecumā es pievērsu savas domas mācībām. Trīsdesmit gadu vecumā biju ieguvis patstāvību. Četrdesmit gadu vecumā spēju atbrīvoties no šaubām. Piecdesmit gadu vecumā es iepazinu Debesu gribu. Sešdesmit gadu vecumā iemācījos atšķirt patiesību no meliem. Septiņdesmit gadu vecumā es sāku sekot savām sirds vēlmēm un nepārkāpu rituālu”.
Šajā izteikumā redzams viss Konfūcijs – kā cilvēks un kā tradīcijas ideāls. Viņa ceļš no mācīšanās caur „Debesu gribu” iepazīšanu uz „sirds vēlmēm” un labprātīgu to uzvedības normu ievērošanu, kuras viņš uzskatīja par svētām „Debesu noteiktām, - šis viņa ceļš kļuva par visas ķīniešu tradīcijas tikumisko orientieri. Viņa mācība ir ļoti daudzšķautnaina: tā ietver sevī garīgās un sociālās normas, kas tika nodotas no paaudzes paaudzē gandrīz divarpus tūkstoš gadu garumā. Šīs normas attiecas uz cilvēka audzināšanu, noteica viņa uzvedību ģimenē, dienestā un sabiedrībā, kā arī ievirzīja noteiktā gultnē domāšanu. Līdz pat šim laikam tieši konfūcisms ir tas avots, no kura izplūst milzīgs garīgais lādiņš, kāds piemīt visai ķīniešu nācijai.
------------------------------------------
Kas ir Konfūcija laika Ķīna? Pirmām kārtām tā ir ķildu plosīta, daudzās valstiņās sašķelta zeme . . Tas viss liecina, ka „Padebešu valsts ir zaudējusi harmoniju” un, kā uzskatīja pats Konfūcijs „cēlās senatnes” zelta laikmets palicis pagātnē. Konfūciju vispār kopš jaunības gadiem valdzināja aizgājušo gadu laikmetu likumu pievilcīgums, to laikmetu, kad pastāvēja ideāla pārvalde, kad vēl nebija sarauta saikne starp cilvēkiem un gariem. Viņa ideāls ir atgriešanās pie aizgājušo gadsimtu stabilitātes, ideāla valdnieka meklējumi – valdnieka, kurš līdzinātos senlaiku gudrajiem, kas „dzīvoja saskaņā ar Debesīm”. Pēc būtības viņš meklē valdnieku – magu, kas nesaraujami saistīts ar Debesīm un translē uz zemi Debesu svētību. Tas ir arī aicinājums katram cilvēkam ievērot veselu rituālo noteikumu kompleksu un pat domāt noteikta veida domas, kas ļauj pastāvīgi uzturēt saikni starp Debesīm un zemi . . Atšķirībā no daudziem gandrīz leģendāriem ķīniešu skolotājiem, tādiem kā , piemēram, Laodzi un Huandi, Konfūcijs ir absolūti reāls personāžs. .Viņš nav atsvešināts no jūtu un emociju pasaules kā budists, nav tik brīnumains savos stāstos kā Džuandzi, viņam nepiemīt pārdabiskas spējas kā daoistu magiem. Viņš ir tāds pats kā visi un tomēr daudz vairāk mistisks nekā desmitiem citu garīgo skolotāju Senajā Ķīnā . . viņš ir apbrīnojami viengabalains: „Mans ceļš ir visu sasaistīt vienkopus”, Konfūcijs saka savam skolniekam. Viņu saprast ir vienkārši – viņš nekad nerunā par transcendentām, apslēptām, mistiskām lietām. Ir lietas, kas mūsu apziņai nav pieejamas . . Un Skolotājs runāja par ko citu: nevis par to, no kurienes radušies cilvēki, bet par to, kādiem viņiem jābūt, par viņu morālajām un ētiskajām kvalitātēm. Viņš domāja nevis par Debesu un Zemes rašanos, bet par to, kā cilvēkam saprast augstāko „gribu” un nebūt pretrunā ar to. Konfūcija mācība pirmām kārtām ir zināšanas par katrai personībai piemītošo cilvēcisko, un šajā sakarībā Visums viņam ir antropocentrisks, proti, cilvēks tajā ir Debesu impulsu un garu gribas iemiesojuma centrs. Taču ir jābūt arī kādam īstena cilvēka paraugam. Konfūcijs to nosauca par „cildeno vīru”, kas iemieso sevī visas tikumiskās īpašības: vīrišķību un humānismu, patiesīgumu un cilvēciskumu, mērenību vēlmēs un uzticību, pienākuma un taisnīguma jūtas.
Uzskata, ka konfūcisms ir izcils ķīniešu filozofiskais un garīgais mantojums, un daļēji tā ir taisnība. Tomēr konfūcisma būtība meklējama dziļāk. Tā nav pat nacionālā ideja – tā ir nacionālā psiholoģija . . Konfūcisms ir politiska ideja, kas apvieno Ķīnu. Tas ir arī absolūts ķīniešu tautas nacionālā rakstura nospiedums. .Viņš apcerēja „šīszemes” lietas brīnumainā kārtā reducējot jebkuru svēto rituālo principu līdz ikdienas darbībai . . Konfūcija mācības drīzāk ir lozungs, nevis mācība, drīzāk elastīga un transformējama tēze par to, kas jāuzskata par „paveiktu atbilstoši rituālam”. . Konfūcisms Ķīnā veica faktiski visas reliģijas funkcijas un tādējādi kļuva par nacionālu kvazireliģiju. Katrā ziņā cita veida reliģisko apziņu Tālie Austrumi nav pazinuši . . Konfūcijs – filozofs. Daļēji tā ir nodeva ķīniešu zinātniekiem, kuri 20.gs. pirmajā pusē centās konstatēt savā vēsturē „filozofiju” un pielīdzināt savu attīstību Rietumu tradīcijai . . Turpretī Konfūcijs kā mistiķis – medijs, kā garīgais audzinātājs ir sarežģīts, daudzšķautņains un visai grūti saprotams, lai gan tieši tāpēc viņš ir pārsteidzoši interesants un tieši tāpēc viņa mācībai piemīt tik liela vitalitāte. Neviena filozofiska mācība, ko mums snieguši pat visspožākie Rietumu gudrajie, ar Aristoteli un Seneku sākot un ar Hēgeli, Nīči un Kirkegoru beidzot, nekad neviena nav kļuvusi nedz par valsts doktrīnu, nedz daudzu paaudžu dzīves jēgu. Pēc dažiem gadsimtiem, bet dažkārt arī krietni vien ātrāk, šīs filozofijas skolas ir atstājušas pēc sevis nevis sekotāju skolas, bet gan tikai zinātniekus sholastus, kas metodiski studē iepriekšējo paaudžu darbus. Uz filozofisku pētījumu pamatiem Rietumos ir radušās universitātes un akadēmijas, bet nekādā ziņā ne valstiskas kopības. Rietumu filozofs vienmēr ir spilgta individualitāte ar personisku, individuālu pasaules redzējumu. Konfūcijs apzināti uzsver, ka viņš tikai „nodod tālāk, nevis rada”. Viņš izceļ gaismā, nodod nīcīgajai pasaulei senās maģiskās zinības, to skaitā arī formas, kādās tiek traktēta rituāla jēga, viņš māca dzīvot pēc rituāla, domāt pēc likumiem, pārvaldīt valsti saskaņā ar „Debesu gribu”. Acīmredzot viņš nav filozofs šā vārda klasiskajā izpratnē.
Uz ko tad Konfūcijs orientē savus mācekļus? . . viss process pamatojies uz četrām „disciplīnām”- 1) „veņ”- senie raksti, kuros „cildenajiem vīriem” jāgūst radošais impulss, salīdzinot sevi ar aizritējušo gadsimtu ideālu; 2)”sin”- rīcība jeb darbība: tas, kā ir jārīkojas „cildenajam vīram”, iemiesojot seno kanonu ideālu: 3) „džun”- uzticība. Šeit runa bija par uzticību gan mācībai, gan valdniekam, gan saviem skolotājiem – kā reālajiem, tā arī mistiskajiem: 4) „siņ”- ticība jeb patiesīgums. . Konfūcijs mācīja ar „Dzeju kanonu”, „vēstures kanonu”, rituāliem un mūziku . . un savās pamācībās viņš vismazāk bija filozofs, bet daudz vairāk – „Debesu gribas” interpretētājs . . Konfūcijs runā vienlīdz vienkārši un saprotami gan ar mācekļiem un valdniekiem, gan ar aristokrātiem un parastiem ļaudīm. Un tāpēc viņa runās pat mūsdienās jebkurš cilvēks var pasmelties kā sadzīviskus padomus, tā arī garīgas atklāsmes . . konfūcisms, tāpat kā visa ķīniešu tradīcija, ir nevis morālisks, bet gan pragmatisks . . un pats galvenais, Konfūcijs saskata savu misiju kalpošanā valdniekiem un ļaužu izglītošanā, nevis askētiskā vientuļnieka nošķirtībā.
Runa vairs nav tik daudz par cilvēku Konfūciju, cik par īpašu garīgu būtni, kura pilda visas ķīniešu tautas senča – aizgādņa lomu . . Dabiski, ka tajā brīdī, kad konfūcisms no Konfūcija personiskās mācības pārvērtās par valsts morālpolitisko doktrīnu daudzas agrīnās misticisma iezīmes, kas piemīt pašam Konfūcija mācības garam, izzuda.
------------------------------------------
Visos Konfūcija pārspriedumos visspilgtāk izceļas „cildenā vīra”(dzjuņdzi) tēls – ideāls tipāžs . . „Cildenais vīrs” ir stingrs, bet bez dusmām, viņš ir kluss un mierīgs, gluži loģiski, pretējs „mazajiem cilvēkiem”(sjau žeņ), kuri nespēj izprast un ievērot dzīves rituālo pusi, just cilvēciskumu, cieņu pret vecākiem cilvēkiem, izpildīt savu pienākumu pret valdnieku. Viņš ir tas, kurš „zina Debesu gribu”, un tieši tas viņu atšķir no parastajiem ļaudīm.. „Cildenais vīrs” ir kļuvis par visas Konfūcisma tradīcijas simbolu, par katra kalpojoša ierēdņa vai godprātīga ķīniešu sabiedrības locekļa paraugu, uz ko tiekties. . Viņu ideāls atradās senā pagātnē, kuru domātāji nemainīgi dēvēja ne citādi kā par „cildeno senatni”. . Kas piemita senčiem, tam ir jāpiemīt arī viņu pēctečiem, un tātad cilvēki studē savas sākotnējās kvalitātes, „sevi mātes klēpī”
. . „Sīkajam cilvēkam” nav svētības, viņš rīkojas pakļaujoties impulsiem, nevis pēc Debesu pavēles. Turpretī „cildenais vīrs” ir prasīgs pret sevi, atšķirībā no „mazā cilvēka”, kurš ir prasīgs pret citiem. „Cildenā vīra” ideālam ir svešas aklas un palaikam pat nežēlīgas reformas. Gluži otrādi – viņš ieaug senatnē, smeļas no tās un pēc tam ir pacietīgs un iecietīgs pret citiem . . Īstens gudrais nebaidās pazemoties, draudzējoties ar cilvēku, kas nav „viņa kārtas”. Gluži otrādi – viņš ar savu klātbūtni padara cildenāku visu, kas ir ap viņu . . „cildenajam vīram” nav arī jāiejaucas citu cilvēku darīšanās – viņš tiem vienīgi sniedz atbalstu, palīdz, jo „cildenais vīrs” atbalsta cilvēkus viņu labajos darbos un neatbalsta sliktajos. Turpretī „sīkais cilvēks” rīkojas otrādi. „Cildena vīra” domas vienmēr ir par augstāko, par pašu vārāko un kultūrā nesasniedzamo. Būtībā tā arī ir domāšana par pašas kultūras jēgu . .Šim „cildenam vīram”, lai cik pārsteidzoši tas būtu, nekas īpašs nav jāzina, tāpat kā viņam nav jāiegūst pilnīgas zināšanas. Un arī šīs zināšanas ir gūtas ne tik daudz mācību ceļā, cik saņemot mistisku Debesu sūtījumu . . Pats Konfūcijs reiz ir uzdevis jautājumu: „Vai dzjuņdzi ir daudz jāzina? Pavisam nedaudz”. Tādējādi „jāzina” parastajam cilvēkam, turpretī dzjuņdzi savas zināšanas gūst ne mācīšanās ceļā. Tieši savos vārdos apslēpta „cildenā vīra” zināšanu būtības sakne – tās nav no šīs pasaules . .Dzjuņdzi pēc būtības ir tas pats medijs, starpnieks starp cilvēku pasauli un garu pasauli, kurš, pateicoties savai rituāla zināšanai spēj stāties kontaktā ar Debesīm. . „cildenā vīra” absolūtais iemiesojums ir pats valdnieks . . viņš ir tas, kurš spēj sajust laikmetu saikni un nodot agrāko paaudžu mistiskās gudrības impulsu . . Ar savu klātbūtni „cildenais vīrs” nodibina visu lietu absolūto līdzsvaru, harmoniju un saskaņu . .”Cildenam vīram” raksturīga arī īpaši bijīga attieksme pret vecākiem un senčiem . . sludināja nevis gluži vienkārši cieņu pret vecākiem, bet arī nepieciešamību nodibināt īpašu maģisku saikni ar senčiem, ar sen aizgājušajām dvēselēm.
  Rūpes par vecākiem ir tikai senču kulta sastāvdaļa, un tieši priekšteču gari dod cilvēkam iespēju audzināt sevī „žeņ” (Šim vārdam ir daudz tulkojumu: cilvēciskums, cilvēkmīlestība, žēlsirdība, labestība. „Žeņ”- tas ir vārds, kas būtībā raksturo pareizu, tikumīgu dzīvi.). . tieši „žeņ” nosaka cik stipra ir rituāli svētā saikne starp cilvēku un viņpasauli. Tā ir spēja pastāvīgi saglabāt saikni ar Debesu spēkiem, ar senču gariem. . Patiesībā šī doma atspoguļojas arī paša hieroglifa žeņ rakstībā, kas sastāv no grafēmas „cilvēks” un divām horizontālām līnijām. Cilvēks kā Visuma triādes daļa savieno divas citas sākotnes – Debesis un Zemi. Zīmīgi, ka „žeņ” atšķirībā no daudzām citām kvalitātēm nav iespējams iegūt mācīšanās ceļā, to var tikai saņemt, sasniegt, uzņemt . .Vajag tikai pēc „žeņ” tiekties – un „žeņ” tūdaļ pat atnāk . . „Žeņ” nebūt nav „īpašība sev pašam”, savas godkāres apmierināšanai, bet tieši „līkā iztaisnošanai”, proti, kalpošanai cilvēkiem . . audzināšana vienīgi atver šim „žeņ” kanālu, lai tas būtu iespējams. . Ne velti gudrajiem māca „nobriedināt” cilvēkā cilvēciskumu, nevis to iepotēt. Konfūcijs precizēja: „Audzināt tiešumu un izvairīties no izkropļojumiem. Tad arī līko var padarīt taisnu”. Lai sasniegtu „žeņ”, patiesi vajadzīgs morāls varoņdarbs, kas no „cildenā vīra” var prasīt pat sevis ziedošanu - ziedošanos, nevis pazemošanos . . Konfūcijs teica: „Cildenais vīrs” var aiziet, bet nevar pakrist, viņam var šķist, ka ir piemānīts, taču piemānīts viņš nebūs”. Ir skaidri redzams, ka ar jēdzienu „žeņ” apzīmē nevis morālu kategoriju, bet gan mistisku pārdzīvojumu, ko budisma kultūrā sauc par atbrīvošanos, daoismā – par apskaidrību un kas liecina par izmainīta apziņas stāvokļa iestāšanos.
------------------------------------
Daudzu nākamo gadsimtu gaitā Konfūcija tēlu un viņa tekstus daudzkārt izmantojuši visdažādākie cilvēki – viduslaiku komentētāji, politiķi, valdnieki. Konfūcija sākotnējā skaidrā doma tika dziļi aprakta zem komentāriem un ieslēpta stereotipos, bet mistiķa un garīgā skolotāja tēls pakāpeniski pārvērtās par didaktiķa – filozofa tēlu.