Antons Rupainis "Arheolingvistika"

 Neliela velte ir ļoti vērtīgais Antona Rupaiņa pētījums par senvalodām "Arheolingvistika", kas paver jaunu redzējumu pieņemtajam vēstures skaidrojumam un dainu senumam.

http://issuu.com/maras_loks/docs/arheolingvistika

Ieejot internetsaitē lasiet pētījumu pilnā apjomā (nospiežot uz attēla) vai izmantojiet zemāk novietotās ikonas, lai drukātu vai lejuplādētu failu.


Antona Rupaņa SĀKVARDS no  grāmatas "ARCHEOLIGVISTIKA".

Archeolingvistika ir jauna zinātne par cilvēces primitīvas valodas sākumiem. Āriešu pirmvalodas attīstību un iziršanu dialektos, no kuriem veidojās sanskrita, grieķu un citas valodas. Līdzās senvalodu problēmām, archeolingvistika risina metodi cilvēces aizvēsturisko laiku pētīšanai ar valodas palīdzību. Šī metode ir dibināta uz fonoloģijas attīstības šēmas un senākās pasaules folkloras, kas uzglabājusies senajos rakstos.

Archeolingvistika ir pārāk moderns nosaukums sensenās valodas pētniecības apzīmēšanai. Āriešu pirmvalodas gaisotnē Archeolingvistika būtu jāsauc par sukrunu, kas iekļautos tādu senvārdu sērijā kā sukra (sākara), sukrums (mājas sienas bez jumta), u.t.t. Bet par nezināmām lietām jārunā zināmos termiņos, un saprotamāks senās lingvistikas apzīmējums būs, kad to lietosim paralēli archeoloģijas jēdzienam.

Pateicība par jaunas zinātnes rašanos nākas visiem, kas cauri gadu simtiem un tūkstošiem ir cilājuši senatnes pētniecības problēmas un ir apstājušies pie robežas, kur sākas cilvēces tālās pagātnes neizdibināmā tumsa. Pa to laiku ir attīstījusies apbrīnojama technoloģija, ar kuras palīdzību var rakties dziļi zemē, nirt jūru dzelmēs un lidot pasaules telpā, tomēr tā nespēj atklāt tālās pagātnes noslēpumus. Šis apstāklis nostiprināja domu, ka senatni var pētīt tikai ar senatnes līdzekļiem un ka sensenās tradīcijas ir taciņas uz tālo pagātni.

Valodas ir galvenās, toties visvairāk aizaugušās takas. Jo senākas valodas, jo tās mazāk saskatāmas starp plati iemītām vēlāko valodu tekām. Šis apstāklis prasīt prasīja atrast valodu vecuma pazīmes, un aizveda līdz cilvēces bērnības laikiem, kad pirmatnējais cilvēks sāka kā bērns izrunāt pirmās skaņas. Pirmatnējo skaņu un to attīstību pētniecība nodibināja archeolingvistikas pamatus.

Šīs pētniecības lauka liela atziņa nākas manai dzimtajai latviešu valodai un īpaši veco latgaļu runai, kas atbalso senseno PURU, KURU, BORUSKU, TOLOVU, LATAVU un SOLONU dialektus ar daudzām izloksnēm. Šie dialekti un izloksnes uzrāda fonoloģijas attīstības kāpnes un liek tās meklēt arī citās valodās.

Veco dialektu iznīcināšana steidzināja izmantot dzīvā runā dzirdamos senvārdus un gramatiskās formas.

Jaunās ēras centieni radīt valstu robežās viengabalainas nācijas, simtiem gadu klusināja daudzus senos dialektus. Vācu romantisko filozofu Hēgela un Šellinga mācības par kultūras misiju, kas 19. g. s, sakumā tika lasītas no augstskolu katedrām un dzīvi tika diskutētas Eiropas lielvalstīs, radīja kustību, kas sāka pārtautot ciltis. Piemēram, no dzimtniecības atbrīvotie Balti iejūsmojās savas kultūras veidošana, bet atdūrās uz ierobežojumiem. Lietuvjiem un latgaliem tika noliegti raksti latīņu burtiem no 1865. līdz 1904. gadam. Dekrētus parakstīja vācu izcelsmes Viļņas ģenerālgubernators K. Fon Kaufmans 1865. gadā.

Ar šiem dekrētiem kā ar zārku segām tika pārklātas senās baltu ciltis laikā, kad tika intensīvi pētītas Vedas un Zend-Avesta, kad vecās izloksnes varētu veicināt senrakstu pareizu izpratni. Filologi Baltus uzskatīja par iznīkstošiem un nelietoja viņu dialektus un senvārdu jēdzienus idiomu skaidrojumos. To vietā lietoja klasiskās valodas, tad Persiešu, Zenda, Pazanda, Palavu un Teutoņu dialektus, kas bija jaunāki par Baltu dialektiem.

Zinātnieki sāk plašos apmēros lietot „mirušo cilšu” nosaukumus dažādām terminoloģijām. Gramatisti un leksikonu sastādītāji pārveidoja vārdu formas un piedeva tiem citas nozīmes. Tā zinātnes vārdā tika izskaustas liecības par tālo senatni. Senatnes pētniecība tika uzticēta tikai nedaudzu vēsturnieku kompetencē, kuri tikai pa retam atraka kādu senatnes pieminekli. Tāpēc rodas prasība pasteidzināt senatnes pētīšanu ar senvalodas palīdzību.

Šinī apcerē galvenā vērība tiek piegriezta seno Indiešu leģendām un tradīcijām, jo pēc prof. P. Šmita un daudzu citu senās folkloras un mitoloģijas pētnieku atzinumiem Indiešu tradīcijas ir vissenākās, un to ir tik pat daudz, cik visām parējām pasaules tautām kopā. Vedisko un Puranisko rakstu liecības ir konfrontētas ar Zend-Avestas, Meksikāņu un Peruāņu tradīcijām un citiem seniem rakstiem, kas atspoguļo senākos laikus.

Ievads Archeolingvistikā nav domāts kā sistemātisks zinātnes traktāts, bet tikai spalvas pieskāriens dažiem senvalodas pētīšanas principiem, kas prasa milzu darbu un sola grāmatu kaudzes. Simtiem problēmu nav iespējams komentēt dažās lappusēs, tāpēc šajā ievadā ir vairāk jautājumu pacelts, nekā atbildēts, vai atbildēts ar īsu piemēru, lai lasītājs pats piedomā secinājumus un definējumus. Un lai patura prātā arī to, ka senvaloda ir mūža mežs, kurā nav spērusi modernā cilvēka kāja.

Fonoloģijas šēma ir pirmais izgudrotais rīks, ar ko var sākt taustīties seno dialektu un izlokšņu krēslainajā biezoknī. Šo rīku es atvēlu visiem, kas ies meklēt tālā pagātnē nozudušās pirmsenču pēdas.

Autors