Dievs, upurējot Daļu no Sevis, mums devis Dzīvību.
Bet tas ir tikai viens no skaidrojumiem. Ir vēl citi.
Dieva Dēls un cilvēka dēls, ieslēgti vienā Sirdī, ir
katrā. Katrs sevī nes Dievu, katrs ir Debesu Templis. Un ikvienā notiek nepārtraukta cīņa starp Dievišķo un
cilvēcisko. Cilvēkā krustojas pasaules, un cilvēks,
stāvot krustpunktā, var izvēlēties: iet kā uz leju, tā uz augšu.
Krusts ir brīvās gribas un līdz ar to arī brīvības simbols.
Un nekad neviens nevar cilvēku
pavilkt uz augšu bez viņa paša vēlēšanās un līdzdalības tajā.Tāpat
neviens nevar piespiest cilvēku iet lejā.
Piemēram, pārsvītrots krusts simbolizē cilvēkiem
atņemto brīvību.
„Brāļos Karamazovos” aprakstā par Lielo Inkvizitoru
Dostojevskis Inkvizitora vārdā ticami stāsta, kā cilvēkiem atņēma brīvību, un
kurš to izdarīja. Sarunā ar sagūstīto Kristu Lielais Inkvizitors stāsta, ka
cilvēki cieš dēļ brīvās gribas, un tāpēc „mēs, jezuīti, atņēmām viņiem brīvību
apmaiņā pret maizi un pārtikušu dzīvi”. Ar to pašu Inkvizitors pamato jezuītu
izdarību likumību: ja reiz cilvēki cieš no pārliekas brīvības, tad brīvība – nav
Dieva Dāvana, bet Viņa lāsts.
Viss patiesībā ir pavisam citādi: brīvība ir Lielā Dieva Dāvana, un jebkura brīvības
apspiešana no Dieva attālina. Lai labāk cilvēks maldās, bet dara to pats, nevis
it kā brien pareizā virzienā, citu skubināts. Brīvības atņemšana noved pie bojā
ejas, pilnīgas iznīcības. Un krusts ir katra cilvēka brīvības simbols.
Katram ir iespēja pacelties spārnos un
katram ir iespēja krist.
Un nekad neviens nelemj cilvēka
vietā – lidot viņam vai krist. Un jo vairāk – nekad
neviens viņa vietā nelido un nekrīt – kā vien viņš pats.
Brīvība cilvēku pārvērš par Cilvēku. Cilvēks nav
dzīvnieks, jo dzīvniekam nav izvēles brīvība – iet pie Dieva vai nē. Dzīvnieks
vadās pēc instinktiem, bet cilvēkam ir saprāts, lai būtu izvēles tiesības. Un
izvēloties - viņš virzās uz priekšu vai
atpakaļ.
Aizejot no Dieva, cilvēks cieš un iemācās izvēlēties
vajadzīgos ceļus.
Ejot pie Dieva, viņš priecājas un saprot, ka tas ir
vienīgais ceļš, ka citu nav.
Bet gan vienu, gan otru viņš
izvēlas brīvi.
Ir svarīgi saprast, ka Dievs cilvēkam deva nevis
saprātu, bet brīvību. Saprāts ir tikai brīvības sekas, lai šo
brīvību apzinātos. Un tāpēc Īstā Dieva Dāvana ir
brīvība, bet viss pārējais – tās sekas. Dieva dāvātā brīvība ir tā,
kas dota no dzimšanas. Vērtīgs ir tikai tas, kas iegūts apzināti. Un tāpēc
cilvēka patiesā brīvība, visvērtīgākā no visām iespējamām
brīvībām, kuru tas izcīnījis, ir atbrīvošanās no tumsonības
(nezināšanas).
Kristus teicis, ka tikai Patiesība
cilvēku dara brīvu. Tāpēc, izprotot Patiesību,
nonākam pie Dieva. Aizgriežoties no Patiesības, aizejam no Dieva. Dieva Augstākā
Izpausme ir Patiesība, bet Augstākā Brīvība ir alkas pēc Patiesības, Kas ir Pats
Dievs. Kurš alkst Patiesības, tas alkst Dieva.
Visas ciešanas ir no cilvēku tumsonības: jo mazāk būs
tumsonības, jo vairāk būs zināšanu un - mazāk būs ciešanu.
Cilvēkam ir jāsaprot, ka izvēlas nevis viņa prāts,
bet Sirds.
Īsta brīvība ir tad, kad cilvēks
seko Sirdij, savai Sirdsbalsij.
Pie tam – Tīras Sirds. Tiem, kam nav tīras sirdis,
tie neprot pareizi izvēlēties. Viņiem nav šādu tiesību, jo tie nedraudzējas ar
sirdi. Bet Tīra Sirds izvēlas, un To izdzirdējušais un Tai sekojošais nonāk pie
Patiesas Brīvības.
Tāpēc Dieva Dāvana atrodas Sirdī, lai gan daudzi to
piesavinājuši savai personībai, prātam vai saprātam, bet tā nav taisnība.
Sirds – ir Dieva Templis. Dieva Dāvanas atrodas Tur.
Tāpēc Patiesa Brīvība ir Sirds alkas pēc Patiesības un tāpēc Sirdi nepieciešams klausīt.
fragments no grāmatas "Jaunas lappuses
no Kristus"
http://www.draugiem.lv/group/16000829/?f_tid=3773693
