Mums jādod Dievam iespēja izteikt sevi
caur mums. Konfūcijs.
31. marts 2005. gads
ES ESMU Konfūcijs, atnācis pie jums caur šo
sūtni.
Es esmu atnācis, lai dotu pamācības Dievišķās
Gudrības zinātnē. No mana iemiesojuma laika uz Zemes ir pagājuši daudzi gadu
simti. Un es priecājos par doto iespēju atkārtot pateicīgajai auditorijai manas
Mācības vārdus.
Vienmēr labāk ir klausīties vārdus no pirmavota nekā
uzticēties cilvēkiem, kuri interpretē šos vārdus, domādami, ka viņi sasnieguši
augstu pakāpi gudrības izzināšanā, taču viņi atrodas Dievišķās Gudrības
virsotnes pakājē un dzīves kņada pastāvīgi novērš viņu uzmanību un neļauj spert
nevienu soli šīs virsotnes virzienā.
Es domāju, ka ar tiem, kas lasa šīs rindas, tā nebūs.
Un jūs būsiet spējīgi uz kādu laiku atrauties no jums apkārtesošās ilūzijas un
koncentrēties uz nepārejošām Patiesībām, kas nekādā veidā nav saistītas ar jūsu
laiku, jūsu valsti un vidi, kurai jūs piederat.
Pacentieties koncentrēties uz savu sirdi. Uz sirds
pukstiem. Paklausieties savu elpu. Ieelpa… Izelpa…
Jūsu sirds darbība un jūsu elpošana
nekādi nav saistītas ar valsti, kurā jūs dzīvojat. Un nekādi nav saistītas ar to
lomu, ko jūs izpildāt dzīvē.
Tieši tāpat arī Dievišķā Patiesība. Tā eksistē pati
par sevi un nav atkarīga no jūsu apziņas un jūsu domām.
Tad kāpēc jūs eksistējat, ja šī pasaule lieliski var
iztikt bez jums? Jūs uzdevāt sev tādu jautājumu? Jūs kaut kad sev jautājāt,
kāpēc jūs dzīvojat?
Es domāju, ka šis jautājums kaut vai reizi mūžā ir
radies katram no jums. Bet daudziem šis jautājums ir pacēlies tik bieži un tik
neatlaidīgi, ka dzīves jēgas meklējumi burtiski pārvērtušies viņiem par dzīves
jēgu.
Jums taisnība, mani mīļie, cienījams uzdevums –
saprast, kāpēc tad jūs dzīvojat un kāpēc eksistē viss, kas ir ap jums.
Kad es biju iemiesojumā, es biju burtiski apsēsts ar
šo jautājumu. Bija dienas, kad es neatradu sev vietu, mēģinot atbildēt uz šo
jautājumu atkal un atkal.
Es biju ticīgs cilvēks un es pieturējos pie tās
pasaules uzskatu sistēmas, kas bija pieņemta manā apkārtējā sabiedrībā. Līdz tam
laikam, kamēr es sapratu, ka šo pasaules uzskatu sistēmu radījuši cilvēki, tādi
paši cilvēki kā es pats. Man kļūstot vecākam, es sapratu, ka es esmu nepilnīgs,
tāpēc jebkura mana doma kļuva nepilnīga vēl līdz tam, kad es to izteicu skaļi.
Kāpēc es esmu nepilnīgs? Un kāpēc es nevaru pārvarēt šīs nepilnības sevī, lai kā
arī censtos?
Vai jums ir pazīstami šie jautājumi? Vai jūs arī tos
sev uzdevāt?
Ar laiku atbilde uz šo jautājumu tika ielikta tās
apmācības sistēmas pamatā, ko es devu cilvēkiem, kas vēlējās mācīties pie
manis.
Es skaidri apzinājos, ka manā iekšienē ir Augstāka,
pilnīgāka manis daļa. Un es varēju sazināties ar šo manu daļu. Tomēr es
apzinājos, ka šīs manas daļas izpausmei traucēju es pats.
Nevis kāds ārpus manis, bet tieši es pats.
Es pieņēmu, ka es un visas dzīvās būtnes radītas pēc
Tā tēla, kas radījis šo pasauli, kas pēc sava stāvokļa atrodas nesalīdzināmi
augstāk par mums. Un mēs visi esam saistīti ar Viņu un sastādām nesaraujamu
Vienību. Un tieši tāpat kā manī ir mana Augstākā daļa, tā šim Pasaules Radītājam
un Dibinātājam ir Viņa Augstākā daļa un Viņa zemākā daļa. Un šī Viņa zemākā daļa
– tas esmu es iemiesojumā. Tas esmu es iemiesojumā un visas citas dzīvās būtnes
iemiesojumā, un visa Zeme, ko es redzēju, cik tālu sniedzās skats.
Mēs visi bijām Viņš iemiesojumā.
Un Viņš caur mums dzīvoja un radīja, un izzināja.
Viņš izzināja Pats sevi caur mums, caur katru dzīvo būtni.
Mēs visi bijām Viņa šūniņas un asinsvadiņi. Mēs
sastādījām Viņa ķermeni. Un mēs visi bijām saistīti ar Viņu un savā
starpā.
Visu, kas atdalīja mūs citu no cita un no Vienotības
ar Viņu, vajadzēja pārvarēt.
Tāpēc es mācīju un es turpinu mācīt tagad tikai vienu
vienkāršu lietu.
Es aicinu katru no jums ķerties pie darba ar to jūsu
daļu, kas traucē jums kļūt vienotiem ar Radītāju. Ar to jūsu daļu, kas atdala
jūs no pilnīgas vienotības stāvokļa ar Dievu, Radītāju, Atmanu, Augstāko
Saprātu. Nav svarīgi kā jūs nosaucat to, kura daļa jūs patiesībā esat.
Jūs nevarat darīt kaut ko cita cilvēka vietā. Jūs
nevarat likt citam cilvēkam darīt kaut ko, kas vajadzīgs jums. Pareizāk, jūs
varat to darīt, bet tam jums vajadzēs lietot varu. Jums nāksies ar varu likt
kādam strādāt jūsu labā vai izpildīt jūsu pavēles. Nav svarīgi, vai tas būs
rupjš fizisks spēks vai jūsu uzrakstīta likuma spēks. Taču pamēģiniet savā
ķermenī likt sirdij elpot, bet plaušām pārsūknēt asinis jūsu asinsrites
sistēmā.
Jums neizdosies. Bet, ja palūkotos vēsturē, tad visa
vēsture tieši sastāv no tādiem momentiem, kad kāds mēģināja likt kādam citam
darīt to, ko vajag viņam. No šejienes kari, no šejienes jebkuras netaisnības
izpausme pasaulē.
Bet šīs netaisnības pamatā vienmēr ir kāda vēlēšanās
izdarīt tā, kā viņam vajag.
Un mēs atgriezāmies pie tēmas par paša personisko
nepilnību.
Kad es biju jauns, es tiešām domāju, ka varu ar savas
pārliecības spēku un personisko piemēru iedvesmot pasauli mainīties. Es iztērēju
daudz spēka un enerģijas, mēģinot pārliecināt cilvēkus, kā viņiem jādarbojas un
kā viņiem jāuzvedas.
Man nepietika spēka pārliecināt cilvēkus rīkoties tā,
kā man likās, kā būtu saprātīgi rīkoties.
Tad es sāku mēģināt darboties kopīgi ar tiem
cilvēkiem, kuri pieņēma manu pārliecības sistēmu. Tomēr manu spēku joprojām bija
par maz.
Ticiet man, es iztērēju ļoti daudz savu spēku, lai
pārliecinātu cilvēkus, ka viņi dzīvo nepareizi, un lai viņi kaut vai uzklausītu
mani, kā viņiem ir jādzīvo.
Pagāja gads pēc gada, desmitgade pēc desmitgades, bet
situācija pasaulē nemainījās, lai kā arī es censtos un lai cik pūļu es
pieliktu.
Kāpēc?
Es biju tikai mazs smilšu graudiņš, maza šūniņa šī
visuma organismā. Un es mēģināju pārliecināt visu visumu, ka tam jādzīvo pēc
maniem likumiem.
Un pēc daudzām desmitgadēm es beidzot aptvēru, ka
vienīgais cilvēks uz visas Zemes, kas man traucēja, biju es pats. Tā bija mana
pārmērīgā godkārība un pārmērīgā pārliecība par to, ka esmu izzinājis visu
Patiesību un varu mācīt šo Patiesību citiem.
Tā vietā, lai pakļautos likumam, kas ir spēkā šajā
visumā, mans ārējais cilvēks mēģināja piespiest visu visumu dzīvot pēc sava
likuma.
Es sapratu galveno Patiesību. Un man jāsaka jums, ka
bija vērts iztērēt veselu dzīvi, lai aptvertu šo Patiesību.
Bezjēdzīgi un veltīgi ir noteikt savus likumus tajā
pasaulē, kurā mēs dzīvojam. Mums jāpakļaujas Likumam, kas ir visa šī visuma
pamatā un kas ir dots jau šī visuma radīšanas momentā.
Un Likums ir tāds, ka mums ir jāatsakās no vēlēšanās
izpaust sevi, savu ego savā dzīvē, mums ir jāizdara viss, kas no mums atkarīgs,
lai dotu iespēju Dievam izpaust sevi caur mums.
Tad mēs varēsim atjaunot mūsu Vienotību. Un tad mēs
varēsim piedalīties šī visuma Radītāja ieceres realizācijā.
Un tas ir tas uzdevums un tas darbs, kas katram ir
jāizpilda. Un nav neviena cilvēka visā visumā, kas izpildītu šo darbu jūsu
vietā. Tāpēc šis darbs ir vissvarīgākais. Un šī darba paveikšana ir jūsu dzīves
jēga, ko jūs meklējat ārpus sevis un nevarat atrast.
Es dodu jums manus zemes dzīves laika pārdomu augļus.
Bet es nevaru jūs piespiest ēst šos augļus. Tas jums jāizdara pašiem.
Neviens ārpus jums nevarēs izdarīt darbu jūsu
vietā.
Es atstāju jūs. Un es ļoti ceru, ka devu jūsu domai
pareizu virzienu.
ES ESMU Konfūcijs
© Tatjana Mikušina,
2005
Tulkoja Daina Daija, Lauma Ērgle, Olga Gaile
http://www.sirius-riga.lv/
