Šāds paralēls pētījums par cilvēku un pasauli dod izzinātājam sapratni par vispārējo fundamentālo vienotību, palīdz redzēt analoģijas dažādu līmeņu parādībās.
Lasot G. Šnaidermana grāmatu " Aiz apzinātās pasaules horizonta" manā redzeslokā nonācaG. Gurdžijeva "Oktāvu likums", kas lieliski izskaidro kādēļ tiecoties pēc viena es saņemu citu un, kā iemācīties metodi, kuru izmanto kosmiskie spēki, lai sasniegtu nospraustos mērķus.
Izziniet un pielietojiet, Iveta.
Georgijs Gurdžijevs
(28.11.1877. - 29.10.1949.)
Закон Семи (Закон Октав)
Закон изменения вибраций в учении Г.И.Гурджиева,
изложенный П.Д.Успенским.
При взаимодействии трех сил (см.
Закон Трех) возможно
изменение скорости вибраций. Изменения условно делятся на 7 уровней (7 нот) – от
самого нижнего (соответствует ноте До) до самого верхнего (Си).
Уровень мира | Нота | Количество законов | Описание |
1 | До | 1 | Абсолютное |
2 | Ре | 3 | Все миры (все галактики) |
3 | Ми | 6 | Все звезды (галактика) |
4 | Фа | 12 | Солнце |
5 | Соль | 24 | Планеты |
6 | Ля | 48 | Земля |
7 | Си | 96 | Луна |
Количество законов на каждом уровне увеличивается на
сумму всех предыдущих + 3 (первый уровень не считается). Изменение скорости
вибраций нелинейно что обеспечивает нелинейность развития и конечное замыкание
октав.
В промежутках между нотами основной октавы существуют
вложенные октавы (первого уровня). В промежутке Соль-Ля располагается октава,
включающая органическую жизнь на Земле. Октава второго уровня, вложенная в
октаву первого уровня, применительно к органической жизни определяет обмен
веществ и информации.
Вышестоящие элементы являются
питанием нижестоящих элементов (деятельность на Земле питает Луну). Для личного
развития необходимо осознование окружающей действительности посредством
самонаблюдения действующих законов, что позволяет уменьшить их действие и
обеспечить переход на более высокий уровень сознания. Полное подчинение всеми
законами мира ведет к опусканию в более низкие миры – на Луну (аналогично
Аду).
`Septiņu likums` vai `Oktāvu likums`
Visums - tās ir bezgalīgas vibrācijas. Tās noris visos matērijas veidos - no pašas smalkākās, līdz pašai rupjākai, saplūstošas no dažādiem avotiem, un tās iet dažādos virzienos, krustojoties, saskaroties, pastiprinoties, pavājinoties, iznīcinot viena otru un t.t. Parasti vibrācijas tiek izskatītas kā plūstošas bez pārtraukuma - pēc līnijas pieauguma vai rimšanas. Kad impulsa spēks izsīkst, bet pretestība ņem virsroku, vibrācijas sastingst. Taču, kamēr šāds moments nav pienācis, tās attīstās viendabīgi un pakāpeniski un, ja pretestība neeksistētu, varētu turpināties bezgalīgi. Priekšstati par vibrāciju nepārtrauktība ir rodama mūsdienu fizikas pamatos.
Taču senā zinātne pieturas pie pretējiem uzskatiem. Vibrāciju izpratnes pamatos tā liek pārtrauktības principu. Tieši pārtrauktības princips raksturo visas vibrācijas, kuras eksistē dabā kā pieaugošas, tā arī rimstošas. Vibrācijas attīstās neviendabīgi, ar periodisku paātrinājumu vai palēninājumu. Noteiktā momentā tās pārstāj pakļauties sākotnējam impulsam, uz īsu brīdi palēninās un līdz noteiktam līmenim maina arī savu dabu vai virzienu: pieaugošās vibrācijas sāk pieaugt lēnām, rimstošās - rimst lēnām. Pēc tam tās atkal ieiet savā iepriekšējā gultnē un kādu laiku pieaug vai izdziest viendabīgi - taču līdz tam momentam, kad to attīstībā atkal iestāsies aizture. Svarīgi atzīmēt, ka šie viendabīgās darbības periodi nav vienādi un vibrāciju periodi nav simetriski. Vibrāciju attīstības taisnes dalās periodos, kuri dubultojās vai samazinās divreiz, atbilstoši vibrāciju skaitam dotajā laika nogrieznī. Iztēlosimies pieaugošo vibrāciju līniju, paņemsim tās tādā momentā, kad tās vibrē ar ātrumu tūkstotis svārstības sekundē. Pēc kāda laika vibrāciju skaits dubultosies sastādot divus tūkstošus. Likumi, kuri pārvalda palēninājuma vai vibrāciju nobīdi no sākotnējā stāvokļa bija zināmi senajai zinātnei un tika izteikti īpašā formulā, kura ir saglabājusies līdz mūsdienām. Pēc formulas periods, kura laikā vibrācijas dubultojas, bija sadalīts astoņos nevienlīdzīgos pakāpienos, kuras atbild par vibrāciju pieauguma ātrumam. Uz astotā pakāpiena atkārtojas pirmais, taču ar dubultotu vibrāciju skaitu. Šo periodu starp doto un dubultoto vibrāciju skaitu sauc par oktāvu.
Visums - tās ir bezgalīgas vibrācijas. Tās noris visos matērijas veidos - no pašas smalkākās, līdz pašai rupjākai, saplūstošas no dažādiem avotiem, un tās iet dažādos virzienos, krustojoties, saskaroties, pastiprinoties, pavājinoties, iznīcinot viena otru un t.t. Parasti vibrācijas tiek izskatītas kā plūstošas bez pārtraukuma - pēc līnijas pieauguma vai rimšanas. Kad impulsa spēks izsīkst, bet pretestība ņem virsroku, vibrācijas sastingst. Taču, kamēr šāds moments nav pienācis, tās attīstās viendabīgi un pakāpeniski un, ja pretestība neeksistētu, varētu turpināties bezgalīgi. Priekšstati par vibrāciju nepārtrauktība ir rodama mūsdienu fizikas pamatos.
Taču senā zinātne pieturas pie pretējiem uzskatiem. Vibrāciju izpratnes pamatos tā liek pārtrauktības principu. Tieši pārtrauktības princips raksturo visas vibrācijas, kuras eksistē dabā kā pieaugošas, tā arī rimstošas. Vibrācijas attīstās neviendabīgi, ar periodisku paātrinājumu vai palēninājumu. Noteiktā momentā tās pārstāj pakļauties sākotnējam impulsam, uz īsu brīdi palēninās un līdz noteiktam līmenim maina arī savu dabu vai virzienu: pieaugošās vibrācijas sāk pieaugt lēnām, rimstošās - rimst lēnām. Pēc tam tās atkal ieiet savā iepriekšējā gultnē un kādu laiku pieaug vai izdziest viendabīgi - taču līdz tam momentam, kad to attīstībā atkal iestāsies aizture. Svarīgi atzīmēt, ka šie viendabīgās darbības periodi nav vienādi un vibrāciju periodi nav simetriski. Vibrāciju attīstības taisnes dalās periodos, kuri dubultojās vai samazinās divreiz, atbilstoši vibrāciju skaitam dotajā laika nogrieznī. Iztēlosimies pieaugošo vibrāciju līniju, paņemsim tās tādā momentā, kad tās vibrē ar ātrumu tūkstotis svārstības sekundē. Pēc kāda laika vibrāciju skaits dubultosies sastādot divus tūkstošus. Likumi, kuri pārvalda palēninājuma vai vibrāciju nobīdi no sākotnējā stāvokļa bija zināmi senajai zinātnei un tika izteikti īpašā formulā, kura ir saglabājusies līdz mūsdienām. Pēc formulas periods, kura laikā vibrācijas dubultojas, bija sadalīts astoņos nevienlīdzīgos pakāpienos, kuras atbild par vibrāciju pieauguma ātrumam. Uz astotā pakāpiena atkārtojas pirmais, taču ar dubultotu vibrāciju skaitu. Šo periodu starp doto un dubultoto vibrāciju skaitu sauc par oktāvu.
Šīs senās formulas par oktāvas ideju tika nodotasa no skolotāja
skolniekam, no vienas skolas uz citu. Ļoti senos likos viena no skolām atrada
iespēju pielietot šo formulu mūzikā. Tā tika radīta septiņu nošu muzikālā skala,
kura zināma jau no sirmas senatnes, tad aizmirsta, un par jaunu atklāta.
Septiņtoņu skala - tā ir kosmiskā likuma formula, kurš piemērots
mūzikai. Gaismas, siltuma, ķīmiskās, magnētiskās un citas vibrācijas ir
pakļautas tieši šim likumam. Tādējādi, lai saprastu kosmisko Oktāvu Likumu ir
pietiekami izzināt septiņtoņu muzikālās skalas struktūru.
Apzīmēsim 1000 svārstības ar noti "do". Svārstības pieaug, to
frekvence palielinās, un punktā, kur tās dubultojas, atradīsies otrais "do", tas
ir nākamās oktāvas "do". Intervāls starp tām, tas ir oktāva, dalās uz septiņām
pirmām (7/1) daļām, tādēļ, ka svārstību frekvence pieaug nevienmērīgi.
Nošu augstuma un svārstību frekvences attiecības būs sekojošas:
Ja mēs pieņemsim, ka "do" ir viens (1), tad "re" sastādīs 9/8, "mi"
- 5/4, "fa" - 4/3, "sol" - 3/2, "la" - 5/3, "si" - 15/8 un "do" - 2.
Starpība nošu paātrinājumā vai paaugstinājumā, vai starpība tonī
būs sekojoša:
starp "do" un "re" 9/8 : 1=9/8
starp "re" un "mi" 5/4 : 9/8=10/9
starp "mi" un "fa" 4/3 : 5/4=16/15 pieauguma samazināšanās
starp "fa" un "sol" 3/2 : 4/3=9/8
starp "sol" un "la" 5/3 : 3/2=10/9
starp "la" un "si" 15/8 : 5/3= 9/8
starp "si" un "do" 2 : 15/8=16/15 jauns samazinājums.
Starpība starp notīm, vai atšķirība to augstumā
saucas par intervalu.
Mēs redzam, ka oktāvā eksistē trīs intervālu veidi: 9/8, 10/9 un
16/15, kuri veselos skaitļos izsakāmi kā: 405, 400 un 384. Vismazākais
intervāls, 16/15, atrodas starp "mi" un "fa" un starp " si" un "do". Tieši šajās
vietās oktāvā notiek palēninājums.
Attiecībā uz septiņtoņu muzikālo skalu tiek uzskatīts (teorētiski),
ka starp divām notīm atrodas divi pustoņi, izņemot intervālus "mi - fa" un "si -
do", kur ir tikai viens pustonis, un otrs skaitās izkritis.
Tādējādi sanāk divdesmitnotis, no kurām astoņas ir
pamata.
do, re, mi, fa, sol, la, si, do
un 12 starptoņi, pa divām starp katrām no sekojošām divām notīm:
do - re, re - mi, fa - sol, sol - la, la - si
un pa vienai starp katrām no sekojošām notīm:
mi - fa, si - do.
Taču praksē, tas ir mūzikā, starp divpadsmit starptoņiem tiek ņemti
tikai pieci - pa vienam starp:
do - re, re - mi, fa - sol, sol -la, la - si.
Starp "mi" un "fa", kā arī starp "si" un "do" pustonis vispār
netiek ņemts.
Tādējādi, septiņtoņu skalas struktūra dod "intervālu" kosmiskā
likuma shēmu, vai neesošo toņu likumu. Šajā sakarā, kad par oktāvām tiek runāts
kosmiskā vai mehāniskā nozīmē, par "intervāliem" sauc tikai atstarpes starp "mi"
un "fa" un starp "si" un "do".
Oktāvu Likums, ja mēs ietversim tā pilno jēgu, dod
mums absolūti citu visas dzīves, progresa un parādību attīstību visos Visuma
plānos, kuri pieejami mūsu vērojumiem, skaidrojumu. Šis likums izskaidro, kādēļ
dabā nav taisnu līniju, kā arī kādēļ mēs neesam spējīgi ne darīt, ne domāt,
kādēļ mums tikai domājas,
kādēļ ar mums viss notiekun
parasti notiek pretējais tam ko mēs gribam vai gaidām. Tas viss - tiešās
"intervālu" sekas, vai palēnināšanās vibrāciju attīstībā.
zīm. 1.1.
Kas tad notiek vibrāciju palēnināšanās brīdī?
Notiek novirzīšanās no sākuma virziena. Oktāva sākās virzienā, kā
norāda zīmējumā bulta (zīm.1.1.)
Taču starp "mi" un "fa" notiek novirze; līnija, kura sākta "do",
maina savu virzienu (zīm.1.1.) un caur "fa", "sol", "la" un "si" iet zem leņķa
lejup sākotnējā virzienā, kuru uzrāda pirmās trīs notis. Starp "si" un "do"
atrodas otrs "intervāls" - jauna novirze, turpmākā virziena maiņa.
Nākamā oktāva dod vēl krasāku virziena maiņu, un nākamā aiz tās vēl
nesalīdzināmi spēcīgāku, tā kā oktāvu līnija galu galā var pagriezties riņķī
/atpakāļ un iet virzienā, kurš ir pretējs pirmsākuma virzienam.
Attīstoties tālāk, oktāvu līnija, vai vibrāciju attīstības līnija,
var veikt pilnu apli (zīm.1.2.).
Zīm. 1.2.
Šis likums parādā, kādēļ mūsu daiļradē nav taisnu līniju, kādēļ,
sākot darīt vienu, mēs faktiski pastāvīgi darām kaut ko citu, bieži gluži
pretēju pirmajam, lai gan to nepamanām un turpinām uzskatīt, ka darām vienu un
to pašu, ko iesākām.
To visu ir iespējams izskaidrot ar Oktāvu Likuma palīdzību kopā ar
"intervālu" lomu un nozīmi, kuri liek spēka attīstības līniju pastāvīgi mainīt,
virzot to pa lauztu līniju, pagriež riņķī, darot to par "savu pretējību" un t.t.
Tas pats notiek visās cilvēka darbības jomās. Literatūrā, mākslā,
zinātnē, philosofijā, reliģijā, individuālajā un īpaši sabiedriskajā un
politiskajā dzīvē mēs varam vērot, kā spēka attīstības līnija novirzās no sava
sākuma virziena un iet, pēc kāda laika, pretējā, taču vēl saglabājot savu
sākotnējo nosaukumu. Vēstures apgūšana no šī skatupunkta atklāj pašus unikālākos
faktus, kurus "mehāniskā cilvēce" nevēlas ieraudzīt. Pašus interesantākos
piemērus var atrast reliģijas vēsturē, īpaši Kristietībā, ja tos izpētīt
bezkaislīgi. Apdomājiet, cik daudz pagriezienu ir veikusi spēka attīstības
līnija, lai nonāktu no Evaņģēliskā mīlestības dievkalpojuma pie inkvizīcijas
vai, lai nonāktu no pirmo gadsimtu askētiem, kuri apguva ezotērisko Kristietību,
pie sholastikas, kura uzskaitīja, cik eņģeļus var izvietot uz adatas spicītes.
No Oktāvu Likuma viņa galvenajās izpausmēs ir atkarīgas daudzas
parādības kā psihiskajā dabā, tā arī tieši saistīti ar mūsu dzīvi. No Oktāvu
Likuma ir atkarīgs nepilnīgums un mūsu zināšanu seklums visās jomās bez
izņēmuma: vēs iesākam vienā virzienā, un pēc tam, to neievērojot, turpinām savu
rīcību citā virzienā.
Vērojumi, kuri dibināti uz Oktāvu Likuma pamatiem, rāda, ka
vibrācijas var attīstīties pa dažādiem ceļiem. Pārtrauktajās Oktāvās tā sākas un
krīt , izzūdot vai uzsūcas/izdziest, ar citām spēcīgākām. Oktāvās, kuras
novirzās no pirmsākuma virziena, vibrācijām ir sava daba un dod rezultātus,
pretējus kādus gaidām sākumā. Un tikai Kosmiskā Līmeņa Oktāvas - kā lejupejošās,
tā arī augšupejošās, attīstās secīgi un sistemātiski, sekojot tam virzienam,
kurā aizsākas. Turpmākie novērojumi parāda, ka pareizu un secīgu oktāvu
attīstību, lai arī reti, var novērot visos dzīves gadījumos, dabas un pat
cilvēka darbībā.
Dažkārt notiek tā, ka Oktāvas, kuras virzās paralēli dotajai
Oktāvai, krustojoties vai satiekot to, tā vai citādi aizpilda tās "intervālus",
neļaujot tās vibrācijām attīstīties brīvi un bez aiztures. Novērojot tādas
pareizi attīstošās Oktāvas tiek atzīmēts sekojošs fakts: ja tajā brīdī, kad dotā
Oktāva iziet caur "intervālu", tajā ieiet "papildus grūdiens", kurš atbilst pēc
spēka un rakstura dotās Oktāvas vibrācijai, Oktāva turpinās attīstīties tālāk
bezgalīgi sākotnējā virzienā, saglabājot savu dabu bez izmaiņām. Tādos gadījumos
tiek novērots būtiskas atšķirības starp augšupejošām un lejupejošām oktāvām.
Augšupejošajā pirmais "intervāls" rodas starp "mi" un "fa", un ja šajā punktā
ienāk atbilstoša papildus enerģija, oktāva bez ierobežojuma attīstīsies līdz
"si". Taču starp "si" un "do" tai būs vajadzīgs daudz spēcīgāks grūdiens, tādēļ,
ka Oktāvas vibrācijas šajā punktā ir gana augstas, un, lai pārvarētu aizturi
Oktāvas attīstībā, vajadzīga lielāka grūdiena intensitāte.
Lejupejošai Oktāvai ir pretēji, lielākais "intervāls" atrodas pašā
sākumā, tieši aiz pirmā "do", un materiāls tā aizpildīšanai bieži atrodas pašā
"do", vai sānu vibrācijās, kas izsauktas ar šo "do". Dēļ šī iemesla lejupejošā
Oktāva attīstās vieglāk, kā augšupejošā. Un, izejot "si", bez šķēršļiem tiek
sasniegts "fa", taču šeit ir jau vajadzīgs papildus grūdiens, lai gan daudz
vājāks, nekā starp "do" un "si".
Grūdieni var rasties nejauši, bet gadījums - ļoti nepatstāvīga
lieta. Taču tās pašas spēka attīstības līnijas , kuras iztaisnotas pateicoties
nejaušībai, rada cilvēkā taisnu līniju ilūziju. Viņš domā, ka taisnas līnijas -
tas ir likums, bet lauztās, pārtrauktās - izņēmums. Tas, savukārt, rada kārtējo
ilūziju tam, ka ir iespējams kaut ko vēlēties, var sasniegt nosprausto mērķi.
Dižākais aizvainojums "cilvēkam - mašīnai" būs teikt, ka viņš nav
vispār spējīgs virzīties ne uz kādu mērķi, ka, tiecoties pēc viena, viņš saņem
citu. Savādāk pat būt nevar. Jo "cilvēks - mašīna" pilnībā atrodas gadījuma
varā. Viņa darbība var nejauši saskaņoties ar kādu kanālu, kurš ir kosmisko vai
mehānisko spēku radīts; dēļ viņa darbības nejaušības viņš var virzīties pa šo
kanālu kādu laiku, radot ilūziju par dažu nosprausto mērķu sasniegšanu. Tāda
gadījuma rakstura rezultātu sakritība, kura atbilst iepriekš izvirzītajiem
mērķiem vai arī mērķa sasniegšana sīkumos, kuriem var nebūt sekas, rada
"mehāniskajā cilvēkā" pārliecību, ka viņš ir spējīgs sasniegt jebkuru mērķi, kā
saka, pakļaut dabu, pārbūvēt savu dzīvi un t.t.
Faktiski, viņš neko līdzīgu nav spējīgs izdarīt, tādēļ, ka viņš ne
tikai nav spējīgs pārvaldīt ārējos, bet arī savus iekšējos procesus.
Kādā ceļā var sasniegt šādu vadību?
Tehniskā daļa skaidrojas ar Oktāvu Likumu. Oktāvas
var attīstīties secīgi un bez pārstājas vēlamajā virzienā, ja vajadzīgajos
momentos, tas ir, kad vibrācijas palēninās, tajās ienāks "papildus grūdieni". Ja
tas nenotiek, Oktāvas maina savu virzienu. Cerēt uz to, ka no kaut kurienes
vajadzīgajā brīdī radīsies "nejauši grūdieni", ir naivi. Tad cilvēkam paliek
izvēle: vai atrast tādu virzienu savai darbībai, kurš atbilst dotā momenta
notikumu mehāniskajai līnijai, citiem vārdiem, peldēt pa straumi, lai gan tas
var būt pretstatā ar šī cilvēka pārliecību; vai savlaicīgi samierināties ar visa
tā krahu, ko viņš sāk darīt. Vai arī viņam ir iespēja iemācīties atpazīt
"intervāla" momentus visos savas darbības virzienos un iemācīties radīt "papildus grūdienus", citiem
vārdiem, iemācīties pielietot metodi, kuru izmanto kosmiskie spēki. Un tam
vajadzīgs:
1)zināt Oktāvu Likumu,
2) zināt "intervālu" momentus,
3) mācēt radīt vajadzīgos "papildus grūdienus".
Taču to visu var iemācīties skolā, kura seko visām ezotēriskām
tradīcijām. Patstāvīgi cilvēks nekad nav spējīgs saprast Oktāvu Likumu, atrast
"intervālu" vietas un apgūt "grūdienu" radīšanas kārtību. Nav spējīgs dēļ tā, ka
šim mērķim ir vajadzīgi noteikti apstākļi, taču tos radīt var tikai skolā, kura pati ir radīta uz Oktāvu
Likuma principa.
Apmācot savus skolniekus Gurdžijevs teica:
"Jums ir jāsaprot un jāsajūt šis likums sevī. Tikai tad jūs to
ieraudzīsiet ārpasaulē."