Daži fragmenti no Brastiņu Ernesta
hronikām, tiem, kas nav to atraduši Viedajā Rakstos:
Apkarošana, kas šai laikā iesākās, tūkstoš gadu ilgi noris pa lielākai daļai divējādi, proti, ar varu un ar nevalodu. Zobins un niecināšana vienlīdz asiem asmeņiem kapāja to labāko, ko baltu tautas bija kā dārgumu glabājušas. Vara un nevaloda visdažādākos veidos izlietotas mūsu senreliģijas nobeigšanai. Raksturīgi, ka līdz tam laikam, kamēr uzbrucēji vēl nav galīgi ieņēmuši savas cīņas vietas, par baltiem tiek runātas tikai labas valodas. Sveštautieši savos aprakstos liecina, ka balti jeb aisti ir cilvēcīga miermīlīga, strādīga un dievbijīga tauta. Jau gotu mūks Jordāns savā 551. g. izdotā hronikā min aistu miermīlību: "pavisam miermīlīga ļaužu cilts" (pacatum hominum genus omnino); un Tacits - viņu pacietību, strādīgumu. Apkarošanas sākuma laikā Brēmenes Ādams tur zāmzemiešus jeb prūšus (Sembi vēl Pruzzi) par stingriem pagāniem, bet ļoti labsirdīgiem cilvēkiem (homines humanissimi), kuriem esot loti daudz krietnu un slavējamu īpašību un ierašu; viņi žēlsirdīgi palīdzot nelaimīgiem, parādot līdzjūtību trūkuma cietējiem, esot viesmīlīgi pret svešiniekiem, tikai viena vaina viņiem piemītot, proti, viņi negribot pieņemt kristīgo ticību un nekad neatļaujot svešiniekam tuvoties savām svētbirzēm un avotiem. Simts gadus vēlāk to pašu zina liecināt Helmolds (ap 1150. g.): "Vēl daudz slavējama varētu teikt par šās tautas tikumiem, ja vien tiem būtu kristīga ticība" (Muita poterant dici de hoc populo laudabilia in moribus, si haberunt solam fidem Christi). Bet jau tad, kad vācu krustneši siro pa prūšu zemi, hronists Dusburgs par viņiem saka: "Šīs ļaunās tautas vidū . . ." utt. Kristiešu smago zobenu vēzienus turpmāk pavada naida uzkurta mēlnesība, aprunāšana un nevaloda. Piepeši tikumiski krietnie aisti top ļauni, neganti, nekrietni un bezdievīgi. Kristīgā Eiropā izplatītas, šīs nevalodas saceļ dabīgu sašutumu un svētu dziņu šo briesmīgo tautu iznīdēt no zemes virsas. Visai raksturīgi, ka pilnīgi noklusētas cēlās baltiešu dievības Dievs, Zemes Māte un Laima, bet senraksti melš tikai par elkiem un dievekļiem. Dievmāti pie aistiem min jau Tacits 1. gadsimtenī, kad kristieši vēl mitinājās Romas katakombās, bet to nepiemin vairs nekad katoļu muki, kas paši vēlāk šo dievmātes kultu uzņem savā baznīcā. Vienīgi Mātes zemes jeb Māras zemes nosaukumu izkaulē no pāvesta mūsu sendzimtenei, kad pasludināts krusta karš pret viņas iedzīvotājiem, jo tā šo zemi saukuši tie, kas viņā dzīvojuši.
Apkarošana, kas šai laikā iesākās, tūkstoš gadu ilgi noris pa lielākai daļai divējādi, proti, ar varu un ar nevalodu. Zobins un niecināšana vienlīdz asiem asmeņiem kapāja to labāko, ko baltu tautas bija kā dārgumu glabājušas. Vara un nevaloda visdažādākos veidos izlietotas mūsu senreliģijas nobeigšanai. Raksturīgi, ka līdz tam laikam, kamēr uzbrucēji vēl nav galīgi ieņēmuši savas cīņas vietas, par baltiem tiek runātas tikai labas valodas. Sveštautieši savos aprakstos liecina, ka balti jeb aisti ir cilvēcīga miermīlīga, strādīga un dievbijīga tauta. Jau gotu mūks Jordāns savā 551. g. izdotā hronikā min aistu miermīlību: "pavisam miermīlīga ļaužu cilts" (pacatum hominum genus omnino); un Tacits - viņu pacietību, strādīgumu. Apkarošanas sākuma laikā Brēmenes Ādams tur zāmzemiešus jeb prūšus (Sembi vēl Pruzzi) par stingriem pagāniem, bet ļoti labsirdīgiem cilvēkiem (homines humanissimi), kuriem esot loti daudz krietnu un slavējamu īpašību un ierašu; viņi žēlsirdīgi palīdzot nelaimīgiem, parādot līdzjūtību trūkuma cietējiem, esot viesmīlīgi pret svešiniekiem, tikai viena vaina viņiem piemītot, proti, viņi negribot pieņemt kristīgo ticību un nekad neatļaujot svešiniekam tuvoties savām svētbirzēm un avotiem. Simts gadus vēlāk to pašu zina liecināt Helmolds (ap 1150. g.): "Vēl daudz slavējama varētu teikt par šās tautas tikumiem, ja vien tiem būtu kristīga ticība" (Muita poterant dici de hoc populo laudabilia in moribus, si haberunt solam fidem Christi). Bet jau tad, kad vācu krustneši siro pa prūšu zemi, hronists Dusburgs par viņiem saka: "Šīs ļaunās tautas vidū . . ." utt. Kristiešu smago zobenu vēzienus turpmāk pavada naida uzkurta mēlnesība, aprunāšana un nevaloda. Piepeši tikumiski krietnie aisti top ļauni, neganti, nekrietni un bezdievīgi. Kristīgā Eiropā izplatītas, šīs nevalodas saceļ dabīgu sašutumu un svētu dziņu šo briesmīgo tautu iznīdēt no zemes virsas. Visai raksturīgi, ka pilnīgi noklusētas cēlās baltiešu dievības Dievs, Zemes Māte un Laima, bet senraksti melš tikai par elkiem un dievekļiem. Dievmāti pie aistiem min jau Tacits 1. gadsimtenī, kad kristieši vēl mitinājās Romas katakombās, bet to nepiemin vairs nekad katoļu muki, kas paši vēlāk šo dievmātes kultu uzņem savā baznīcā. Vienīgi Mātes zemes jeb Māras zemes nosaukumu izkaulē no pāvesta mūsu sendzimtenei, kad pasludināts krusta karš pret viņas iedzīvotājiem, jo tā šo zemi saukuši tie, kas viņā dzīvojuši.
Tā paiet divi gadsimti, bet kristīgai ticībai vēl
joprojām nav ne mazāko panākumu āriskā Dieva un Māras zemē. Balti ir kurli pret
mūkiem un bargi pret karavīriem. Bet tie nekādi nespēja karot pret tām baumām,
ko par viņu dievestību šai gadsimtā izplatīja mūki. Jau Kanaparija pacelto
nevalodu par prūšu elkiem, kā dzirdējām, turpināja Viperts. Tas bija kristiešiem
patīkams domāšanas virziens, jo ar to it kā tika attaisnotas miermīlīgām baltu
tautām nodarītās pārestības.
Vienpadsmitā gadsimta beigas visa katoliskā Eiropa kvēlo cīņas dedzībā un karojošā Kristus baznīca ir apbruņojusies līdz zobiem. Šai noskaņojumā vienpadsmitais gadsimts dod vietu divpadsmitajam, kristīgam gadsimtam
/Avots: Brastiņu Ernests „ Mūsu Dievestības tūkstošgadīgā apkarošana” R.: Labietis, 1936 /
Veselu gadsimtu katoļu baznīca un viņas bruņinieki bija -jau rūdījušies cīņās pret pagāniem Austrumu zemēs. Pašlaik tika rīkots uz turieni jau ceturtais krusta karš (1202-1204). Katoļu baznīca stāv savas pasaulīgās varas kalngalos, un tā attīsta varenus savas varas orgānus. Viņa dibina jaunus mūku ordeņus - dominikāņus un franciskāņus. Palestīnā tiek nodibināti īpaši garīgi bruņinieku ordeņi cīņai pret neticīgiem, to starpā arī Vācu ordenis (ap 1190. g,). Pāvests Innocentijs iestāda arī inkvizīciju jeb mocīšanas iestādi ķeceru vajāšanai. Visi šie spēcīgie iestādījumi šinī gadsimtā apvienojās kopīgam darbam pret mūsu dievestību.
Gluži citādi izturas pret karojošo Kristus baznīcu kurši un zemgaļi. Tie atdod savus novadus kristīgai baznīcai tikai pēc asiņainām kaujām. Aizgrābjošas ir zemgaļu vairāk kā simts gadus ilgās cīņas ar bīskapiem un ordeni par savu reliģisko un politisko brīvību. Mūsu vēsturnieks Biļkins, kas sīki izsekojis šai cīņu gaitai, saka: "Tā bija liela cīņa. Indriķis un Rīmju hronikas autors saka, ka ordeņa un bīskapu kareivji darījuši brīnumus, bet mums jāsaka, ka zemgalieši darīja brīnumus, jo viņiem bija jācīnās pret karaspēku, kāds nebija Vakareiropas ķeizariem un ķēniņiem. Ienaidnieku kareivji, no mantas, ģimenes un tēvijas atsacījušies, dzīvoja tikai karam un vienīgi karam. Viņi bija dziļi krusta karu idejas apdvesti, idejas, kas bija dziļāka un plašāka par franču lielās revolūcijas idejām un kas cīnītāju barus raidīja uz Sīriju, Palestīnu, Ēģipti, Tunisu, Portugāli, Ungāriju, Prūsiju, Lībiju, Letgali, Igauniju, Kursu un Zemgali. Zemgaliešu ienaidniekus vadīja mestri un bīskapi, kas bija rūdījušies tā laika lielajā cīņā, kas noritēja starp pāvestu un laicīgiem valdniekiem. Un zaudēja zemgalieši cīņu vienīgi cīņas ilguma dēļ. Viņi varēja ienaidnieku sakaut, varēja atsist viņa uzbrukumus, bet cīņa ar to neizbeidzās. Atkal un atkal vēlās uz Zemgali jauni ienaidnieku karapulki, katra nokautā ienaidnieka vietā stājās citi, bet zemgaliešiem nebija šādas neizsīkstošas cilvēku rezerves. Cīņas ilgums, kā jau sacīju, viņus nomāca. Jebšu zemgalieši zaudēja, tad tomēr viņu cīņa bija ideālas varonības pilna. Tā bija varonība, kuras priekšā nobāl atēniešu varonība cīņā pret persiešiem." [V. Biļkins. Zemgaliešu cīņas ar bīskapiem un ordeni, 71. lpp.]
Vēl 1299. gadā zemgaļi nebija gluži padevušies un tiem bija savi kungi, kas nosūtīja sūtņus uz Rīgu sūdzēties bīskapam par ordeņa bruņinieku nelietībām. Kad bīskaps atbildējis, ka viņam nav iespējams ordeņa brāļus savaldīt, sūtņi tiek sūtīti uz pašu Romu. Lieta grozījās ap neģēlīgu zemgaļu labiešu apkaušanu kādās dzīrēs, kur tie bijuši ielūgti. Par zemgaļu nekrietno apkaušanu pāvests Klements V savā 1310. g. izlaistā bullā pārmet ordenim, ka tas izdeldējis arī kristītos zemgaļus, apkāvis viesībās labiešus un aizdzinis 100 000 cilvēku pie pagāniem leišiem.
13. gadsimtam izejot, baltu tautu ziemeļu ciltis - latvji, sēļi, kurši un zemgaļi – bija atbruņotas un cīņu ar ieročiem vairs nevarēja uzsākt. Kurši un zemgaļi tad pievienojās tai cīņai, kuru ierādīja gadsimta sākumā vidzemnieki: tā bija pasīvā pretošanās. Katoļu baznīca mācīja, bet latvieši neklausījās. Priesteri aicināja atmest seno dievestību, bet zemnieki stūrgalvīgi turējās pie sava. Dienvidu frontē pret kristīgo ticību ne mazāk varonīgi kā zemgaļi cīnās ciltsbrāļi prūši. Gadsimta sākumā tur tikpat miermīlīgi kā Daugavmalā Meinhards kristīgo ticību sludina mūks Krišjānis. Šo nopelnu dēļ 1215. g. pāvests viņu ieceļ par Prūsijas bīskapu. Tā kā Krišjānis atgriešanas darbu darīja tikai pierunādams un uzmanīgi izvairījās no visa, kas varētu aizskart prūšu politiskās un tiesiskās lietas, tad viņš arī pasargājās no neatgriezto prūšu uzbrukumiem. Bet 1217. g. prūši iebrūk savu senseno ienaidnieku poļu novados - Kulmā, Mazovijā un Kujāvijā, sakauj šo zemju karapulkus, nodedzina pilis un izposta zemi. Apdraudēto zemju bīskapiem tika no pāvesta dotas tiesības krusta karam uz Austrumzemēm savervētos krustnešus, algojot ar grēkatlaižām, vērst pret prūšu pagāniem. Sākās reliģisks karš, kurā, protams, daudz cieta no prūšiem arī viņu dievestībai neuzticīgie tautieši.
"Te jātvingiem bija beidzamais gals," saka kāda tā laika poļu hronika. Tiešām, pēc visiem asiņainiem kariem, kas bija jāiztur varonīgajiem jātvingiem, "varenā, stūrgalvīgā un karā norūdītā tauta", kā to dēvē Dusburgs, bija izdeldēta. Pēdējos iedzīvotājus mestrs Konrāds pārceļ uz Zāmiju, proti, virsaiti Kantegerdi ar 1600 sudāviešiem un Jedetusu ar 1500 ļaudīm. Tukšajā jātvingu zemē ieplūda poļu kolonisti, un šī tauta bija mirusi varoņu nāvē.
Tā 13. gs. asinīs noslīkst baltu tautu valstis zemes nomalēs. Novārdzinātās latviešu un prūšu ciltis iet savas turpmākās gaitas kā nebrīvas verdzenes. Viņu dievestība bija padzīta no savas goda vietas, bet nebija nekādā ziņā izdeldēta. Vēl ilgi tā bez ieročiem turas pretim bruņotiem kaklakungiem.
Pagānus vairs nekristīja, bet pagānu ticību centās izdeldēt ar to, ka bez žēlastības apkāva vai aizveda verdzībā sagūstītos leišus. Tā, piem., 1329. g. ordeņa lielmestrs uzaicina uz "jautru pastaigāšanos" pa Žemaitiju čehu karali ar 18000 karavīriem. Tie ieņem Medvagolas pjli un sagūsta 3000 cilvēku. Šos ļaudis mestrs kā pagānus gribējis visus nokaut Dievam par godu, bet viņu no tā atrunājis čehu karalis, lūgdams tos visus nokristīt.>>
Kāds "latviešu brīvības cīnītājs "politikas db izlasīja un ierakstīja:
"...Un nekritiskai reliģijai ir vēl viena nepatīkam īpašība-tā likvidē baznīcu, kuru es vērtēju kā ļoti derīgu sociālo institūciju.
krustnešu ienākšana būtiski uzlaboja latviešu senču dzīvi un samazināja slepkavību skaitu neticamos daudzumos. Pirms tam ciltis viena otru slepkavoja, viņi ieviesa kārtību.
Viņi bija mežoņi. Tāpat kā visi. Pat rakstīt neprata, tikai slepkavot. Starp citu- skola mēģina iestāstīt ko citu.
Nu es, protams, neesmu tīrasinīgs latvietis, tādi vispār nav. Bet esmu latvietis pēc kultūras. Mana kultūra- tā nav mežoņu kultūra, tā ir kultūra, ko ieveda krustneši. Es neesmu ar mieru, ka mani uzskata par pirmslatvieti, esmu latvietis, latviešu tautību izveidoja krustneši."
Pēc tā es sapratu- kādēļ mums nav brīva Latvija un vēl ilgi nebūs- vairums no mums neprot ne mīlēt savu dzimto senču zemi, ne cienīt savas saknes- Baltos Tēvus- Zemes vissenāko zināšanu glabātājus, ja kāds vēl palicis dzīvs līdz šodienai pēc kristiešu vandālisma Eiropā. Kristietisma egregoram neinteresē kādas tur latvju tautas brīvība no kaklakungiem- interesētu latvju egregoram, bet tas pamests un aprunāts ar ļaunu pat savu pēcnācēju skolas grāmatās. Ceļš ir vaļā, bet pa to ies reti kurš...
Vienpadsmitā gadsimta beigas visa katoliskā Eiropa kvēlo cīņas dedzībā un karojošā Kristus baznīca ir apbruņojusies līdz zobiem. Šai noskaņojumā vienpadsmitais gadsimts dod vietu divpadsmitajam, kristīgam gadsimtam
/Avots: Brastiņu Ernests „ Mūsu Dievestības tūkstošgadīgā apkarošana” R.: Labietis, 1936 /
Veselu gadsimtu katoļu baznīca un viņas bruņinieki bija -jau rūdījušies cīņās pret pagāniem Austrumu zemēs. Pašlaik tika rīkots uz turieni jau ceturtais krusta karš (1202-1204). Katoļu baznīca stāv savas pasaulīgās varas kalngalos, un tā attīsta varenus savas varas orgānus. Viņa dibina jaunus mūku ordeņus - dominikāņus un franciskāņus. Palestīnā tiek nodibināti īpaši garīgi bruņinieku ordeņi cīņai pret neticīgiem, to starpā arī Vācu ordenis (ap 1190. g,). Pāvests Innocentijs iestāda arī inkvizīciju jeb mocīšanas iestādi ķeceru vajāšanai. Visi šie spēcīgie iestādījumi šinī gadsimtā apvienojās kopīgam darbam pret mūsu dievestību.
Gluži citādi izturas pret karojošo Kristus baznīcu kurši un zemgaļi. Tie atdod savus novadus kristīgai baznīcai tikai pēc asiņainām kaujām. Aizgrābjošas ir zemgaļu vairāk kā simts gadus ilgās cīņas ar bīskapiem un ordeni par savu reliģisko un politisko brīvību. Mūsu vēsturnieks Biļkins, kas sīki izsekojis šai cīņu gaitai, saka: "Tā bija liela cīņa. Indriķis un Rīmju hronikas autors saka, ka ordeņa un bīskapu kareivji darījuši brīnumus, bet mums jāsaka, ka zemgalieši darīja brīnumus, jo viņiem bija jācīnās pret karaspēku, kāds nebija Vakareiropas ķeizariem un ķēniņiem. Ienaidnieku kareivji, no mantas, ģimenes un tēvijas atsacījušies, dzīvoja tikai karam un vienīgi karam. Viņi bija dziļi krusta karu idejas apdvesti, idejas, kas bija dziļāka un plašāka par franču lielās revolūcijas idejām un kas cīnītāju barus raidīja uz Sīriju, Palestīnu, Ēģipti, Tunisu, Portugāli, Ungāriju, Prūsiju, Lībiju, Letgali, Igauniju, Kursu un Zemgali. Zemgaliešu ienaidniekus vadīja mestri un bīskapi, kas bija rūdījušies tā laika lielajā cīņā, kas noritēja starp pāvestu un laicīgiem valdniekiem. Un zaudēja zemgalieši cīņu vienīgi cīņas ilguma dēļ. Viņi varēja ienaidnieku sakaut, varēja atsist viņa uzbrukumus, bet cīņa ar to neizbeidzās. Atkal un atkal vēlās uz Zemgali jauni ienaidnieku karapulki, katra nokautā ienaidnieka vietā stājās citi, bet zemgaliešiem nebija šādas neizsīkstošas cilvēku rezerves. Cīņas ilgums, kā jau sacīju, viņus nomāca. Jebšu zemgalieši zaudēja, tad tomēr viņu cīņa bija ideālas varonības pilna. Tā bija varonība, kuras priekšā nobāl atēniešu varonība cīņā pret persiešiem." [V. Biļkins. Zemgaliešu cīņas ar bīskapiem un ordeni, 71. lpp.]
Vēl 1299. gadā zemgaļi nebija gluži padevušies un tiem bija savi kungi, kas nosūtīja sūtņus uz Rīgu sūdzēties bīskapam par ordeņa bruņinieku nelietībām. Kad bīskaps atbildējis, ka viņam nav iespējams ordeņa brāļus savaldīt, sūtņi tiek sūtīti uz pašu Romu. Lieta grozījās ap neģēlīgu zemgaļu labiešu apkaušanu kādās dzīrēs, kur tie bijuši ielūgti. Par zemgaļu nekrietno apkaušanu pāvests Klements V savā 1310. g. izlaistā bullā pārmet ordenim, ka tas izdeldējis arī kristītos zemgaļus, apkāvis viesībās labiešus un aizdzinis 100 000 cilvēku pie pagāniem leišiem.
13. gadsimtam izejot, baltu tautu ziemeļu ciltis - latvji, sēļi, kurši un zemgaļi – bija atbruņotas un cīņu ar ieročiem vairs nevarēja uzsākt. Kurši un zemgaļi tad pievienojās tai cīņai, kuru ierādīja gadsimta sākumā vidzemnieki: tā bija pasīvā pretošanās. Katoļu baznīca mācīja, bet latvieši neklausījās. Priesteri aicināja atmest seno dievestību, bet zemnieki stūrgalvīgi turējās pie sava. Dienvidu frontē pret kristīgo ticību ne mazāk varonīgi kā zemgaļi cīnās ciltsbrāļi prūši. Gadsimta sākumā tur tikpat miermīlīgi kā Daugavmalā Meinhards kristīgo ticību sludina mūks Krišjānis. Šo nopelnu dēļ 1215. g. pāvests viņu ieceļ par Prūsijas bīskapu. Tā kā Krišjānis atgriešanas darbu darīja tikai pierunādams un uzmanīgi izvairījās no visa, kas varētu aizskart prūšu politiskās un tiesiskās lietas, tad viņš arī pasargājās no neatgriezto prūšu uzbrukumiem. Bet 1217. g. prūši iebrūk savu senseno ienaidnieku poļu novados - Kulmā, Mazovijā un Kujāvijā, sakauj šo zemju karapulkus, nodedzina pilis un izposta zemi. Apdraudēto zemju bīskapiem tika no pāvesta dotas tiesības krusta karam uz Austrumzemēm savervētos krustnešus, algojot ar grēkatlaižām, vērst pret prūšu pagāniem. Sākās reliģisks karš, kurā, protams, daudz cieta no prūšiem arī viņu dievestībai neuzticīgie tautieši.
"Te jātvingiem bija beidzamais gals," saka kāda tā laika poļu hronika. Tiešām, pēc visiem asiņainiem kariem, kas bija jāiztur varonīgajiem jātvingiem, "varenā, stūrgalvīgā un karā norūdītā tauta", kā to dēvē Dusburgs, bija izdeldēta. Pēdējos iedzīvotājus mestrs Konrāds pārceļ uz Zāmiju, proti, virsaiti Kantegerdi ar 1600 sudāviešiem un Jedetusu ar 1500 ļaudīm. Tukšajā jātvingu zemē ieplūda poļu kolonisti, un šī tauta bija mirusi varoņu nāvē.
Tā 13. gs. asinīs noslīkst baltu tautu valstis zemes nomalēs. Novārdzinātās latviešu un prūšu ciltis iet savas turpmākās gaitas kā nebrīvas verdzenes. Viņu dievestība bija padzīta no savas goda vietas, bet nebija nekādā ziņā izdeldēta. Vēl ilgi tā bez ieročiem turas pretim bruņotiem kaklakungiem.
Pagānus vairs nekristīja, bet pagānu ticību centās izdeldēt ar to, ka bez žēlastības apkāva vai aizveda verdzībā sagūstītos leišus. Tā, piem., 1329. g. ordeņa lielmestrs uzaicina uz "jautru pastaigāšanos" pa Žemaitiju čehu karali ar 18000 karavīriem. Tie ieņem Medvagolas pjli un sagūsta 3000 cilvēku. Šos ļaudis mestrs kā pagānus gribējis visus nokaut Dievam par godu, bet viņu no tā atrunājis čehu karalis, lūgdams tos visus nokristīt.>>
Kāds "latviešu brīvības cīnītājs "politikas db izlasīja un ierakstīja:
"...Un nekritiskai reliģijai ir vēl viena nepatīkam īpašība-tā likvidē baznīcu, kuru es vērtēju kā ļoti derīgu sociālo institūciju.
krustnešu ienākšana būtiski uzlaboja latviešu senču dzīvi un samazināja slepkavību skaitu neticamos daudzumos. Pirms tam ciltis viena otru slepkavoja, viņi ieviesa kārtību.
Viņi bija mežoņi. Tāpat kā visi. Pat rakstīt neprata, tikai slepkavot. Starp citu- skola mēģina iestāstīt ko citu.
Nu es, protams, neesmu tīrasinīgs latvietis, tādi vispār nav. Bet esmu latvietis pēc kultūras. Mana kultūra- tā nav mežoņu kultūra, tā ir kultūra, ko ieveda krustneši. Es neesmu ar mieru, ka mani uzskata par pirmslatvieti, esmu latvietis, latviešu tautību izveidoja krustneši."
Pēc tā es sapratu- kādēļ mums nav brīva Latvija un vēl ilgi nebūs- vairums no mums neprot ne mīlēt savu dzimto senču zemi, ne cienīt savas saknes- Baltos Tēvus- Zemes vissenāko zināšanu glabātājus, ja kāds vēl palicis dzīvs līdz šodienai pēc kristiešu vandālisma Eiropā. Kristietisma egregoram neinteresē kādas tur latvju tautas brīvība no kaklakungiem- interesētu latvju egregoram, bet tas pamests un aprunāts ar ļaunu pat savu pēcnācēju skolas grāmatās. Ceļš ir vaļā, bet pa to ies reti kurš...
http://www.draugiem.lv/group/16115802/no-ego-uz-patieso-es./?f_tid=3802428
