Zintnieks Voldis: "Mēs visi esam burvji, tikai daži to ir aizmirsuši"

“Doma ir dzīva, tā maina pilnīgi visu – ja vārdi izteikti ar pārliecību, notiek brīnumainas pārvērtības,” saka Voldis Prancāns – zintnieks, ekstrasenss, biedrības Viedums vadītājs. Viņš pēta latvju dainas, skaita buramvārdus, domā, ka runāties ar veļiem ir pavisam normāli un ka katrs no mums ir piedzimis par burvi, tikai to aizmirsis.

“Saki man tu, es jūtos neomulīgi, ja mani uzrunā daudzskaitlī,” roku sniedz kalsns vīrs možu skatienu. Viņš visiem sakot tu, arī prezidentam teiktu, jo latvieši senāk neesot jūsojušies. “Latviešiem tu nav familiaritātes vai necieņas izpausme, bet dabiska uzrunas forma. Tradīcija teikt jūs nāk no citām tautām. Mēs pārāk viegli pārņemam svešo,” paskaidro zintnieks Voldis Prancāns.
 
12 smalkie ķermeņi un vijas
Dodamies uz Sokrata tautskolas loloto sevis izzināšanas un harmonizēšanas parku Siguldā, kur Voldis ir uzaicināts nolasīt lekciju par seno baltu zināšanām, kas atspoguļojas dainās, Dievatziņā, Visuma un cilvēka vienotībā. Vēlāk Voldis norādīs uz vairākām vietām dabas un cilvēka roku veidotajā parkā, kur jūtama stipra enerģija, bet pagaidām mēs dziļi ieelpojam salijušas pļavas smaržu buķeti un sasveicināmies ar parka saimnieci Elvīru. Lekcija notiek lielā, baltā teltī, no kuras paveras skats uz pļavu ar nesen uzcelto piramīdu, kas tiecas debesīs. Elvīra pastāsta, ka, nostājoties centrā un lūdzot padomu Visumam, cilvēks gūst atbildi uz būtiskiem jautājumiem.

“Visumā viss ir vienots un būvēts pēc vieniem un tiem pašiem likumiem,” tērpies lina apmetnī, sanākušos uzrunā Voldis. “Saules sistēmas un atoma uzbūves mehānisms ir viens un tas pats. Man nav aparātu, ar ko pētīt Kosmosu un atomus, bet man ir pieejams lielisks izpētes objekts – es pats savā cilvēka ķermenī. Izzini pats sevi, un tu būsi izzinājis Visumu!

Katram no mums ir 13 ķermeņi – viens fiziskais un 12 smalkie, kas ir sasaistē ar fizisko caur informatīvi enerģētiskajām vijām jeb čakrām. Katram smalkajam ķermenim ir savas funkcijas, un cilvēka dvēseles uzdevumi ir ierakstīti šajos 12 smalkajos plānos,” pie šāda secinājuma zintnieks nonācis, savienojot kopā vairākas senās mācības un iegūto priekšstatu salīdzinot ar latvisko, tautasdziesmās iekodēto vēstījumu.

“Ir mācības, kas runā tikai par trim smalkajiem ķermeņiem – ēterisko, astrālo un mentālo. Pētot dziļāk, redzam, ka mentālais ķermenis sastāv no četriem līmeņiem. Līmenis no astotās līdz trīspadsmitajai čakrai ir tas, ko budisti dēvē par Augstāko Es, dievišķo, bet kristieši – par sargeņģeļiem. Tā ir mana gara radošā, dievišķā sastāvdaļa. Katrs no smalkajiem ķermeņiem ir sajūgā ar atbilstošu Visuma smalko plānu, savukārt caur energoinformatīvajām vijām katrs smalkais ķermenis ir saistīts ar fizisko. Turklāt katra čakra īstenībā sastāv no diviem punktiem – enerģētiskā un informatīvā. Daži pētnieki čakrām piedēvē blakus čakru funkcijas, kas ir sadarbības rezultāta izpausme.” Voldis piebilst, ka savu izziņas ceļu vēl turpina, jo ezoteriskajā literatūrā ir maz informācijas par 8.–13. čakras funkcijām.

Un tā. Pirmais ir fiziskais, materiālais ķermenis. Otrais – ēteriskais – atbild par ārējo izskatu un radīšanu, trešais ir gribas un vēlmju ķermenis, ceturtais – centrālais (sirds), kas veic arī tā sauktās dispečera funkcijas, salāgojot visu čakru darbību un nodrošinot harmoniju, piektais atbild par komunikāciju un atrodas tur, kur vairogdziedzeris, sestais ir trešā acs, septītais – vainaga čakra, kas mūs savieno ar 8.–13. līmeni, kas atrodas mazliet ārpus fiziskā ķermeņa. “Kad cilvēki saka, ka eņģelis sēž uz pleca, viņi runā par garīgo, dievišķo līmeni, kas mums ir klātesošs.”

Slimību NAV
Kas ir slimības? Slimības NEEKSISTĒ, ir tikai neizpildīti mājasdarbi, stingri nosaka Voldis. “Ja nepildām savus dvēseles uzdevumus atbilstošajā vijā, kas to savieno ar fizisko ķermeni, sāk pietrūkt spēka. Čakras ietekmes zonas orgāni un sistēmas sāk nīkuļot. Ja to ignorējam, parādās slimības simptomi. Jāatceras, ka slimības cēlonis nav fiziskajā, bet gan enerģētiskajā līmenī. Ekstrasenss spēj redzēt, cik daudz enerģijas ir katrā čakrā, un zina, ko var darīt, lai mainītu situāciju. Kad saprotam cēloņus un izpildām mājasdarbus, enerģija atgriežas, orgāns attīrās, sakārtojas, sāk veikt savas funkcijas, un slimības pazūd. Jebkuras. Arī vissmagākās. Esmu guvis pārliecību, ka cilvēka veselību veido gara, dvēseles un miesas veselums.”

Voldim bieži prasa: kā lai es zinu, kas man jādara, kur es varu saņemt sarakstu ar veicamajiem uzdevumiem? Voldis atbild, ka nav jāzīlē kafijas biezumos. Jādara tas, kas katru dienu nāk priekšā. Ja cilvēks mēģina ignorēt aktuālos dzīves jautājumus, aizbildinādamies: ai, citreiz, nav īstais brīdis, neesmu nobriedis, nav spēka, nav noskaņojuma, nav laika, neesmu pārliecināts, viņu sāk nospiest neizrunātu, nepadarītu, nesakārtotu lietu gūzma.

Prāts, sirds, zemapziņa liek rīkoties, bet cilvēks ietiepjas. Nereti šis stāvoklis ievelkas un vienmēr noved pie neveselības, skaidro Voldis. “Visas dzīves jomas ir sadalītas smalkajos plānos, kā mācību priekšmeti skolā. No saņemtās informācijas vijā mainās enerģijas daudzums, kas tiek izlietots, lai darbinātu orgānus un sistēmas. Sāpes – tas ir labi, tās norāda, kam jāpievērš uzmanība. Iedzerot zāles, neko nerisinām. Es pa gabalu redzu enerģijas daudzumu katrā energoinformatīvajā centrā un spēju raksturot, kādā virzienā kas darāms. Ja teiksim, ka mūsos ir 13 cilvēki, mēs nekļūdīsimies. Ja smalkie ķermeņi nav sabalansēti, cilvēkam nosaka diagnozi – šizofrēnija. Visticamāk, ka nedarbojas ceturtais, energoinformatīvais centrs jeb sirds čakra, kas nodrošina cilvēka viengabalainību, un katrs smalkais ķermenis darbojas kā atsevišķa personība. Medicīnā un daiļliteratūrā aprakstīti gadījumi, kad šizofrēnijas slimnieka personība ne vien dubultojusies, trīskāršojusies, bet pat divpadsmitkāršojusies. Smalko ķermeņu darbības, ja tās nav salāgotas, var salīdzināt ar celtnieku brigādi, kurā katrs dara savu, neņemot vērā, ko dara citi.”

Prasu, vai tiešām cilvēkam var palīdzēt kaut kādi mājasdarbi, ja slimība jau ielaista. “Par vēlu ir tikai zārkā. Piecas minūtes pirms nāves vēl ir iespēja. Reanimatologi stāsta, ka mirstoši cilvēki mēdz teikt, ka ir kaut ko būtisku sapratuši, izvērtējuši, mainījuši attieksmi. Izdarīt atklājumu varam ik brīdi – ir tikai jākontrolē dzīves process, jāgūst mācība no katra notikuma. Nevajag nosodīt nevienu cilvēku, pat zagli vai vistrakāko plenci, jo varbūt viņam ir vajadzīga šāda pieredze. Dažam ir smags uzdevums, piemēram, tikt galā ar narkotiku atkarību. Kādam citam varbūt jātiek galā ar to, ka viņš ir nogalinājis. Dzīvē nepārtraukti kaut kas notiek, uzdevumi kļūst aizvien grūtāki, līdz ar to gūstam vērtīgāku pieredzi, un dvēsele attīstās soli pa solim, kāpjot augstāk pa garīgās attīstības kāpnēm.”

Septiņas mīlestības
Sokrāta tautskolā sanākušie grib zināt, kā noturēt, nepalaist vējā trauslos mīlestības valgus. Lai neapmaldītos sarežģītajos cilvēcisko attiecību labirintos, zintnieks izmanto sengrieķu mīlestības dalījumu. Pēc sengrieķu formulas, ir septiņas mīlestības izpausmes, uz tāfeles zīmē Voldis. Tās atbilst smalko ķermeņu funkcijām. Pirmā ir mania – kaislība, iekāre. Otrā ir eross – vēlēšanās, juteklība, pievilcīgs partnera izskats. Trešā – storge, kas apzīmē rūpes par partneri, pienākumus, ceturtā – filia – draudzība, partnerība, kopīgas intereses, piektā – ludus – flirts, spēle, sestā – pragma jeb objektīva informācijas apstrāde, praktiskums. Tikai septītā – agape – ir augstākā, tīrā, pašaizliedzīgā mīlestība bez nosacījumiem un atbildes. “Šo mīlestību raksturo formula: es esmu laimīgs, ja tu esi laimīgs. Senie grieķi uzskatīja, ka harmonija attiecībās ir iespējama, ja visi septiņi mīlestības līmeņi ir līdzsvaroti. Ja vienā līmenī attiecības sit augstu vilni, bet citā ir izsīkušas, tās cietīs krahu,” skaidro Voldis.

“Cilvēki reizēm domā, ka rīkojas, mīlestības vadīti, bet īstenībā viņu attieksmē pret tuvinieku jaušams privātīpašnieciskums, vēlme pakļaut, iegūt, izrādīt varu. Es skaidroju, ka cilvēkam, arī bērnam, ir suverēna, autonoma dvēsele, kas šeit ieradusies gūt savu pieredzi. To ir grūti saprast, bet labiem vecākiem sevi nav jāvaino, ka bērns kļuvis, piemēram, par narkomānu. Varbūt viņa dvēsele ir vecāka, izvēlējusies šai dzīvei smagākus uzdevumus. Bērniem ir vajadzīgs tikai garīgs atbalsts, mīlestības izpausmes, bet ne norādījums, kādu profesiju vai partneri izvēlēties. Visbiežākā kļūda, ko pieļauj vecāki, ir vēlme īstenot savus nepiepildītos sapņus caur bērniem. Bērns nav tavs turpinājums, dvēsele pati ir izvēlējusies vecākus, kuriem piedzimt.”

Prasu, vai dvēsele izvēlas vecākus alkoholiķus, deģenerātus. “Jā, ja attīstībai ir bijusi vajadzīga šī rūgtā pieredze, liels, smags uzdevums. Kas mums nekait dzīvot pie labiem vecākiem kā Dieva ausī? Vērtīgas atziņas nāk arī caur sāpēm. Jebkura pieredze ir laba – dalījums labajā un sliktajā ir mūsu prāta, audzināšanas un sociālās vides konstrukcija. Visumā tāds neeksistē. Šajā ziņā cilvēks ir īsts burvis – visu mirklī sašķiro labajā un sliktajā. Bet – jo gudrāks cilvēks, jo grūtāk viņam to izdarīt. Tie, kas ir bērnudārza līmenī un daudz nefilozofē, ātri vien visu sadala pa plauktiņiem, bet jāsaprot, ka tam nav nekāda sakara ar dvēseles uzdevumiem.”

Voldis sevi dēvē skanīgā vārdā – par zintnieku. Kas tas īsti ir? Zinātājs, kurš zina, kā uzzināt. Viņam nav vajadzīgs internets un google, jo viņš var uzdot jautājumu Visumam pa taisno un saņemt atbildi tēlos, kas līdzīgi failiem glabājas smadzeņu datorā. “Senos laikos pa pasauli klīda runas, ka katrā latvju sētā ir pa burvim, tāpēc pie mums pēc padoma brauca no visām malām.” Pētot senvēsturi, Volda pārliecība, ka mūsu senči bijuši gudri cilvēki, kas spējuši ielūkoties pagātnē un nākotnē, vēl vairāk nostiprinājusies. “Krustneši, ienākot ar savu laupītāju bandu, iznīcināja baltu viedākos prātus ar raganu prāvām, moku ratiem, slīcināšanu. Kad ir iznīcinātas zināšanas, tautu ir vieglāk pakļaut.”
Zintnieks apgalvo, ka mēs visi esam burvji, tāpēc aicina visus nostiprināt savas spējas ar speciālu meditāciju. Ritmiski plūst vārdi, es aizveru acis, iztaisnoju muguru, atbrīvoju plecus, atstāju savu ķermeni sēžam uz koka sola un ar pārējiem 12 smalkajiem ķermeņiem paceļos virs baltās telts jumta. Īstenībā atgriež džinkstošu lapseņu bariņš.

Runā ar veli!
Mūsdienās aizvien vairāk zinātnieku no akadēmiskajām aprindām piekrīt, ka cilvēka fiziskā ķermeņa sabrukšana nav beigas, jo cilvēks sastāv no gara, dvēseles un miesas, turpina Voldis. “Es neesmu šis ķermenis. Fizisko iemiesošanos dvēsele var veikt neskaitāmas reizes. Ja kāds man lūdz ielūkoties savā iepriekšējā dzīvē.

Runā ar veli!
Mūsdienās aizvien vairāk zinātnieku no akadēmiskajām aprindām piekrīt, ka cilvēka fiziskā ķermeņa sabrukšana nav beigas, jo cilvēks sastāv no gara, dvēseles un miesas, turpina Voldis. “Es neesmu šis ķermenis. Fizisko iemiesošanos dvēsele var veikt neskaitāmas reizes. Ja kāds man lūdz ielūkoties savā iepriekšējā dzīvē, tad jautāju, kurā no daudzajām. Skatīties atpakaļ nevajag, tas neko nedod, jo mēs esam te – šodien un tagad. Mūsu uzdevums ir pildīt pašreizējos dvēseles uzdevumus šajā dzīvē. Kad dvēsele iemiesojas ķermenī, tas notiek ar mērķi iegūt konkrētu, tieši šai dvēselei vajadzīgu pieredzi, kas kalpos garīgai attīstībai.”

Pētot senvēsturi, Voldis secinājis, ka senāk mums bija trīs veidu rakstība – zīmju, rūnu un mezglu. Lai izprastu to jēgu un funkcijas, vispirms jāsaprot baltu tautu sakrālais mehānisms, priekšstats par Dieva pasauli. Ar vārdu Dievs senči apzīmēja Debesis, Visumu. “Dieva īstenā nozīme atspoguļojas zīmēs. Mūsu sencis pēc augstākā padoma vērstās pie Dieva, kas bija augstākais saprāts. Arī zemeslodei, Saules sistēmai, galaktikām ir savs augstākais saprāts. Turklāt saprāts un spēks ir vienoti, jo spēks pats par sevi, kamēr nav domas, nedarbojas. Mūsu septītais energoinformatīvais centrs ir izvietots vertikāli, lai nodrošinātu saikni ar dievišķo. Pārējie smalkie ķermeņi pret Visuma smalkajiem plāniem atrodas horizontāli, tāpēc mēs, tāpat kā mūsu viedie senči, pa tiešo no augstākā saprāta varam saņemt informāciju, kas smadzenēs transformējas mums saprotamā formā.”

Mēs gribam zināt visu par veļiem, un Voldis saka: nav ko kautrēties, ar veļiem jārunā. “Mūsu senčiem nebija tāda kapu kulta, kāds tas ir mūsdienās, bija vienīgi tradīcija uzturēt dzīvu saikni ar mirušajiem radiniekiem, jo ikviens zināja, ka dvēseles nemirst. Tās palīdz, ja to lūdzam. Kad sabrūk fiziskais ķermenis, informācija no ēteriskā un astrālā ķermeņa, kas atbild par izskatu un nodarbošanos dzīves laikā, nonāk ceturtajā līmenī – dvēselē. Tā izmanto šo informāciju, lai radītu veli –astrālo dvīni, ko pazīst tuvinieki.”

Vai tad dvēsele neiemiesojas jaunā ķermenī? “Ja tā dodas jaunā dzīvē, tas netraucē – dvēselei caur veli ir pieejami kontakti ar tuviniekiem no visām iepriekšējām dzīvēm. Dažiem pētniekiem ir versija, ka tuvinieku dvēseles, gara radinieki katrā nākamajā dzīvē mainās lomām un to skaits ir visai ierobežots. Tam, vai mēs sapratāmies vai nesapratāmies šajā dzīvē, nav īpašas nozīmes. Ikviens no satiktajiem cilvēkiem ir vajadzīgs dvēseles attīstībai, un katrā nākamajā dzīvē mēs viņu varam pazīt.”
 
Viss ir viens
Pirms 200 gadiem uz Zemes dzīvoja miljards cilvēku, tagad – septiņi miljardi. Vai tur augšā ir fabrika, kur uz konveijera milzīgā tempā tiek štancētas dvēseles? Voldis nesamulst: “Atbildēšu tāpat kā reanimatologs Pēteris Kļava, proti, nevajag ierobežot dvēseļu skaitu ar zemeslodi un šo galaktiku. Mēs nezinām, no kurienes tās ierodas. Otra versija, ko izvirza teosofija, ir tāda, ka pirmā civilizācija uz Zemes bija bez fiziskā ķermeņa, jo rakstos minēts, ka tika radīts cilvēks, kas varēja atbildēt par to, kas notiek ūdenī un gaisā. Būtu naivi skaitīt dvēseles pēc fiziskajiem ķermeņiem. Mēs nezinām, no kuras planētas un Visuma nostūra katrs no mums ir ieradies. Dainās un ticējumos vieta, kurp dodas dvēsele pēc nāves, tiek dēvēta par Viņsauli un Aizsauli. Šie divi vārdi nav sinonīmi, bet atšķirīgi jēdzieni. Aizsaule ir neierobežota telpa aiz šīs Saules, bet Viņsaule – konkrēta zvaigzne. Daži pētnieki uzskata, ka Sīriuss.”

Cik dzīvju mēs dzīvojam? Daži domā, ka piecsimt, citi – tūkstoti. Voldis jūt, ka ļoti daudz: “Mēs varam ieiet bibliotēkā, izvēlēties kādu romānu, un ir iespējams, ka mēs lasīsim par kādu no savām dzīvēm. Svarīgi ir dzīvot tagadnē, un te informācija par iepriekšējām dzīvēm nepalīdzēs, jo katrs no mums ir iepriekšējo dzīvju summa, rezultāts.”

Kā jārunā ar veļiem? “Tāpat kā ar dzīvu cilvēku, kura nav klāt. Es ar veļiem runāju tāpat kā ar klientiem Īrijā, kuru augumi nav man sasniedzami fiziski, mēs apmaināmies ar informāciju caur smalkajiem plāniem.”

Voldis uzskata, ka iedzimto gaišredzību izmantojam nemākulīgi, jo nezinām, ka pastāv dabiska saziņa starp visām dzīvajām būtnēm, bet nedzīvu būtņu nemaz nav. “Viss ir vienots Dieva ķermenis, viss ir dzīvs, arī zemeslode. Piemēram, no ķermeņa nepārtraukti nolobās āda. Uz mums tā bija dzīva un tagad vairs nav? Ādu apēd putekļu ērcīte. Tā atkal ir dzīva. Kafija ir nedzīva, bet, kad tā nonāk asinīs, tā kļūst dzīva. Kad asinis nokļūst mēģenē slimnīcas ledusskapī, tās ir tikai viela, bet, kad tiek pārlietas cilvēkam, atdzīvojas. Viss cirkulē un pulsē vienotā ķermenī, kurā it visam tiek piešķirta dzīvības jēga. Tāpēc nav būtiski, vai informāciju saņemam caur dzīvu vai nedzīvu ķermeni, kurš ir citas dzīvības formas daļa. Ja pret ķeblīti izturēsies kā pret dzīvu, kaut ko uzzināsi. Nu vismaz to, uz kura stūra nevajag sēdēt... Tikai kaimiņš domās, ka esi nojūgusies, ja runā ar plastmasas spaini,” smejas Voldis un piebilst, ka nelaime ir tā, ka neuzticamies informācijai, ko saņemam no apkārtējās pasaules.

Kā to darīt? “Pavisam vienkārši: laižoties miegā, uzdod sev svarīgu jautājumu un no rīta zināsi atbildi. Varbūt redzēsi sapnī vai, ejot uz darbu, ielūkosies grāmatu veikala skatlogā un ieraudzīsi atbildi, vai, dzerot kafiju, sadzirdēsi pie blakus galdiņa. Sapņi vispār ir kolosāls ķinītis – spilgts, krāsains, tikai nav vērts jautāt skaidrojumu citiem, jo tie atbildes faili ir vienīgi tavā galvā un pieredzē.”

Ēd dabiski, skrien, lec un vannojies!
Kopš mūžseniem laikiem viena no visgrūtāk atrisināmajām problēmām ir un paliek cilvēka mūža pagarināšana. Neviens nav spējis paglābties no nāves, taču ikviens, ievērojot higiēnas un uztura prasības, var pagarināt savu mūžu par dažiem gadiem vai pat desmitiem. Voldis nu jau daudzus gadus ievēro amerikāņu zinātnieka Pola Brega veselīga dzīvesveida principus, kuru pamatā ir arī dalītā ēšana. Ir četru veidu smagākās olbaltumvielas: gaļas, zivju, piena produktu, kā arī augu (rieksti, pākšaugi). Tās nevajag jaukt, bet lietot tikai vienu veidu vienreiz dienā.

Pākšaugus organisms pārstrādā sešu, dzīvnieku izcelsmes produktus – astoņu stundu laikā, un tas nozīmē, ka tos nedrīkst ēst vakarā. Gaļu un zivis var ēst ar dārzeņiem, saknēm, kuros daudz šķiedrvielu, bet ne ar kartupeļiem, jo olbaltumi ar ogļhidrātiem nesadzīvo. “Miljoniem gadu cilvēks ēda dabiskus produktus, kādi bija atrodami dabā. Gremošanas sistēma nav tik elastīga, lai spētu pielāgoties mūsu izvirtušajam, garšīgajam dzīvesveidam, tāpēc ir jāizvēlas barība, kādu ir ēduši tālie senči. Ja mēs ēstu dabisku barību, mazāk slimotu un ilgāk dzīvotu. Mēs nepareizi ēdam un par maz kustamies. Kas notiek vēderā, ja kādam produktam pieliekam klāt nepiemērotu kompanjonu? Barība netiek pilnībā pārstrādāta, un svētkus svin zarnu traktā mītošās baktērijas, no kuru dzīrēm organismā rodas toksiskie atkritumi. Tā rodas paģiru stāvoklis – kļūstam nikni, neapmierināti, sāp galva, lauž kaulus. Mūsu sencim, lai iegūtu barību, bija jāskrien, jāpeld, jāķer, jārok. Kad senais cilvēks ieguva medījumu, viņš priecājās, dejoja ap ugunskuru, un kustības veicināja gremošanu. Starp citu, darbošanās dārzā ir universāls vingrojumu komplekss ar pieliekšanos, pietupšanos, grozīšanos un stiepšanos.”

Voldis atklāj fantastisku atveseļošanās metodi. Tā ir 45 grādus karsta vanna – tāda, kurā kāpjot jākliedz. Vannā nedrīkst laisties ar visu ķermeni – tas ir par traku, var apstāties sirds, brīdina zintnieks. Tāpēc der pakonsultēties ar ģimenes ārstu. Jādara tā: vispirms jāiekāpj (bļauj droši), jānostājas uz ceļiem, jāapsēžas (5–7 minūtes). Tad pēdas jāizceļ ārā, jāpieliek pie vēsām flīzēm, un jāiegremdē rokas un mugura. Ūdenim var pievienot jūras sāli vai tējiņas. Kopumā vannā nedrīkst uzturēties ilgāk par 15–20 minūtēm.

Pēc izkāpšanas ir jāapģērbjas vai jāietinas segā, jo nedrīkst strauji atdzist, un jāpaguļ. Notiek trīs labas lietas. “Pirmkārt, izmantojam ādas, kas ir lielākais orgāns, spēju uzņemt trešdaļu visu asiņu. Sargājot miesu no karstuma, asinis strauji dodas uz apdraudēto vietu un izskalo asinsvadus (ja ir trombs vai vāja sirds, procedūra ir aizliegta). Otrkārt, ādas poras atveras, visi sārņi iznāk laukā. Treškārt, siltums veicina ķīmiskās reakcijas organismā, kas ir viena liela farmaceitiska rūpnīca. Karsta vanna palīdz vairākumā gadījumu, kad cilvēks jūtas slikti – fiziski vai psiholoģiski. Ja vajag, vannā var iet kaut trīs reizes dienā. Turklāt vakara vanna aizvieto divas stundas miega.”

Kad iznākam no telts, augusta debesīs sazīmētas zilganpelēkas švīkas, no zemes ceļas mitrums un sapņaini saveļas miglas vāli. Nostājamies pie balta ceļa staba, kas rāda: iesi taisni, nonāksi atbrīvošanās baznīcā, atpakaļ – veiksmes dārzā, pa labi – sevis izzināšanas labirintā, pa kreisi – apskaidrības pussalā. Ceļa zīmes ir uz katra soļa visu dzīvi, nosaka Voldis. Kad plaši atveram acis un sirdi, brīnumu izrāde var sākties!

Nedzīvs ir dzīvs
Nedzīvas lietas, tāpat kā dzīvie organismi, iekļaujas vienotajā Visuma dzīvības struktūrā, saka Voldis Prancāns. Šķietami nedzīvi priekšmeti ar mums sadarbojas smalkajos plānos. Ar to arī skaidrojams tas, ka ir lietas, kas mūs iedvesmo, kuru tuvumā jūtamies labi, piemēram, vecmāmiņas kumode, ceļojumā pirkta vāze vai moderna dizaina taburete. Ir apģērbs, kurā jūtamies brīvi, skaisti, šķiet, ka tas mums palīdz veidot attiecības ar cilvēkiem un izdarīt pareizo izvēli. Turpretī citā kleitā – dārgā, greznā – jūtamies kā svešā ādā. Panteisms un teozofija runā par Visumu kā vienotu dzīvu būtni, Dieva ķermeni. Neatkarīgi, vai tā ir galaktika vai sīks mikrobs, viss ir viena organisma sastāvdaļa. Mati, nagi, gaiss, ko elpojam, ūdens mūsu ķermenī un okeānā – tas viss ir vienas lielas dzīvības sastāvdaļa. Ekstrasensi caur Visuma smalkajiem plāniem spēj saņemt informāciju par priekšmeta vēsturi, pašreizējo stāvokli, ar to saistītā cilvēka dzīvi. Izmantojot savus smalkos ķermeņus, arī mēs varam uztrenēt šo spēju un kaut ko uzzināt par ūdens glāzi, spaini, lampu. Voldis Prancāns piebilst, ka nevajadzētu primitivizēt un iedomāties, ka galds vai grābeklis ar mums sāks sarunāties.

Kā skan, tā atskan
Mūsu baltu senči visas lietas apdvēseļoja, tas nozīmē, ka lietas, kuras mums kaut ko nozīmē, ar kurām ik dienu saskaramies, jūt attieksmi un sadarbojas ar mums, skaidro Voldis Prancāns. Apgalvojums, ka nevajag lamāties uz automašīnu, cirst durvis un spert pa riepām, ir patiess. “Enerģija jeb spēks smalkajos plānos cirkulē noteiktās frekvencēs. Tātad smalkajā pasaulē priekšmeti nonāk frekvencēs, kurās mēs dzīvojam, kur sāk veidot ar mums attiecības, un mēs to redzam materiālajā pasaulē. No zinātnes viedokļa Visumā enerģija pastāv neatkarīgi no mūsu sadarbības – notiek rezonanse. Līdz ar to viena priekšmeta vibrācijas var iekustināt radnieciskas vibrācijas. Es bērnībā mācījos spēlēt trompeti. Virtuvē bija čuguna katls, kas vienmēr atsaucās uz noteiktu trompetes skaņu, iedžinkstoties skaļāk par pašu mūzikas instrumentu. Tas nav nekas pārdabisks, jo saprotam Visuma uzbūvi. Ikvienam no mums ir gadījies sastapt nepazīstamu cilvēku, kurš liekas radniecisks un tuvs, savukārt kādu citu – senu paziņu – uztveram kā svešinieku. Tas skaidrojams ar rezonansi smalkajos līmeņos.” Runājot par automašīnām, zintnieks piebilst, ka mēs nemaz tik ļoti neatšķiramies no tām, jo spēkrati ir no metāla un arī mūsu asinīs ir dzelzs, tā sastāvdaļas ir atrodamas arī kaulos.

Ne vējš, ne karogs
Talismanu, zīmju un simbolu iedarbība skaidrojama ar domas spēku un ir atkarīga no tās intensitātes. Simboliskam priekšmetam mēs piešķiram jēgu ar savu pārliecību un iepriekšējo dzīvju pieredzi, kas veido spēcīgu enerģiju. Viens un tas pats talismans vai amulets vienam var palīdzīt, bet citam ne, jo galvenais ir doma. Dzenbudistu kanons “Ne vējš, ne karogs” saka, ka ne jau vējš plivina karogu un ne jau karogs ir tas, kas kustas. Cilvēka doma ir tā, kas rada vēja kustību karogā. “Ja palūkojamies uz baltu zīmēm un pēc tam slāvu, tad redzam, ka būtībā tās ir vienādas, tikai, piemēram, slāvi ir mazliet piestrādājuši pie zīmes un ielikuši tajā citu nozīmi. Līdzīga zīme Peru indiāņiem nozīmēs kaut ko citu. Universālā jēga zīmēs saglabājusies visās kultūrās,” skaidro zintnieks.

„Slimības NEEKSISTĒ, ir tikai neizpildīti mājasdarbi,” stingri teic Voldis Prancāns. “Par vēlu ir tikai zārkā. Piecas minūtes pirms nāves vēl ir iespēja.”

Pētot senvēsturi, Volda pārliecība, ka mūsu senči bijuši gudri cilvēki, vēl vairāk nostiprinājusies. “Krustneši iznīcināja baltu viedākos prātus ar raganu prāvām, moku ratiem, slīcināšanu. Kad ir iznīcinātas zināšanas, tautu ir vieglāk pakļaut.”

Simboliskam priekšmetam mēs piešķiram jēgu ar savu pārliecību un iepriekšējo dzīvju pieredzi, kas veido spēcīgu enerģiju.



Evija Hauka, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Georgs Viljams Hibneris

http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/166941/zintnieks-voldis-mes-visi-esam-burvji-tikai-dazi-to-ir-aizmirsusi