Komentārs: Ideāls piemērs mums latviešiem – ceļš, kas paver iespēju kļūt par lielu tautu citu tautu vidū un gūt iespēju dzīvot harmonijā ar Dieva laistās pasaules likumiem un kārtību.
Īss ieskats A. Maslova grāmatā KONFŪCIJS - Visas pasaules filozofija 30 minūtēs.
(Citāti no grāmatas
bez replikām, bet ar īsu komentāru apskata beigās – sagatavoja Irēna Saprovska.)
Konfūcijs (551.- 479.g.p.m.e.),
kura vārds ķīniešu valodā skan kā Kundzi vai Kungs Fu Cu (Viedais kungs). Viņu
dēvē par ķīniešu nācijas Simbolu un Skolotāju. Visa ķīniešu tikumiskā attīstība
vienmēr ir uztverta kā Konfūcija atstātā mantojuma apgūšana un īstenošana: tās
ir viņa sarunas ar mācekļiem, pamācības valdniekiem, tiekšanās uz „cildenā
vīra” (dzjuņdzi), ideālu.
Pastāv pilnīgi
standartizēts Konfūcija sludināto pamat atziņu izklāsts. Šis izklāsts daļēji
izriet no viņa izteicienu krājuma „Luņjui” (parastais tulkojums: „Pārrunas un
spriedumi”). Daļa no stāstu un Konfūcija izteicienu iekļauta lielajā mācību
grāmatā „Lidzi”- „Piezīmes par rituālu”, kas satura ziņā daļēji atkārto
„Luņjui” izteicienus. Līdz ar to tādu pierakstu, kuri tieši attiektos uz
Konfūcija dzīves laiku ir visai maz, tāpēc viņa biogrāfijas detaļas ir tikai šķietamas.
-----------------------------------------
Par
sevi Konfūcijam nepatika stāstīt, un savu dzīves ceļu viņš spēja aprakstīt
dažās rindiņās: „Piecpadsmit gadu vecumā
es pievērsu savas domas mācībām. Trīsdesmit gadu vecumā biju ieguvis
patstāvību. Četrdesmit gadu vecumā spēju atbrīvoties no šaubām. Piecdesmit gadu
vecumā es iepazinu Debesu gribu. Sešdesmit gadu vecumā iemācījos atšķirt
patiesību no meliem. Septiņdesmit gadu vecumā es sāku sekot savām sirds vēlmēm
un nepārkāpu rituālu”.
Šajā izteikumā
redzams viss Konfūcijs – kā cilvēks un kā tradīcijas ideāls. Viņa ceļš no
mācīšanās caur „Debesu gribu” iepazīšanu uz „sirds vēlmēm” un labprātīgu to
uzvedības normu ievērošanu, kuras viņš uzskatīja par svētām „Debesu noteiktām,
- šis viņa ceļš kļuva par visas ķīniešu tradīcijas tikumisko orientieri. Viņa
mācība ir ļoti daudzšķautnaina: tā ietver sevī garīgās un sociālās normas, kas
tika nodotas no paaudzes paaudzē gandrīz divarpus tūkstoš gadu garumā. Šīs
normas attiecas uz cilvēka audzināšanu, noteica viņa uzvedību ģimenē, dienestā
un sabiedrībā, kā arī ievirzīja noteiktā gultnē domāšanu. Līdz pat šim laikam
tieši konfūcisms ir tas avots, no kura izplūst milzīgs garīgais lādiņš, kāds
piemīt visai ķīniešu nācijai.
------------------------------------------
Kas ir Konfūcija
laika Ķīna? Pirmām kārtām tā ir ķildu plosīta, daudzās valstiņās sašķelta zeme
. . Tas viss liecina, ka „Padebešu valsts ir zaudējusi harmoniju” un, kā
uzskatīja pats Konfūcijs „cēlās senatnes” zelta laikmets palicis pagātnē.
Konfūciju vispār kopš jaunības gadiem valdzināja aizgājušo gadu laikmetu likumu
pievilcīgums, to laikmetu, kad pastāvēja ideāla pārvalde, kad vēl nebija
sarauta saikne starp cilvēkiem un gariem. Viņa ideāls ir atgriešanās pie
aizgājušo gadsimtu stabilitātes, ideāla valdnieka meklējumi – valdnieka, kurš
līdzinātos senlaiku gudrajiem, kas „dzīvoja saskaņā ar Debesīm”. Pēc būtības
viņš meklē valdnieku – magu, kas nesaraujami saistīts ar Debesīm un translē uz
zemi Debesu svētību. Tas ir arī aicinājums katram cilvēkam ievērot veselu
rituālo noteikumu kompleksu un pat domāt noteikta veida domas, kas ļauj
pastāvīgi uzturēt saikni starp Debesīm un zemi . . Atšķirībā no daudziem
gandrīz leģendāriem ķīniešu skolotājiem, tādiem kā , piemēram, Laodzi un
Huandi, Konfūcijs ir absolūti reāls personāžs. .Viņš nav atsvešināts no jūtu un
emociju pasaules kā budists, nav tik brīnumains savos stāstos kā Džuandzi,
viņam nepiemīt pārdabiskas spējas kā daoistu magiem. Viņš ir tāds pats kā visi
un tomēr daudz vairāk mistisks nekā desmitiem citu garīgo skolotāju Senajā Ķīnā
. . viņš ir apbrīnojami viengabalains: „Mans
ceļš ir visu sasaistīt vienkopus”, Konfūcijs saka savam skolniekam. Viņu
saprast ir vienkārši – viņš nekad nerunā par transcendentām, apslēptām,
mistiskām lietām. Ir lietas, kas mūsu apziņai nav pieejamas . . Un Skolotājs
runāja par ko citu: nevis par to, no kurienes radušies cilvēki, bet par to,
kādiem viņiem jābūt, par viņu morālajām un ētiskajām kvalitātēm. Viņš domāja
nevis par Debesu un Zemes rašanos, bet par to, kā cilvēkam saprast augstāko
„gribu” un nebūt pretrunā ar to. Konfūcija mācība pirmām kārtām ir zināšanas
par katrai personībai piemītošo cilvēcisko, un šajā sakarībā Visums viņam ir
antropocentrisks, proti, cilvēks tajā ir Debesu impulsu un garu gribas
iemiesojuma centrs. Taču ir jābūt arī kādam īstena cilvēka paraugam. Konfūcijs
to nosauca par „cildeno vīru”, kas iemieso sevī visas tikumiskās īpašības:
vīrišķību un humānismu, patiesīgumu un cilvēciskumu, mērenību vēlmēs un
uzticību, pienākuma un taisnīguma jūtas.
Uzskata, ka konfūcisms ir izcils ķīniešu filozofiskais un garīgais
mantojums, un daļēji tā ir taisnība. Tomēr konfūcisma būtība meklējama dziļāk. Tā
nav pat nacionālā ideja – tā ir nacionālā psiholoģija . . Konfūcisms ir
politiska ideja, kas apvieno Ķīnu. Tas ir arī absolūts ķīniešu tautas nacionālā
rakstura nospiedums. .Viņš apcerēja „šīszemes” lietas brīnumainā kārtā
reducējot jebkuru svēto rituālo principu līdz ikdienas darbībai . . Konfūcija mācības
drīzāk ir lozungs, nevis mācība, drīzāk elastīga un transformējama tēze par to,
kas jāuzskata par „paveiktu atbilstoši rituālam”. . Konfūcisms Ķīnā veica
faktiski visas reliģijas funkcijas un tādējādi kļuva par nacionālu
kvazireliģiju. Katrā ziņā cita veida reliģisko apziņu Tālie Austrumi nav
pazinuši . . Konfūcijs – filozofs. Daļēji tā ir nodeva ķīniešu zinātniekiem,
kuri 20.gs. pirmajā pusē centās konstatēt savā vēsturē „filozofiju” un
pielīdzināt savu attīstību Rietumu tradīcijai . . Turpretī Konfūcijs kā
mistiķis – medijs, kā garīgais audzinātājs ir sarežģīts, daudzšķautņains un
visai grūti saprotams, lai gan tieši tāpēc viņš ir pārsteidzoši interesants un
tieši tāpēc viņa mācībai piemīt tik liela vitalitāte. Neviena filozofiska
mācība, ko mums snieguši pat visspožākie Rietumu gudrajie, ar Aristoteli un
Seneku sākot un ar Hēgeli, Nīči un Kirkegoru beidzot, nekad neviena nav kļuvusi
nedz par valsts doktrīnu, nedz daudzu paaudžu dzīves jēgu. Pēc dažiem
gadsimtiem, bet dažkārt arī krietni vien ātrāk, šīs filozofijas skolas ir
atstājušas pēc sevis nevis sekotāju skolas, bet gan tikai zinātniekus
sholastus, kas metodiski studē iepriekšējo paaudžu darbus. Uz filozofisku
pētījumu pamatiem Rietumos ir radušās universitātes un akadēmijas, bet nekādā
ziņā ne valstiskas kopības. Rietumu filozofs vienmēr ir spilgta individualitāte
ar personisku, individuālu pasaules redzējumu. Konfūcijs apzināti uzsver, ka
viņš tikai „nodod tālāk, nevis rada”.
Viņš izceļ gaismā, nodod nīcīgajai pasaulei senās maģiskās zinības, to skaitā
arī formas, kādās tiek traktēta rituāla jēga, viņš māca dzīvot pēc rituāla,
domāt pēc likumiem, pārvaldīt valsti saskaņā ar „Debesu gribu”. Acīmredzot viņš
nav filozofs šā vārda klasiskajā izpratnē.
Uz ko tad Konfūcijs
orientē savus mācekļus? . . viss process pamatojies uz četrām „disciplīnām”- 1)
„veņ”- senie raksti, kuros „cildenajiem vīriem” jāgūst radošais impulss,
salīdzinot sevi ar aizritējušo gadsimtu ideālu; 2)”sin”- rīcība jeb darbība:
tas, kā ir jārīkojas „cildenajam vīram”, iemiesojot seno kanonu ideālu: 3)
„džun”- uzticība. Šeit runa bija par uzticību gan mācībai, gan valdniekam, gan
saviem skolotājiem – kā reālajiem, tā arī mistiskajiem: 4) „siņ”- ticība jeb
patiesīgums. . Konfūcijs mācīja ar „Dzeju kanonu”, „vēstures kanonu”, rituāliem
un mūziku . . un savās pamācībās viņš vismazāk bija filozofs, bet daudz vairāk
– „Debesu gribas” interpretētājs . . Konfūcijs runā vienlīdz vienkārši un
saprotami gan ar mācekļiem un valdniekiem, gan ar aristokrātiem un parastiem
ļaudīm. Un tāpēc viņa runās pat mūsdienās jebkurš cilvēks var pasmelties kā
sadzīviskus padomus, tā arī garīgas atklāsmes . . konfūcisms, tāpat kā visa
ķīniešu tradīcija, ir nevis morālisks, bet gan pragmatisks . . un pats galvenais,
Konfūcijs saskata savu misiju kalpošanā valdniekiem un ļaužu izglītošanā, nevis
askētiskā vientuļnieka nošķirtībā.
Runa vairs nav tik
daudz par cilvēku Konfūciju, cik par īpašu garīgu būtni, kura pilda visas
ķīniešu tautas senča – aizgādņa lomu . . Dabiski, ka tajā brīdī, kad konfūcisms
no Konfūcija personiskās mācības pārvērtās par valsts morālpolitisko doktrīnu
daudzas agrīnās misticisma iezīmes, kas piemīt pašam Konfūcija mācības garam,
izzuda.
------------------------------------------
Visos Konfūcija pārspriedumos
visspilgtāk izceļas „cildenā vīra”(dzjuņdzi) tēls – ideāls tipāžs . . „Cildenais
vīrs” ir stingrs, bet bez dusmām, viņš ir kluss un mierīgs, gluži loģiski,
pretējs „mazajiem cilvēkiem”(sjau žeņ), kuri nespēj izprast un ievērot dzīves
rituālo pusi, just cilvēciskumu, cieņu pret vecākiem cilvēkiem, izpildīt savu
pienākumu pret valdnieku. Viņš ir tas, kurš „zina Debesu gribu”, un tieši tas
viņu atšķir no parastajiem ļaudīm.. „Cildenais vīrs” ir kļuvis par visas
Konfūcisma tradīcijas simbolu, par katra kalpojoša ierēdņa vai godprātīga
ķīniešu sabiedrības locekļa paraugu, uz ko tiekties. . Viņu ideāls atradās senā
pagātnē, kuru domātāji nemainīgi dēvēja ne citādi kā par „cildeno senatni”. .
Kas piemita senčiem, tam ir jāpiemīt arī viņu pēctečiem, un tātad cilvēki studē
savas sākotnējās kvalitātes, „sevi mātes klēpī”
. . „Sīkajam cilvēkam” nav svētības, viņš
rīkojas pakļaujoties impulsiem, nevis pēc Debesu pavēles. Turpretī „cildenais
vīrs” ir prasīgs pret sevi, atšķirībā no „mazā cilvēka”, kurš ir prasīgs pret
citiem. „Cildenā vīra” ideālam ir svešas aklas un palaikam pat nežēlīgas
reformas. Gluži otrādi – viņš ieaug senatnē, smeļas no tās un pēc tam ir
pacietīgs un iecietīgs pret citiem . . Īstens gudrais nebaidās pazemoties,
draudzējoties ar cilvēku, kas nav „viņa kārtas”. Gluži otrādi – viņš ar savu
klātbūtni padara cildenāku visu, kas ir ap viņu . . „cildenajam vīram” nav arī
jāiejaucas citu cilvēku darīšanās – viņš tiem vienīgi sniedz atbalstu, palīdz,
jo „cildenais vīrs” atbalsta cilvēkus viņu labajos darbos un neatbalsta
sliktajos. Turpretī „sīkais cilvēks” rīkojas otrādi. „Cildena vīra” domas
vienmēr ir par augstāko, par pašu vārāko un kultūrā nesasniedzamo. Būtībā tā
arī ir domāšana par pašas kultūras jēgu . .Šim „cildenam vīram”, lai cik pārsteidzoši
tas būtu, nekas īpašs nav jāzina, tāpat kā viņam nav jāiegūst pilnīgas
zināšanas. Un arī šīs zināšanas ir gūtas ne tik daudz mācību ceļā, cik saņemot
mistisku Debesu sūtījumu . . Pats Konfūcijs reiz ir uzdevis jautājumu: „Vai dzjuņdzi ir daudz jāzina? Pavisam
nedaudz”. Tādējādi „jāzina” parastajam cilvēkam, turpretī dzjuņdzi savas
zināšanas gūst ne mācīšanās ceļā. Tieši savos vārdos apslēpta „cildenā vīra”
zināšanu būtības sakne – tās nav no šīs pasaules . .Dzjuņdzi pēc būtības ir tas
pats medijs, starpnieks starp cilvēku pasauli un garu pasauli, kurš,
pateicoties savai rituāla zināšanai spēj stāties kontaktā ar Debesīm. . „cildenā
vīra” absolūtais iemiesojums ir pats valdnieks . . viņš ir tas, kurš spēj
sajust laikmetu saikni un nodot agrāko paaudžu mistiskās gudrības impulsu . .
Ar savu klātbūtni „cildenais vīrs” nodibina visu lietu absolūto līdzsvaru, harmoniju
un saskaņu . .”Cildenam vīram” raksturīga arī īpaši bijīga attieksme pret
vecākiem un senčiem . . sludināja nevis gluži vienkārši cieņu pret vecākiem,
bet arī nepieciešamību nodibināt īpašu maģisku saikni ar senčiem, ar sen
aizgājušajām dvēselēm.
Rūpes
par vecākiem ir tikai senču kulta sastāvdaļa, un tieši priekšteču gari dod
cilvēkam iespēju audzināt sevī „žeņ” (Šim vārdam ir daudz tulkojumu:
cilvēciskums, cilvēkmīlestība, žēlsirdība, labestība. „Žeņ”- tas ir vārds, kas
būtībā raksturo pareizu, tikumīgu dzīvi.). . tieši „žeņ” nosaka cik stipra ir
rituāli svētā saikne starp cilvēku un viņpasauli. Tā ir spēja pastāvīgi
saglabāt saikni ar Debesu spēkiem, ar senču gariem. . Patiesībā šī doma
atspoguļojas arī paša hieroglifa žeņ rakstībā,
kas sastāv no grafēmas „cilvēks” un divām horizontālām līnijām. Cilvēks kā
Visuma triādes daļa savieno divas citas sākotnes – Debesis un Zemi. Zīmīgi, ka „žeņ”
atšķirībā no daudzām citām kvalitātēm nav iespējams iegūt mācīšanās ceļā, to
var tikai saņemt, sasniegt, uzņemt . .Vajag tikai pēc „žeņ” tiekties – un „žeņ”
tūdaļ pat atnāk . . „Žeņ” nebūt nav „īpašība sev pašam”, savas godkāres
apmierināšanai, bet tieši „līkā iztaisnošanai”, proti, kalpošanai cilvēkiem . .
audzināšana vienīgi atver šim „žeņ” kanālu, lai tas būtu iespējams. . Ne velti
gudrajiem māca „nobriedināt” cilvēkā cilvēciskumu, nevis to iepotēt. Konfūcijs
precizēja: „Audzināt tiešumu un
izvairīties no izkropļojumiem. Tad arī līko var padarīt taisnu”. Lai
sasniegtu „žeņ”, patiesi vajadzīgs morāls varoņdarbs, kas no „cildenā vīra” var
prasīt pat sevis ziedošanu - ziedošanos, nevis pazemošanos . . Konfūcijs teica:
„Cildenais vīrs” var aiziet, bet nevar pakrist,
viņam var šķist, ka ir piemānīts, taču piemānīts viņš nebūs”. Ir skaidri
redzams, ka ar jēdzienu „žeņ” apzīmē nevis morālu kategoriju, bet gan mistisku
pārdzīvojumu, ko budisma kultūrā sauc par atbrīvošanos, daoismā – par
apskaidrību un kas liecina par izmainīta apziņas stāvokļa iestāšanos.
------------------------------------
Daudzu nākamo
gadsimtu gaitā Konfūcija tēlu un viņa tekstus daudzkārt izmantojuši
visdažādākie cilvēki – viduslaiku komentētāji, politiķi, valdnieki. Konfūcija
sākotnējā skaidrā doma tika dziļi aprakta zem komentāriem un ieslēpta
stereotipos, bet mistiķa un garīgā skolotāja tēls pakāpeniski pārvērtās par
didaktiķa – filozofa tēlu.
