http://www.urantija.lv/lv/dienasd/
24. septembris
Jebkura cilvēka dzīvē ir fāzes, kad
liekas, ka esi nelaimes apsēsts: lai ko tu sāc, liekas, ka viss iet šķībi.
Tici Man, tiem, kas atrodas uz garīgā
ceļa, gala rezultātā nevar būt nekāda zaudējuma.
Ko ES šeit saku, izklausās pārspīlēti un
neticami, bet tā ir tīra patiesība.
ES tev visu iekārtoju tā, ka tavā ceļā
nav kavēkļu.
Taču šeit pareizi jāsaprot, ko ES ar to
domāju. ES runāju par tavu garīgo attīstību, turpretī tu domā savus pasaulīgos
panākumus.
Tavs pasaulīgais ceļš var nebūt taisns.
Vienmēr ir kaut kādi iebrukumi, pārsteigumi, kaut kas neparedzēts.
Un tā ir labi, jo kāpumi un kritumi tevi
arvien no jauna ved kontaktā ar savu iekšieni.
Taču tavs garīgais ceļš var virzīties
taisnā līnijā.
Tu jautā, kā to sasniegt?
Ar to, ka tu atzīsti, kas tev pasaulē
notiek: mācības, kuras tev šeit pasniedz, tu saproti, īsteno un tās pašas
kļūdas vairs neatkārto.
Ja tu tā izturēsies, tava dzīve kļūs
svētki, kad katrs notikums būs jauna virsotne.
Tu to netici? Tā ir tava tiesība, bet
nav arguments pret to, ka to pārbaudītu!
25. septembris
Daudzi cilvēki no Eiropas vai ASV, kas
nokļuvuši Indijā, saķer galvu, saskaroties ar indiešu satiksmi: visi taurē,
visi nevaldāmi traucas cits citam garām. Ja pretī brauc auto, tad tam
aizsteidzas priekšā vai vienkārši iegriežas krustojumā, nerūpējoties par otra
tiesībām to izdarīt pirmajam, resp., ignorējot citu braucēju satiksmes
noteikumos paredzētās tiesības. Brauciens ar taksometru pa Bombeju, piemēram,
ir līdzīgs braucienam pa elli.
Bet jābrīnās, ka notiek maz nelaimes
gadījumu proporcionāli tam, cik liels juceklis valda satiksmes līdzekļu
kustībā. Tāpat nedaudzi gūst ievainojumus. Un ļoti reti gadās, ka braucēji
viens otru nolamā.
Kāpēc tā ir? Tāpēc, ka visi domā līdzi
un jūt līdzi.
Kad autobraucējs Indijā grib
aizsteigties otram priekšā, viņš taurē. Ja pa priekšu braucējs var pārskatīt
ceļa posmu un redz, ka tas ir brīvs, tad viņš māj ar roku no loga. Ja
garāmbraukšana ieilgst, bremzē tiklab viņš, kā arī pretimbraucošais satiksmes
līdzeklis. Visi darbojas kopā, visi palīdz cits citam šķietamajā juceklī.
Rietumos viss ir reglamentēts. Vācijā visu kontrolē. Un kas notiek? Katrs
ievēro tikai savas tiesības.
Ja viņam ir taisnība un citam nav
taisnība, tad šis pēdējais grib "kost". Kāda bezsirdība, kāda
brutalitāte! Tūkstošiem cilvēku tas maksā dzīvību un vēl un vēl tūkstošiem
veselību! Stiprāko tiesība, to tiesība, kuru pusē ir likums, ir arhaiska
tiesība.
Tāpēc Manī nerada izbrīnu tas, ka uz
ceļiem Rietumos autobraucēji draud pat ar šaujamieročiem - vēl sliktāk - viens
uz otru pat šauj.
Turies cik iespējams tālu no šādām
domām. Drīzāk katrā satiksmes dalībniekā redzi savu brāli, savu māsu, tēvu,
māti. Satiec viņus ar mīlestību.
Tas ir vislabākais tavai un citu
drošībai un ievērojami samazinās nelaimes gadījumu skaitu. Bez tam tā ir
vislabākā metode izbeigt šausmīgo lamāšanos, kas ir izplatīta uz daudziem
pasaules ceļiem.
Pasniedz Dievam katru braucienu (27.II).
Lūdz Viņu vadīt tavu mašīnu. Brauc uzmanīgi. Izbrauc savlaicīgi. Brauc lēnām,
un tu sveiks un vesels nonāksi pie mērķa.
26. septembris
Pie jums daudz runā par veselības
aizsardzību, respektīvi, par veselības apdrošināšanu.
Godīgi sakot, ES tur neredzu daudz
veselības. Pati jūsu veselības aizsardzība un filosofija, uz ko tā balstās, ir
slima. Sevišķi skaidri tas ir redzams ārstos.
Daudzi ārsti izturas tā, it kā viņi būtu
bankas direktora un slaktera sajaukums. Pirmajā vietā daudziem no viņiem ir
nauda, prestižs un pietiekami daudz laika savam vaļaspriekam vai karjeras
taisīšanai. Šīs rindas pēdējā vietā ir pacienti.
Par uzupurēšanās garu, kalpošanu
tuvākajiem, nemaz nepieminot mīlestību, attiecībā uz šiem ārstiem gandrīz nevar
runāt. Cik šausmīgi, ka tādiem cilvēkiem ir teikšana!
Un nav brīnums, ka viņi darbojas nevis
"dziednīcās" ("Gesundheits - Hāusern"), bet
"slimnīcās" ("Kranken - Hāusern").
Kas daudzās Rietumu valstīs trūkst, tā
ir mīlestība.
It īpaši Vācijā ir izplatīts
priekšstats, ka mīlestību var aizvietot ar veikto darbu.
Tas ir tikpat maldīgi, kā mēģināt
atdzīvināt mirušo, viņu laipni uzrunājot!
Tā vietā, lai mīlestību gribētu
aizvietot ar slimnieka izmeklēšanu, ārstiem vajadzētu daudz vairāk mācīties, ka
slimība ir mīlestības trūkums. Slimiem cilvēkiem vajadzīga mīlestība, saprašana
un atbalsts.
Tikai tad, kad viņi to saņem, ārsti
saviem pacientiem patiešām var palīdzēt! Turklāt viņiem jāsaprot, ka aizvietot
mīlestību ar tehniskām zināšanām ir tas pats, kas būvēt auto ar fantāzijā
radītu dzinēju, aizmirstot motoru.
Bez mīlestības un bez saistības ar Dievu
nevar būt dziedināšana. Lai cik gudri būtu tehniskie līdzekļi. Tā nav
dziedināšana, tā ir tikai novilcināšana.
Ārstiem to vajadzētu zināt. Jo agrāk -
jo labāk, jo viņiem vajadzēs mācīties.
