Domāsim pozitīvi!
Reiz kādas straujas upes krastā sēdēja divi vīriņi.
Tādi paveci, nedaudz nosirmojuši. Abi sēdēja kājas iemērkuši straujtecē un
filozofēja par Dzīvi kā tādu. Pirmais, nedaudz samiedzis acis spilgtajos Saules
atspulgos zaigojošajā upes plūdumā, paskumji zem deguna bubināja – Man iet slikti, nu nekā laba tajā manā dzīvē nav bijis un nebūs. Grūti
un smagi, kā no rīta, tā vakarā! Nekāda prieka, nekādas līksmības, nekā laba!
Neviens mani nemīl! Viņam kaimiņos sēdošais vīriņš, arī acis miegdams
spīguļojošajos viļņu atspulgos, teica ko pilnīgi pretēju – Man
gan iet labi katru dienu! Un visi mani mīl, pat putni un zvēri! Skaista ir šī
pasaule un man iet arvien labāk! Kamēr abi vīriņi tā sēdēja upes
krastā un prātuļoja, viņi pat nenojauta, ka augstu mākoņos virs viņiem sēdēja
Dieviņš un kājas šūpinādams, pāri mākoņa maliņai raudzījās lejup uz abiem
runātājiem. Klausīdamies pirmajā vīriņā, Dieviņš skumji un līdzjūtīgi novilka –
Jā, tev dzīvē grūti iet un neviens tevi nemīl!
Savukārt paraugoties uz otru, viņš pasmaidīja un atzinīgi apstiprināja –
Jā, tev patiesi iet labi un visi
tevi mīl! Tu esi īstens veiksminieks! Tad Dieviņš smaidot piecēlās un
devās darīt tālāk savas dievišķās lietas.
Kāda ir stāstiņa morāle un jēga? Tāda, ka Dieviņš
ieklausoties jūsu teiktajā un pat domātajā, nekad nesaka jums nē. Viņš ieklausās jūsu domās, tajā, ko sakāt. Un kā jūs
domājat un runājat, tā arī notiek!
Ja vēl pirms gadiem 15-20 kāds teica, ka viss sastāv
no enerģijas, pat matērija, daudzi šo cilvēku uzlūkoja ar neizpratni un
aizdomām. Tagad pat modernā kvantu fizika pietuvojusies šim atzinumam un mēs
pētām lietas, par kurām pat runāt agrāk bija neiedomājami. Iespējams, ka mēs
reāli tuvojamies lieliem atklājumiem – kā strādā mūsu domas, kas veido notikumus
un to attīstību, kā mainās pasaule un kāpēc. Ja mēs šobrīd uzskatam, ka cilvēka
smadzeņu potenciāls tiek izmantots tikai par kādiem 5%, tad iespējams, mēs
tuvojamies kam jaunam un neizzinātam. Iespējams, ka gatavojamies atvērt durvis
uz pilnīgi jaunu pasauli, tādu, kādu līdz šim neesam pazinuši. Jautājums tikai –
kā mēs izmantosim jaunās iespējas un zināšanas, pat iespējamo nojausmu par to
visu.
Vēl pavisam nesen kādā TV kanālā tika demonstrēta
fantastikas filma par kādu pravietojumu un to, kā tas piepildās. Zeme un visa
civilizācija aiziet bojā pēkšņā un spontānā Saules uzliesmojumā, izdzīvojušo
nav. Tā ir tikai viena no daudzu katastrofu filmu sērijas, kas mums tiek dāsni
piedāvāta. Taču šī filma man atsauca atmiņā ko citu – fantasta Vladimira
Mihailova romānu, kurā situācija ir draudīgi līdzīga, taču atrisinājums ir
negaidīts un pilnīgi cits. Kādai mūsu Zemei līdzīgai planētai draud bojāeja un
no mūsu planētas dodas varoņu komanda glābt šo civilizāciju. Atrisinājums ir
visai negaidīts – izrādās šie svešie ļaudis negrib glābties, jo viņi taču katru
dienu ,,skatoties saulē,,. Mūsu varoņi nesaprot šo situāciju, līdz viņiem tiek
paskaidrots, ka skatoties savā saulē un sūtot tai labas domas, ir iespējams
nomierināt eksplozijas draudus un padarīt milzīgo zvaigzni mierīgu un
kontrolējamu. Visai negaidīts atrisinājums tālajiem PSRS laikiem...
Labas un priecīgas domas, notikumi un iespaidi mūs
spārno, ceļ debesīs un liek lidot virs zemes. Pozitīvi noskaņoti cilvēki rada
prieku un izstaro to visapkārt. Ar tādiem ikviens grib tikties, draudzēties,
strādāt kopā. Arī dzīvot kopā. Tāds nu ir šis otrais vīriņš mūsu stāsta sākumā!
Un kā ir ar pirmo? Kurš gan grib būt kopā ar mūžīgi čīkstošu īgņu, kuram vienmēr
viss nepatīk, ir slikti un nepareizi? Vai jūs gribētu atrasties uz vientuļas
salas kopā ar tādu čīkstuli? Protams, ka nē! Un par laimi mēs nedzīvojam uz
vientuļas salas, mums ir iespēja izvēlēties savus draugus un vairāk vai mazāk
arī blakus esošos.
Jā, protams, šobrīd nevienam nav īpaši viegli. Ir
cilvēki, kuri emocionāli un psiholoģiski nespēj izturēt spriedzi, arvien
pieaugošo šķietamo vai varbūt arī reāli eksistējošo bezcerību un nākotnes
vīzijas trūkumu valstiskā līmenī. Un mums ir jāpalīdz, ja ir tāda iespēja,
šādiem cilvēkiem. Reizēm vajag pavisam nedaudz – varbūt ar drauga plecu īstajā
brīdī, ar dažiem patiesi un no sirds nākušiem labiem vārdiem. Mēs nedrīkstam
saviem draugiem, radiem un tuviem cilvēkiem paiet vienaldzīgi garām grūtā brīdī.
Mēs nedrīkstam aizbildināties ar laika trūkumu, nogurumu vai savu slinkumu. Un
ne tikai tāpēc, ka tā kādreiz var notikt ar mums pašiem, bet tāpēc, ka varbūt
esam vienīgais salmiņš kādam cilvēkam šajā viņa
dzīves brīdī pie kā pieķerties...
Mums visupirms ir jāmēģina katram radīt sava nākotnes
vīzija. Arī tas nav viegli, tur jāiegulda savs laiks, spēks, domas un enerģija.
Bet ja mēs pie šāda procesa pieķersimies, mums būs sākuma atspēriena punkts. Būs
sākums ar ko sākt. Un ja daudziem būs savas mazās vīzijas, ar laiku radīsies arī
viena kopīga, bet jau liela. Tā noteikti izaugs!
Atgriežoties pie pozitīvās domāšanas – kāds varētu
būt pats pirmais solis? Pavisam vienkāršs! Mūsu dzīve ir pārsteigumu un
negaidītu pagriezienu pilna! No rīta pamostoties mēs nezinām, kas mūs sagaida
līdz pat gulētiešanas brīdim. Ļoti iespējams, ka šajā dienā notiek kas īpaši
labs un brīnumains! Iespējams, ka tieši šī diena ir vislaimīgākā diena mūsu
mūžā! Varbūt tieši šodien notiek kas tāds, kas uz visiem laikiem maina mūsu
dzīvi pilnīgi citā, daudz labākā un veiksmīgākā virzienā! Kaut kas patiesi ļoti
labs un ļoti pozitīvi nozīmīgs. Kāpēc gan pirms iziet no mājas, nenoskaņoties
pozitīvi visai dienai? Varbūt to var izdarīt pat nedaudz agrāk – dzerot sava
rīta kafiju?
Aizveram uz mirkli acis un sev ar smaidu pasakām
pozitīvu apgalvojumu, kuru katrs var izveidot pats sev vistīkamākajiem vārdiem
un formā. Nu, piemēram – šī varbūt ir manas dzīves visjaukākā
diena, neatkarīgi no tā vai līst lietus, vai krīt sniegs, vai ir vētra aiz loga!
Tā man patīk! Un es tai dzīvošu cauri ar prieku un smaidu! Un lai kā man šodien
ietu – tā ir prieka un laimes, veiksmes pilna
diena! ... un es neļaušu nevienam nevīžam to sabojāt!
Un tad ejiet ar smaidu sejā cauri negaisam vai
vētrai, sniegputenim, slapjdraņķim vai lietum! Pāri peļķēm, cauri pilsētai,
pretī kam jaunam un vēl neizzinātam!
Mēs visi taču jau sen esam to pelnījuši, vai
ne?
Normunds Smalinskis
Reiki skolotājs
http://www.draugiem.lv/group/16002034/?f_tid=3776991
