Zilie putni - ši grāmata par reinkarnācijas, metafizikas, karmas dziedniecības un ikdienas realitāšu skaidrojums - tas viss pavisam neparastā mīlasstāstā

 

1. nodaļa

            Iznācis no mazās autoostas, Kriss gar ēku devās uz priekšu. Pēdas pieskaršanās trotuāram bija manāma visā kājā – kaut kas tāds nebija izjusts jau tik ilgi, ka jaunākam skolnieciņam sajuktu gadu skaits. Apstājies uz ietves, viņš vēroja nelielās ziemeļu Ilinoisas galveno ielu, tad atspiedās pret autoostas netīro ķieģeļu sienu.

            Bija maija beigas, un skaidrajās pēcpusdienas debesīs spoži spīdēja saule. Gaidot autobusu, Krisam uz pieres izspiedās mazas sviedru lāsītes – arī tas sen nebija piedzīvots. Visas izjūtas atdzīvojās un no jauna iemitinājās Krisa ķermenī, viņa dzīvē. Pārlaizdams pētošu skatienu pāri ielai, Kriss ieraudzīja viņas vecākus, kas gaidīja mašīnā netālu no autobusa pieturas. Elionora Heinza atradās pie stūres un apvēdinājās ar avīzi, Freds ar makšķernieka salmu cepuri galvā nekustīgi sēdēja viņai blakus, atspiedis elkoni uz mašīnas vaļējā loga malas.

            Kamēr Kriss turpināja ieklausīties mazpilsētiņas trokšņos: bērnu smieklos un klaigās parkā otrpus ielai, mašīnu rūkoņā, lidmašīnas dūkoņā augstu gaisā, garāmgājēju neviļus saklausīto sarunu murmulēšanā, minūtes skrēja ātri. Tiklīdz no pagrieziena iznira autobuss un tuvojās autoostai, Kriss mainīja savu nevērīgo pozu un iztaisnojās, gaidīdams tā apstāšanos. Bremzēm švīkstot, autobuss līgani pieturēja, un durvis atvērās. Gaidu satraukumā viņa sirds sitās straujāk, gandrīz vai trīsēja. Kad no autobusa sāka izkāpt cilvēki, viņš no jauna atbalstījās pret sienu. Beidzot viņa nāca, ar acīm meklēdama vecākus.

            Kriss izjuta prieku, atkal ieraugot šo burvīgo sievieti, vienu no Dieva visapbrīnojamākajiem radījumiem. Elisonai bija divdesmit divi gadi, viņa bija piecas pēdas un astoņas collas gara, brūniem, īsi apgrieztiem matiem un tumšām acīm. Meitenes seja un augums darītu traku jebkuru mākslinieku, bet viņas āda bija maigāka nekā jaundzimušam mazulim. Pabeigusi koledžā pirmo mācību gadu, Elisona vasaras brīvdienās atgriezās mājās.

            Lūkodamās apkārt, meitene pie ēkas sienas pamanīja Krisu. Viņu skatieni sastapās, un Kriss caur Elisonas acīm ielūkojās viņas dvēselē daudz dziļāk, nekā sniedzas Visums. Laiks apstājās, dvēselēm atkalapvienojoties.

            Elisona nedroši, bet maigi uzsmaidīja Krisam, tad pagriezās un ieraudzīja vecākus. Viņa paskrēja dažus soļus tiem pretī, apkampa un sāka sarunāties. Nesējs pa to laiku izkravāja somas no autobusa bagāžas nodalījuma. Kriss, turpinādams vērot Elisonu un viņas vecākus, prātā pārcilāja atmiņas par kopīgi pavadīto laiku, mīlestību, prieku un laimi, ko kādreiz viņi bija snieguši viens otram, un apjauta prieku, ko Elisona, pati to nemaz neapzinādamās, sagādāja viņam tagad.

            Paņēmuši ceļasomas, viņi devās uz mašīnu. Kriss ar smaidu uz lūpām un kamolu kaklā noskatījās, kā viņi aizbrauc, tad aizstaigāja līdz kioskam un nopirka avīzi. Pasitis to padusē, viņš pacēla mazo, nobružāto somu un devās Elisonas mājas virzienā.

            Ceļš līdz tai aizņēma labi ja minūtes piecpadsmit, bet Kriss klejoja pa pilsētu vairākas stundas, lai pēc Elisonas atgriešanās dotu viņai laiku iekārtoties.

 

 

2. nodaļa

 

 

            Pie Heinzu mājas Kriss apstājās. Tā bija diezgan veca, visai labi saglabājusies divstāvu koka ēka, kurai piekļāvās vaļēja veranda ar koka margām. Labajā pusē verandā pie griestiem karājās šūpoles ar platu sēdekli. Zemes gabals mājas priekšā nebija diez cik liels. Abās pusēs piebraucamajam ceļam, kas veda līdz pat slieksnim, aizsedzot māju skatienam, auga divi sēru vītoli.

            Lēni ienācis verandā, Kriss pieklauvēja pie plānajām koka durvīm. Tās atvēra Elisonas četrpadsmitgadīgais brālis Tods. Kriss paskaidroja, ka izlasījis avīzē sludinājumu par izīrējamu istabu. Durvīs parādījās Elionora. Iznākusi verandā, viņa pastiepa Krisam roku.

            - Sveicināti! Es esmu Elionora Heinza. Vai varu ko līdzēt?

            - Jā. Mani sauc Kriss Makdaniels. Lasīju, ka te izīrē istabu.

Elionora palūkojās uz vēl neatlocīto laikrakstu Krisa azotē.

            - Neizskatās, ka jūs būtu avīzi atvēris. Arī nevienā citā numurā sludinājumu jūs nevarējāt izlasīt, jo tikai šodien tas pirmoreiz publicēts.

            - Jūs nu gan, Henza kundze, esat vērīga, tomēr sludinājumu esmu lasījis citur.

            - Istaba atrodas augšstāvā, tur ir arī vannasistaba. Ceru, ka nebūs par skaļu un citu neērtību. Ja gribat televizoru vai radio, tad jāiegādājas pašam, bet varat nākt skatīties arī pie mums. Jums tikai istabu vai arī pilnu pansiju?

            - Ja nav iebildumu, ņemšu istabu un ēdienu. Priekšroku dodu mājas, ne restorāna ēdienam, un jūs, manuprāt, esat laba saimniece.

Elionora pateicībā kautrīgi pasmaidīja un turpināja:

            - Cik ilgi domājat palikt šajā pilsētā? Un, ja drīkst jautāt, - kas jums te darāms?

            - Iespējams, palikšu līdz augusta beigām. Ceru atpūsties un iegūt jaunus draugus.

            - Varbūt padzīvosiet ilgāk?

            - Nedomāju vis. Esmu gandrīz pārliecināts, ka došos prom ātrāk.

Viņi kādu brīdi sarunājās. Pārliecinājusies, ka Kriss ir piemērots cilvēks, kam izīrēt istabu, Elionora piebilda, ka avansā būs jāmaksā četrdesmit dolāri par nedēļu. No bikšu aizmugurējās kabatas Kriss izvilka jaunu maku, kurā atradās divas pilnīgi jaunas divdesmitdolāru banknotes. Viņš tās pasniedza Elionorai, kas ziņkārīgi nopētīja vispirms maku, tad viņa nelielo ceļasomu.

            - Vai tā ir visa jūsu bagāža?

            - Jā, tajā ir viss man nepieciešamais, - Kriss pārliecinoši atbildēja.

            Elionora ieveda Krisu mājā un iepazīstināja ar savu vīru Fredu. Viņi dažas minūtes aprunājās, tad Elionora no virtuves atsauca Elisoni.

            Kad Elisona ienāca istabā, meitenes skatiens atkal sastapās ar Krisa acīm un viņa apstājās pussolī. Kriss silti pasmaidīja. Elionora viņus iepazīstināja, un elisona teica:

            - Jā, atceros, pirms pāris stundām jūs redzēju autoostā. Priecājos iepazīties!

            Elionora palūdza Todu aizvest Krisu uz viņa istabu un parādīt māju. Kad viņi devās augšup pa kāpnēm, Elionora sauca:

            - Vakariņas pēc trīsdesmit minūtēm!

 

            Bija tumšs, un Kriss, atlaidies verandas šūpolēs, baudīja vēsās nakts smaržas. Ārā varēja dzirdēt televizoru – skaņas plūda caur nedaudz pavērtajiem logiem.

            Verandā iznāca Elisona, un Kriss šūpolēs izslējās.

            - Palieciet vien turpat! – Elisona teica. – Es apsēdīšos uz krēsla. Jūs esat tik ērti iekārtojies, ka negribas traucēt.

            Kriss pasmaidīja un no jauna atlaidās šūpolēs.

            - Es vienkārši šeit izbaudu nakts smaržas, - viņš klusā balsī sacīja. – Vai jūtat saldo smaržu gaisā? Vai zināt, kas tā ir?

            - Nekad neesmu par to īpaši domājusi. – Elisona dziļi ievilka elpu. – Jā... jā, tagad jūtu. Kas tas ir?

            - Tās ir zileņu mētras, kas tikko noziedējušas, un tagad sāk gatavoties ogas. Ogas vēl ir pavisam sīkas un zaļas, bet pēc mēneša vai nedēļām sešām būs ienākušās.

            Kriss, brīdi paklusējis, turpināja:

            - Šogad zilenes būs agri.

            Elisona ieinteresējās:

            - nekad neesmu kaut ko tādu dzirdējusi. Pat nezināju, ka te aug zilenes.

            Pāris reižu viegli ievilcis elpu, Kriss paskaidroja:

            - Zileņu smarža sajūtama tālu. Mētras aug kādu jūdzi no šejienes. Atceros, kad bērnībā dzīvoju Minesotas ziemeļos, augu gadu gaidīju mētru ziedēšanu, lai naktī varētu sajust to smaržu. Man tā gribējās to izbaudīt, ka parasti atstāju guļamistabas logu vaļā un, lai nakts dzestrumā sasildītos, saritinājos zem segas. Nekā īpaša, taču es to gaidīju vienmēr, tāpat kā tagad bērni gaida Ziemassvētkus. Nedomāju, ka jelkad spēšu to aizmirst.

            - Tātad jūs esat no Minesotas?

            - Nē, es tikai kādreiz tur dzīvoju – pirms daudziem, daudziem gadiem.

            Ar vieglu sarkasmu balsī Elisona viņu pārtrauca:

            - Jūs tā runājat, it kā būtu vecs vīrs vai kas tamlīdzīgs!

            Iesāņus uz viņu paskatījies, Kriss, neko neatbildējis, pasmaidīja, tad atkal pievēra acis un dziļi ieelpoja. Viņš dzirdēja Fredu viesistabā sakām:

            - Labi – domāju, šodien pietiks. Likšos gulēt.

            Kriss dzirdēja, ka Freds saloka avīzi un nomet to uz grīdas, pēc tam krekšķēdams pieceļas no krēsla. Ārdurvīm tuvojās soļi. Durvis pavērās, un Freds pabāza galvu.

            - Ar labu nakti, Elison! Es eju gulēt. Jauki, ka tu atkal esi mājās.

            - Mājās ir tik labi, tēt! – Elisona atsaucās un piebilda: - Līdz rītam!

            Kriss šūpolēs paslējās.

            - Ar labu nakti, Fred!

            - Ar labu nakti, Kris!

            Freds aizvēra durvis, un bija dzirdams, kā viņš kāpj uz otro stāvu.

            Cieši raudzīdamies uz meiteni, Kriss iejautājās:

            - Vai jūs varētu man izdarīt pakalpojumu?

            Elisona uz mirkli samulsa.

            - Protams, ja vien spēšu.

            - Vai jūs neuzkāptu augšā novēlēt tēvam labu nakti un nepavaicātu, kā viņš jūtas? Pa ceļam uz pāris minūtēm atraujiet Todu no televizora un paķeriet līdzi.

            Mazliet pārsteigta, Elisona noteica:

            - Nu jā, protams, ka varu. Šķiet, man pašai to vajadzēja iedomāties.

            Viņa piecēlās un iegāja iekšā. Kriss dzirdēja, kā Tods protestē, kad Elisona viņu vilka augšā pa kāpnēm.

            Pēc minūtēm piecām Elisona atgriezās un iesēdās šūpolēs līdzās Krisam.

            - Vai zināt? Jūs esat savāds cilvēks, - viņa teica.

            - Jums tā šķiet? – Kriss pasmaidīja.

            - Saprotu, ka man pašai vajadzēja iedomāties uzkāpt pie tēva – īpaši tagad, pēc atgriešanās no skolas... Bet jūs mani pārsteidzāt, to atgādinādams. Kāpēc tas bija tik svarīgi? Kāpēc jūs vēlējāties, lai es to daru?

            Kriss šūpolēs atgāza galvu, tad pagriezās pret Elisonu.

            - Tas nav nekas slikts – pateikt kādam, ka tu viņu mīli un ka tev ir labi kopā ar viņu. Mēs to jūtam bieži, taču nepasakām. Allaž atliekam uz vēlāku laiku. Dažkārt šis ‘’vēlāk’’ nepienāk nekad. Ja kādu mīlam, tas jāpasaka. Tas taču nemaz nav tik grūti, vai ne?

            - Nē. Un vēl man šķiet – jums taisnība par to atlikšanu. Es visu laiku tik to vien daru.

            Kriss paraudzījās verandas griestos.

            - Parasti tam vajadzīga tikai kāda minūte, un pēc tam, manuprāt, visi jūtamies daudz labāk. Jo nenākas nožēlot, ka neesam neko pateikuši. Ir tik patīkami atklāt savas jūtas cilvēkiem, kuri mums rūp, taču tam nepieciešams laiks.

            Nodūrusi galvu, Elisona lēni atbildēja:

            - Domāju, ka jums taisnība.

            Brīdi klusējusi, meitene iejautājās:

            - Bet ja nu tev kāds nepatīk vai arī tu viņu pat ienīsti... Vai, jūsuprāt, arī tas ir jāpasaka?

            - Nē, nedomāju vis. Ienaids patiesībā ir mīlestība, tikai ačgārna. Parasti, kad mīlam, mēs mīlestību dodam kādam cilvēkam vai lietai. Ienaids rodas tad, kad mīlam paši savu egoistisko personu tik ļoti un ierobežoti, ka cita cilvēka rīcība vairs neiederas mūsu dzīves kārtībā. Mūs sanikno pāridarījumiņ, kurus citi, mūsuprāt, mums nodarījuši. Un viss beidzas ar naidu. Patiesībā tas ir pavisam vienkārši. Man šķiet, ka pats brīnišķīgākais ir tas, ka, iemācoties patiesi mīlēt, mēs vairs nespējam ienīst.

            Elisona samulsusi atzinās:

            - Domāju, ka daudz ko no jūsu teiktā saprotu. Taču ne visu.

            - Būs jau labi. Atcerieties, ka esmu savādnieks! – Kriss atjokoja, tad atkal paraudzījās griestos un ar kāju viegli iekustināja šūpoles. Brīdi abi klusēdami šūpojās. Krisa acis bija aizvērtas, kad viņš jautāja:

            - Cik ilgi jūsu tēvs jau slimo?

            - Kā jūs to zināt?

            - Ak, vienkārši iedomājos! Pēc gaitas var pateikt, ka viņam ir slima sirds. Zinu arī, ka jūsu māte nolēma izīrēt istabu, lai kaut kā piepelnītos, kamēr viņš nestrādā.

            - Jūs esat diezgan atjautīgs! – Elisona noteica, tad klusi piemetināja: - Neparasti – pat tik savādam cilvēkam, kāds esat jūs.

            Viņi reizē iesmējās.

            - Un ko vēl jūs zināt par mūsu ģimeni?

            - Nu, piemēram, zinu, ka jums ir vecākā māsa. Viņa ir precējusies, un viņas meitiņai ir deviņi vai desmit gadi.

            Elisonai aizrāvās elpa.

            - Kā jūs to uzzinājāt?

            - Tas bija šausmīgi grūti! – Krisa balsī jautās ironija. – Viesistabā uz kamīna dzegas es ievēroju ģimenes portretu.

            - Kā jūs zinājāt, ka fotogrāfijā redzama mana māsa? Tā varēja būt arī mana brāļasieva.

            - Viņa ir pārāk līdzīga jūsu mātei un jums pašai. Mani tik viegli nevar apvest ap stūri. Varbūt es esmu dīvains... bet muļķis gan ne! – Krisa sejā pavīdēja smaids.

            Elisonas balss bija pavisam nopietna, kad viņa tikko dzirdami nočukstēja:

            - Šķiet, es nekad neesmu sastapusi nevienu, kas līdzinātos jums, Kris. Kad šodien jūs autoostā ieraudzīju, man šķita, ka esam pazīstami jau sen, bet tā taču nav. Un jūsu acis... Tajās ir kaut kas tāds... Es nezinu, kā to pateikt... Ir tā, it kā tajās būtu kāds iekšējs spēks, kas mani uzrunā. Jūsu acis ir melnas. Man liekas, ka es nekad agrāk neesmu redzējusi tik melnas acis. Tās ir tikpat melnas, kā jūsu mati... Jums ir tik tumša āda, jūs esat tik kluss, ar tik maigu balsi... jūs esat pilnīgi citāds.

            Uz mirkli Elisona apklusa, tad turpināja:

            - No kurienes jūs ieradāties, Kris? Kaut arī šeit esat pavadījis tikai dažas stundas, jūs jau tik daudz zināt par šo vietu, mūsu pilsētu un visu apkaimi.

            Kriss it kā negribot teica:

            - Esmu te kādreiz jau bijis.

            - Kad?

            - Ne pārāk sen.

            Elisona šūpolēs sagrozījās un pagriezās pret Krisu.

            - Šķiet, jūs gribat izvairīties no maniem jautājumiem?

            - Tā nav. Es vienkārši nezinu, ko uz tiem atbildēt.

            - Vai tas nozīmē, ka nezināt, no kurienes esat un kad pēdējo reizi šeit bijāt?

            Vilcinādamies Kriss atbildēja:

            - Teiksim, Elison, esmu daudz ceļojis...

            - Labi... piedodiet! Jums taisnība. Tā nav mana darīšana.

            - Nē, nē! – kriss mēģināja pārliecināt. – Es nemaz nevēlos, lai jūs ar mani nerunātu. Kad mēs labāk iepazīsim viens otru, cerams, jūs mani sapratīsiet labāk.

            Klusēdami viņi šūpojās vēl kādu brīdi, tad Elisona atkal ierunājās:

            - Laiks doties pie miera, Kristofer!

            Meitene mēģināja piecelties, bet Kriss satvēra viņas roku, cenzdamies viņu aizturēt.

            - Mans vārds nav Kristofers. Mani sauc Kriss.

            - Atvainojiet! Es pārteicos! Jūs sakāt – Kriss? Vienkārši nekad agrāk neesmu dzirdējusi tādu vārdu.

            - Kriss Džeimss Makdaniels – tas esmu es. Un jūs... jūs esat Elisona Melisa Heinza, vai ne?

            - Kur jūs to izlasījāt?! – Elisonas sejā un balsī bija jūtams neviltots pārsteigums.

            - To es nekur neizlasīju. Taču man nav ne mazāko šaubu – es gluži vienkārši zinu, ka jūsu otrais vārds ir Melisa.

 

 

 

3. nodaļa

 

 

 

            Pamodies ap pieciem rītā, Kriss apģērbies nedaudz pavēra savas istabas durvis un, atspiedies pret sienu, pa spraugu lūkojās gaitenī.

            Pēc brīža atvērās Elionoras guļamistabas durvis, un Elionora iznāca gaitenī. Aizklājusi seju rokām, viņa apstājās. Kriss pienāca klāt un viņu apskāva.

            - Viņš ir aizgājis! – Elionora klusi, gandrīz nedzirdami izdvesa. – Viņš ir aizgājis... mans Freds... Viņš ir aizgājis... Viņš ir miris!

            Kriss piekļāva Elionoru ciešāk. Ielūkojies guļamistabā, viņš gultā ieraudzīja Fredu. Istabas tālākajā kaktā pie griestiem Kriss samanīja lidināmies Freda garu. Ar sirdi un prātu Kriss Fredu uzrunāja. Tad gars izslīdēja priekšnamā un apstājās pie Elionoras un Krisa.

 

 

 

4. nodaļa

 

 

 

            Piektdien, astoņas dienas pēc Freda nāves, Kriss sēdēja uz lieveņu apakšējā pakāpiena. Zilenes vairs nesmaržoja, taču viņu priecēja svaigi pļautās zāles aromāts. No mājas iznāca Elisona, apsēdās blakus Krisam un ielika savu kreiso roku viņa labajā plaukstā, ļaujot savītajiem pirkstiem balstīties uz Krisa ceļgala.

            - Kriss, neesmu tev vēl pateikusies par visu, ko esi darījis pagājušonedēļ, - Elisona, noliekusi galvu uz viņa pleca, klusi noteica. – mēs bez tevis būtu pazuduši.

            - Nu ko tu! Priecājos, ka varēju būt šeit un palīdzēt, - Kriss atbildēja, tad pagriezās un noskūpstīja viņu uz pieres.

            Iepriekšējās dzīves mīlestība bija atjaunojusies – abi to zināja, taču neteica ne vārda. Kādu brīdi viņi sēdēja nekustēdamies. Elisona gribēja kaut ko teikt, taču nespēja sadūšoties un atrast īstos vārdus. Viņas domas klejoja simt vietās, bet sirds bija pilna jautājumu.

            Beidzot Kriss ierunājās:

            - Runā! Tas mazinās sāpes. Jūtu, ka tu centies daudz ko paturēt sevī.

            Elisona pat nepakustējās. Viņa aizvien vēl sēdēja, piekļāvusies Krisam, tad klusi ierunājās:

            - Tieši par to es domāju, Kris. Tu zini, ka vēlos ko teikt. Tu vienmēr iepriekš zini, kas būs. Tu zināji, ka tētis mirs, - jau iepriekšējā vakarā tu zināji, kas notiks. Tāpēc tu lūdzi, lai mēs ar Todu pie viņa uzejam. Kā tu zināji? Kāpēc tu to zināji?

            - Dažreiz tas ir pavisam viegli, bet citreiz – jo tuvāk esam kādam notikumam, jo grūtāk to saredzēt. Kad ierados šeit, es visu jau zināju. Tēvs tevi gaidīja pārbraucam no skolas. Viņš vēlējās tevi vēlreiz redzēt. Tu viņam biji īpašs bērns.

            Elisona vēlējās pavaicāt, kādēļ, taču klusēja. Viņa vienkārši baidījās to darīt. Kriss vienmēr zināja atbildi uz jebkuru jautājumu, bet viņa šai atbildei vēl nebija gatava. Šī sajūta atbaidīja, taču domas nedeva mieru.

            - Kris, kad runāju ar tevi, tu allaž visu izskaidro tik vienkārši. Bet, kad vēlāk sāku pārdomāt, es atkal neko nesaprotu.

            - Nu... Dzīve ir bezgala vienkārša, tikai mēs visu gribam sarežģīt. Jo ilgāk atrodamies uz šīs zemes, jo skaidrāk saprotam, ka dzīve ir tikai jādzīvo. Visa pamatā ir pieredze. Mācies no tā, ko dari, un dzīvot būs vieglāk. Tas arī viss.

            Pacēlusi galvu, Elisona ielūkojās Krisam acīs.

            - Tu to saki tā, it kā būtu par sevi pilnīgi pārliecināts. Vai tā ir pieredzes balss?

            Kriss palīdzēja Elisonai piecelties, un roku rokā viņi aizsoļoja pa celiņu līdz ietvei, tad pagriezās un gāja tālāk pa ielu. Iela bija tumša, bet viņiem pretī starp kokiem mirdzēja luksofora gaismas.

            - Kris, tu neatbildēji uz manu jautājumu, - Elisona, abām rokām ieķerdamās viņa elkonī, ierunājās. – Vai tā ir pieredze vai arī tikai tavs pieņēmums?

            - Šķiet... tomēr pieredze, - Kriss nepārliecinoši novilka.

            Iedama, Elisona nenovērsa skatienu no Krisa.

            - Domāju – savam vecumam tu zini pārāk daudz. Vai vari to izskaidrot?

            Kriss apstājās, pagriezās pret Elisonu un viņu apskāva.

            - Es nezinu... To grūti pateikt... Esmu pabijis šajā pasaulē un tik smagi cietis... tik smagi, ka šķita – tas vairs nav izturams. Reizēm tā sāpēja, ka nespēju dzīvot saskaņā ar sevi, un tad mani sāka vilināt doma par nāvi. Man likās – ja reiz esmu cietis tik daudz, tik dziļi un ilgi, tad vairāk nevienam – vīrietim, sievietei, bērnam – nemūžam vairs nevajadzētu ciest. Biju gatavs zvērēt, ka pietiekami esmu cietis par viņiem visiem. Pār Krisa vaigiem ritēja asaras.

            - Kungs Dievs!... Elison, es jutos kā pazudis... Biju niecīgāks nekā bērna pirmā apzinātā doma, niecīgāks par pirmo paša pelnīto un iztērēto grasi. Apbrīnojami, cik pazudis var justies cilvēks, vienlaikus labi apzinādamies, kur atrodas! Iekšēji esmu juties tik nospiests, gandrīz vai kā pirms tūkstoš gadiem starp milzīgas grāmatas lapām ielikts zieds. Esmu bijis tik bezpalīdzīgs, tik vientuļš, tik dziļi sāpināts, ka šķita – nespēju dzīvot vairs nevienu brīdi... Un dažkārt jau laikam tā arī bija... Tomēr galu galā izdzīvoju. Esmu bijis tik vientuļš, tik izmisis, tik iztukšots, ka līdz sāpēm gribējās sajust... vienalga kādu roku apskāvienu, taču neviena nebija... Bet es tiku galā. Esmu te bijis un iekšēji miris tūkstošiem reižu, un katra nākamā reize bija sāpīgāka par iepriekšējo. Es zvērēju, ka nekad vairs nevienam nepalīdzēšu, ka līdz savai nāves stundai ne par vienu nerūpēšos... Biju tik noguris... Un tomēr allaž nonācu pie viena un tā paša – rūpēm par kādu un viņa problēmām. Esmu iemācījies visu par došanu... vairāk, nekā jebkad gribēju zināt.

            Bet kādēļ es tā jutos? Cēloņiem nav nozīmes, svarīgi – ko esmu no tā mācījies... Es mācījos mīlēt cilvēkus. Tas ir pats svarīgākais... mīlestība. Kad tev kāds nodara sāpes, kad tevi salauž, vienīgā iespēja, kas atliek, ir viņu iemīlēt... turpināt to darīt, mēģināt atkal un atkal. Līdz galu galā tu atzīsti, ka dzīvi nodzīvot ir viegli.

            Elisonas sirds bija pilna līdzcietības un sapratnes. Viņa pasniedzās un ar pirkstiem notrausa asaras no Krisa vaigiem, sajūtot Krisa vārdu dziļumu un pārliecību, ar kādu tie tika izteikti. Ielūkojusies Krisa acīs, Elisona vaicāja:

            - Kas tu patiesībā esi, Kris? Kādēļ tu šeit ieradies?

            Pacēlis galvu un raudzīdamies zvaigžņotajās debesīs, Kriss atbildēja:

            - Kas es esmu?... Tikai cilvēks. Kādēļ ierados?... Lai pavadītu vasaru kopā ar tevi, Elison.

            Elisonu atkal pārņēma tā dīvainā sajūta, kuru viņa bija manījusi pirms brīža. Viņa baidījās uzzināt iemeslu, kādēļ Kriss ieradies pavadīt vasaru kopā. Viņa nevēlējās domāt par to. Krisa roku siltums piepildīja meiteni ar tādu iekšēju spēku un mieru, kādu tā nekad agrāk nebija jutusi.

 

            Bija vēls sestdienas rīts, un Kriss palīdzēja Elionorai un Elisonai kārtot māju. Kuru katru brīdi vajadzēja ierasties Elisonas vecākajai māsai Džūlijai, viņas vīram Bobam un meitai Emijai. Freda bērēs Kriss viņus bija saticis, taču toreiz neizdevās mierīgi parunāties.

            Emijai bija deviņi, patiesībā gandrīz desmit gadi. Jau pirmajā tikšanās reizē Kriss viņai ļoti iepatikās. Meitenei bija gari, gaiši mati, zilas acis un eņģeļa sejiņa. Sešu mēnešu vecumā Emija bija saslimusi ar muskuļu distrofiju. Viņa nespēja pārvietoties bez kruķiem, jo kājas saturēja metāla skavas. Meitenītei nācās celt kruķus uz priekšu, pievilkt kājas atbalstam, tad atkal pārcelt kruķus. Emija kustējās lēnām, tomēr par to nesūdzējās. Viņa mēģināja sekot Krisam visur, kur vien viņš devās, un parasti tas arī izdevās.

            Emijai patika ciemoties pie vecvecākiem, jo viņu mājas dārzā bija apmetušies zilie putni. Pirms dažiem gadiem Freds bija pagatavojis vairākus būrīšus, un kopš tā laika putni katru gadu atgriezās. Emija stundām ilgi mēdza sēdēt zālienā un noraudzīties, kā tie lido.

            Tikko atbraukusi, Emija spēja nosēdēt mierā tikai mazu brītiņu, tad lūdz atļauju iziet pagalmā, lai paskatītos uz zilajiem putniem. Kamēr ģimene apsprieda problēmas, kuras bija izraisījusi Freda nāve, Kriss apņēmās izvest meiteni dārzā. Viņš uzsēdināja Emiju uz labās rokas, iespieda padusē kruķus un cauri virtuvei pa sētas kāpnēm iznesa viņu ārā.

            Tērpusies dzeltenā kleitā, Emija sēdēja liela ozola paēnā un vēroja būrīšus, gaidot, kad parādīsies zilie putni. Kriss atgūlās zālē un caur koku zariem raudzījās debesīs. Pāri garāžas jumtam pārlaidās bariņš dzeltenu tauriņu un sāka riņķot virs viņu galvām.

            - Paskaties, Kris! – Emija satraukti iesaucās. – Paskaties uz skaistajiem tauriņiem! Ak! Es nekad neesmu redzējusi tauriņus tik tuvu! Tie ir tik skaisti un mazi!

            Lūkodamies tauriņos, Kriss Emijai nopietni teica:

            - Tu vari tos palūgt pielaistie tuvāk. Nav jālūdz skaļi, tikai pasaki to sirdī un domās – un tu tiksi uzklausīta. Pasaki, ka tu viņus mīli, ka viņi ir skaisti un ka tu nedarīsi viņiem pāri. Un, ja tu patiesi tā domāsi, tauriņi pie tevis ieradīsies. Atliks tikai pastiept rokas, lai viņiem būtu, kur uzmesties.

            Emija neticīgi paskatījās uz Krisu, bet sirds bija ticības pilna, un viņa pavēra plaukstas. Kriss redzēja, ka meitenes lūpas, uzrunājot tauriņus, bez skaņas sakustas. Tauriņi lidinājās arvien tuvāk un tuvāk, līdz beidzot visi nosēdās meitenes pavērtajās plaukstās.

            - Viņi atlaidās, Kris! – meitene čukstēja. – Viņi atlaidās!

            - es taču tev teicu, Emij!

            Un tad pāri garāžai, pāri pagalmam, no dzīvžoga un mājas puses sāka laisties tauriņi. Dzelteni, zili, svītraini, balti. Tie lidoja bariem, nolaidās uz Emijas rokām, pirkstiem, matiem un kājām, lipa pie drēbēm, sēdās uz kurpēm. Meitene skaļi smējās un priecājās, un tauriņi smējās līdz ar viņu.

            - Paskaties uz mani, Kris! Paskaties uz tauriņiem visapkārt! – Emija sauca, vēzēdama rokas kā spārnus un atdarinādama lidojumu. Daži tauriņi, zaudējuši atbalstu, pacēlās spārnos, tad atkal atgriezās.

            Kriss uzmanīgi piecēlās sēdus un jautāja:

            - Un kā ar zilajiem putniem? Vai tos tu arī gribi redzēt?

            - Jā, jā, jā! – meitene sauca.

            Kriss pastiepa rokas, un no būrīšiem izlidoja putni – trīsdesmit zilie putni šaudījās zibens ātrumā. Tie nosēdās uz Krisa plaukstām, pleciem un rokām.

            Kriss un mazā meitene smiedamies sēdēja un sarunājās ar zilajiem putniem un tauriņiem, kuri laidelējās visapkārt.

            Virtuvē, meklējot ūdens glāzi, ienāca Džūlija. Viņa izņēma to no trauku skapja, piegāja pie izlietnes un piepildīja glāzi ar ūdeni. Pielikusi to pie lūpām, viņa paskatījās pa logu uz pagalma zālienu. Ieraugot Emiju un Krisu tauriņu un zilo putnu ielenkumā, Džūlijai aizrāvās elpa. Aizmirsusi par slāpēm, viņa ielika glāzi izlietnē. Cik vien ātri spēdama, Džūlija izskrēja pa sētas durvīm un metās lejup pa kāpnēm. Izdzirdis viņas soļus, Kriss pacēla galvu, izteiksmīgi sašķobīja lūpas un nočukstēja:

            - Csst! Klusu!

            Emija sauca:

            - Paskaties, māmiņ! Paskaties uz putniem un tauriņiem! Paskaties, māmiņ! Viņi mani mīl!

            Džūlija, izbrīnā pavērtu muti, neticēdama savām acīm, apsēdās zālē. Kriss smaidīja, un smaids viņa acīs bija vēl gaišāks nekā smaids lūpās. Džūlija nespēja izteikt ne vārda, tikai vēroja abus netveramā skaistuma apņemtos. Beidzot Emija ierunājās:     

            - Kris, man sāk pagurt rokas! Kas jādara, lai viņi dotos prom?

            - Vienkārši pateicies par apciemojumu, par to, ka viņi ir dalījušies skaistumā un mīlestībā. Saki, ka tagad tie var doties savās gaitās.

            Kriss un Emija domās un sirdī pateicās tauriņiem un putniem, un tie aizlidoja tikpat ātri, kā bija ieradušies.

            - Mammu! Mammu! Vai tu tos redzēji? – Emija satraukti vaicāja.

            Džūlija tikai pamāja – viņa joprojām bija pārāk samulsusi, lai kaut ko teiktu.

            - Kā tas iespējams, Kris? – Emija vaicāja. – Kā tu zināji, ka tauriņi un putni atlaidīsies?

            - Patiesa mīlestība spēj daudz, Emij. Ikviens atsaucas īstai mīlestībai.

            - Vai ar to tu gribi teikt, ka jebkurš dzīvnieks nāktu man klāt? – vēl arvien satraukta, Emija turpināja izprašņāt.

            - Protams! Un nemaz nedarītu tev pāri. Vienalga, vai tā būtu klaburčūska, lauva, tīģeris, lācis vai kas cits, visi nāks un mīlēs tevi gluži tāpat kā šie tauriņi un putni. Tie nāks, ja vien zinās, ka tu nedarīsi ļaunu un dalīsies ar viņiem. Ja kāds dzīvnieks nenāk tev klāt vai tuvojas lēnām, tad zini – vainojams kādreiz pieredzētais cilvēku ļaunums. Bet reiz viņi tomēr nāks. Galu galā visi atsaucas mīlestībai.

            Brīdi Kriss klusēja, tad turpināja balsī, kurā jautās gadsimtu pieredze:

            - Man šķiet, ka pats grūtākais ir panākt, lai cilvēki atsaucas mīlestībai. Mūs vienmēr pārņem aizdomas, ja kāds izturas laipni vai par mums rūpējas. Tomēr galu galā mēs iemācāmies noticēt.

            Emija sarauca degunu neticīgā grimasē.

            - Vai patiesi tu gribi teikt, ka pat tāds mežazvērs kā lācis, kurš visu saplosa savā ceļā, man nenodarītu ļaunu?

            - Tas viss prasa laiku. Ja dzīvnieki ir slimi, ar tiem apieties grūtāk. Taču visbiežāk ir tā: kad tie tuvojas, atbildot uz mīlestību, tu nobīsties, un, jo tuvāk tie nāk, jo vairāk tu baidies. Bet tad savukārt sabīstas viņi.

            Džūlija ar interesi klausījās Krisa vārdos, tiem īsti neticēdama. Tas bija kā pamācošs svētdienas skolas stāstiņš maziem bērniem, kurš pieaugušos atstāj vienaldzīgus.

            Kriss ielūkojās Emijas nevainīgajā sejiņā – meitenīte bija mīlestības pārņemta.

            - Zini, Emij, - Dievs nekad un neko nav radījis nepilnvērtīgu. Kukainis var apgrauzt rozes pumpuram, tārps var sabojāt ābolu, bet radīšanas brīdī tie abi ir pilnvērtīgi. Katrs dzīvo saskaņā ar apkārtējo pasauli.

            Emija nodūra galvu un paskatījās uz savām kuslajām kājām, kuras saturēja ar ādas siksnām piesaistītās metāla skavas.

            - Bet vai tad Dievs mani nav radījis nepilnvērtīgu?

            Kriss pievirzījās Emijai tuvāk.

            - Vai tiešām tu domā, ka Dievs varētu veidot nepilnvērtīgu kādu no savām augstākajām radībām? To viņš nekad nedarītu. Viņš mums devis pilnvērtīgu dzīvi, tikai mēs paši ļaujam notikt nevēlamajam. Es zinu, ka Dievs nevienam nekad nedarīs pāri.

            - Bet ko esmu izdarījusi es, ja man ir tādas kājas? Mamma saka, ka tās vienmēr bijušas tādas.

            - Emij, dzīvojot uz šīs zemes, daudz kas jāiemācās. Tik daudz, ka vienas dzīves ir par maz, lai visu apgūtu. Tādēļ jādzīvo daudzas, daudzas reizes.

            - Vai tu domā, ka arī es dzīvošu vēlreiz? – Emija atkal sarauca degunu.

            - Protams. Un tu jau esi dzīvojusi neskaitāmas reizes, tikai neatceries. Paraugies apkārt – viss taču dzīvo atkal un atkal. Paskaties uz ābolu! Tas izaug ābelē, nokrīt zemē, sapūst, bet sēklas iesakņojas un dzīvo vēlreiz tādā pašā ābolā. Viss mirst un piedzimst no jauna.

            Bet mēs, Emij, - mēs esam kaut kas vairāk, kā ābols, vairāk nekā dzīvnieks vai augs, jo mēs ne tikai ēdam un augam. Mūsu dzīve saistīta ar citu dzīvēm un visu to, ko mēs darām citiem un ko citi dara mums. Kad mēs šajā pasaulē mirstam – nu tā, kā nomira tavs vectētiņš, - mēs paši vai arī mūsu dvēsele dodas citur, lai dzīvotu dzīvi no jauna, izvērtējot, kas bijis nepareizs, kas – pareizs. Kļūdas būs atkal. Un atliek vienīgi cerēt, ka nākamreiz mēs centīsimies tās vairs neatkārtot.

            Emmija centās iedziļināties Krisa teiktajā. Viņa sēdēja nekustīgi un uzmanīgi klausījās, lai nepalaistu garām nevienu vārdu. Un Kriss turpināja:

            - Redzi, ja tu kādu nogalini, tad citā dzīvē tu pats tiksi nogalināts. Ja tu citam nodari sāpes, tad arī tevi kāds sāpinās. Tas ir tik vienkārši. Taču pat kļūdoties ir iespējams izvairīties no ciešanām par to, ko esam nodarījuši citiem, - izvairīties un mācīties, kamēr vēl dzīvojam uz šīs zemes, laikā saprast, kas mūsu rīcība nav bijis pareizs. Un, ja mēs tās vai līdzīgas kļūdas nekad vairs neatkārtosim, tad mums nenāksies ciest – jo tas, ko būsim apguvuši, izmainīs visu dzīvi. Pats svarīgākais ir mācīties no katra sava soļa.   

            Un, kad izzināts viss, kas jāzina par mīlestību, tad vairs nav jāatgriežas... ja vien tu pats to nevēlies. Kad esi apguvis mīlestības mācību, tev ir brīva izvēle – vai nu turpināt mācīties citur, ārpus šīs zemes, vai arī atgriezties, lai palīdzētu apgūt mīlestības mācību tiem, kurus tu mīli. Reizēm dvēseles ir tik pilnas ar mīlu, ka atgriežas atkal un atkal, lai palīdzētu un visā dalītos, un būtu kopā ar tiem, kurus patiesi mīl.

            Emija no jauna apskatīja savas kājas un tad vaicāja:

            - Tu runāji par sāpinātiem ļaudīm... Vai gribi teikt, ka arī es iepriekšējā dzīvē kādam būtu savainojusi kājas?

            Kriss ieskatījās meitenei tieši acīs.

            - Jā, tā es domāju, un tādēļ tu esi tāda, kāda esi.

            Džūliju pārņēma dusmas, ieraugot Emijā augam satraukumu un bailes. Viņa jau gribēja lūgt Krisu apklust, taču nespēja atrast īstos vārdus, tādēļ cits nekas neatlika kā klusēt. Viņa sēdēja nekustēdamās.

            Emija saspringtu seju Krisam vaicāja:

            - Vai tu zini, ko es pirms daudziem, daudziem gadiem esmu nodarījusi?... Es domāju – par kājām...

            Kriss pieliecās un saņēma Emijas roku – cilvēka dienasgrāmatu, kurā izlasāma visa dvēseles pagātne. Viņš redzēja, ka meitenes dvēsele dzīvojusi vairāk nekā trīssimt reižu un viņas dzīves ceļš tuvojas nobeigumam. Emijas rokas uzbūra viņas dažādo iepriekšējo dzīvju vīzijas, un tajās varēja rast atbildi uz meitenes jautājumu.

            - Emij, pirms kādiem divtūkstoš gadiem tu biji karavīrs romiešu armijā. Tu biji drosmīgs un piedalījies daudzās kaujās. Tev bija ļoti tuvs draugs, ar kuru jūs daudzkārt cīnījāties plecu pie pleca. Kādā kaujā ienaidnieks tavu draugu nogalināja, un tas tevi mežonīgi satracināja. Tu izrāvi zobenu un pārcirti ienaidnieka kājsargus, ievainojot viņu. Bet tev vēl nebija gana – tu atvēzējies vēl un vēl, sašķaidot viņa kājas...

            Džūlija sevī kliedza, lai Kriss apklust, taču nespēja ne pakustēties, ne parunāt. Viņa jutās kā sevis pašas gūstekne.

            Tavas vainas dēļ šis cilvēks vairs nekad nespēja staigāt. Tu viņu nenokāvi fiziski, tu nokāvi viņa sirdi un prātu. Viņš zaudēja savu pašcieņu un lepnumu, viņam nācās rāpot vai lūgt kādam sevi nest, lai kaut kur nokļūtu, un tas viņā radīja naidu un rūgtumu.

            Redzi, Emij, - fiziski aiziet bojā nav visbriesmīgākais. Daudz lielākas ciešanas cilvēkam sagādā garīgā bojāeja.

            Emmijas acīs sariesās asaras – viņa šņukstēja un notrausa tās ar piedurkni.

            - Vai patiesi es tā izdarīju, Kris? – viņa vaicāja, pūlēdamās apspiest asaras.

            - Jā, tā bija. Es nebūtu tev to stāstījis, ja tu pati... Vai tu kaut ko esi sapratusi, Emij?

            - Jā, jā, jā, Kris! Es vairs nekad nevienam nedarīšu pāri! Nekad un nekādā veidā! – Emmija caur asarām apņēmīgi solīja.

            Kriss atkal saņēma viņas rokas.

            - Redzi, miesa jau gandrīz vienmēr sadzīst. Vislielāko ļaunumu nodara vārdi un rīcība. Nenodarīt pāri nozīmē arī neteikt neko ļaunu un lieku. Saproti?

            - Protams, Kris, protams! – Emija nopietni atbildēja. Runājot meitenes rokas kustējās, it kā apstiprinādamas viņas apņemšanos.

            Kriss pievirzījās tuvāk Emijas kājām.

            - Emij, tagad es nedaudz pacelšu tavu kleitu un noņemšu šīs skavas.... Labi?

            - Kādēļ, Kris? Kādēļ? – Emmijas balss bailēs ietrīsējās.

            - Tagad, kad esi sapratusi savu vainu, vairs nav nekādas vajadzības nēsāt šos dzelžus. Tagad tu varēsi staigāt arī bez tiem.

            Džūlija sevī kliedza, lai Kriss pārtrauc, lai liek meiteni mierā, ka viņš aizgājis jau pārāk tālu, taču joprojām nespēja ne pakustēties, ne kaut ko teikt.

            Atsprādzēdams siksnas, Kriss sacīja:

            - Emij, vai zini, kurš ir tas vīrs, kam tu sagādāji ciešanas?

            - Nē, - Emija atteica, saspringti vērodama Krisa darbošanos.

            - Viņš tev ir piedevis un tagad tevi ļoti mīl. Šodien tas cilvēks, kuram tu nodarīji pāri, ir sieviete tāpat kā tu, un es tev atklāšu, kas viņa ir, - Kriss teica, skatīdamies Emijā. – Tā ir tava māte. Viņa tevi mīl tik ļoti, ka vēlējās būt kopā ar tevi, lai palīdzētu tikt galā ar grūtībām... Tagad ir viss. – Kriss atsprādzēja pēdējo siksnu.

            Vispirms Kriss noņēma skavas kreisajai kājai – to darīdams, viņš tai pārlaida plaukstu, pēc tam – labajai. Emija nenovērsa skatienu no savām kājām, bet Kriss savāca skavas un nometa tās malā.

            Tad līdzjūtīgā un reizē valdonīgā balsī viņš teica:

            - Emij, celies un ej!

            - Palīdzi, Kris! – meitene lūdzās.

            - Nē! Ja tu gribi staigāt, tad celies un dari to pati! Kopš šī brīža tev palīdzība vairs nebūs vajadzīga.

            Emmija apvēlās uz vēdera un paslējās uz ceļiem, kā to parasti darīja, kad kājas bija skavās. Tad viņa ar rokām pacēla kreiso kāju un nolika pēdu uz zemes un to pašu izdarīja ar labo. Viņa varēja stāvēt! Meitene pagriezās un paskatījās uz māti. Džūlija piecēlās uz ceļiem. Emija paspēra soli pretī mātei, pēc tam vēl vienu un vēl.

            - Māmiņ, māmiņ! – viņa sauca. – Es varu staigāt! Es varu staigāt!

            Viņa paspēra vēl dažus soļus, un māte un meita apskāvās.

            Viņas abas kaut ko skaļi sauca, asarām plūstot pār vaigiem, bet Kriss nevērīgi darbojās ar Emijas alumīnija kruķiem.

            - Emij! – Kriss uzsauca. – Tā kā tu tagad vari staigāt – savāc visus stiprinājumus un aiznes tos uz atkritumu tvertni!

            Emmija pienāca pie Krisa, paņēma skavas un kruķus un, lēni likdama soļus, pazuda aiz garāžas. Kriss dzirdēja, kā paveras tvertnes vāks, nošķind metāla priekšmeti un tad vāks tiek aizvērts. Pēc mirkļa no garāžas aizmugures parādījās Emija, joņodama, cik jaudas. Viņa skrēja, vicināja rokas un skaļi smējās. Tuvodamās Krisam un Džūlijai, meitene paklupa, nokrita zālienā, apvēlās uz muguras un smiedamās spārdīja zemi. Pielēkusi kājās, viņa metās pie Džūlijas, vēlreiz to apkampa, tad paspēra pāris soļus uz Krisa pusi.

            - Es tevi mīlu, Kris! Es mīlu tevi!

            Kriss viegli atstūma meiteni un vaicāja:

            - Un ko tu darīsi tagad, kad vari staigāt?

            - Vispirms es gribu, lai tētis un vecmāmiņa, un Tods, un Elisona paskatās uz mani. Pēc tam es gribu aiziet uz parku, pašūpoties šūpolēs un paspēlēties. Un vēl es gribu paskraidīt un iegriezt karuseli. Es to vienmēr esmu gribējusi. Gribu sasaukt bērnus no visa parka, sasēdināt viņus karuselī... un iekustināt to, lai griežas arvien ātrāk!

            - Ej nu iekšā, Emij, un parādi visiem, kā tu proti staigāt! Pēc tam abi kopā aiziesim uz parku.

            Emija drāzās uz māju. Džūlija un Kriss stāvēja un vēroja, kā meitene uzkāpj pa kāpnēm. Džūlijai gribējās būt kopā ar Emiju, lai redzētu Boba un Elionoras pārsteigtās sejas, taču kaut kas tajā brīdī šķita svarīgāks. Džūlija pagriezās pret Krisu.

            - Kas tu īstenībā esi? Un kādā nolūkā esi šeit ieradies?

            - Esmu tikai cilvēks un atnācu piedāvāt nedaudz mīlestības.

 

 

 

5. nodaļa

 

 

 

            Bija sestdienas vakars, un viņi tikko bija beiguši vakariņot. Elisona, Elionora, Tods un Kriss sēdēja pie galda, skatīdamies cits citā. Pavisam nesen bija atvadījušies Emija, Džūlija un Bobs. Jūdzes desmit līdz savai mājai Džūlija un Bobs brauca mašīnā, bet Emija  mājup devās kājām, uzstājot, ka grib iet viena pati.

            Elionora, sakrustojusi rokas un ar elkoņiem atspiedusies pret galdu, sēdēja galda galā. Laiku pa laikam viņa uzmeta skatienu Krisam, tad atkal pievērsās tukšajam šķīvim. Elisona un Tods piecēlās un sāka nokopt galdu, bet Elionora un Kriss palika sēžam. Nogaidījusi, līdz Elisona un Tods iziet virtuvē, Elionora jautāja:

            - Kris, kas tu esi un kādēļ ieradies?

            - Kādēļ jūs tā vaicājat? – Kriss izvairījās no atbildes. – Vai jūs kas mulsina?

            - Jā, - Elionora apvaldīti noteica, - mulsina. Gandrīz viss tevī mani mulsina. Šķiet, ka, ieskaitot Fredu – lai viņam vieglas smiltis - , neesmu sastapusi jaukāku cilvēku par tevi. Nezinu, ko iesāktu, ja tevis nebūtu šeit, kad viņš nomira. Taču tevī ir kaut kas tāds, kas manī vieš nedrošības sajūtu. Nu kaut vai šodien – visi tie tauriņi un zilie putni... Džūlija man visu izstāstīja. Un notikums ar kareivjiem, ko tu atklāji Emijai? Un nu viņa var staigāt... Es vienkārši tam nespēju noticēt! Tas nav iespējams!... Bet varbūt tas bija brīnums?

            - Nu, dažiem tā varētu likties, - Kriss klusu atteica, - bet patiesībā tā ir tikai stipra ticība.

            - Un Emijas ārsts? Dakteris Mozers tam nekad neticēs! Vai tas ir uz ilgu laiku? Vai Emmijai turpmāk nekad vairs nevajadzēs kruķus un protēzes?

            - Nevajadzēs! – Kriss noteikti atbildēja. – Kamēr vien Emija dzīvos, viņai tos nekad vairs nevajadzēs. Un nebaidieties par kājām! Drīz vien viņai būs skaistas un normālas kājas. – Kriss paskatījās uz Elionoru un pasmaidīja. – Kas vēl jūs uztrauc?

            - Tīrie sīkumi. Piemēram, kā visas tavas drēbes satilpst tajā mazajā ceļasomā? Uzturēdamies šeit, tu neko neesi pircis, un tomēr tavs skapis ir pilns. Tev bija divi dažādi uzvalki – viens kapličā un otrs Freda bērēs. Tev ir darba drēbes un izejamās drēbes un viss cits nepieciešamais. No kurienes tas rodas? Un nauda... Tu esi maksājis īri jau divas reizes un katrreiz iedevi man divas jaunas divdesmitdolāru zīmes. Atceries – pirms trim dienām mēs abi bijām pārtikas veikalā... Par pirkumu tev vajadzēja maksāt trīs dolārus un astoņdesmit septiņus centus. Tu atvēri maku un izņēmi trīs jaunus dolārus, tad iebāzi roku kabatā, izvilki astoņdesmit septiņus centus un uzmeti uz letes. Monētas bija pavisam jaunas. Es gribu teikt – tu taču neizvilki no kabatas sauju sīknaudas un nenoskaitīji astoņdesmit septiņus centus, tu vienkārši izņēmi tos no kabatas, it kā tur cita nekā nebūtu. Pēc tam mēs iegājām aptiekā, tur tev vajadzēja dolāru un septiņdesmit centus. Un ko tu darīji? Atvēri maku un izvilki vienu dolāru, kura tur pirms piecām minūtēm nebija, pēc tam no kabatas izņēmi septiņdesmit pavisam jaunus centus. Tu tos nemaz nepārskaitīji – vienkārši izvilki no kabatas tāpat kā iepriekš!

            Rāmā un mierīgā balsī Kriss atbildēja:

            - Laikam man veicas – man ir viss, kas nepieciešams.

            Elionora neticīgi paskatījās viņā un vaicāja:

            - Kris, vai tev ir autovadītāja apliecība?

            - Apliecība?... Jā, kā nu ne...- Kriss saminstinājās, izvilkdams maku no bikšu kabatas. Elionora ievēroja, ka makā nav papīra naudas. Kriss atvēra to maka nodalījumu, kurā parasti glabā kredītkartes un fotogrāfijas. Tur atradās tikai vadītāja apliecība. Viņš to izņēma un pasniedza Elionorai.

            Pētot apliecību, Elionora redzēja, ka dzimšanas dati ir izplūduši un tos nav iespējams salasīt. Citādi tā bija tieši tāda pati plastmasas kartīte kā visiem citiem. Viņa atdeva apliecību Krisam un, kad viņš to bija nolicis vietā un maku aizvēris, negaidot iejautājās:

            - Kris, bet vai sociālās apdrošināšanas karte tev arī ir?

            - Skaidrs, ka ir! – Kriss pārliecinoši atbildēja un jau gatavojās atkal atvērt maku, bet tad piepeši apķērās: - Tā ir manā istabā.

            Elionoras smaids pletās platāks.

            - Vai tu esi pārliecināts, ka makā tās nav? – ar sarkasmu balsī viņa vaicāja.

            - Pilnīgi. Tā ir manā istabā, mazā galdiņa atvilktnē.

            Elionora smaidīdama atlaidās krēslā.

            - Kris, es tev uzticētu savu dzīvi, es visu darītu tavā labā, tu man tiešām ļoti patīc, un tomēr kaut kas tevī mani mulsina. Varbūt tas ir tāpēc, ka es ne visu spēju saprast, varbūt tāpēc, ka man grūti ticēt tam, kam būtu jānotic.

            Kad Elionora piecēlās, Kriss saņēma viņas roku un teica:

            - Elionor, apsoliet man, ka pateiksiet, kad es jūs vairs nemulsināšu.

            Viņi viens otram uzsmaidīja, tad kopā nokopa galdu un nomazgāja traukus.

 

            Kriss bija apsēdies uz lieveņa sētas pusē, Elisona, atspiedusies pret viņa kājām, sēdēja divus pakāpienus zemāk. Abi pāri pagalmam skatījās uz sniegbalto mēnesi, kas spīdēja virs koku galotnēm. Nakts melnajās debesīs spoži mirgoja zvaigznes. Viņi ilgi sēdēja klusēdami.

            Tad Kriss paskatījās uz Elisonu un teica:

            - Uz rīta pusi sāks līt.

            - Tiešām?

            - Jā. Mākoņi nāk no rietumiem. Ap trijiem tie būs savilkušies. Ejot uz baznīcu, vajadzēs lietusmēteli.

            - Tu nāksi kopā ar mums?

            - Laikam ne.

            Abi atkal brīdi klusēja, izbaudīdami klusumu un viens otra tuvumu. Mēness debesīs bija pakāpies nedaudz augstāk, un zvaigznes mirdzēja tikpat spoži.

            - Kris?

            - Jā.

            - Vai tas, ko māte vakarā runāja pie galda, ir tiesa? Es negribēju noklausīties, taču viss bija dzirdams. Vai tas tiesa – par naudu un drēbēm? Es to nemaz nebiju ievērojusi.

            - Tā droši vien ir taisnība. Taču atceries... dažādi cilvēki vienu un to pašu lietu redz dažādi. Parasti tas, ko nesaprotam, mūs atbaida. Es varu izskaidrot tavas mātes bažas.

            - Kris, pagājušajā naktī tu sacīji, ka ieradies, lai pavadītu vasaru kopā ar mani. Kādēļ tu tā teici?

            Uzlicis rokas uz Elisonas pleciem, Kriss maigi piespieda īkšķus meitenes mugurai.

            - Tikai tāpēc, ka tā ir patiesība. Tas, ko es šodien Emmijai stāstīju par dzīvošanu vēlreiz un vēlreiz... ir patiesība. Mēs abi jau daudzkārt esam staigājuši pa šo zemi kopā, un man vienkārši vajadzēja atgriezties un pabūt pie tevis vēl vienu reizi. Es varu palikt tikai šo vasaru, pēc tam tu mani šajā dzīvē vairs nekad neredzēsi. Es mīlu tevi, Elison, - tas ir viss, ko varu pateikt. – Kriss piekļāva seju Elisonas matiem.

            Elisona pagriezās un paskatījās uz Krisu.

            - Un, ja es neko nesaku, tu vienalga zini, ko jūtu?

            - Jā. Tikai pārāk nepierodi pie manis – vasaras beigās es došos prom.

            - Kāpēc? Kāpēc tev jādodas prom? Vai tu nevari palikt ilgāk?

            Kriss smagi nopūtās.

            - Tas ir tik vienkārši, taču izskaidrot grūti. Vienīgais, ko varu teikt, - man ir atļauts šovasar būt šeit... pavadīt vasaru kopā ar tevi. Ir pagājis jau tik ilgs laiks, kopš mēs bijām kopā uz šīs zemes, ka man vajadzēja nokļūt pie tevis. Starp mūsu dzīves reizēm esmu vienmēr kopā ar tevi, taču jau ir pagājušas daudzas dzīves kopš mūsu pēdējās tikšanās. Laiku pa laikam atgriežos šajā pasaulē, lai izpildītu savas saistības pret citiem. Tomēr mana patiesā mīlestība esi tikai tu.

            Elison, varētu teikt, ka netieši būšu saistīts ar šo pasauli vēl vairākus tūkstošus gadu to pienākumu dēļ, kurus esmu uzņēmies. Tā ir patiesība, taču reizēm gribas vienkārši atrasties tavā tuvumā, kādu laiku pavadīt kopā tikai ar tevi.

            - Kris, nevaru apgalvot, ka saprotu, par ko tu runā. Bet es mēģinu to darīt.

            - Nav jau nemaz tik svarīgi, vai tu to saproti. Vienīgais, kas mums abiem jāapzinās, ir tas, ka es drīz došos prom. Tur nekas nav līdzams.

            Elisona piekrītoši pamāja.

            - Varbūt kādreiz sapratīšu... Bet tagad cieši saņem manu roku un ļauj dalīties tavā spēkā un gudrībā!

            Kamēr viņi sēdēja, lūkodamies mēnesnīcā, no rietumiem debesīs parādījās pirmie lietus mākoņi.

 

 

 

6. nodaļa

 

 

 

            Nākamajā ceturtdienā pēc Emijas izveseļošanās pilsētas mediķu aprindās valdīja zināms apjukums. Laikrakstā, kas iznāca trešdienās, bija publicēts plašs raksts par Emiju un Krisu. Heinzu mājā nemitīgi zvanīja telefons. Daudzi zvanīja tikai tāpēc, lai apmierinātu ziņkārību, tomēr ne mazums bija arī nopietnu zvanītāju, kuri interesējās par iespējām izārstēties. Trešdienas pēcpusdienā un vakarā daudzi pilsētnieki pie Heinziem meklēja Krisu, taču viņš nekur nebija atrodams. Neviens nezināja, kur Kriss pazudis.

            Ap vieniem naktī arī paši pacietīgākie gaidītāji devās mājup. Kad bija aizbraukusi pēdējā mašīna, Kriss izlīda no lielā sēru vītola zaru paslēptuves un uzkāpa verandā.

            Arī Amerikas mediķu asociācijas Čikāgas nodaļa bija dzirdējusi par Emijas izārstēšanu un noorganizēja speciālu delegāciju, lai tiktos ar Krisu. Tomēr ikreiz, kad viņi ieradās, Kriss nebija atrodams.

            Trešdien Todam bija pēdējā mācību diena. Ceturtdienas rītā viņš stāvēja uz ielas mājas priekšā un, galvu atgāzis, vēroja nelielo privāto lidmašīnu, kas bija pacēlusies gaisā no tuvīnā lidlauka. Kriss iznāca pa parādes durvīm, aizsoļoja līdz ietvei un nostājās blakus Todam.

            - Tod, vai tev patīk lidot?

            - Šķiet, ka jā. Es nekad neesmu lidojis, bet vienmēr to esmu gribējis. Es pat kādreiz sapņoju kļūt par pilotu.

            - Tagad lidošana ir pavisam citādāka nekā manā laikā... Tagad visas tās elektroniskās ierīces...

            - Vai tu proti lidot, Kris?

            - Protams... Tas gan bija tik sen. Paklau, vai tu negribētu apmest kādu līkumu?

            - Kad?

            - Vai gribi tūlīt? Palūkosimies, vai nevaram aizņemties tavas mātes mašīnu, un dosimies tieši uz lidlauku!

            Vietējais lidlauks daudz neatšķīrās no ganībām, tajā patlaban bija nosēdušās kādas divdesmit lidmašīnas. Skrejceļus klāja zāle, un tikai vietvietām rēgojās kaili laukumiņi. Abi angāri patiesībā bija veci šķūņi, un pie kādas nelielas ēkas, kas teju, teju grasījās sabrukt, bija piestiprināta spilgta izkārtne:          LIDOJUMU ŠTĀBS. Tods Krisam bija stāstījis, ka lidlauks pieder diviem veciem Otrā pasaules kara pilotiem.

            Kriss spēcīgi pagrūda štāba iesīkstējušās durvis. Iekšpusē sienas klāja veci un noputējuši visdažādāko lidaparātu attēli. Mazā telpa bija piekrauta vecām riepām, dažādām lidmašīnu daļām un auduma gabaliem. Visu šo krāmu vidū sēdēja divi vīri ap gadiem piecdesmit. Abi bija ģērbušies flaneļa kreklos un kombinezonos, galvā viņiem bija zilas beisbola cepurītes. Viens no vīriem bija uzslējis kājas uz maza, apaļa galdiņa, kur mētājās aviācijas žurnāli, otrs sēdēja aiz letes, no pudeles dzerdams kokakolu. Aiz letes sēdošais piecēlās un teica:

            - Sveiki, jaunekļi! Mani sauc Bimbo, un tas draudīgā paskata īgņa ir Nats. Vai varam ko palīdzēt?

            - Varat gan. Mani sauc Kriss, un tas ir Tods. Mēs gribētu uz pāris stundām noīrēt lidmašīnu, lai nedaudz palidotu.

            Bimbo ar elkoni atspiedās pret leti, ar labo roku pastūma cepuri uz pakauša un vaicāja:

            - Vai tev ir lidotāja licence, jaunais cilvēk?

            - Jā... bez šaubām... – Kriss nedaudz vilcinājās.

            - Vai varētu to apskatīt?

            Kriss izvilka kabatas portfeli un atvēra nodalījumu, kurā glabājās dokumenti. Viņš izņēma kāda dokumenta kopiju un pasniedz Bimbo.

            Bimbo to rūpīgi izpētīja.

            - Ehē, tu gan esi daudz lidojis! Lidojumu instruktors! Paklau, tu taču esi meistars, vai ne?

            - Tā iznāk.

            Bimbo atdeva licenci Krisam.

            - Labs ir! Ar ko tad jūs gribētu lidot?

            - Ja var – ar Cessnu-172, kas stāv tepat ārā.

            - Lai iet! Tas maksās piecpadsmit dolārus stundā. Ej ārā un sildi motoru, tad pamēģināsim. Es tūlīt būšu klāt.

            Kriss un Tods izgāja un sāka gatavot lidmašīnu lidojumam. Pārbaudot motoru, degvielas līmeni, spārnus, eleronus un citus mehānismus, Kriss Todam visu sīki izskaidroja. Pēc brītiņa no ēkas iznāca Bimbo, devās pie lidmašīnas un aplika roku Todam ap pleciem.

            - Labi, dēls! Tu pakavējies tepat, kamēr mēs atgriezīsimies. Nebūsim ilgāk par desmit minūtēm.

            Bimbo un Kriss iekāpa lidmašīnā, un Kriss iedarbināja motoru. Stūrēdams lidmašīnu uz skrejceļa sākumu, Kriss izklāja klēpī lidojuma kontroles dokumentāciju un gluži kā profesionālis netālu no skrejceļa apstādināja lidmašīnu, piedeva gāzi, pārbaudot motoru, saskaņoja žirokompasu ar magnētisko kompasu un izbrauca uz skrejceļa. Tad viņš vēlreiz piedeva gāzi, kāpinot motora apgriezienus, un lidmašīna uzņēma gaitu. Tā nebija noskrējusi vairāk par piecdesmit jardiem, kad Kriss pavilka augstuma stūri, un lidmašīna sāka celties gaisā gandrīz stāvus. Bimbo pieķērās aparātu panelim un iekliedzās:

            - Tu mūs nositīsi, zēn! Tu mūs nositīsi!

            Lidmašīna turpināja gandrīz vertikālu kāpumu.

            - Mierīgi, Bimbo, mierīgi! – Kriss mierināja, astoņsimt pēdu augstumā izlīdzinādams lidojumu. Viņš pārbaudīja, vai tuvumā nav citu lidmašīnu, tad pagriezās prom no lidlauka.

            - Nu, ko tu gribi, lai tev parādu, Bimbo?

            - Ne-neko... neko... – Bimbo stostījās. Viņa seja bija krīta bālumā. – Ja tu varētu mūs nogādāt lejā veselus... ar to būtu gana...

            Kad Kriss no jauna kopā ar Todu pacēlās gaisā, Bimbo iegāja lidojumu kontroles ēkā. Nats, iepletis acis, skatījās uz viņu.

            - Ak Dievs! Bimbo, kas noticis? Tu izskaties tā, it kā būtu redzējis spoku!

            - Nē! – Bimbo atbildēja. – Es neesmu redzējis spoku. Es lidoju kopā ar viņu!

            Viņš piegāja pie letes un vienā rāvienā iztukšoja aizsākto kokakolas pudeli.

            - Kaut kas ar to puisi nav kārtībā... – viņš pie sevis murmināja. – Tādi gājieni ar šo lidmašīnu nav iespējami. Mums jau vajadzēja būt beigtiem!

            - Par ko tu runā? Paklau, tu laikam esi pavairāk ieķēris no paša rīta? – Nats zobgalīgi apvaicājās.

            - Klau, Nat, kad es tev saku! Ar šo krisu kaut kas nav tā, kā vajag. Mēs pacēlāmies gaisā pēc piecdesmit jardiem, motors pat nestrādāja ar pilnu klapi... Un tad mēs gājām stāvus gaisā! Bet nosēžoties viņš pat neizmantoja skrejceļu! Mēs nolaidāmies tepat blakus šai būdai, pat ne simt pēdu no šejienes. Viņš nosēdās kaut kā sāniski, un pēc piezemēšanās nenoskrējām pat desmit pēdu.

            - Pagaidi, Bimbo, pagaidi! – Nats piecēlās kājās. Tu gribi, lai es tam noticu? Tu taču esi dzēris, vai ne? Bimbo, ir pēdējais laiks mest mieru!

            - Aizveries, Nat! Klausies! Tu zini, kā lidojumā vibrē lidmašīna? Un vienmēr taču nedaudz šūpo! Nu, bet ar šito zēnu bija tā, it kā lidmašīna stāvētu uz vietas. Pilnīgi nekādu svārstību! Man tas šķita aizdomīgi, un uz brīdi es pārņēmu kontroli. Tiklīdz to izdarīju, lidmašīna sāka normāli vibrēt. Bet, kad viņš atkal pārņēma vadību, vibrācija pazuda!

            Nats joprojām neizpratnē lūkojās uz Bimbo.

            - Paklau, Bimbo...

            - Es tev teicu – aizveries, Nat! Klau!... Vai dzirdi? – Bimbo pagriezās uz durvju pusi. – Ko tas trakais dara?!

            Tālumā bija saklausāma motora rēkoņa, kāda parasti dzirdama aviācijas paraugdemonstrējumu laikā. Nats un Bimbo izgāja ārā. Varēja redzēt, ka lidlauka pretējā pusē Cessna-172 izdara akrobātiskus kūleņus un pagriezienus.

            - Nolādēts! – Bimbo palēcās, norāva cepuri un nometa to zemē. Pielicis plaukstas pie mutes, viņš kliedza, cik jaudas, it kā Kriss varētu viņu sadzirdēt:

            - Izbeidz! Izbeidz, čalīt! Tā nav domāta šitādiem trikiem!

            Tad Bimbo pievērsās Natam:

            - Kad viņš nosēdīsies, palidosim abi kopā ar viņu! Tu redzēsi, ka vēl neesmu galīgi jucis!

            Lidmašīnā Kriss deva norādījumus Todam. Iespējams, tie nebija visai parasti, taču ļoti iedarbīgi. Tods vērīgi klausījās Krisa vārdos, lai gan daudz ko nesaprata. Tomēr viņš ļoti centās.

            - Redzi, Tod, - lidošana būtībā neatšķiras no daudz kā cita. Īstais noslēpums ir tas, ka lidmašīnu vajag uzrunāt ar sirdi un prātu un tad uzmanīgi ieklausīties, ko tā saka. Ja nejūti atbildi vai arī šķiet, ka kaut kas nav kārtībā, tad nemaz neķeries klāt! Tavām rokām pie vadības svirām jābūt īpaši jūtīgām, tev jājūt un jādzird, ko saka mašīna. Tagad pamēģināsim lēnu pagriezienu pa kreisi! Mazliet pagriežam stūri, lai ieietu pagriezienā... Jūti, kā lidmašīnas priekšgals nosveras, kad sākam pagriezienu?... Tagad augstuma stūri vajag padot nedaudz uz priekšu, lai izlīdzinātu gaitu... Ieslēdz labā spārna eleronu un stūrē, kamēr atgriezīsimies horizontālā stāvoklī... Nu, re! Tas arī viss. Redzi – nepastāv tikai cilvēks un tikai lidmašīna. Jūs neesat atdalāmi... lidojot jūs esat viens vesels. Tavas rokas neatrodas tikai uz stūres, tās pieskaras arī eleroniem un augstuma stūrei... Citiem vārdiem – rokas arī ir eleroni un augstuma stūre. To pašu var teikt par tavām kājām... Tās kļūst par horizontālo stūri. Vajag tikai iedomāties to, ko vēlies izdarīt, un lidmašīna pati nekavējoties reaģēs, jo ir daļa no tevis. Un, kad būsi apguvis lidošanu saskaņā ar cilvēkam zināmajiem aerodinamikas likumiem, tu atklāsi, ka iespējams lidot arī tikai ar domas spēka palīdzību.

            Vēl kas... Ne lidmašīnai, ne arī kam citam nedrīkst likt darboties ar maksimālo slodzi. Nekad uz ilgu laiku nespied gāzes pedāli līdz galam, nerausti kontroles sviras. Tavai saskarsmei ar lidmašīnu, automašīnu, velosipēdu vai māju ir jābūt cieņas un mīlestības pilnai. Pret visu savā dzīvē izturies tāpat kā pret mīļoto. Kāda tad ir tava attieksme? Tu esi maigs, goddevīgs, gādīgs, tu nekad nedari neko tādu, kas viņu varētu sāpināt... To visu sauc par mīlestību. Jo, tikai mīlot visu un visus – bez izņēmumiem un aizspriedumiem - , viss un visi atsauksies taviem vārdiem un darbiem. Ja vien tie liecinās par mīlestību... Tikai mīlestība rada mīlestību.

            Pēc divām stundām Tods bija iemācījies bez kļūmēm izpildīt visneiedomājamākos trikus, un Kriss sāka lidmašīnas piezemēšanu. Bimbo un Nats pa logu vēroja tās manevrus. Kad lidmašīna tuvojās zemei, viņi dziļi ievilka elpu, gaidīdami neizbēgamu avāriju. Abi vīri novērsa skatienu un sprādziena gaidās aizturēja elpu. Taču, kad viņi atkal pagriezās pret logu, viņi ieraudzīja, ka lidmašīna ir nolaidusies un lēni ripo uz stāvvietas pusi.

            Kriss iesoļoja kontroles būdā un pasniedza Bimbo trīsdesmit dolārus. Simtiem jautājumu urdīja Bimbo, taču viņš nespēja atrast piemērotus vārdus. Kriss pateicās vīriem un aizgāja.

            Bimbo noraudzījās, kā viņi aizbrauc. Saraucis uzacis un cieši piemiedzis acis, viņš pie sevis murmināja:

            - Kas tu esi, puis, kas tu tāds esi? – Viņš apsēdās, paņēma trešdienas avīzi, atvēra to un uzmeta skatienu pirmajai lapai, kur viņa uzmanību piesaistīja Emijas fotogrāfija. Paraksts zem fotogrāfijas vēstīja par Emijas izveseļošanos un neparasto jauno cilvēku, kas bija veicis šo brīnumu. Pielēcis kājās, Bimbo iekliedzās:

            - Nat! Vai tu jau esi lasījis avīzi? Vai ievēroji šo rakstu? – Ar pirkstu bakstīdams avīzē, viņš triumfēja: - Es taču tev teicu, ka tas puisis ir dīvains!

            Ap pusdienas laiku Kriss un Tods no lidlauka atgriezās pilsētā. Iegriezušies ielā, kas veda uz mājām, viņi ieraudzīja abpus tai novietotas mašīnas un uz ietves mājas priekšā stāvam ļaužu pūli. Kriss iestūrēja mašīnu pagalmā un aizbrauca līdz garāžai aiz mājas stūra. Elionora un Elisona iznāca pa sētas durvīm un, nokāpušas pa kāpnēm, pienāca pie mašīnas.

            Uzmetis viņām skatienu, Kriss teica:

            - Varu iedomāties, kādēļ visi ir šeit. Piedodiet, Elionor, es negribēju kaut ko tādu. Zinu, ka tas jums neko nedod... Es gribēju teikt: jūs vēl joprojām pārdzīvojat par Fredu... Ziniet, viss šis ļembasts nekam neder. Es aiziešu pie viņiem un aprunāšos.

            Elionora saķēra Krisu aiz rokas.

            - Vai tu negribētu vispirms kaut ko uzēst? Pēc tam tev droši vien nebūs laika.

            - Nē, paldies! – Kriss atteicās un aizsoļoja pa grantēto celiņu.

            Nonācis mājas priekšā, viņš ievēroja, ka ļaužu pūlī daudzi ir ar kruķiem, citi – ratiņos, visi – ar redzamām invaliditātes pazīmēm. Ieraudzījuši Krisu, cilvēki, cits citu grūstīdami, metās pie viņa, cenzdamies saķert roku vai notvert aiz svārku stūra. Kriss izspraucās cauri pūlim, uzkāpa uz lieveņa un pārlaida skatienu zālienā stāvošajiem cilvēkiem. Šķita, ka viņa tumšās acis pakavējas pie katra. Kaut arī Kriss vēl nebija izteicis ne vārda, pūlis apklusa. Tad Kriss pēc kārtas aprunājās ar katru cilvēku. Visiem vajadzēja tikai vienu – pilnīgu izveseļošanos, visi gribēja atgūt veselību vienā rāvienā. Kriss pūlējās pārliecināt, ka tūlītēja izveseļošanās gan ir iespējama, taču, ja slimnieks nenovērsīs problēmas patieso cēloni, slimība drīz vien atgriezīsies pie viņa citā veidā. Viņš skaidroja, ka pirmām kārtām nav jādomā par izdziedināšanos, bet vispirms jāatklāj slimības cēlonis, jo patiesa izdziedināšana sākas ar cēloņa atklāšanu. Bet neviens viņu pat necentās uzklausīt. Slimo nepacietība Krisam bija saprotama, tomēr viņš pacietīgi klāstīja izdziedināšanas likumsakarības. Atkal un atkal viņš skaidroja, ka katrs gadījums vispirms ir jāizprot, no tā jāmācās un tikai tad iespējams ko mainīt, taču neviens viņā neklausījās.

            Arī tie, kuriem Kriss atklāja viņu problēmu cēloņus, nevēlējās neko saprast. Visiem bija tikai viena doma – tūlīt izārstēties. Nekas vairāk viņus neinteresēja. Pamazām cits aiz cita viņi devās prom, nosaukdami Krisu par blēdi un krāpnieku. Ap pulksten sešiem, pie sevis klusībā sodīdamies, pazuda pēdējie apmeklētāji. Kad bija aizbraukušas arī visas mašīnas, Kriss tukšajā ielā ieraudzīja vīrieti un sievieti, kas stāvēja pie nolietota ‘’Chevrolet’’ ar Ohaio numuru. Viņiem priekšā vecā, pītā invalīdu krēslā ar koka riteņiem sēdēja fiziski kropla un garīgi atpalikusi meitene. Mazliet salīkušajam vīrietim mugurā bija izdilis uzvalks bez kaklasaites. Sieviete bija tērpusies vecā rupja auduma kleitā, un viņas melnie mati bija nedaudz izspūruši. Taču viņā varēja saskatīt iekšēju skaistumu un stingru raksturu.

            Vīrietis nāca uz Krisa pusi. Viņa sejā bija redzams, kādas sāpes sagādā katrs solis.

            - Vai jūs esat Kriss? – vīrietis sasveicinādamies jautāja.

            - Jā. Esmu Kriss Makdaniels.

            - Mans vārds ir Džordžs Prestons. Mēs dzirdējām par jums otrdienas vakara ziņās. Visu dienu un nakti braucām no Austrumohaio, lai jūs satiktu... Varbūt varat palīdzēt mūsu meitai Mārdžorijai?

            Džordžs un Kriss lēni devās uz mašīnas pusi. Džordžs turpināja:

            - Mārdžorija jau piedzima garīgi atpalikusi un kropla. Dakteri saka, ka viņai nevarot līdzēt. Vēl ļaunāk kļuva, kad pirms pieciem gadiem es nokritu no jumta un salauzu mugurkaulu. Reizēm man grūti pat pakustēties, saprotams, ka darbu tad nedabūt. Mēs gan saņemam pabalstu, bet visa naudiņa aiziet Mārdžorijai par zālēm... Viņa nespēj neko sakošļāt, tādēļ nepieciešama arī īpaša pārtika...

            Dažus soļus no mašīnas Kriss apstājās.

            - Tātad jūs braucāt visu dienu un nakti, lai nokļūtu šeit?

            Džordžs pamāja.

            - Kā tad. Mašīna vairs nav nekāda jaunā, tādēļ tik ilgi. Mērijai vienai pašai nācās sēdēt pie stūres. Es vairs nevaru... Man sāp visi kauli. Atklāti sakot... es pat nezinu, kā tiksim atpakaļ... Kabatā palikuši tikai divi dolāri.

            Mēs braucām, paļaudamies, ka varbūt jūs varēsiet palīdzēt. Kur tik neesam bijuši, taču līdz šim bez panākumiem... Ak, Makdaniela kungs, - vai tas jums būtu pa spēkam? Es gan redzēju, ka visi, kas te bija, tādi paši arī aizbrauca.

            Kriss cieši palūkojās uz Džordžu.

            - Paskatīsimies! Es neko nevaru apsolīt. – Mirkli vilcinājies, Kriss ievaicājās: - Klau, Džordž, - vai arī jūs vēlaties tikt izdziedināts? Vai gribat izārstēt muguru?

            - Nē, nē! Par to es pat domājis neesmu! Galvenais, lai ar Mārdžoriju viss būtu kārtībā.

            Kriss sasveicinājās ar Mēriju, tad noliecās pie ratiņiem un uzlūkoja Mārdžoriju. Meitenei bija gadu četrpadsmit, ļoti īsi, brūni mati, dziļi iegrimušas, tumšas acis, bet zobi nelīdzeni un nepareizi saauguši. Tievās, sniegbaltās rokas bija savilktas dūrē, bet kreisā kāja par trim collām īsāka nekā labā.

            Saņēmis Mārdžorijas roku, Kriss saprata, ka meitenes slimību nav izraisījuši kādi notikumi viņas iepriekšējā dzīvē. Viņa bija nākusi pasaulē, lai mācītu pazemību un pacietību. Drīz mācībām vajadzētu būt galā un pēc gada meitene mirtu, ja vien neatgadītos kas cits, kas pagarinātu pārbaudījumu. Viņas vecāki jau pilnā mērā bija apguvuši pacietības, sapratnes, līdzcietības un mīlestības mākslu.

            Kriss uzrunāja vecākus:

            - Es mēģināšu kaut ko darīt.

            Džordžs piegāja viņam tuvāk un klusi sacīja:

            - Mēs nespējam atstāt viņu patversmē. Cita lieta, ja tur viņai varētu palīdzēt. Taču viņu tikai pabarotu un apmazgātu... To jau mēs paši varam... Turklāt... viņa taču ir mūsu bērns! – Džordža acīs iemirdzējās asaras.

            Kriss atsprādzēja ādas siksnas, kas saturēja Mārdžoriju ratiņos. Viņš pacēla meiteni uz rokām un piespieda sev klāt, it kā septiņdesmit mārciņas smagais bērns būtu mazs zīdainītis. Kriss noskūpstīja meitenes pieri, noglāstīja viņas seju, rokas un kājas. Džordžs un Mērija ieraudzīja, kā Mārdžorijas kreisā kāja kļūst garāka, izlīdzinādamās ar labo. Kriss vēlreiz noskūpstīja meitenes seju, un viņas dziļi iegrimušās acis atguva spožumu. Smaidā pavizēja līdzeni zobi, un plaukstas pirmo reizi mūžā atlaidās, viegli pieskaroties Krisa sejai. Viņš meiteni saudzīgi nolaida zemē. Mārdžorija smaidīja, māja ar rokām un mēģināja spert pirmos soļus. To redzot, vecāki nespēja novaldīt asaras. Kriss palaida meiteni vaļā, piegāja pie ratiņiem un iestūma tos, ļaujot aizripot pa ietvi uz mājas pusi.

            Viņš pagriezās un teica:

            - Ar jūsu meitu viss būs kārtībā. Pašlaik viņai ir pusgadu veca bērna prāts, bet viņa strauji attīstīsies – gan fiziski, gan garīgi – un pusgada laikā kļūs par normālu, saprātīgu četrpadsmit gadus vecu meiteni. Nedēļas laikā viņa iemācīsies staigāt. Viņa visu uzmanīgi vēros, tādēļ esiet ļoti, ļoti piesardzīgi, lai ko jūs viņas klātbūtnē darītu vai runātu. Visu viņa apgūs apbrīnojami ātri. Vai paši to apzināties vai ne, bet jūs esat jau daudz ko iemācījušies šajā dzīvē, un tagad jums būs vēl vairāk iespēju to darīt.

            Viņi palīdzēja Mārdžorijai iekārtoties mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Kriss saņēma Mērijas rokas un noskūpstīja viņu uz pieres. Skatīdamies acīs, viņš teica:

            - Tagad daudz kas mainīsies. Priecājieties!

            Džordžs aizvēra mašīnas durvis un pienāca pie Krisa.

            - Kā lai jums atlīdzinu, Makdaniela kungs? Ko es varētu jūsu labā darīt?

            - Rūpējieties tikai par savu meitu! Tas ir viss, kas vajadzīgs. – Kriss apskāva Džordžu un paplikšķināja viņam pa muguru. Dažus soļus atkāpies, viņš teica:

            - Džordž, vai tagad nevajadzētu ļaut Mērijai atpūsties? Kādēļ jums pašam nesēsties pie stūres?

            - Bet mana mugura... – Džordžs iesāka, taču tūlīt pat aptvēra, ka stāv izslējies visā augumā un sāpes ir izgaisušas. – Bet...

            Kriss viņu pārtrauca:

            - Es paņemšu ratiņus, jo tie jums vairs nebūs vajadzīgi. Domāju, ka arī jūsu mašīna ceļā uz mājām nepatikšanas nesagādās. Mērija un Džordžs stāvēja izbrīnā pavērtām mutēm un noraudzījās, kā Kriss pa ielu dodas prom. Mērija iekāpa mašīnā, bet Džordžs apsēdās pie stūres. Viņš iedarbināja motoru, un tas ierūcās tā, it kā būtu gluži jauns.

            Kriss aizstūma ratus pie atkritumu tvertnēm, kur Emija bija iemetusi savus kruķus. Viņš smaidīja, iedomādamies Džordža sejas izteiksmi, kad tas apstāsies, lai par pēdējiem diviem dolāriem nopirktu benzīnu, un atradīs makā divsimt dolārus jaunās divdesmitdolāru naudaszīmēs.

 

7. nodaļa

 

 

 

            Bija vēls piektdienas rīts. Elisona ierosināja Krisam aiziet uz upi, kur neviens viņus netraucētu sarīkot pikniku. Jau kopš agra rīta Kriss bija runājis ar daudziem cilvēkiem, taču neviens negribēja ieklausīties viņa vārdos. Elisona sagatavoja pārtikas groziņu, un viņi ar velosipēdiem devās uz divas jūdzes attālo vietu, kur lauku ceļš veda pāri upei. Nogājuši vēl kādu gabalu gar krastu, viņi nonāca pļavā. Te upe bija pavisam sekla.

            Viņi gulēja uz izklātās segas, vērodami skaidrās debesis. Reizumis viņi lūkojās viens otrā un sarunājās – galvenokārt par Elisonu un viņas dzīvi.

            Pēc pusdienām viņi abi ietinās segā, jo, saulei pamazām rietot, kļuva vēsi. Kriss bija piespiedis seju Elisonas kakla iedobei, kad meitene negaidot ierunājās:

            - Kris, es negribu atgriezties mājās. Es paliktu šeit kopā ar tevi uz visiem laikiem.

            - Zinu... Es zinu, ko tu domā.

            - Kris?...

            - Jā?

            - Apsoli man...

            - Ko tad?

            - Ka tu nekad nerunāsi par prombraukšanu.

            - Labi. Ja tu patiešām tā vēlies, es to vairs nepieminēšu, taču drīz vien tas notiks... varbūt pat agrāk, nekā biju domājis.

            Elisona saņēma Krisa galvu rokās, lai varētu ieskatīties viņam acīs.

            - Kādēļ? Kādēļ tev jāiet?

            - Man nav izvēles. Lai varētu ierasties šeit, vajadzēja piekrist zināmiem noteikumiem. Tev šajā dzīvē vēl daudz kas jāapgūst, un mana klātbūtne liegtu mācīties. Kad pienāks laiks, mums atkal būs iespēja satikties.

            Elisona novērsa skatienu.

            - Piedod, Kris... Es tiešām nesaprotu, ko tu runā. Ja reiz tev jādodas projām, tad kādēļ tik ātri?

            - Mēģināšu izskaidrot. Ikvienam no mums – katram vīrietim, sievietei, bērnam – ir tiesības nodzīvot savu dzīvi pēc paša ieskatiem. Tie var būt gan aprēķinu pilni, gan nežēlīgi, gan pārlieku vienkāršoti, taču tā tas ir vienīgi tāpēc, ka cilvēku dvēseles vēl nav pietiekami daudz pieredzējušas zemes dzīvē. Arī man jādzīvo saskaņā ar savu dzīves izpratni. Tas, kas notika ar Emiju, notika manā apziņas līmenī, bet pilsētā radīja satraukumu. Taču, ja es jutu, ka varu palīdzēt Emmijai, es nedrīkstēju neko nedarīt viņas labā – tikai tāpēc, lai neizraisītu sarežģījumus. Vienmēr, kad radu citos satricinājumu, man atvēlētais laiks tiek saīsināts, jo cilvēki tad izjūt manu klātbūtni kā apgrūtinājumu. Tādēļ man jādodas prom nedaudz agrāk. Pat ja mana rīcība sagādā citiem rūgtus brīžus, es varu darīt tikai to, ko uzskatu par pareizu.

            Kriss pagriezās uz muguras.

            - Iespējams, ka man nemaz nevajadzēja ierasties. Iespējams, ka es domāju tikai par sevi, bet... Elison, es gribēju tevi satikt. Es negribēju satraukt ne tevi, ne arī šo pilsētu. Es gluži vienkārši gribēju pabūt kopā ar tevi.

            Elison, es nevēlos būt noslēpumains, taču stāsts par to, kā nokļuvu šeit, ir diezgan neticams. Reizēm tā gadās, tomēr tas vienalga ir neparasti. Man šķiet, tu piekritīsi – kad satikāmies, starp mums tūlīt bija iekšēja saskaņa.

            - Jā, tā bija.

            - Nu, lūk, mēs esam kā seni draugi, kas atkal satikušies.

            - Kris, es tev vairs neko nejautāšu. Esmu priecīga, ka tu esi te un... es tevi tā mīlu!

            Kriss, paslējies uz elkoņiem, lūkojās Elisonā. Viņa vārdi bija maigi un acis glāstīja kā skūpsti.

            -Elison, arī es tevi mīlu... Es mīlu tevi vairāk, kā vispār iespējams mīlēt. Tas ir tikpat patiesi kā tas, ka es guļu šeit zālē, - neviens vīrietis, kas dzīvojis, nav mīlējis sievieti vairāk par mani. Es zinu – daudzi ir jutušies tieši tāpat un teikuši tieši šos pašus vārdus citām sievietēm. Un, kaut arī viņi runāja no sirds, es zinu, ka man tas ir daudz patiesāk. Tici – tā ir... Gluži vienkārši – tā ir. – Kriss noskūpstīja Elisonu.

            Un, kamēr vien Kriss bija uz zemes, viņi ne reizi vien devās uz šo paradīzes stūrīti, lai klusībā izbaudītu viens otra tuvumu.

 

 

 

8. nodaļa

 

 

 

            Sestdienā pēc Ceturtā jūlija svētkiem brokastu laikā Elionora pēkšņi zaudēja savaldību un sāka raudāt. Kopš Freda nāves bija pagājušas piecas nedēļas, taču viņa vēl joprojām nevarēja pierast pie tā, ka Freds vairs nesēž pie galda. Freds šo māju uzcēla pirms trīsdesmit gadiem, kad viņi precējās, un visus šos gadus viņš bija sēdējis Elionorai pretī. Ilgas kopdzīves gadi ir kas vairāk nekā tikai ēšana, gulēšana un mīļa paniekošanās.

            Mierinājuma vārdi nelīdzēja – Elionorai pašai bija jātiek ar sevi galā. Neviens cits viņai nevarēja palīdzēt. Gan labās, gan sliktās dienas kopā ar vīru vēl ilgi paliks Elionoras sirdī un prātā.

            Tajā pašā rītā Elisona, Tods un Kriss nolēma doties uz pilsētu, lai panašķētos ar saldējumu un šo to iegādātos. Ejot gar veikalu āra letēm, Tods otrpus ielai pamanīja kādu skolasbiedru, kurš tikko bija atgriezies no vasaras sporta nometnes. Palūdzis Elisonai un Krisam pagaidīt, Tods neatskatīdamies metās pie drauga. Viņš izskrēja uz ielas tieši braucošas mašīnas priekšā. Nepaguvusi nobremzēt, tā notrieca viņu zemē un pārbrauca pāri.

            Tods gulēja uz muguras, viņa kreisā kāja bija lauzta, uz sāniem nedabiski atmestajai kreisajai rokai bija lauzti pirksti un ķermenī rēgojās dziļa, asiņojoša brūce. No mutes kaktiņa tecēja asins straumīte.

            Kriss un Elisona pieskrēja pie Toda. Ieraudzījusi brāļa sakropļoto ķermeni guļam bez dzīvības, Elisona iekliedzās. Viņa apkampa Krisu, paslēpa seju pie viņa krūtīm un skaļi raudāja. Kriss saudzīgi apskāva Elisonu. Viņš novērsa skatienu no Toda, it kā neņemdams vērā acīm redzamo, un paskatījās uz debesīm.

            Notikuma vietā ātri saradās pūlis. Tuvumā raudādama stāvēja sieviete, kura bija Todu sabraukusi. Elisona, kozdama apakšlūpā, mēģināja savaldīties.

            - Kādēļ? – viņa murmināja. – Kādēļ? Ak, Kungs, kādēļ? Tas iedzīs māti kapā! Vispirms tētis, un tagad Tods! Mans Dievs, kādēļ?... Tod, muļķīt, kāpēc tu neuzmanījies?  

            Kriss piekļāva Elisonu ciešāk pie sava pleca.

            Drīz atsteidzās dakteris Mozers. Viņš nometās uz ceļiem pie Toda un pārbaudīja acu zīlītes un pulsu. Piecēlies kājās, ārsts novilka balto halātu un pārklāja to Toda sejai. Tad viņš piegāja pie Elisonas un pieskārās viņas rokai.

            - man žēl, Elison, bet Tods ir miris.

            Elisona sāka raudāt skaļāk, viņas rokas savilkās dūrēs tā, ka nagi dziļi iespiedās miesā.

            Cieši raudzīdamies uz ārstu, Kriss viņam mierīgi un klusi teica:

            - Dakter, noņemiet halātu!... Tā Tods var nosmakt.

            - Ko? – ārsts pārsteigumā iesaucās.

            Kriss palaida Elisonu un piegāja tuvāk dakterim Mozeram.

            - Es teicu – noņemiet halātu, vai arī jūs nosmacēsiet Todu!

            Dakteris Mozers saniknoti izgrūda:

            - Klausieties, jaunais cilvēk! Zēnam ir smagi iekšējo orgānu bojājumi. Viņš ir miris!

            Nometies uz ceļiem, Kriss uzmanīgi noņēma halātu no Toda sejas un sniedza to ārstam. Dakteris Mozers nikni izrāva halātu Krisam no rokām un naidpilnām acīm viņu uzlūkoja.

            Viņiem apkārt bija salasījies prāvs pūlis. Kriss pievērsās Todam. Mīlestības pilnā balsī, kurā jautās arī pavēle un stingrība, Kriss pateica tikai trīs vārdus:

            - Tod, celies augšā!

            Toda salauztie pirksti nodrebēja, viņš izstiepa savainoto kāju, klusi nopūtās, tad dziļi ievilka elpu. Tods atvēra acis, paskatījās apkārt un lēni uzslējās kājās. Pūlis klusējot neticīgi vēroja notiekošo.

            Kriss piegāja pie kādas sievietes, kura stāvēja pūlī, turēdama rokā plastmasas glāzi ar kokakolu un ledu. Viņš izzvejoja no glāzes ledus gabaliņu un ietina to kabatlakatiņā. Atgriezies pie Toda, Kriss sāka slaucīt asinis no viņa sejas un ķermeņa. Mitrajam audumam pārslīdot savainotajām vietām, asinis pazuda, brūces un nobrāzumi pagaisa kā nebijuši, neatstājot ne mazāko pierādījumu, ka noticis nelaimes gadījums. Kad Tods paskatījās uz Krisu, viņa sejā parādījās viegls smaids, acīs iedzirkstījās agrāk nemanīta uguntiņa. Pieskardamies Toda plecam, arī Kriss pasmaidīja un teica:

            - Ceru, tagad tu esi iemācījies, ka jābūt uzmanīgam. Tava māte diezin vai priecāsies, uzzinot, ka viņas četrpadsmitgadīgais dēls pastrādājis kaut ko tik muļķīgu.

 

            Tajā pašā pēcpusdienā Kriss sēdēja sēru vītola paēnā mājas priekšā. Kopš avārijas viņi ar Elisonu nebija pārmijuši ne vārda. Viņa, tāpat kā citi, kuri redzēja nelaimes gadījumu, bija neizpratnē. Sirdī un dvēselē viņa saprata, kas noticis, taču prāts liedzās tam ticēt. Viņa pat baidījās no Krisa – bet bailes jaucās ar bijību un mīlestību.

            Mājās Elionorai tika paskaidrots, ka Tods neuzmanīgi skrējis pāri ielai, viņu aizķērusi mašīna, taču nekas ļauns neesot noticis, - gan jau viņa pati drīz visu uzzinās no pilsētā klīstošajām baumām. Elionora dusmojās par Toda neuzmanību un, lai viņu sodītu, veselu nedēļu aizliedza iziet no mājām.

            Tods iznāca pagalmā, piegāja pie Krisa, apsēdās viņam blakus zem koka un teica:

            - Kris, es zinu, kas tu esi! Kad man šodien pilsētā uzbrauca mašīna, es visu sapratu.

            Kriss tikai uzsmaidīja Todam un pamāja ar galvu, tad norāva smilgu un sāka to košļāt

            - Kris, šodien, tūlīt pēc tam, kad mani sabrauca... Nu, kā lai to pasaka... Es zināju, ka esmu miris, vismaz mans ķermenis bija miris. Un, lai gan es ļoti gribēju tikt atpakaļ uz zemes un savā ķermenī, es to nespēju. Tu un tas, kas tu esi, ļāvāt man atgriezties, tu mani atgādāji atpakaļ tādu pašu, kāds es biju pirms tam, - pilnīgi veselu. Es nezinu, ko lai tev saku. Kā lai tev pateicos?

            - Tu jau esi pateicies.

            Tods sēžot sakrustoja kājas un ar elkoņiem atbalstījās pret ceļiem.

            - Tu esi pārveidojis visu manu dzīvi. Tās piecas minūtes visu izmainīja. Nekad vairs nebūs tā kā agrāk. Man ir tāda sajūta, it kā es no maza zēna uzreiz būtu pārvērties par... es nezinu, par ko. Varbūt par vīru... varbūt... Es vienkārši nespēju to izskaidrot. Es tagad visu redzu pavisam savādāk... Tu zini – es redzu, kas ir kas.

            Un tad vēl šī sajūta, kad tu liki man piecelties. Šķita, it kā mans ķermenis būtu putekļusūcējs, kas vienkārši iesūc mani atpakaļ. Es atrados otrpus ielai, vērodams notiekošo kopā ar cilvēkiem, kurus kādreiz pazinu. Kad tu izteici tos vārdus, es redzēju, kā mans augums saspringst... salauztie kauli sadzīst. Mani vilka arvien tuvāk un tuvāk... Es tikai atceros, ka stāvēju, skatīdamies uz tevi.

            Kriss mierīgi klausījās un skatījās sev tieši priekšā.

            Uz brīdi Tods apklusa, tad turpināja:

            - Zini, es redzēju savu tēvu un vecvecākus, un daudzus citus, kurus kādreiz pazinu. Es redzēju pat Pīteru Edmondsu. Viņš nomira, kad mēs mācījāmies pirmajā klasē. Viņi visi mani gaidīja, vēlēdamies palīdzēt spert soli no šīs pasaules uz viņējo. Visi bija tik pilni mīlestības, tik uzmanīgi.

            Pēc tam... Pēc tam es ieraudzīju arī savu māti un sapratu, kas viņa ir, kādēļ esmu piedzimis un kādēļ Elisona ir mana māsa. Es sapratu, kādas muļķības savulaik esmu pastrādājis un kā sāpinājis citus. Es patiesi esmu daudz ko sapratis. Turpmāk vienmēr domāšu par to, ko daru... Vienmēr.

            Joprojām skatīdamies sev tieši priekšā, Kriss zēnu pārtrauca:

            - Neaizmirsti to, Tod! Nekad to neaizmirsti! Tev vienkārši paveicies. Nepazaudē to, ko šodien ieguvi. Ir tikai viens vienīgs veids, kā cilvēki grēko, dzīvodami uz šīs zemes, - viņi apzinās, ka rīkojas nepareizi, bet tomēr viņi tā dara. Tas arī viss. Šodien tu to esi sapratis. Tu redzēji, kur esi kļūdījies. Pirms tam tavas kļūdas nebija grēcīgas, jo tu tās vienkārši neapzinājies. Tikai tad, kad jau proti atšķirt labo no ļaunā un tomēr rīkojies nepareizi, - tikai tad tas ir grēks. Taču arī nezināšana neattaisno pieļautās kļūdas. Ja tu tagad no kļūdām nemācīsies, vēlāk tās tev būs jālabo!  

            - Jā, - Tods atteica, - es tagad to saprotu pavisam skaidri.

            Viņš noliecās un noplūca zāles stiebriņu.

            - Kris, kad es tevi šodien no jauna ieraudzīju, bija grūti noticēt, kaut arī tas mani nemaz nepārsteidza. Un, kā jau iepriekš teicu, tagad zinu, kādēļ es un Elisona esam šeit... Zinu arī, kādēļ jūs esat šeit kopā. – Tods apklusa, uzmanīgi nopētīja zāles stiebriņu un tad vaicāja:

            - Vai tu viņu tiešām mīli?

            Kriss pamāja.

            - Es nevaru atcerēties, kad viņa nebūtu bijusi pie manis – vai nu manā sirdī, vai dvēselē, - viņš noteica, un viņa acis kļuva valgas.

            - Kad tevi ieraudzīju, Kris, man šķita, ka starp tevi un Elisonu pastāv kāda saite, kas jūs saista kopā tik cieši kā virve. Un... un... Es zinu arī, ka tev drīz vien nāksies doties prom. Īpaši jau pēc šodienas...

            - Ko vēl tu redzēji, Tod? – Kriss vaicāja.

            - Vēl es redzēju meiteni, kura kādreiz kļūs mana sieva.

            - Tu domā Salliju Makfersoni?

            - Jā. Bet kā tu zini? – Tods ieinteresējās, tad turpināja it kā atvainodamies: - Šķiet, nav nekādas jēgas jautāt. Ir grūti iedomāties, ka šis sīkais, desmitgadīgais skuķis kādā jaukā dienā kļūs par manu sievu. Kris, vai tas tiešām tā būs?

            - Jā. Bet vēl pārsteidzošāk, ka tev būtu pavisam cita sieva, ja ne šodienas atgadījums.

            - Kā tā?

            - Redzi, Sallija ir prātīga meitene, un kopš šodienas arī tu esi kļuvis par saprātīgu, jaunu cilvēku. Bet, ja tā nebūtu noticis, tu turpinātu dzīvot tāpat kā agrāk un par sievu izvēlētos kādu citu sev atbilstošu meiteni. Kura tā būtu – tas šobrīd vairs nav svarīgi.

            - Skaidrs... Vismaz man liekas, ka skaidrs. Vienalga – tas viss šķiet tik neiespējami. Ir tāda sajūta, it kā es sāktu dzīvot pavisam citā līmenī, - Tods atzinās.

            - Tā jau arī ir, - Kriss noteica. – Tomēr tu nedrīksti kļūt iedomīgs! Tagad tev būs vieglāk ar prātu izsvērt tās vai citas situācijas labās un sliktās puses. Taču arī ar sirdi to izvērtēt būs ļoti grūti, būs grūti rīkoties pareizi. Īstais pārbaudījums ir dzīvot dzīvi tā, kā tu to izproti. Piemēram, šīsdienas notikums rāda, ka ne viss, ko tu dzīvē mācies, ir pilnīgi pareizs. Taču tādēļ nekļūsti par dumpinieku un nemeties nosodīt citus! Pamēģini visu izprast un mācīties! Un tu jutīsi, kad pienāks laiks aiziet.

            Tā, Tod, ir šodienas problēma – cilvēki saceļas pret veco, un rodas konflikts. Tikai ar paraugu cilvēkus par kaut ko var pārliecināt. Ja tu tici mīlestībai, tad mīli, un cilvēki to sapratīs. Un mīlestībā tev ir jāmīl visi un ikviens. Ja ir kaut viens cilvēks, kuru tu nespēj mīlēt, ja ir kaut viens radījums, kura labklājība tevi atstāj vienaldzīgu, tad tu vēl neizproti mīlestību. Ja tu vēlies dzīvot mierā, tad dzīvo tā, un ļaudis to sapratīs. Nav iespējams panākt mieru ar dumpjiem, protestiem, grautiņiem un slepkavībām. Esi pats kā pārliecinošs piemērs, rādi to, ka tu tici. Reizēm tas var būt sāpīgi, nereti uzskatu aizstāvēšana var tevi iznīcināt, dažkārt tu jutīsies izdedzis un vēl citkārt – vieglāk šķitīs atteikties no visa. Bet, ja tu patiesi kaut kam tici, tad paliec pie sava par katru cenu! Ja tev atņems visu, ko tu spēj dot, ja atņems pat to, par ko esi sapņojis un cīnījies, tu tomēr nedrīksti padoties. Ja tu padodies, tad neesi ticējis – tā bijusi tikai mirkļa aizraušanās .Ne reizi vien, kad būsi pārliecināts par savu taisnību un uzskatu pareizību, kāds to apšaubīs, un tā būs tavas ticības pārbaude, tavas sirds... sirds un dvēseles pārbaude. Tikai atceries – neko nevar uzspiest ar varu un cerēt, ka citi sāks tam ticēt. Kaut ko iemācīties var tikai tā kā skolā – risinot uzdevumus un izmantojot praksē jau apgūtās teorijas. Ja tu pats kaut kam netici, tad nemēģini tēlot ticību, jo cilvēki redz tev cauri.

            Tici mīlestībai un mieram, Tod, tici rūpēm un dāsnumam, tici Dievam, lai ikviens, paskatoties uz tevi, zinātu, ka viss pastāv un ir sasniedzams!

 

 

 

9. nodaļa

 

 

 

            Bija svētdienas rīts pēc dievkalpojuma, un mācītājs aicināja baznīcēnus vēl uzkavēties, lai pārrunātu literatūru, kas savākta reliģiskās kultūras apmaiņas programmai. Elisona staigāja gar galdiem, uz kuriem bija sakrautas grāmatas un brošūras. Viņas skatiens slīdēja pāri grāmatu kaudzēm, tad pēkšņi apstājās. Uzmanību piesaistīja viena no grāmatām, kas it kā ar nolūku bija nolikta priekšplānā. Grāmatas nosaukums bija – ‘’Mīlestības augstākā individualizācijas pakāpe cilvēkā’’.

            Elisona paņēma grāmatu, apsēdās un sāka to šķirstīt.

 

            Kriss sēdēja verandas šūpolēs. Viņš izdzirda, ka uz ielas apstājas mašīna. Ieraugot atbraucēju, Kriss nemaz nelikās pārsteigts. Tas bija pilsētas šerifs. Kamēr šerifs kāpa ārā no mašīnas, Kriss viņu nopētīja. Šerifs bija gadus piecdesmit vecs, neliela auguma, kalsns, sirmiem matiem un brillēm sudrabota metāla rāmīšos. Nākdams pa taciņu, viņš kārtoja pistoles maksti pie sāna un savilka ciešāk kaklasaiti.

            - Labrīt, jaunais cilvēk! Vai tu esi Kriss?

            Piecēlies Kriss sasveicinājās ar šerifu.

            - Jā, esmu Kriss Makdaniels. Kā varu palīdzēt?

            - Kris, mani sauc šerifs Eikoks. Man, hm... Es gribu parunāties par vakardienas atgadījumu pilsētā. Dakteris Mozers ir pagalam satraucies. Viņu izsitis no sliedēm notikums ar mazo Emiju Patersoni... Un tad... vēl vakardiena. Gribu tev teikt, dēls, ka tu esi sabaidījis dakteri, jo viņš nekādi nespēj izskaidrot notikušo.

            Šerifs uzlika kāju uz krēsla, atspiedās ar roku pret ceļgalu un turpināja vēl noteiktākā balsī:

            - Taisnību sakot, tu esi pārbaidījis vai pusi pilsētas. Par tevi klīst visādas valodas. Gribu pavaicāt, dēls, - kas tu esi un kādēļ šovasar ieradies pie mums?

            Kriss kā spēdams skaidroja, taču tam nebija lielas jēgas, jo šerifs pat īsti neklausījās. Kriss centās pārliecināt, ka nevienam nav darījis ļaunu, tikai rūpējies par cilvēkiem, savu spēju robežās tikai mēģinājis palīdzēt. Bet vārdi nenonāca līdz šerifa ausīm. Pēc visai ilgas, vienpusīgas diskusijas šerifs Eikoks augstprātīgi paraudzījās Krisā un dzēlīgi paziņoja:

            - Dēls, ja tev šajā pilsētā nekas nopietns nav darāms, tad es tev ieteiktu aizbraukt.

 

            Elisona baznīcu atstāja pēdējā. Elionora un Tods jau krietnu brīdi viņu gaidīja mašīnā. Braucot mājup, Elisona bija lieliskā noskaņojumā, jo beidzot viņa juta spēku runāt ar Krisu. Kopš viņu pēdējās sarunas bija pagājušas gandrīz divdesmit četras stundas.

            Elionora darbojās virtuvē, gatavodama pusdienas, bet Elisona un Kriss verandā sarunājās. Elisona atvainojās par klusēšanu un mēģināja izskaidrot pretrunīgās baiļu un apbrīnas sajūtas. Brīdi klusējusi, viņa dziļi ievilka elpu un sacīja:

            - Šodien baznīcā redzēju kādu grāmatu par Augstāko Mīlestību. Vai tu tādu zini?

            - Jā, esmu par to dzirdējis un šo to, iespējams, arī zinu, taču nekad neesmu lasījis.

            - Kriss, vai tu esi ar to saistīts? Tas skan ļoti līdzīgi.

            - Var jau būt.

            - Grāmatā teikts, ka Augstākā Mīlestība esot kaut kas īpašs – mīlestības pārpilnība, sevišķas spējas. Vai tas, kas notika ar Emiju un Todu... Es gribu vaicāt – vai tu esi Augstākā Mīlestība?

            - Nē... jā... varbūt... Es esmu es pats. Šajā pasaulē mēs esam desmitiem tūkstošu. Elison, vienīgā atšķirība starp viņiem un mani ir tā, ka šoreiz neesmu dzimis šajā pasaulē. Gluži vienkārši – es šeit parādījos pirms sešām nedēļām. Tā ir noticis arī citreiz... Dažkārt tiek pieļauti izņēmumi, un cilvēkiem obligāti nav jāpiedzimst. Tas nenotiek bieži, bet tomēr notiek. Neticu, ka man kādreiz vēl būs tāda iespēja. Man bija jāizmanto šī vienīgā, lai tiktos ar tevi. Un, kamēr esmu šeit, palīdzu gan tiem cilvēkiem, kuriem gribēju palīdzēt, gan arī tiem, kuri gadās ceļā.

            Elisona klausījās, nezinādama, ko atbildēt.

            - Redzi, Elison, - es atšķiros no citiem ar to, ka viņi dzimuši šajā pasaulē un laika gaitā iemantojuši savu piederības apziņu. Ierobežojumi, kuriem mēs pakļaujam sevi, var būt ārkārtīgi spēcīgi... Ārkārtīgi spēcīgi. Šo ārējo šķietamību vajadzētu pārvarēt.

            Man nav nekādu īpašu spēju, kuras nepiemistu arī tev. Tikai es tās esmu jau atklājis, bet tu līdz šim vēl ne. Taču arī tu to panāksi. Zināšanas par šo spēju esamību palīdzēs tev tās atklāt. Mums visiem ir dots spēks un spēja vadīt savu dzīvi. Daži to izmanto paši, turpretī citi ļauj pārvaldīt viņu dzīvi un pēc tam nepārtraukti žēlojas, ka klājas grūti.

            Vienu gan iegaumē labi – ar savām spējām un spēku es nepavisam neatšķiros no tevis. Lietu sapratnes pakāpe nosaka tavas spējas to lietderīgi izmantot. Jo labāk kaut ko saproti, jo labāk vari to likt lietā. Tas vienlīdz attiecas gan uz matemātiku, elektrotehniku vai autovadīšanu, gan uz prāta spēju izmantošanu. Un beigu beigās mēs atkal nonākam pie mīlestības. Ja tu mīlēsi visu bez izņēmuma un aizspriedumiem, viss atsauksies taviem vārdiem un domām, ja vien tās būs izteiktas mīlestībā. Jo mīlestība pazīst vien mīlestību.

            Viņi vēl labu laiku sarunājās. Kriss mēģināja izskaidrot, kas dzīvē ir patiess, kas – nepatiess. Viņš pūlējās pārliecināt, ka vienīgā īstā vērtība Visumā ir mīlestība un ka visu, kas noliedz mīlestību, ir radījusi cilvēka nespēja uztvert pasauli nesavtīgi un pašaizliedzīgi. Kriss mācīja, ka, nespējot atklāt mīlestību un Dievu līdzcilvēkos, ir neiespējami atrast Dievu arī kur citur.

            Viņš stāstīja, ka viss sastāv no saprātīgas matērijas, ka pat cietāko tēraudu un granītu veido atomi, kas ir dzīvi un kustīgi un darbojas saskaņā ar apziņas likumiem.

            - Kur ir saprāts, tur ir arī mīlestība. Un visam bez izņēmuma jāatsaucas mīlestībai.

            Ieskatījies Elisonas skaistajās acīs, Kriss pēc brīža turpināja:

            - Un tādēļ es esmu šeit, Elison, - savas mīlestības dēļ. Lai gan šobrīd es mīlu tevi kā cilvēks – mīlu tevi vairāk, nekā jebkad kāds ir mīlējis, tomēr tas nav nekas salīdzinājumā ar to mīlestību, kura mājo manā dvēselē. Un, kaut arī es tevi mīlu, šajā pasaulē ir arī citi, kuri tevi mīl, un vienu no tiem tu drīz vien sastapsi.

            Mēs šajā pasaulē esam bijuši kopā neskaitāmas reizes. Mēs esam bijuši gan brālis un māsa, gan draugi, gan vīrs un sieva. Tad kādā dzīves posmā es biju apguvis visu un man vairs nebija jāatgriežas. Un tomēr es to daru atkal un atkal.

            Elison... Manā dvēselē tu esi ienākusi uz visiem laikiem. Šeit, uz šīs zemes, tu esi gaiss, ko elpoju, mani sirdspuksti, asins manās dzīslās, tu esi katrs mans sapnis, katra mana lūgšana. Tu esi saullēkts un saulriets, mēness, zvaigznes un debesis. Elison, tu esi atbilde uz visiem maniem jautājumiem. Ir tik bezgala brīnišķīgi un pacilājoši domāt, ka katra dvēsele izjutīs to pašu, ko es tagad jūtu pret tevi!

 

 

 

10. nodaļa

 

 

 

            Pirmdien nepārtraukti skanēja bezjēdzīgi telefona zvani un tika saņemta vesela kaudze anonīmu vēstuļu. Mājas priekšā atkal pulcējās gan tie, kuri vēlējās uzzināt patiesību tūlīt, gan tie, kuri to meklēja visā nopietnībā. Elionora un mājinieki kļuva nervozi, jo nebija iespējams izvairīties no pūļa uzmācības. Noķēris Elionoru vienu pašu, Kriss atvainojās par sagādātajām neērtībām un apsolīja, ka drīz aizceļos. Kriss lūdz, lai Elionora šo ziņu nesaka Elisonai, jo viņi abi bija vienojušies par to vairs nerunāt.

            Tajā vakarā pilsētas padome, kas reizi mēnesī sanāca uz sēdi, runāja vienīgi par Krisu Makdanielu: kas viņš ir, no kurienes ieradies un ko vispār pilsētā dara.

 

            Otrdienas rītā Kriss agri izlīda pa guļamistabas logu un uzrāpās pašā jumta čukurā. Viņš sēdēja, zodu atspiedis pret ceļgaliem, un gaidīja saullēktu.

            Debesis pamazām sārtojās, kļuva oranžas, tad – purpura krāsā un pēc tam – liesmaini sarkanas. Katra krāsa pati par sevi bija brīnišķīga, vēstot tuvojošos saullēktu. Kad pie apvāršņa parādījās saule, Krisa acīs iezagās asaras. Cik lēktu viņš bija vērojis? Simt tūkstošus? Miljonu? Varbūt miljardu? Un tomēr ikreiz viņš izjuta bijību un apbrīnu par neparasto skaistumu. Saullēkts ikreiz atgādināja, ka nāk jauna diena – diena, kurā atkal var atsākt dzīvi, diena, kurā atkal var mācīties, labot pagātnes kļūdas, vēl viena diena, kas dota mums mīlestībā – mīlestībā, kas stāv pāri cilvēka prātam.

 

            Tods sēdēja mājās, bet Elisona un Kriss, turpinot tradīciju, aizstaigāja līdz veikalam, lai panašķētos ar saldējumu. Pie veikala viņi ieraudzīja visā ēkas fasādes garumā remontam uzslietas sastatnes. Viņi apstājās, vērodami, kā strādnieki ar celtni uz tām ceļ ķieģeļus. Darbu padarījuši, vīri devās pusdienās, bet Elisona un Kriss iegāja veikalā.

            Kad viņi, paņēmuši saldējumu, sēdēja pie galdiņa, pienāca Elisonas draudzene un apsēdās blakus. Meitenes sāka sarunāties. Pēc brīža Kriss viņas pārtrauca, sacīdams, ka aizies paskatīties fasādes remontu. Saspiedis Elisonas roku un viņai pamirkšķinājis, Kriss piecēlās un devās laukā. Ejā zem sastatnēm neviena nebija. Pēkšņi sastatnes saļodzījās, un divas tonnas sarkanīgi oranžu ķieģeļu nobruka pār Krisu Makdanielu.

            Šerifs Eikoks un dakteris Mozers stāvēja pie ķieģeļu kaudzes, vērodami, kā strādnieki novāc drupas. Turpat atradās arī Elisona. Pār viņas vaigiem ritēja asaras, taču viņa pat neiešņukstējās.

            Dakteris Mozers nogrozīja galvu un klusi noteica:

            - Viņš ir miris.

            Šerifs Eikoks izvilka Krisa kabatas portfeli un to atvēra. Portfelis bija tukšs, tajā nebija ne autovadītāja apliecības, ne naudas, tikai trīskārtīgi salocīta aploksne, ielikta papīrnaudas nodalījumā. Šerifs izņēma vēstuli un lasīja:

            ‘’Mani sauc Kriss Džeimss Makdaniels. Man nav ne vecāku, ne tuvinieku. Nāves gadījumā, lūdzu, mani kremēt pēc iespējas ātrāk. Bēru ceremonija un kapavieta nav nepieciešama. Manus pelnus lūdzu izkaisīt vējā. Aploksnē ir nauda kremācijai.’’

            Vēstulei klāt bija pievienotas sešas jaunas divdesmitdolāru naudaszīmes.

            Kad Elisona atgriezās mājās, Krisa istaba bija pilnīgi tukša – tajā nebija ne drēbju, ne citu viņa mantu. Elionora un Tods apgalvoja, ka visu dienu, izņemot viņus, mājā neviens nav ienācis.

 

 

 

11. nodaļa

 

 

 

Pulkstenis rādīja pieci pēcpusdienā. Elisona, sēdēdama verandas šūpolēs, snauda. Austrumvējš iznēsāja Krisa pelnus pāri zaļajiem laukiem, pāri pļavai pie upes un zileņu mētrām, kurās jau bija ienākušās ogas. Kaut kur Ohaio austrumdaļā Mārdžorija Prestona beidza lasīt savu pirmo grāmatu.

            Kriss pie Elisonas atnāca sapnī. Viņi abi gulēja pļavā uz rūtainas segas, un saule virs galvas bija īpaši spoža. Kriss, atspiedies uz labās rokas, ar savu neparasto skatienu dziļi lūkojās Elisonas acīs.

            - Piedod, ka man nācās aiziet tā. Bet es apsolīju, ka par to mēs vairs nerunāsim, tāpēc nevarēju pateikt, kā aiziešu. Man vajadzēja rīkoties tieši tā. Ja es būtu vienkārši pazudis, tu vienmēr mani gaidītu atgriežamies. Tas nav sapnis, Elison, es tiešām sarunājos ar tevi. Zini – nāve patiesībā nemaz nepastāv. Es tikai vēlējos tev atgādināt, ka allaž esmu bijis un būšu kopā ar tevi. Tu pavisam drīz kādu satiksi, un aptuveni pēc gada viņš kļūs par tavu izredzēto. Gribu, lai tu zinātu: es vienmēr būšu tev blakus, lai sniegtu palīdzīgu roku – kā un kad vien spēšu.

            Es tev palīdzēšu vienmēr, Elison. Taču ir viens noteikums, kas jāievēro mums abiem. Es nevaru palīdzēt, ja tu pati to nelūdz. Tādēļ, lūdzu, nekad nekavējies to darīt! Tikai nelūdz pārāk bieži un nekad neprasi par daudz! Bet, ja lūdz, tad centies ne par ko citu nedomāt un saklausīt atbildi. Tu to nojautīsi.

            Man laiks iet, bet, pirms eju, ļauj man pateikties... pateikt tev paldies par šo vasaru. Un vēl, vēl pēdējo reizi – es mīlu tevi... Es tevi tik ļoti mīlu! – To sakot, Kriss bijīgi noskūpstīja Elisonu.

            Piepeši meitene pamodās. Krisa skūpsts šķita daudz reālāks nekā toreiz, kad viņš bija te – uz šīs zemes. Tad Elisona ieraudzīja Emiju. Viņa nāca pa ielu uz mājas pusi, ģērbusies tāpat kā tajā dienā pirms daudzām nedēļām.

            Pusceļā apstājusies, Emija pievēra acis un iepleta rokas. Viņas lūpas kaut ko nočukstēja, un negaidot pāri mājas jumtam sāka laisties zilie putni. Tie riņķoja virs meitenes galvas, tad nolaidās uz viņas rokām un pleciem...