Zelta Laikmeta civilizācijas valdnieks

 

Vairāk kā 50 tūkstošus gadu senā pagātnē Sahāras tuksneša vietā atradās auglīgas zemes ar subtropu klimatu, kas kļuva par zelta laikmeta civilizācijas šūpuli. Miers, laime un pārticība valdīja šajā valstī, un to gudri un taisnīgi vadīja neviens cits kā Sen-Žermēns.

Vairākums viņa pavalstnieku varēja apzināti un pilnā mērā izmantot Dieva gudrību un spēku. Viņiem piemītošās spējas mūsdienās liekas pārdabiskas un maģiskas. Cilvēki apzinājās, ka ir Centrālās Saules turpinājums – Dzīvības straumes, kas izplūst no varenā garīgi-materiālā kosmosa Centra.

Uz milzīgas freskas, kas atradās galvaspilsētas - Saules Pilsētas centrā, saskaņā ar dižā valdnieka pavēli, tika simboliski attēlota kosmiskā tautas vēsture, lai ļaudis neaizmirstu savas Saknes un eksistences mērķi - kļūt par saules centriem šajā tālajā galaktikā, kuru viņi tagad sauca par savām mājām, kļūt par Vienotā Likuma turpinājumu, jo viņi ir pastāvīgi paplašinošās visuma daļa. Un viņu attiecības ar Vienīgo un Vienoto izpaudās pastāvīgā ES ESMU TAS, KAS ES ESMU apziņā.

Sen-Žermēns bija pilnībā apguvis senās zināšanas un pārzināja Matērijas sfēras. Ar gaismas palīdzību viņš spēja vadīt visas dzīves jomas, ceļot savu valsti līdzsvara, skaistuma un pilnības augstumos, kas bija nepārspējami fizisko oktāvu kontekstā. Patiesi, kristāldzidrajā Zemes kausā tika iemiesoti debesu paraugi. Bet elementālā dzīve palīdzēja uzturēt Matērijas kvadrantu tīrību.

Cilvēki attiecās pret savu valdnieku kā pret visaugstāko Dieva izpausmi, atdarināšanas cienīgu paraugu, un tautas mīlestība pret viņu bija vārdiem neizsakāma. Šīs dispensācijas darbības laikā viņš iemiesoja vispasaules Kristus arhetipu, kas kalpoja tautai par Dieva esamības personifikācijas piemēru.

Gajs Ballards, kura literārais pseidonīms bija Godfrijs Rejs Kings, savā darbā “Sakramenta atklāšana” apraksta, kā Sen-Žermēna vadībā viņa dvēsele iepazinās ar šīs civilizācijas uzplaukuma un pagrimuma rakstiem.

Sen-Žermēns izskaidroja viņam, ka “tāpat kā visos laikos, daļa cilvēku arvien vairāk aizraujoties ar pārejošajām jutekliskajām baudām, pārstāja interesēties par Dižā un Dievišķā Es radošo plānu. Tā rezultātā gandrīz visur (izņemot tikai pašu galvaspilsētu) cilvēki zaudēja Dieva Spēka apziņu. Tad valsts vadītāji nonāca pie secinājuma, ka viņiem ir jāaiziet un jādod ļaudīm iespēja pašu rūgtajā pieredzē atskārst to, ka viņu laimes un labklājības avots ir viņos mītošā Dieva pielūgsmes spēja, un lai atgūtu laimi viņiem ir jāatgriežas pie Gaismas”.

Un tā, kosmiskā padome deva valdniekam rīkojumu (Zemes Garīgās Hierarhijas pārstāvim, kuras priekšgalā bija Sanata Kumara) pamest savu impēriju un savu mīļoto tautu. Kopš šī brīža par viņa pavalstnieku likumdevēju bija jākļūst viņu pašu personīgajai karmai, bet viņu brīvajai gribai vajadzēja noteikt, kādu daļu no Gaismas mantojuma viņi saglabās (un vai saglabās vispār).

Atbilstoši plānam valdnieks sarīkoja grandiozas pusdienas pils Dārgumu Zālē, uzaicinot uz tām savus uzticīgos padomniekus un valstsvīrus. Pusdienu noslēgumā pie katra viesa ( no 576 viesiem ) labās rokas parādījās kristāla kauss, kas bija piepildīts ar “tīru elektronu substanci”. Tas bija Sen-Žermēna sakramaneta kauss, kas pats, tērpies seno priesteru un valdnieku mantijā, ar scepteri rokās iepildīja savu gaismas substanci visos, kas godīgi un Dievbijīgi bija kalpojuši valstij.

Paceļot šo kausu par godu “Visvarenā no dzīvojošajiem liesmai”, katrs no viņiem apzinājās, ka vairs nekad nevarēs aizmirst par sava iekšējā Dievišķā Es dzirksteli. Šī aizsardzība jeb vairogs, ko viņiem uz mūžu dāvājusi pateicīgā Sen-Žermēna sirds, sargās viņu dvēseles visos laikos līdz brīdim, kad kosmiskie cikli veiks pilnu apli un viņi atkal nonāks civilizācijā, kurā varēs apgūt zināšanas. Zināšanas, kas nepieciešamas Dievišķās Savienības atgūšanai, lai uz visiem laikiem paliktu Saules Zelta Pilsētā.

Un tad runu teica no Bezgalīgā Klusuma dzīlēm nākušais Kosmiskais Valdnieks. No pusdienu zāles viņa vēstījums tika nodots visai tautai. Šis Visvarenais, neparasti mirdzošais Valdnieks nav aprakstīts, zināms tikai tas, ka uz viņa pieres mirdzēja uzraksts “Uzvara”. Viņš brīdināja cilvēkus par tuvojošos krīzi un pārmeta tiem nepateicību un nevērību pret Visvareno Dievišķo Avotu. Viņš atgādināja tautai seno bausli - “Klausi Vienotajam Likumam - Mīlestībai”, bet pēc tam pareģoja viņu karmu:

“Jūsu valsts robežām tuvojas kāds princis. Viņš ienāks pilsētā, lai lūgtu jūsu valdnieka meitas roku. Viņš kļūs par jūsu vadītāju, un veltīga būs jūsu izdarītās kļūdas atskārsme. Nekas neatgriezīsies, jo visa jūsu šīsdienas valdītāja ģimene būs Dieva aizgādībā, un cilvēka griba un vēlme pret tiem būs bezspēcīga, jo tie ir varenie Apskaidrotie Gaismas Valdnieki no ēteriskās zelta pilsētas, kas atrodas virs jūsu valsts. Tur paliks jūsu tagadējais valdītājs un viņa mīļotie bērni līdz pat laika cikla beigām”.

Pēc septiņām dienām valdnieks un viņa bērni pazuda; bet vēl pēc dienas ieradās jaunais valdnieks un netraucēti ieņēma troni.

Izanalizējot Sen- Žermēna dzīvesstāstu var pamanīt, ka cilvēki ikreiz noraida gan pašu Valdnieku, gan viņa Dievišķību, turklāt tieši tie, kuriem viņš mēģina palīdzēt. Turklāt labprāt tiek pieņemtas visas Gaismas, Dzīves un Mīlestības veltes, visi adepta zināšanu dāsni sniegtie augļi (alķīmiskās pārvērtības, jaunības eliksīrs, izgudrojumi un pareģojumi).

Visu viņa iemiesojumu mērķis, sākot ar zelta laikmeta civilizācijas laikiem, kas atradās tagadējā Sahāras tuksneša vietā, un līdz pat viņa pēdējiem dzīves mirkļiem Frensisa Bēkona ķermenī, bija Gaismas bērnu atbrīvošana, it īpaši to, kas nepiesardzīgas apiešanās ar ugunīgajiem Likuma principiem rezultātā bija nostājušies aci pret aci ar savu karmu un itin bieži nespēja izrauties no tās ciešajām spīlēm. Viņš tiecās uz to, lai piepildītos viņa pēdējo pusdienu laikā teiktie lūgšanu vārdi:

“Ja viņiem lemts iziet šīs pārbaudes, kas aprīs un sadedzinās ārējā “es” sārņus, sniedz viņiem Savu atbalstu un atved, visbeidzot, pie Savas Varenās Pilnības. To lūdzu Tev, Ak, Visuma Veidotāj, Visaugstākais, Dievs Visvarenais”.

Atlantīdas Augstākais Priesteris

13 tūkstošus gadus atpakaļ Sen-Žermēns, būdams Atlantīdas violetās liesmas Tempļa augstākais priesteris, ar savas vēlmes un cēloniskā jeb kauzālā ķermeņa palīdzību radīja uguns stabu - dziedinošās violetās liesmas strūklaku, kas kā magnēts pievilka tuvākās un tālākās apkārtnes iedzīvotājus, kas tiecās atbrīvoties no visa, kas ierobežo ķermeni, prātu un dvēseli. Lai sasniegtu atbrīvošanos bija nepieciešama paša piepūle: bija jāvēršas pie svētās uguns un jāveic Septītā Stara rituāli.

Aiz apaļa nožogojuma, kas bija prasmīgi izcirsts no marmora, atradās svētnīca, kuras priekšā lūdzēji krita ceļos, tā parādot cieņu Dievišķajai liesmai. Vieni varēja redzēt to kā fizisku violetas krāsas liesmu, citiem tā parādījās kā “ultravioleta” gaisma, bet vēl citi vispār neko neredzēja, tomēr visi juta spēcīgo dziedinošo starojumu.

Templis bija uzbūvēts no teicamas kvalitātes marmora, kura krāsu daudzveidība svārstījās no sniegbalti-balta ar violetas un purpura krāsas lāsumiņiem līdz Septītā Stara spektra vistumšākajām nokrāsām. Pašā tempļa centrā atradās liela apaļa zāle, apdarināta ar ledus-violetu marmoru un tumša-purpura krāsas marmora grīdu. Apkārt šai zālei, kas slējās trīsstāvu mājas augstumā, bija izvietots vesels telpu komplekss. Šīs telpas bija paredzētas dievkalpojumiem un citām priesteru un priesterieņu darbībām, kas kalpoja Liesmai un nodeva tās vārdus - Gaismas un pravietojumu vārdus cilvēkiem. Visi, kas veica dievkalpojumus šī Tempļa Altāra priekšā pirms tam tika sagatavoti Vispasaules Melhisedeka Ordeņa priestera amata saņemšanai Kunga Zadkīla mītnē - Attīrīšanās Templī, kas atrodas virs vienas no Rietumu Indijas salām.

Gan pagājušo gadsimtu gaišākajos, gan arī visdrūmākajos posmos Sen-Žermēns turpināja prasmīgi izmantot sava kauzālā ķermeņa Septīto Staru, sargājot to liesmas glabātāju brīvību, kuros bija dzīva tā dzirksts, kas iededzināta pie violetās uguns altāra viņa Atlantīdas templī. Viņš sludināja prāta un gara brīvību, pats būdams tādas brīvības piemērs. Atzīstot, ka četras svētās brīvības ir katra cilvēka neatņemamās tiesības, viņš sargā mūsu brīvību no valsts spaidiem, netaisnīgas tiesas, no nekompetentas iejaukšanās tādās jomās, kā zinātniskie pētījumi, ārstēšanas māksla un garīgie meklējumi.

Sludinot galveno cilvēka tiesību piešķiršanas principu katrai atbildīgai un saprātīgai tautai, kas audzināta balstoties uz brīvības un vienlīdzīgu iespēju pamatiem, viņš vienmēr māca mums aizstāvēt neatņemamās un svētās tiesības dzīvot saskaņā ar savu visaugstāko Dieva uztveri. Lūk, ko sacījis Valdnieks: nekādas tiesības, neatkarīgi no to vienkāršuma, nevar tikt nodrošinātas ilgstošā laika posmā, ja tās nebalstās garīgajos tikumos un Dieva Likumā, kas pilda izpildītājus ar līdzcietību un taisnīgumu.

Samuēls – Kunga pravietis

Sen-Žermēns atkal atgriezās pie savas tautas, kas nu jau plūca personīgās karmas augļus, kā Samuēls – Kunga pravietis un divpadsmit Izraēla paaudžu tiesnesis (aptuveni 1050. gadā pirms mūsu ēras). Kā Dieva sūtnis, kas pasludināja Ābrama pēcnācēju brīvību un neatkarību no negodīgo priesteru jūga - Īlija un iekarotāju filistiešu dēlu. Samuēls, kura sirds bija apzīmogota ar īpašu gaiši zilo Sīriusa rozes zīmi, savos pravietojumos, kas veltīti nepakļāvīgajiem izraēliešiem, pacēla tos pašus jautājumus, kas ir aktuāli arī divdesmitā gadsimta diskusijās, - gan vieni, gan otri nesaraujami saistīti ar Dieva baušļiem attiecībā uz karmu, brīvo gribu un žēlsirdību:

Vēlāk, kad valdnieks Sauls novērsās no Dieva, Samuēls atbrīvoja tautu no viņa tirānijas, iesvaidot Dāvidu valdnieka kārtā.

Būdams uzticīgs pravietiskajai līnijai, kas vijas cauri visām viņa dzīvēm, Sen-Žermēns iemiesojās svētajā Jāzepā, Jesajas dēlā no ķēniņa Dāvida dzimtas. Jāzepam bija lemts kļūt par Svētā Gara kausu, par Jēzus tēvu, lai piepildītu Jesajam teiktos Kunga vārdus:

“Un celsies atzars no Jesaja koka, un šis zars izaugs no viņa saknes.”.

Mēs redzam, ka katram Sen-Žermēna iemiesojumam, tā vai citādi, seko alķīmija - Dievišķā Spēka pārraide. Tā, Samuēls, ko Kungs izvēlējās par savu instrumentu, iesvaidīšanas ceremonijas laikā nodeva savu svēto uguni Dāvidam, un ar tādu pašu zinātnisku precizitāti atņēma šo uguni ķēniņam Saulam, kad Dievs liedza viņam Izraēlas valdīšanu. Šī Septītā Stara adepta atšķirības zīme, kas itin bieži slēpjas zem pieticīgas ārienes, izpaudās arī viņa svētā Albāna iemiesojumā, kas bija pirmais moceklis Britu salās ( 3. gadsimtā pirms mūsu ēras) un spēja pievērst sev cilvēku dvēseles, valdīt pār dabas spēkiem ar Svētā Gara palīdzību.

Albāns, romiešu kareivis

Albāns, būdams romiešu kareivis, deva pajumti bēguļojošam garīdzniekam, kas pievērsa viņu kristietībai un viņam tika piespriests nāves sods par to, ka viņš ļāva šim garīdzniekam bēgt, pārģērbjoties viņa drēbēs. Uz viņa nāves soda izpildi savācās liels ļaužu pūlis un šaurais tiltiņš, kas veda uz soda izpildes vietu, nekādi nevarēja ietilpināt visus, kas vēlējās pāriet uz otru krastu. Tad, pēc Albāna lūguma, upes ūdeņi atkāpās. To redzot, izbrīnītais bende pievērsās Kristietībai un lūdza ļaut viņam mirt Albana vietā. Tomēr viņš nevarēja palīdzēt svētajam. Viņu pašu sodīja ar nāvi tai pašā dienā, uzreiz pēc mocekļa sodīšanas.

Valdnieks –neoplatoniešu Skolotājs

Bet ne vienmēr Sen-Žermēns ir bijis kristīgās baznīcas piekritēju pusē. Viņš cīnījās ar tirāniju visur, kur vien varēja; nekļuva par izņēmumu arī viltus kristīgā mācība. Būdams Valdnieks - neoplatoniešu Skolotājs, Sen-Žermēns bija grieķu filozofa Prokla iedvesmotājs (aptuveni 410-480 gados). Viņš atklāja savam skolniekam, ka iepriekšējā dzīvē viņš bijis filozofs-pitagorietis, kā arī izskaidroja viņam visu imperatora Konstantīna samāksloto viltus pieķeršanos kristietībai un individuālisma vērtību, ko kristieši dēvēja par “pagānismu”.

Prokls, kas vadīja Platona Akadēmiju Atēnās un bija izpelnījies vispārēju cieņu, par savas filozofijas galveno tēzi izvirzīja vienīgās patiesās realitātes eksistences principu - Vienīgās, kas ir Dievs, Dievišķās Sākotnes, kas ir visu pasaules tieksmju galamērķis. Filozofs apgalvoja: “Aiz ķermeņa stāv dvēsele, aiz dvēseles - domājoša daba, bet aiz visām saprātīgajām būtnēm - Vienīgais”. Savos iemiesojumos Sen-Žermēns demonstrēja ārkārtīgi plašas zināšanas par Dieva Prātu. Un nepārsteidz, ka arī viņa skolniekam piemita plašas zināšanas: Prokla darbi aptver gandrīz visas zināšanu jomas.

Prokls apzinājās, ka apgaismotība un filozofija viņam dotas no augšas un pieskaitīja sevi tiem, caur kuriem cilvēcei tiek nodotas Dievišķās atklāsmes. Lūk, ko par to rakstīja viņa skolnieks Marinuss: “Viņā bija skaidri jūtama dievišķā iedvesma, jo no viņa viedās mutes vārdi bira, kā biezs sniegs, viņa acis mirdzēja un viss viņa tēls liecināja par dievišķo apgaismību”.

Un tā, baltās drānās tērptais Sen-Žermēns, kura apavus un jostu rotāja dārgakmeņi, tālo pasauļu zvaigžņu atblāzmas, arī bija šis noslēpumainais Valdnieks, kas smaidīja aiz priekšskara un iemiesoja sava prāta tēlus pēdējā dižā filozofa un neoplatoniķa dvēselē.

Merlins

Viens no Sen-Žermēna iemiesojumiem bija Merlins - neaizmirstama un daudzējādā ziņā pat neatkārtojama personība. Viņš bieži apciemo miglā tīto Albiona krastu, lai pēkšņi parādoties, piedāvātu jums dzirkstoša eliksīra kausu. Viņš ir “sirmgalvis”, kas atklājis jaunības un alķīmijas noslēpumus, viņš pētījis zvaigznes Stounhedžā un nostāsti liecina, ka ar savu maģisko spēju palīdzību viņš varēja pārvietot Stounhedžas akmeņus. Arī mūsdienās viņam nesagādā problēmas pēkšņi parādīties Brodvejā, Jelloustonas mežos vai līdzās jums kādā no autotrasēm.

Jo Sen-Žermens ir arī Merlins.

1987.gada 1.janvārī Merlins ar savu pēdējo pravietojumu vērsās pie varoņiem, bruņiniekiem, dāmām, neprāšiem un Ūdensvīra laikmeta Kamelota ļaundariem.

Merlins, dārgais Merlins nekad nav mūs pametis: viņa gara pārņemti, mēs jūtamies tikpat neparasti un neatkārtojami, kādi bija viņa briljanta un ametista rotājumi. Merlins - tā ir neaizstājama Klātbūtne, tas ir - mutuļujošs ūdens virpulis, kurā rietumu civilizācija sapinusi kopā zinātni, teiksmas un liktenīgu mīlestību.

Darbības laiks ir piektais gadsimts. Uz lēni mirstošās Romas impērijas haosa fona parādījās karalis, kas nolēma apvienot valsti, kuru plosīja karojošās dzimtas un izlaupīja saksoņu iekarotāji. Par viņa cīņas biedru kļuva sirmgalvis - druīds, kristīgais svētais, pareģis, burvis, padomdevējs un draugs, kas iedvesmoja karali uz divpadsmit cīņām, kuru mērķis bija valsts apvienošana un miera atjaunošana.

Noteiktā brīdī Merlina gars pārdzīvoja katarsi. Saskaņā ar teiku tas notika nežēlīgas cīņas laikā. Vērojot asiņaino skatu Merlinu pārņēma neprāts: viņš vienlaikus redzēja gan pagātni, gan tagadni, gan nākotni (gaišreģiem raksturīga īpatnība). Viņš devās uz mežu un dzīvoja tur, kā mežonis, un kādu dienu, sēdēdams zem koka, sāka pareģot Velsas nākotni.
Lūk, ko viņš teica:
“Esmu pametis savu ierasto “es”. Es līdzinos garam, esmu atskārtis savas tautas pagātnes dzīles un varu pareģot nākotni. Man zināmi dabas noslēpumi, putnu lidojums, man zināmi zvaigžņu ceļi un zivju ceļi ūdeņos”. Viņa pravietojumi, tāpat kā maģiskās spējas kalpoja tikai vienam mērķim, apvienot seno britu ciltis vienotā karalistē. Par to, cik spēcīga bija viņa ietekme, liecina Lielbritānijas senais ķeltu izcelsmes nosaukums - “Clas Myrddin”, kas nozīmē “Merlina Zemes”.

Būdams Artūra padomdevējs un palīgs valsts apvienošanas uzdevumā, Merlins centās pārvērst Liebritāniju par cietoksni, kas nelaistu cauri tumsonību un māņticību, kur plauktu Kristus darbi, un kur uzticība Vienīgajam arvien augtu, pateicoties Svētā Grāla meklējumiem. Viņa darbi šajā jomā nesa augļus deviņpadsmitajā gadsimtā, kad Britu salas kļuva par neredzēta privātās uzņēmējdarbības un rūpniecības uzplaukuma centru pēdējo divpadsmit tūkstošu gadu laikā.

Kamelots - Anglijas roze - zēla un plauka, bet pie tās saknēm jau dīga kreisais atzars. Melnā maģija, intrigas, nodevība - lūk kas pazudināja Kamelotu, nevis Lanselota un Gvineviras mīlestība, kā savā sieviešu nīšanas caurvītajā darbā sludina Tomass Melori. Diemžēl viņa radītā mīta dēļ, patiesie vaininieki visu šo gadsimtu laikā uzturējušies drošā ēnā.

Tie bija Modreds, karaļa pusmāsas Margo ārlaulības dēls, Morgana le Feja un vēl pāris tādu pašu burvju un melno bruņinieku, kuriem izdevās nozagt kroni, ieslodzīt cietumā karalieni un uz laiku saraut Mīlestības saites. Tādas Mīlestības, kādu viņi (kreisā ceļa gājēji) nespēj gūt un, kuras priekšā visas viņu iegribas, burvestības un pesteļojumi ir bezspēcīgi.

Merlinam bija smagi ap sirdi – pravietim, kas pareģoja nelaimes un postu, bēdas un bezgalīgi turpinošās karmiskās atriebības sāpes. Un tad viņš nonāca pie savas dzīves atrisinājuma, ļaujot viltīgajai un negantajai Vivjenai noburt sevi un iemidzināt. Diemžēl cilvēkam ir raksturīgi kļūdīties, bet skumjas par atšķirtību no savas dvīņu liesmas – ir daudzu ceļojošu bruņinieku, karaļu un arī šī vientuļā pravieša liktenis, kas iespējams izvēlējās ieslīgt aizmirstības atvarā, lai tikai atbrīvotos no rūgtās kauna sajūtas par negodu, ko piedzīvoja viņa tauta.

Rodžers Bēkons

Daži apgalvo, ka viņš arī tagad vēl dus, bet viņi pienācīgi nenovērtē šī gudrā cilvēka nenomierināmo garu, kas atkal atgriezās un šoreiz jau trīspadsmitā gadsimta Anglijā kā Rodžers Bēkons (aptuveni 1214-1294 gadā.). Merlins atgriezās kā zinātnieks, filozofs, mūks, alķīmiķis un gaišreģis, īstenojot savu misiju, viņš veidoja Ūdensvīra laikmeta zinātniskos pamatus, par kura aizgādni kādreiz bija jākļūst viņa dvēselei.

Par šīs dzīves jēgu bija jākļūst viņa saucēja balsij viduslaiku Lielbritānijas intelektuālajā un zinātniskajā tuksnesī. Laikmetā, kad Dieva vārds un loģika (vai nu viens vai ors) noteica zinātnisko pieeju, viņš piedāvāja ņemt par pamatu eksperimentālo metodi, atklāti pasludinot savu pārliecību par to, ka zeme ir apaļa, un nežēlīgi kritizējot savu laikabiedru zinātnieku un pētnieku aprobežotību. Tāda veidā viņš pilntiesīgi tiek uzskatīts par mūsdienu zinātnes pamatlicēju.

Viņš pareģoja arī mūsdienu tehnikas rašanos. Viņš redzēja nākotnes izgudrojumus: ar karstu gaisu pildāmo gaisa balonu, lidaparātu, brilles, teleskopu, mikroskopu, liftu, kuģus un ekipāžas ar mehānisku dzinēju. Un kaut arī, lai noteiktu šo izgudrojumu realizācijas iespēju, gaišreģis diez vai izmantoja eksperimentus, viņš rakstīja par tiem tā, it kā būtu redzējis tos pats savām acīm! Bēkons bija arī pirmais Rietumu cilvēks, kas precīzi aprakstīja šaujampulvera ražošanas veidu, bet saglabāja savu atklājumu noslēpumā drošības apsvērumu dēļ. Nav brīnums, ka tauta uzskatīja viņu par brīnumdari!

Tāpat kā Sen-Žermēns, kas šodien savā “Alķīmijas kursā” apgalvo, ka brīnumi ir visuma likumu pareiza un precīza pielietojuma sekas, Rodžers Bēkons ar saviem pravietojumiem centās parādīt cilvēkiem, ka lidaparāti un “burvju” mašīnas ir likumsakarīgi dabas likumu pielietojuma augļi, ko cilvēki sasniegs laika gaitā.

No kurienes, pēc paša Bēkona domām, viņš smēlās savas pārsteidzošās atklāsmes? Patieso zināšanu avots - nav svešas autoritātes vai akla ticība pastāvošajām dogmām”, - viņš apgalvoja. Abi viņa biogrāfi uzskata, ka Bēkons bija pārliecināts, ka zināšanas ir dziļi personiska pieredze - gaisma, kas stājas dialogā tikai ar cilvēka dvēseles visslēptākajām dzīlēm caur objektīvajiem izziņas un domu kanāliem”.

Bēkons, Oksfordas un Parīzes universitātes profesors, nolēma iet citu ceļu atšķirībā no dogmatiski domājošajiem akadēmijas biedriem. Personīgo ceļu zinātnē viņš meklēja un atrada savā ticībā. Iestājoties mūku franciskāņu-minorītu ordenī, viņš teica: “Pētot asins (rūdas) magnētiskās īpašības, es vēlos veikt savus eksperimentus pie tās pašas svētnīcas, kur mans kolēģis-zinātnieks Svētais Francisks eksperimentēja ar mīlestības magnētiskajām īpašībām”.

Tomēr šī mūka zinātniskais un filozofiskais pasaules skatījums, viņa pārdrošie uzbrukumi ticīgajiem laikabiedriem, nodarbošanās ar alķīmiju, astroloģiju un maģiju sekmēja to, ka viņa paša brāļi franciskāņi apsūdzēja viņu “ķecerībā un kaitīgā novatorismā”, sakarā ar ko 1278.gadā ieslodzīja viņu cietumā. Viņa ieslodzījums vieninieka kamerā ilga četrpadsmit gadus un brīvību viņš atguva tikai neilgi pirms nāves. Neskatoties uz to, ka viņa veselība bija sabojāta un dzīvot nebija atlicis daudz, viņš apzinājās, ka viņa darbs nav bijis veltīgs un noteikti ietekmēs nākotni.

Pravietiskie vārdi, ar kuriem viņš vērsās pie saviem skolniekiem liecina par šīs dzīvās brīvības liesmas nevaldāmā gara revolucionārajiem ideāliem. Viņš ir nemirstīgs cīnītājs par mūsu zinātnisko, reliģisko un politisko brīvību. Lūk, šis pravietojums:

“Es uzskatu, ka cilvēcei kā aksioma ir jāpieņem darbības princips, par kuru esmu nolicis savu dzīvi. Tās ir tiesības uz izpēti. Brīva cilvēka ticības simbols - tā ir iespēja pārbaudīt pieredzē, tās ir tiesības kļūdīties, tā ir drosme uzsākt eksperimentu no nulles. Mums, cilvēka gara pētniekiem ir jāeksperimentē, jāeksperimentē un vēlreiz jāeksperimentē. Caur mēģinājumiem un kļūdām, caur mokošiem meklējumiem gadsimtu gaitā….. eksperimentēsim ar likumiem un paražām, ar naudas sistēmām un valsts pārvaldes formām. Eksperimentēsim līdz atradīsim vienīgo pareizo kursu, savu orbītu, tāpat kā planētas atradušas savu orbītu…… Un tad visbeidzot, klausot vienotās radīšanas varenajam impulsam, mēs visi kopā sāksim kustēties harmonijā ar savām sfērām: vienota kopiena, vienota sistēma, vienota iecere”.

Kristofors Kolumbs

Lai sniegtu šo brīvību uz Zemes Sen-Žermēns atkal atgriezās - šoreiz kā Kristofors Kolumbs (1451-1506 gads). Bet vēl divus gadsimtus pirms triju Kolumba karavellu ceļojuma, Rodžers Bēkons jau bija noteicis Jaunās Pasaules atklāšanas priekšnoteikumus, rakstot savā darbā “Opus Majus”, ka laba ceļavēja gadījumā jūru starp Spānijas rietumu un Indijas krastu var šķērsot pāris dienu laikā”.

Un kaut arī šis apgalvojums bija kļūdains tai daļā, kurā tika apgalvots, ka valsts, kas atrodas uz rietumiem no Spānijas ir Indija, tas kalpoja par Kolumba atklājuma izejas punktu. Kardināls Pjērs d’Aills citēja šo Bēkona izteikumu (bez atsauces uz pirmavotu) savā traktātā “Imago Mundi”. Kolumbam bija zināms šis darbs un viņš citēja tā fragmentu 1498.gadā karalim Ferdinandam un karalienei Izabellai adresētajā vēstulē, un atzīmēja, ka savu 1492.gada ceļojumu lielā mērā veica šī apgalvojuma iespaidā.

Kolumbs uzskatīja, ka tieši viņam Dievs lēmis kļūt par jauno debesu un jaunās zemes sūtni, kas minēti Svētā Jāņa Apokalipsē un, ko pirms tam pareģoja Jesaja”. Vīzijas ļāva viņam ieraudzīt seno Izraēlu, iespējams pat vissenāko. Jo, dodoties Jaunās Pasaules meklējumos, Kolumbs ticēja, ka ir instruments Dieva rokās, kas saskaņā ar Jesajas 732.gadā pirms mūsu ēras teiktajiem vārdiem, “Atgriezīs sev Savu atlikušo tautu…..un savāks Izraēlas izraidītos un sasauks izklīdušos Jūdus no četrām zemes malām”.

Pagāja 22 gadsimti un šajā laikā nenotika nekas, ko varētu uzskatīt par šī pravietojuma piepildījumu. Bet piecpadsmitā gadsimta beigās Kristofors Kolumbs nešaubīdamies gatavojās uzsākt tā izpildi, būdams pilnībā pārliecināts, ka ir Dieva izredzētais un viņam lemts īstenot šo misiju. Pētot Bībeles tekstus, viņš pierakstīja visu, kas skāra viņa misiju. Rezultātā sanāca atsevišķa grāmata, kuru viņš nosauca “Las Proficias” (“Pravietojumi”), bet pilns tās nosaukums bija sekojošs: “Pravietojumu grāmata, kas norāda uz Indijas atklāšanu un Jeruzālemes atgriešanos”. Šis fakts, kaut arī to atceras visai reti, vēsturnieku aprindās tiek augstu vērtēts un pat “Britu enciklopēdija” apgalvo, ka “Kolumbs atklāja Ameriku drīzāk ar pravietojuma nevis astronomijas palīdzību”.

1502. gadā viņš raksta karalim Ferdinandam un karalienei Izabellai: „Paveikt šo ar Indiju saistīto lietu man palīdzēja ne saprāts, ne matemātika un pat ne karte: vienkārši visā pilnībā piepildījās Jesajas vārdi”. Kolumbs domāja pravieša Jesajas grāmatas vienpadsmito nodaļu, no desmitā līdz divpadsmitajam pantam.

Un tā, mēs redzam, ka, iespējams, pat neapzinoties to savā ārējā prātā, Sen-Žermēns dzīvi pēc dzīves atjaunoja zelta ceļu, kas ved pie Saules - likteni, kam jāveic pilns aplis, lai atjaunotu Dievišķo Klātbūtni un zaudēto zelta laikmetu.

Frensiss Bēkons

Iemiesojoties Frensisā Bēkonā (1561-1626 gads), Rietumu civilizācijas dižākajā pratā, Sen-Žermēns un viņa dažnedažādie sasniegumi strauji virzīja pasauli uz stāvokli, kas sagatavots Ūdensvīra bērniem. Šajā dzīvē viņš guva iespēju pabeigt darbu, ko iesāka viņa Rodžera Bēkona iemiesojums.

Zinātnieki atzīmē šo divu filozofu domu līdzību un pat Rodžera “Opus Majus” un Frensisa traktāta “Par godu un zinātņu vairošanu” un “Jaunais organons” līdzību. Liksies vēl dīvaināk, ja minēsim, ka traktāts”Opus Majus” nebija publicēts Rodžera dzīves laikā un parādījās drukā tikai 113 gadus pēc Frensisa traktāta “Jaunais organons” publikācijas un 110 gadus pēc “Par godu un zinātņu vairošanu”!

Šīs nemirstīgās dvēseles nepārspējamā asprātība, šī karaļa-filozofa, garīdznieka un zinātnieka daba ļāva viņam nekad nezaudēt humora izjūtu, nelokāmi vadoties pēc devīzes, kas kļuva par pretreakciju uz tirāniju, mocībām un nedienām: ja viņi uzvarējuši tevi šai dzīvē, atgriezies un uzvari viņus nākamajā!

Frensiss Bēkons ir zināms kā induktīvās un zinātniskās izziņas metodes ciltstēvs, kas sniedzis izšķirošu ieguldījumu mūsdienu tehnoloģiju radīšanas procesā. Sen-Žermēns paredzēja, ka tikai lietišķā zinātne varēs atpestīt cilvēci no nabadzības, smaga darba maizes kumosa dēļ un dos cilvēkiem iespēju pievērsties augstākā garīguma meklējumiem, kas viņiem kādreiz piemita. Tādējādi, zinātne un tehnika bija svarīgākie gaismas nesēju atbrīvošanas plāna komponenti, bet caur tiem – arī visas cilvēces atbrīvošanās.

Par nākamo viņa soli bija jākļūst apgaismībai vispasaules mērogā, ne vairāk, ne mazāk!

“Dižā atjaunošanās”, atdzimšana pēc pagrimuma, neticības un posta - lūk formula, ko Bēkons piedāvāja izmantot par “visas pasaules” mainīšanas instrumentu. Šī ideja, kas pirmoreiz atklājās viņam 12-13 gadu vecumā, un vēlāk, 1607.gadā, ieguvusi skaidras aprises grāmatā ar analoģisku nosaukumu, un ļāva uzsākt Anglijas Atdzimšanu, kas notika tikai pateicoties iejūtīgajai un darbīgai Frensisa dabai. Gadu gaitā ap viņu sapulcējās intelektuāļu grupa, kuru starpā bija visi Elizabetes laika labākie literāti: Bens Džonsons, Džons Deiviss, Džordžs Gerberts, Džons Seldens, Edmunds Spensers, sers Volters Relejs, Gebriels Hārvijs, Roberts Grīns, sers Filips Sidnejs, Kristofers Marlo, Dšons Lilī, Džordžs Pīls un Lanselots Endrjūzs.

Daži no viņiem bija slepenas biedrības locekļi, ko izveidoja Frensiss kopā ar brāli Entoniju vēl mācību laikā vienā no Londonas tiesas skolām laikā. Šī jaunekļu grupa sauca sevi par “Bruņucepures bruņiniekiem” un tas mērķis bija izglītības pilnveidošana ar angļu valodas izplatīšanas palīdzību un jaunas literatūras radīšana, kas rakstīta nevis latīņu, bet visiem angļiem saprotamā valodā. Turklāt Frensiss kļuva par Bībeles (Karaļa Jēkaba Bībeles) angļu valodas tulkojuma iniciatoru, jo bija pārliecināts, ka patstāvīgai Dieva Vārda lasīšanai jābūt pieejamai vienkāršam cilvēkam. Vēl jo vairāk, 1890.gadā tika atrastas divas šifrogrammas - viena, kurā izmantots vārdu šifrs, otra ar burtu šifru, kuras tika atklātas Šekspīra foliantu orģinālos. No izlasītā varēja secināt, ka lugas, kuru autorība tika piedēvēta aktierim no nabadzīga lauku miesta Evjonas, kas atradās Stradfordā, patiesībā sarakstījis Frensiss Bēkons. Tieši viņš bija rietumu pasaules dižākais literatūras ģēnijs.

Viņš bija arī vairāku politisku ideju iedvesmotājs, kas cieši iespiedās rietumu civilizācijā. Tomass Hobss, Džons Loks un Džeremijs Bentams aplūkoja Bēkona mantojumu kā savu koncepciju attīstības sākuma punktu. Viņa revolucinārie principi kļuva par to mehānismu, kas nodrošināja mūsu pasaules attīstību. Tie, kā nekas cits, pārstāv gara kvintesenci “tiks izdarīts”. “Cilvēki nav divkājaini dzīvnieki, - apgalvoja Bēkons - bet nemirstīgi Dievi. Radītajs devis mums dvēseli, kas ietver visu šo pasauli, bet turklāt neapmierinās pat ar visu pasauli”.

Frensiss Bēkons kļuva par Kristofora Kolumba uzsāktā darba turpinātāju, sekmējot Jaunās Pasaules kolonizāciju, jo zināja, ka tieši tur viņa idejas varēs laist dziļas saknes un vispilnīgāk attīstīties. Viņš pārliecināja Jēkabu I dot Ņūfaundlenai privilēģijas, un pats ietilpa Kompānijas Virdžīnija valdē. Kompānija sniedza materiālu atbalstu Džeimstaunai - pirmajai angļu apmetnei Amerikā. Viņš bija arī masonu kustības dibinātājs, organizācijas, kuras mērķis bija cilvēces atbrīvošana un apgaismošana, un kuras biedri sniedza milzīgu ieguldījumu jaunās valsts radīšanas darbā.

Tomēr viņš varētu dot Anglijai un visai pasaulei vēl lielāku labumu, ja vien viņam pilnībā ļautu izpildīt savu uzdevumu. Šifri, līdzīgi Šekspīra lugu tekstos atklātajiem, bija ietverti arī paša Bēkona un viņa draugu darbos. Caur tiem Bēkons izklāstīja savu patieso biogrāfiju, izpauda savu dvēseli un visu to, ko vēlējās nodot nākamajām paaudzēm, bet nevarēja atklāti publicēt bailēs no karalienes.

Tajos viņš atklāja savas dzīves noslēpumu: ka viņam bija jākļūst par Frensisu I, Anglijas karali, jo viņš bija karalienes Elizabetes I un Roberta Dadlija - lorda Leičestera dēls, kas dzima četrus mēnešus pēc viņu slepenās salaulāšanās ceremonijas. Tomēr karaliene, vēloties saglabāt savu “nevainīgās karalienes” statusu un baidoties, ka laulības fakta atklāšanas gadījumā viņai nāksies dalīt varu ar godkārīgo Leičesteru, kā arī, ka tauta var atdot priekšroku mantiniekam nevis viņai pašai un pieprasīt atdot viņam troni, pavēlēja Frensisam glabāt savas patiesās izcelsmes noslēpumu, draudot ar nāves sodu.

Visas viņa dzīves laikā karaliene turēja viņu šādā “pakārtā stāvoklī”: neiecēla valsts amatos, nekad publiski neatzina par savu dēlu, neļāva īstenot plānus, kas varēja sniegt labumu Anglijai. Jā, viņa tā arī neļāva savam dēlam ieviest Lielbritānijā zelta laikmetu, kas varēja būt viņa valdīšanas rezultāts, bet tomēr izpalika. Kāds nežēlīgs liktenis: nepielūdzama un augstprātīga karaliene-māte nostājusies pati pret savu dēlu - zelta laikmeta princi!

Frensiss auga kā audžudēls Bēkonu ģimenē (sera Nikolasa un lēdijas Ennas) un tikai piecpadsmit gadu vecumā no savas īstās mātes mutes uzzināja par savu izcelsmi un par to, ka viņam nav nekādu cerību mantot troni. Vienā naktī visa viņa pasaule sabruka. Tāpat kā Hamlets viņš atkal un atkal pārdomāja jautājumu: “Būt vai nebūt?” Tas bija viņa jautājums.

Beigu beigās, viņš nolēma sacelties pret māti, un vēlāk arī pret viņas nekam nederīgo mantinieku Jēkabu I. Tā viņš rīkojās, kaut arī apzinājās, kādu lielu ieguldījumu varētu sniegt Anglijai un redzāja šo valsti tādu, kāda tā “varētu kļūt pie saprātīgas valdīšanas”. Viņš juta sevī spēku kļūt par monarhu, kādu valsts vēl nav redzējusi, kļūt par īsto nācijas tēvu. Viņš rakstīja, ka jūt „dievišķas patriarhālas gādības impulsu” attiecībā uz savu tautu, tā izpaudās zelta laikmeta imperatora mantojums.

Pasaulei par prieku Frensiss nolēma doties vispasaules apgaismošanas ceļā ar literatūras un zinātnes līdzekļu starpniecību, pildot troņa padomdevēja, kolonizācijas atbalstītāja un slepeno organizāciju dibinātāja lomu, tā atjaunojot saikni ar senajām mistēriju skolām. Viņa ievainotā dvēsele meklēja izeju; par to kļuva šifrogrammas, kas adresētas nākamajām paaudzēm, kurās viņš vēstīja par saviem mērķiem un idejām.

Dzīves beigās (viņš mira 1626.gadā) Frensiss Bēkons, par spīti vajāšanai un tam, ka liels skaits viņa talantu palikuši neatzīti, tomēr kļuva par apstākļu uzvarētāju, apstākļu, kas jebkuru citu cilvēku būtu uzveikuši, un tas ir patiess Augstākā Valdnieka kārtas apliecinājums.

Eiropas brīnums-cilvēks

1684.gada 1.maijs- Sen-Žermēna debesbraukšanas diena. Un arī šobaltdien no savas absolūti pelnītās varenības augstumiem, kas stāv pāri šai pasaulei, viņš novērš visus mēģinājumus traucēt viņa „Dižā atjaunošanas” plāna izpildi šeit, lejā.

Vairāk par visu Sen-Žermēns vēlējās atbrīvot Dieva tautu un tāpēc lūdza Karmas Pavēlniekiem atļauju atgriezties uz Zemes fiziskā ķermenī. Tāda žēlastība tika viņam dāvāta, un viņš atkal parādījās grāfa de Sen-Žermēna, “apbrīnojama” aristokrāta tēlā, kas mirdzēja astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta Eiropas galmos un kļuva slavens kā “cilvēks-brīnums”. Viņš nolika sev sekojošus mērķus: novērst franču revolūciju un nodrošināt pakāpenisku pāreju no monarhijas pie republikāniskās pārvaldes formas, izveidot Eiropas Savienotās Valstis un glabāt Dieva identitātes liesmas trīslapu liliju katrā sirdī.

Viņš varēja novērst briljantu defektus, bez pēdām pazust, it kā izšķīstot gaisā, rakstīt vienu dzejoli ar abām rokām vienlaikus, viņš pārvaldīja vairākas valodas, varēja brīvi runāt par jebkuru tēmu, no viņa mutes nākušie stāsti atdzīvojās, it kā viņš būtu bijis to aculiecinieks, - un kaut arī neparastās spējas nodrošināja viņam visu Eiropas galmu labvēlību, Sen-Žermēns nespēja panākt vēlamo. Karalisko ģimeņu locekļiem, protams, nebija nekas iebilstams pret izklaidi, sarežģīti bija pārliecināt viņus atdot varu un palaist buras pretī demokrātisko pārmaiņu vējiem. Viņi un viņu skaudīgie ministri neņēma vērā Sen-Žermēna padomus un sākās franču revolūcija.

Savā pēdējā mēģinājumā apvienot Eiropu Sen-Žermēns atbalstīja Napoleonu, kurš savukārt ļaunprātīgi izmantoja Valdnieka varu un nolēma sevi bojāejai. Tā iespēja novērst gadsimta atriebību bija zaudēta un Sen-Žermēns atkal bija spiests atstāt ļaudis vienatnē ar viņu personīgo karmu. Arī šoreiz Valdnieku, kas atklāti uzstājās Dievišķā starpnieka lomā, visu acu priekšā darīja brīnumus un bārstīja pareģojumus, kas piepildījās, joprojām ignorēja! Kā tad vēl var piekļūt cilvēku sirdīm?

http://www.draugiem.lv/user/869797/blog/?p=6266144