Dārgais Ješua! Lūdzu, apgaismo patiesās
Mīlestības pret sevi pašu, vidusceļa, tēmu. Un arī, lūdzu, pastāsti, kāds ir
iemesls cilvēka krišanai galējībās – riebumā pret sevi un tīksminoties ar sevi.
Paldies, Ješua un Nika!
Es sveicu tevi, dārgā! Es izmantoju iespēju
pateikties tev par to lielo garīgo darbu, kuru tu esi izdarījusi pēdējā laikā
un dari Zemes izdziedināšanā. Šis darbs ir brīnišķīgs, un mums ir liels prieks
vērot tevi un visas tavas izmaiņas. Tēma, kuru tu izvirzi, patiešām ir svarīga,
un jautājumi, kas ir mīlestība, kas ir patiesa mīlestība pret sevi pašu un kas
ir vidusceļš, satrauc daudzus no jums. Mēs tagad nedaudz paplašināsim
beznosacījuma mīlestības jēdzienu tieši ar tādu pieeju un tieši šajā koncepcijā.
Tu lieliski zini, ka patiesa mīlestība – tā
ir dievišķa mīlestība, tā ir beznosacījuma mīlestība, tā ir enerģija, ar kuru
ir caurausts viss visums un, pateicoties kurai, tas eksistē, un, pateicoties
kurai, tas attīstās. No šīs enerģijas ir “iejaukta” arī jūsu dvēseles enerģija,
un tāpēc sevis dziļumā jūs ļoti labi zināt atbildi uz šo jautājumu, kas tā tāda
beznosacījuma dievišķā mīlestība. Tam, lai sajustu to un saprastu, jums ir
nepieciešams tikai iegremdēties savas esības dziļumā, un tad jūs arvien vairāk
un vairāk sapratīsiet un sajutīsiet šīs enerģijas dižo jēgu. Iegremdējoties
savā iekšienē, jūs arvien vairāk atklāsiet sev tai jaunas šķautnes. Pie tam jūs
ne vienmēr spēsiet atrast tos vārdus starp zemes valodām, kuri palīdzētu jums
aprakstīt to stāvokli un tās sajūtas, kuras būs klātesošas šajā jūsu
iegrimšanā. Taču jums piemīt spēja ļoti labi just burtiski katru dievišķās
mīlestība šķautni, tās izpausmes visas šķautnes, tās nevainojamības un tās
skaistuma visas šķautnes.
Kad jūsu dvēsele, kura ir šīs enerģijas
daļiņa, iegremdējas tik zemu frekvenču materiālos slāņos, kad viņa aiziet
materiālā visuma izzināšanā, viņa iegremdējas šajā ķermenī-nesējā, viņa iegūst
pavisam citas jušanas, jušanas ar ķermeni, iespēju. Jums, atrodoties šajā
ķermenī, piemīt spēja pilnīgi citādi just un citādi uztvert. Tā ir iemiesošanās
materiālā visumā īpatnība, un tā ir tās specifika. Jūs, iegrimuši matērijā,
atdalāties no sevis kā dvēseles uztveres, no sevis kā dievišķas daļas uztveres,
un tas visbiežāk jums notiek jau agrā bērnībā, jo jaunās sajūtas un jušanas ar
ķermeņa palīdzību ļoti stipri novirza jūs no iekšējas pašapceres. Kad jūs
dzimstat, jums vēl ir šī sajūta, šīs jūtas, jūs vēl neatdalāt sevi no Dieva un
no pasaules sajūtu līmenī, jūs tieši tā uztverat pasauli – vienotu.
Jo pieaugušāki jūs kļūstat, jo vairāk aug
un attīstās jūsu ķermenis, jo vairāk pieslēdzas jūsu ķermeņa augšanas procesam
jūsu prāts, jo vairāk jūs iegrimstat matērijā un jo vairāk jūs savā uztverē
attālināties no sākotnējās uztveres, kura eksistē jūsu kā dvēseles līmenī. Un
jūs ļoti bieži šīs augšanas procesā maināt savu uztveri un priekšstatu par
Mīlestību. Jūsu priekšstats par mīlestību kļūst pietuvināts jūsu ķermeņa
priekšstatiem. Jūs ļoti bieži saucat par mīlestību seksu, jebkuru citu baudu,
kuru jūs gūstat, jūs saucat par mīlestību jebkuras izpausmes, reakcijas un
sajūtas caur jūsu ķermeni, kuras jums ir patīkamas.
Kaut kādā dzīves etapā, ja jums ir
pavājināts kontakts ar dvēseli un ja jūs nedomājat par viņu un neuztverat viņu,
un ja jūs nevēršat turp savu uzmanību, jūsu priekšstats par mīlestību ir
ierobežots ar jūsu ķermeņa jušanas priekšstatiem un sajūtām. Tajā arī ir
savdabība spēlei un savdabība pieredzei, kuru jūs iegūstat matērijā. Taču
dvēsele ir ar jums, un viņa lieliski atceras par Mājām un par savu Avotu. Tāpēc
jūs savas dzīves procesā nonākat pie tā, ka izzinājušiem jušanas un uztveres
iespējas ar jūsu ķermeni, piesātinātiem ar šīm jušanām, jums parādās visai
sajūtama iekšēja neapmierinātība, kuras iemeslu jūs ne vienmēr varat uzreiz saprast.
Jūs izzināt matēriju, atrodoties ķermenī,
darāt jūs to daudzas reizes, caur iemiesojumu virkni, jūs spēlējat ļoti dažādas
lomas. Un, kad jūs jau ļoti daudz esat izzinājuši un daudz aptvēruši, un daudz
pārdzīvojuši ar sava ķermeņa-nesēja palīdzību, jums parādās vajadzība izzināt
to, ko tad jūs jūtat savā iekšienē, kas ir palicis aiz jūsu uztveres ar ķermeni
ietvariem. Jūs tā esat iekārtoti, ka dvēsele – viņa ir kā bāciņa, pastāvīgi
liek par sevi manīt.
Viņa signalizē jums par to, lai par viņu
atcerētos, lai atcerētos par to, ka viņa ir jūsu patiesais Es, bet viss, kas
saistīts ar jušanu un uztveri caur jūsu ķermeni, ir tikai materiālā visuma
izzināšanas forma. Šo dvēseles aicinājumu jūs ar dažādu intensitāti dzirdat
dažādos jūsu dzīves periodos, un, kad jūs, beidzot, pievēršat šim aicinājumam
uzmanību, kad jūs ar interesi vēršat savu skatu tajā virzienā, jūs iegūstat to
kontaktu, kurš jums ir nepieciešams tam, lai atgrieztos pie Avota, no kura jūs
atnācāt ķermenī.
No šī brīža jūs pēkšņi sākat atklāt sev, ka
jūs, izrādās, esat ievērojami vairāk un ievērojami nozīmīgāks, kā šis ķermenis,
un, ka šis ķermenis tika dots jums tam, lai vienkārši izzinātu šo pasauli. Un,
kad jūs jau mērķtiecīgi sākat iegremdēties un kontaktēties ar savu dvēseli, bet
tieši to jūs saucat par garīgo pilnveidošanos, attīstību, pašpilnveidošanos un
garīgo darbu, tikko kā jūs padziļināt un paplašināt šo kontaktu ar savu
dvēseli, tad jūs sākat apzināties, kas ir zemes mīlestība un kas ir dievišķā
Mīlestība. Caur šo apvienošanu, caur, lūk, šo patiesas uzmanības pret savu
dvēseli brīdi, jūs atgriežaties pie sevis kā pilnvērtīga jušanas, kas dara jūs
neizmērojami laimīgu un pateicīgu dievam par piešķirto pieredzi. Jūs bez jušanu
un sajūtu ar ķermeni pilna kopuma kļūstat bagāti ar sevis jaunu sapratni kā
sākotnējo dievišķo enerģiju, kura labi zina, kas ir dievišķā Mīlestība. Jūs
saprotat, ka tā mīlestība, ko jūs izjutāt visas jūsu dzīvju virknes garumā, tā
bija spēle, spēle ar matēriju, spēle materiālajā visumā. Jūs izzinājāt
materiālo visumu, un tādejādi jūs jutāt tikai to, ko izjuta jūsu ķermenis
(nesējs šī visuma izzināšanai), bet patiesībā mīlestība – tā ir ievērojami
dziļāka un plašāka, un daudzšķautnaināka nekā tā mīlestība, kuru jūs izpratāt
ar sava ķermeņa palīdzību. Taču, tā pieredze, kuru jūs ieguvāt materiālajā
visumā, tā ir ļoti dārga jums, jo jūs ieguvāt unikālas izredzes savu iespēju un
visuma izzināšanai.
Kāda ir vidusceļa būtība? Vidusceļa būtība
ir tāda, ka noteiktā jūsu attīstības etapā, kad jūs, no vienas puses, turpināt
eksistēt šajā ķermenī, apzināties sevi šajā ķermenī ar visu tā iespēju, – gan
emocionālās uztveres, gan prāta uztveres, gan jūtu uztveres – pilnību, jūs
vienlaicīgi jau saprotat, ka jūs esat nesalīdzināmi vairāk kā šis ķermenis.
Vidusceļa būtība ir tajā, ka jūs, turpinot palikt matērijā, turpinot palikt
šajā ķermenī, jau no augstāka apziņas līmeņa augstuma saprotat, kādu gan
unikālu iespēju ir piešķīris jums Dievs, dodot iespēju iegremdēties šajā
ķermenī un izzināt sava radītā pilnīgi jaunus aspektus, pilnīgi jaunas jušanas
un pilnīgi jaunu uztveri.
Jūs sākat saprast, ka jūsu ķermenis ir
dievišķs un tas ir pilnīgs, jūs sākat saprast, cik tas ir brīnišķīgs un cik tas
ir interesants. Jūs sākat saprast, ka katra šī ķermeņa šūniņa, tā arī ir Dieva
radīta. Ka pasaule ap jums – tas arī viss eksistē uz tās pašas Mīlestības
enerģijas rēķina, kura pastāvīgi uztur arī jūsu dvēseli. Jūs sākat saprast, ka,
atšķirībā no tās materiālās pasaules, tiem priekšmetiem un tās daudzveidības,
kura aptver jūs matērijā, un, atšķirībā no jūsu apvalka šī ķermeņa veidā, jūs
esat saprātīga dievišķa vienība, kura ir apveltīta ar visām sava Radītāja
spējām, ka jūs esat Kop-Radītāji. Un tad jūs šajā apgaismībā, šajā jaunajā
izpratnē, jūs sākat augstu vērtēt katru dzīves mirkli, augstu vērtēt jums
piedāvāto iespēju dzīvot šajā ķermenī. Augstu vērtēt, jo jūs vienlaicīgi
saprotat, ka jūs esat dievišķā bezgalīga daļa, ka jūs esat dievišķa dvēsele, ka
tieši šajā ķermenī jūs nesat dievišķības un vienreizīguma dzirksti, ka jūs esat
dievišķa daļa, neierobežota un nemirstīga daļa. Tikko kā jūs saprotat, ka jūs
vienlaicīgi esat tas un šis (dvēsele + ķermenis), ka šis ķermenis un šī pasaule
ir satikušies ar jūsu dvēseli tam, lai izzinātu šo pasauli, un, kad jūs pārejat
pie apzinātas šīs pasaules izzināšanas, tas arī būs tas vidusceļš. Tas ir ceļš,
kad jūs esat ārkārtīgi laimīgi, kad jūs, izzinājuši ļoti daudz ko un esot ar
iespējām, kuras piešķir jums matērija un šis ķermenis, vienlaicīgi saprotat, ka
jums piemīt bezgalīgas iespējas kā dvēselei. Lūk, šī sapratne arī ir tas
vidusceļa stāvoklis, kad jūs esat bezgalīgi laimīgi dzīvot matērijā. Ne
vienkārši eksistēt Mīlestībā kā dvēselei, kura eksistē ārpus laika un telpas,
bet, ka jums ir iespēja eksistēt šeit un tagad un izzināt, apzināti izzināt
dzīvi materiālajā pasaulē – tas arī ir tas vidusceļš.
Kāds ir iemesls cilvēka krišanai galējībās,
riebumam pret sevi un tīksminoties ar sevi? Tie ir procesi, kuri daudziem no
jums ir neizbēgami vidusceļa meklējumos. No vienas puses, jūs atrodaties stiprā
matērijas ietekmē, stiprā to sajūtu ietekmē, kuras dod jums ķermenis un tie
apstākļi dzīvē, kuri jums parādās matērijā. Tie, bez jebkādām šaubām, ļoti
stipri ietekmē jūsu uztveri un jūsu prāta stāvokli. No otras puses, jūs sākat
apzināties, ka jūs esat kaut kas vairāk kā šis ķermenis. Kad jūs vēl ne pilnīgi
apzināties savu dievišķumu, tad jūs izdarāt ļoti daudz kļūdainu prāta darbību,
un tad jūs paši izsaucat pār sevi dievišķo likumu darbību, kuri uztur pasaules
kārtību un harmoniju, un padarāt savu dzīvi ne pārāk komfortablu. Tādā brīdī
jūs varat nosodīt sevi vai, gluži otrādi, lai kompensētu savu riebumu pret
pašu, jūs sākat paust lepnību vai sākat mākslīgi nodarboties ar
paštīksmināšanos, lai paceltu savu pašvērtējumu.
Tie ir starpprocesi, kurus jums vajag
iemācīties labi saprast un apzināties, ka tās ir jūsu vidusceļa meklējumu
procesa galējības. Kad jūs sapratīsiet, ka tā unikālā iespēja, kuru jums ir
piešķīris Dievs (iemājot šajā ķermenī, pārdzīvot visu to, ko jūs šeit
pārdzīvojāt, gan labo, gan slikto, smago un vieglo, priecīgo un skumjo), – tas
viss ir tas kopums no pieredzes, kuru jūs paši gribējāt izzināt. Kad jūs
sapratīsiet, ka jūs patiesībā esat vienkārši pētnieki, ka jūs patiesībā esat
dievišķas būtnes, tieši tad pāries šīs “bērnu slimības” jūsos – riebums pret
sevi un paštīksmināšanās kā divas galējības, kuras pavada jūs vidusceļa
meklējumos.
Es vēlu jums visiem ātrāk atbrīvoties no
dažādām šī vidusceļa meklējumu izpausmes galējībām un palīdzēt visiem, kuriem
vajadzīga palīdzība pašapzināšanās procesā. Nebaidieties no savas pieredzes,
pat no tās pieredzes, kura no jūsu uztveres viedokļa ir ļoti nepatīkama, sāpīga
un kura izsauc jums daudz pretrunīgu domu un baiļu. Nebaidieties nekā, tāpēc ka
pieredze – tā ir tikai pieredze, pieredze nemēdz būt ne laba, ne slikta, tie ir
tikai jūsu novērtējumi. Ar laiku jūs sapratīsiet, ka jebkura pieredze ir
svarīga un, esot ar sava vidusceļa meklējumu kaut kādu problēmu un sarežģījumu
pārvarēšanas pieredzi, jums ir iespēja izzināt visas šo vidusceļa meklējumu
nianses. Un, jo vairāk jums ir šīs pieredzes, jo jūs, tiešā nozīmē, esat
bagātāki un pilnīgāki (pieredzējušāki), tad jūsu iespēja būt noderīgam priekš
kāda savas pieredzes nodošanā ir pieprasītāka un mērķtiecīgāka. Nepārdzīvojot
kādu pieredzi pašam, ir sarežģīti saprast cita cilvēka pieredzi, un tieši tāpēc
pieredzes daudzveidība palīdzēs jums labāk saprast to cilvēku, kuram ir
vajadzīga jūsu palīdzība.
Atcerieties, mani dārgie, mēs bezgalīgi
Mīlam jūs, bezgalīgi jūsmojam un lepojamies ar jums! Pētnieka ceļš, kuru jūs
izvēlējāties – nav viegls, taču jūs noteikti nonāksiet pie savas pieredzes
unikalitātes un katra no jums satriecošā skaistuma un unikalitātes sapratnes!
ES ESMU JEŠUA
