Voldemārs Leitis grāmatā ”Latviskā Indijas Rigvēda
– Āzijas materiāli latviešu senvēsturei”, Rīga, 1938., izsaka interesantas atziņas:
„Sirmā senatnē
mūsu ciltis ir dzīvojušas varbūt arī zem citiem nosaukumiem, bet savas tautas
dvēseli - valodu un nacionālo reliģiju - viņas ir centušās sargāt un lolot,
pārnesdamas no paaudzes uz paaudzi, no vienas vietas uz otru. . tomēr beigu
beigās pie Baltijas krastiem ir vēl atlikusi saujiņa ļaužu – latvieši - , kas
sentautu kopvalodu ir uzglabājuši skaidrāk un pilnīgāka nekā jebkura cita
Āzijas vai Eiropas tauta.
Radniecīgu vārdu
krājums mums ar senindiem diezgan prāvs: manā latvju-indu vārdnīcā ir savākti
ap 25 000 senindu pamatvārdu un salikteņu, kas visi pēc skaņas un nozīmes
latviski. Ja tā, kāpēc tad filologi noliedz mūsu un senindu radniecību?
Vispirms, viņi senindu valodu nepazīst. Otrs iemesls – pirms 100 gadiem vācu
gramatiķis Bops pateica pasaulei, ka senindu valoda stāv cieši rados ar leišu
valodu, leišu valoda baltu valodu grupā ir vecākā. Un tam visi filologi tic vēl
šodien. Kā jau gramatiķis, Bops tālu neredzēja un arī nesaprata, ka senindiem
radniecīgie leišu vārdi ir patiesībā latviešu vārdi, ko Lietuvā paši latvieši
senlaikos ienesuši. Vēlāk gan lielais
orientālists Maksis Millers mēģināja kļūdu labot, celdams latviešu valodu pirmā
vietā. . bet no latviešu puses Millera labojumam aizstāvju nebija, citus tā
lieta daudz neinteresēja, un tā nu izdēdējusi un maldīgā Bopa teorija valda vēl
šodien. Secinājums: latvieši esot bijušie leiši.
Ja pārskatām
Mūhlenbaha „Lettische-deutches” vārdnīcu un Rītere lietuviski-latvisko
vārdnīcu, tad tiešām rodas iespaids, ka mūsu valoda ir leišu valoda,
tikai...kropļota. Pavisam cits iespaids, ja pārskatām kādu no Lietuvā izdotām
jaunajām vārdnīcām, kas domātas vispirms skolām, augstskolām: latvisko vārdu
tajā stipri maz, valda īsti lietuviskie vārdi.. Pieiesim filologu teorijai
tuvāk. Teorija teic, ka pirms apm. 1500 gadiem no leišiem esot atdalījušās
dažas ciltis un, pāriedamas leišu Latuvas upīti, kļuvušas par latviešiem. Ja
tā, kas tad būtu noticis ar valodu? Vai jaunceptiem „latviešiem” būtu bijis
kāds iemesls atmest vecos leišu vārdus un gudrot jaunus? Iemeslu nekādu. Un
tomēr. . . kas mums vārds, tas leišiem žodis; kas mums runāt, tas leišiem
kalbeti, kas mums valoda, tas leišiem kalba. Ja nu apskatām, piem., cilvēka
locekļus u.c. anatomiskos nosaukumus, tad atradīsim, ka leišiem ir savi,
latviešiem – savi. Vēl otra nesaskaņa: latviešu nosaukumiem – gandrīz vai
visiem – radi ir Āzijas vectautās, leišu nosaukumiem tur radu tikpat kā nav. Ja
mūsu tautai tikai 1500 gadu, uz Āziju pēdējā laikā gājuši neesam, kā tad mums
varēja gadīties, piem., šumēru vārdi, ja tā tauta ar visu savu valodu jau
neeksistē kopš 6000 gadiem? Kas anatomiskā nozarē, tas pats visās citās: ar
nelieliem izņēmumiem nosaukumi leišiem savi, mums savi. Nav mums vienādu krāsu
nosaukumu, nav vienādu ieroču nosaukumu, mājlopu nosaukumi mums katram savi,
pat dzimtslocekļu nosaukumi nesaskan, gandrīz visi svarīgākie vārdi katrai
tautai savi. Nav kopēju Dievu.
Atgriezīsimies pie
radniecīgās senindu valodas un pie nelaimīgās Bopa teorijas. Bopa teoriju
aizstāvēja viņa vārdnīca Glossarium Comparativum Linguae Sanscritae, kurā
salīdzināti arī leišu vārdi. Ka Bops ir ļoti vāji pazinis sanskritu un dažu
labu citu valodu, ar kurām vārdnīcā rīkojās, to nu vēl varētu paciest; bet viņš
ir tīši maldinājis, un tas nu zinātniekam neklājas. Ņemdams leišu vārdus no
vārdnīcas, viņš taču redzēja, kāda tiem nozīme, tomēr vārdu nozīmi viņš ir
viltojis.
Piem., senindu
vārdam gurus (grūts, grūsnējs) viņš ir licis leišu gieras (geras), kas nozīmē
„labs”;
pretim vārdam
dru=skriet ir licis drebo (dreb);
pretim indu pā,
pibati=dzert ir licis krievu pyvas=alus, ko leiši nelieto;
pretim indu
prijaka=prieks ir licis prietelius, kas ir atkal no krievu ”prijateļ” =draugs,
bet ne leišu vārds, jo leišiem vārda „prieks” nav;
pretim indu
malas=mels, melns, netīrs ir licis leišu melynas=zils;
pretim indu
bharati=barot, nest miesās bērnu ir licis bernas, kas aizņemts no mums un maz
lietots, paši leiši bērnu dēvē par vaikas, bet viņu bernas ir vienkārši
„kalps”.
Nav nozīmes te
sarakstu vilkt garumā un uzrakņāt senās kļūdas, var tikai teikt, ka leišu
valodu Bops ir iecēlis tuvos senindu rados ar ne-leišu vārdiem. Indu vārdiem
pretim viņš ir licis līdzīgi skanošus leišu vārdus, bet ar svešu nozīmi.
Eiropai nu radās iespaids, ka leišu valoda ir ārkārtīgi radniecīga un. . . no
tā laika leišu valodu uzskata par vecāko starp baltu valodām. Ticēt varēja vēl
labāk, kad pēdējā laikā Bopa teoriju nostiprināja pašu latviešu vārdnīcas,
valodnieku raksti, valodu kursi, lekcijas un attiecīgas skolas grāmatas.
Ja ne Bopa kļūda,
tad pasaules acīs latvieši šodien stāvētu pirmā vietā starp visām
„indo-eiropiešu” tautām un tādas nelaimīgas teorijas par bezpagātnes latviešiem
nemaz nebūtu bijis. Āzijas senvalodu pētīdami, orientālisti būs spiesti meklēt
tām kopēju atslēgu un dabīgi nonāks pie latviešu valodas, tad mūsu valoda
celsies cieņā un godā – pāri visām pasaules valodām.”
Māra- Mīla
Senlaiku vīrieša
dzīvē mīla daudz telpas neaizņēma, kurpretim sievietei mīla bija dzīves
galvenais saturs. Tāpēc dievieti Māru visvairāk godināja un pielūdza -
sievietes, jo Māra rūpējās par grūtniecēm, dzemdētājām, mātēm un vispārīgi par
sievietes un vīrieša mīlu.
Māras kulta pēdas
sastopam visā pasaulē, Māras, kults piekopts ļoti plaši, bet ja senā literatūra
par šo kultu stāsta visai maz, tad tikai jau tāpēc, ka vīriešiem Māras
pakalpojumus un labvēlību maz vajadzēja.
Ko sievietes no
Māras lūdza, to vīriešiem neklājās ne dzirdēt nedz zināt, to visu viņas - aiz
saprotamas kautrības - noklusēja. Literāti senlaikos bija vienīgi vīrieši, un
ko viņi nedzirdēja un nezināja, to arī neuzrakstīja.
Jāteic atklāti, ka
senlaikos literāti pret dāmām nebija visai pieklājīgi. Ēģiptes, Ķīnas un šumeru
rakstītāji uzzīmēja sievietes dzimumorgānu, un lasīja to "sieviete”;
sievietes apzīmējumam rakstos citas zīmes nebija. Pie toreizējā "bilžu”
raksta, kur no priekšmeta uzzīmēja tikai kādu tipisku daļu, tāda literātu
nepieklājība bija vēl attaisnojama, bet bija taču tautas, kur pret sievieti
tīši izturējās nepieklājīgi. Piemēram, ebreju Bībelē sievietei trūkst pat pieklājīga
nosaukuma.
1.Mozus grāmatā,
1.nodaļas 27. pants latviski tulkots šādi: ,,...un Dievs radīja cilvēku pēc
sava ģīmja, pēc sava ģīmja viņš tos rādīja, radīja tos - vīrieti un sievieti.”
Ebreju oriģināls teic ko citu: ,,...radīja tos zakar un kabah.” Ebreju zakar ir
kuilis; ebreju kabah ir sieviešu dzimuma orgāns. Un tas lai būtu radīts Dieva
ģīmī?
Kad semīti pārņēma
šumēru reliģiju, tur katram dievam bija sava sieva, bet semīti tās dievu sievas
pamazām likvidēja, atstādami tikai vīriešu dievus. Seniem semītiem bija arī
sava mīlas dieviete Militta, bet tā nozuda drīz vien, senā literatūrā par to
runāts pārāk maz.
Tātad sievietēm
bija nopietns iemesls piekopt Māras kultu slepeni, vīriešiem nedzirdot. Lai nu
gan sirmā senatnē vīriešu un sieviešu dzimuma attiecības bija stipri
vienkāršas, tomēr bija taču savas tikumu parašas, savi nerakstīti likumi un
visādi "tabu”, kas turēja ļaudis pieklājības robežās, tie prata arī
kautrēties un vispirms, protams, kautrējās sievietes.
Tāpēc intīmais
Māras - Mīlas kults senā literatūrā parādās visai reti un strupā veidā,
nesalīdzināmi retāk par Laimas - Juma kultu, kurā slēpjama nebija nekā. Šeit
iemesls, kāpēc mūsu zinātnieki tic, ka Māras kults esot radies šepat, nesen un
pati Māra esot patapināta no katoļu svētās Marijas.
Grāmatā
"Latvieši”, universitātes mitologs par Māru raksta: ,,Ja Māras vārds būtu
kāds mantojums no indiešu pirmvalodas, tad līdzīgs vārds mums būtu jāmeklē
vispirms senprūšu un leišu valodā, bet šādu salīdzinājumu šeit trūkst...
Pierādījuši vārda vecumu baltu valodās, mēs varētu tālākas līdzības meklēt
senindiešu, grieķu, latīņu, bet arī šai laukā nekas nav izdarīts. Ir gan
pievilkts budistu velns Māra, bet tas jau stāv tuvāk latviešu mērim, kamēr
"mīļa Māra” ir pavisam kas cits... Šādi salīdzinājumi nepārliecina ne
valodnieku, nedz mitologu...”
Rakstītājs -
mitologs tagad ir gan jau aizsaulē, ārpus visiem strīdiem, bet viņa vārdi
palikuši grāmatā, kura no apgrozības izņemta nav, tiek pārdota joprojām, ir pat
tulkota vācu valodā un sniegta ārzemniekiem, lai tie iepazītos ar latviešu
kultūru. Mitologam bija lekciju klausītāji, mitologa domas turpina dzīvot
joprojām, maldi iet plašumā, skardami tautas godu. Tāpēc lai man atļauts
aizrādīt uz mitologa uzskatu maldīgumu.
„... Vispirms būtu
jāmeklē leišu un senprūšu valodā...” Šie zinātnieka vārdi izriet no
pārliecības, ka latvieši ir tikai bijušie leiši, bez savas patstāvīgas
senatnes; šo pārliecību turpina kultivēt universitāte un visas Latvijas skolas.
Ka tā ir maldīga, to jau paskaidroju savā grāmatiņā ,,Latviskā Indijas
Rigveda".
Kāpēc gan mums
jāmeklē pie leišiem, ja ar viņiem mums kopēju dievu nav? Iepriekšējās nodaļās
bija redzams, cik plašs pie sentautām bijis mūsu Juma kults, tomēr leišiem Juma
kulta nemaz nav; nav viņiem arī mūsu Māras, kaut gan pie sentautām tāda bijusi
vai visur.
„... varētu
tālākas līdzības meklēt senindiešu, grieķu, latīņu valodās, bet arī šai laukā
nekas nav izdarīts...” Šķiet, tur meklēt būtu vispirms pašu oficiālo mitologu
pienākums, to taču prasa mitologa amats. Bet
ko tad latvietis meklēs pie latīņiem un grieķiem, ja tie par latviešiem
jaunāki? Latviešu valoda vienā otrā vietā ir pat vecāka par seno Indijas
valodu. Jāteic atklāti, ka mūsu mitologi Māras kultu ārpus Latvijas meklēt nav
gribējuši un arī nav spējuši, sentautu valodas neprazdami.
"...ir gan
pievilkts budistu velns Māra, bet tas jau stāv tuvāk latviešu mērim, kamēr
,,mīļā Māra” ir pavisam kas cits...” Indijas budistu valodā mēris ir maras, bet
Maira, Māras ir mīlas dieviete, mīlas dievs. Tātad starpība. Un ja ieskatāmies
pašu budistu literatūrā, tad redzam, ka budisti Māru nav vis uzskatījuši par
kādu tur mitologu velnu, gan par - mīlas dievieti.
Tiesa, budisti
Māru uzskata par savu pretinieku, jo budisma pamatmācība noliedz seksuālo mīlu,
noliedz cilvēkam saistīt savu sirdi pie kaut kā dzīva vai nedzīva. Mārā budists
saredz apvienotus visus pasaulīgās dzīves vilinājumus un kārdinājumus, bet
tāpēc vien taču nevar Māru pielīdzināt kristīgajo velnam vai nāves dievam.
Budistu naids pret
Māru tikai pierāda, cik populārs Indijā bijis mīlas dievs Māra, - no viņa
baidās, no viņa vairās. No vāja vai nepopulāra dieva Buda nebūtu savus ticīgos
brīdinājis. Budistu reliģijas pamatus skaidro viņu grāmata Dharma - Pāda
(dharma - tas, kas piederas, tikumīgs; pāda - pēdas, ceļš. Tātad
"Piederīgas pēdas”, Tikumīgs ceļš).
"... Vairies
no patīkamā un nepatīkamā; šķirties no patīkamā ir sāpes, nepatīkamā klātbūtne
ir pretīga. Nepiesien savu sirdi ne pie kā, jo zaudējums vienmēr sāpina. Tikai
tas ir brīvs, kurš nemīl un neienīst. No priekiem ceļas skumjas, no priekiem
rodas bailes, kas vairās no priekiem, tas nepazīst skumjas nedz bailes. No
kaislībām ceļas skumjas, no kaislībām nāk bailes; kas kaislībām izvairās, tam
nav skumju, nedz baiļu...”
Pie tādiem
uzskatiem jebkura mīla ir traucējoša, tāpēc mīlas dievs Māra tiek sludināts par
budista naidnieku: "...Kas dzenas pēc lepnības, nevalda par savām jūtām,
ir gļēvs un nesātīgs, to Māra pieveic, kā vējā vārgu koku. Kas nemeklē dzīves
priekus, valda pār jūtām, ir sātīgs un taisnīgs, tas stāv pret Māru, kā klints
pret vētru. Kas klejojošas domas savalda, tas izbēg Māras vilinājumiem. Kas
savu miesu - augumu uzskata kā ūdens burbuli, kā gaisa fatamorganu, tas Māras
bultai nolauzīs puķu asmini, tas izvairīsies Juma skatieniem...”
Šeit Māru jau
pielīdzina grieķu Erosam vai romiešu Amoram, kuri šauda mīlas bultas. Indijas
literatūrā tiek minētas mīlas dieva Māras 5 bultas (tās dēvē par mārganām).
"Ja kāds karā
uzvarētu tūkstošu tūkstošus, tad pārāks tomēr būtu tas, kurš uzvar pats sevi.
Sevi uzvarēt ir labāk, nekā slēgt važās visu pasauli: - ne dievs, nedz
pusdievs, ne Māra nedz Brahma var uzvarēt to, kurš uzvar pats sevi un ir
vienmēr nosvērts...”
Salīdzināt Māru ar
kristīgajo velnu, tā gan kļūda liela. Kristīgajo velnam ir tieksmes uz visādiem
ļaunumiem, mocīt, vārīt darvas katlos, cepināt uz iesma, kurpretīm Budistu
minētais Māra cilvēkus vilina tikai uz priekiem, uz mīlu, uz baudu. Budistu
Mārai esot trīs daiļas meitas: Ilga, Kāre, Nemiers, un tās esot kārdinājušas
pašu Budu, - ne jau uz kādu ļaunu, bet uz mīlu un baudu.
Budistu Pali
literatūrā vārds Māra bieži tiek lietots kā nosaukums cilvēka dzīvei zemes
virsū. Kad Budu jautāja, kas ir Māra, viņš atteica: ,,Māra ir miesa, Māra ir
jūtas, Māra ir uztvere, Māra ir samaņa.”
Tātad Māra šeit
būtu nosaukums cilvēka tieksmēm, kas viņus saista pie dzīves, kas dzīvi vairo
un turpina. Tas ir dziļš jēdziens, gudri saprasts. Mārā apvienots dzīvības
noslēpums, dzīves lielā mīkla.
Cilvēka dzīvības
noslēpuma glabātāja un dzīvības turpinātāja ir sieviete, viņa laikam gan bija
tā, kas Māras kultu uzsāka un turpināja. Askēti vīrieši izdomāja dvēseles
nemirstību, miesas augšāmcelšanos, bet sievietes sirds tam nepiekrita un
neticēja, instinktīvi viņa zināja, ka viņa ir dzīvības turpinātāja, pārnesdama
dzīvības liesmiņu no viena uz otru. Atdalīdama no sevis daļu savos bērnos, viņa
neļāva izdzist mistiskai dzīvības uguntiņai, pati nobeidzās, bet bērnos
pārnestā daļa turpināja dzīvot joprojām. Tur ir īstā nemirstība.
Apzinīgi vai
neapzinīgi dievietē Mārā ļaudis godināja dzīvības principu un nemirstības dziļo
noslēpumu. Vajaga gudru ļaužu, kas Māras nozīmi pareizi saprastu; gudra tā tauta, kas Māras kultu nav
aizmirsusi līdz šai dienai.
Runājot par
budistu literatūras Māru, nedrīkstam aizmirst, ka budisms par Rigvedām 1500
gadus jaunāks. Tik ilgā laikā ir pārvērtušies visi Indijas dievi, arī Māra
varēja pārvērsties, bramīni to jau atvietoja ar mīlas dievu Kāma, bija arī citi
mīlas dievi, kaut gan šur tur literatūrā uzpeld vēl Māras vārds. Māra vairs nav
mīlas dieviete, bet gan mīlas dievs, jo Indijas karstajā klimatā tas labāk
saskan ar lingam (falla) kultu, kur svars pārlikts uz vīrieša dzimumu, kā senāk
tas bija ar vērša godināšanu (kad vēršiem un vīriešiem bija viens un tas pats
nosaukums).
Indijā, un vispār
Āzijā, skaņa r tiek brīvi apmainīta pret skaņu l, mīl un mir, ir viens un tas
pats, mūsu Māra varēja būt arī Mīla. Ja mūsu tautasdziesmās ir ,,mira Māra”,
tad tur ir sirmās senatnes atmiņas.
Arheologi senatnes
pierādījumus meklē izrakteņos, vēsturnieki rakstītos arhīvos, bet valodas
vēsturniekam pietiek ar senvalodu vārdiem. Bez vajadzības ļaudis nevienu vārdu
neradīja, bez vajadzības to neuzglabāja, un ja pie svešām tautām kur atrodam
latvisku vārdu - līdzīgā izrunā un nozīmē, tad mums tiesības ticēt, ka tas
rados ar mūsējo. Tā arī ar mūsu Māras kultu - ja Māras vārds ir ticis lietots
pie sveštautām līdzīgā nozīmē, tad mums tiesības apgalvot, ka mūsu Māra nav
patapināta no katoļu Marijas, bet ir iznesta no sirmās senatnes.
Senā Ēģiptē, kā to
varam lasīt hieroglifos,
mir ir mīlēt,
vēlēties, tiekties; mīla, tieksmes, kāre;
mirriu = mīlētāji,
draugi;
mirāt = mīļākā;
miruti = mīļots;
miri-lat =
ļaužmīlis, (miri = mīlētājs, lat = ļaudis);
Mari -tav = mīlas
dieviete, vai mīlas dievs;
Marti =
pirmatnējie dievi un dievietes;
Marifi = pievārds
dievam Osirisam un citiem;
Mari, Marr, Marua
= daudzu dievu pievārds;
mar, mir =
ceremoniālas laivas, ar kurām izbrauca pa Nīlas upi, lai nodotos tur zināmām
orģijām mīlai;
amar, amir = mīlēt
(romiešu Amors = mīlas dievs).
Āzijā visai bieži
bērna nosaukumu (bar, bara) apmaina pret mara. Tā vien šķiet, šis nosaukums būs
sakarā ar Māru, jo tā taču bija bērnu devēja. Mūsu mazlietotais vārds marga,
merga = meitene gan laikam būs nācis no somu puses, jo vēl pie Japānas un
Sahalīnas ainiem meroko, miraka ir meitene, sieviete. Leiši vārdu merģa gan lieto,
bet viņiem nav mūsu vārda " bērns”.
Pie seniem
šumeriem amar ir bērns,
pie seniem
bābeliešiem ķīļrakstā maru = bērns, meitene;
muru = kumeļš;
marhita = sieva,
piegulētaja;
martu = meita.
Pie senjapāņiem un
Klusā okeāna salās mara, merai ir membrum virilis, tātad šeit ir drošs
norādījums uz Māras, kā mīlas kultu.
Hibrīdu salas
Efetu mare = vīrietis;
mara = vaislas
spējīgs;
moli, mauri =
dzīvība;
mile = mīļš.
Mālāju salās
merojan = sāpes pie dzemdēšanas;
mar - pata = mīlas
mīlas dievs.
Tamilu (veca dravīdu
tauta, vecāka par Indijas ārijiem) matru - vu mīlēšanās, kopošanās;
majal = mīla,
kaislības;
mulai = sievietes
krūtis (krievu moloko = piens);
maru = laulības
ceremonija;
marrukūvam =
vecmāte, palīdze pie dzemdībām;
marutittu = mīlas
zāles.
Pie arābiem mara =
māte;
mārī = jaunava;
mārika = sievas
māte;
Mārija = vārds
ēģiptietei, no kuras Muhamedam bija slavenais dēls Ibrahims;
malīh = mīļš.
Peršu meil =
mīlēt, vēlēties.
Un ja iesim pie
mazajām ziemeļu tautiņām, tad atradīsim
pie votjakiem mil
= patika, tieksmes, kāre;
lapu miel =
mīlīgs;
mordvinu mäl, mel
= patika;
somu mieli = kāre,
jūtas, tieksmes, sirds;
maire = mīļš,
patīkams;
marsian = līgava.
Armēņiem ,,pagānu”
laikos bija Aoko - Mair = ,,zelta māte”, ko viņi pielūdza kā dievieti.
Mair = māte, dzemdētāja;
marmna-dzin = no
mātes dzimis;
mairud = mātes,
grūtniecības stāvoklis.
Pat
"klasiskajā” Eiropā ir latīņu maritare = laulāties, precēt;
marita = sieva.
Pie grieķiem Moira
bija likteņa lēmēja un vai tāda nav arī mūsu tautasdziesmu Māra?
Angļu marriage = laulības;
marry = precēt,
laulāt;
mare = ķēve,
četrkājaino mātīte.
Rigvedas un arī
vēlākā Indijas literatūra Māra ir noteikti mīlas dieviete, mīlas dievs:
Māra = mīlas
dievs, fiziska mīla, kaislība;
māra - vat = mīlas
pilns, iemīlējies;
mārijas = uz mīlas
dievu attiecīgs;
mārgati = bildināt
meitu;
māru = mīla,
laulāts draugs;
ku - māra = maza
meitene, skuķe.
Mums ir
uzglabājies vārds "aiz-maršīgs”, pie senindiem maršati bija aizmirst, bet
s-marati bija atcerēties un s - mara bija mīla, atcere. Tas ir diezgan
asprātīgi, ko mīl, tas gribot negribot jāatceras, to nevar aizmirst.
smara = atcere,
mīla, atmiņa, seksuāla mīla: Smara = mīlas dievs;
smara -pīditas =
mīlas spaidīts, mīlas mocīts;
smara - sardžitas
= mīlas sasirdzis, iemīlējies;
smaira - vatī =
iemīlējusies sieviete.
Indijas
"melnā grāmatā” Atharvavedā (tur ir visvairāk tikai lāsti un burvības)
priesteris palīdz pieburt meitai puisi: "...Šis ir neatvairāmo Apsarasu
mīlas būrums. Sūtiet, dievības, šo būrumu turp! Lai viņš deg mīlā (smara) pret
mani. Lūdzu, lai viņi mani atceras, lai par mani domā, mīlēdams. Dievības,
sūtiet būrumu turp! Lai viņš deg mīlā pret mani. Lai viņš par mani domā, lai es
par viņu nedomāju nekad, nekad! Dievības, sūtiet būrumu turp! Dariet viņu
traku! Maruti, dariet viņu traku! Dariet viņu traku, dariet traku! Dar viņu
traku, Agnis, dari traku! Lai viņš deg mīlā pret mani.”
Mūsu, ziemeļnieku,
apstākļos tāda lūgšana šķiet pārāk dedzīga, bet Indijas svelmainā klimatā
laikam der lieti. Kā redzams, viss tur grozās ap atmiņu, mīlu, un Atharvavedas
valodā tur dominē vārds smara. Salikteņus ap vārdu smara = mīla varētu pievest
daudz, bet tie ir pārāk intīmi. Pietiks jau ar augšējiem, lai varētu saprast,
ka sirmā senatnē latviešu tautdziesmu Māra ir bijusi mīlas dieviete visplašākā
nozīmē.
Katoļu svētā
Marija, no kuras teic latviešu Māru atvasinātu, pati ir savu vārdu caur
semītiem dabūjusi no senās Ēģiptes, kur tas bija saistīts ar mīlu un Māru.
Voldemārs Leitis
