http://www.urantija.lv/lv/dienasd/
29. septembris
Svētais vīrs Sokrāts ir definējis un
pamatojis ētiku brīnumaini vienkāršā un tanī pat laikā visaptvērīgā veidā.
Viņš teica tā: "Kas labo zina, tas
to arī dara."
Pirmajā brīdī šis teikums skan pilnīgi
saprotami. Rūpīgāk apskatot, tas iedarbojas nepareizi (piemēram, kādēļ kāds
nenodarbojas ar sportu, ja viņš zina, ka tas ir veselīgi?), lai beigās
izrādītos par lielu gudrību.
Ar citiem vārdiem sakot: pret šo teikumu
jāattiecas tā, kā jādara ar dziļām zināšanām: kā labam ēdienam tev tam ilgi
jāļauj izkust uz mēles, lai pilnīgi iegūtu baudu no tā.
Ar savu lielo teicienu Sokrāts atzina
tiklab pasaulīgo, kā arī debesu patiesību.
Visa evolūcija radās, lai dvēseles no
neapzinātas darbības varētu sasniegt apzinātu.
Piemēram, ercenģeļi vienmēr rīkojas
atbilstoši dievišķajiem likumiem. Viņi citādi nemaz nevar.
Tā ir arī ar dvēselēm, kas nāk uz Zemes.
Viņi ir bērniņi pilni mīlestības, prieka un gaismas. Ar laiku un saskaņā ar
savu karmu, tāpat arī sliktas apiešanās dēļ viņi iemācās grēkot. Tāpat kā
ercenģeļi viņi pat nezināja labo, bet darīja to automātiski.
Savā nozīmē viņiem tas nebija apzināts -
apstāklis, ko bībelē ilustrē Ādams un Ieva ar ābolu.
Tikai pasaulē un ar pasaules
starpniecību dvēseles mācās apzināti izšķirties starp labu un ļaunu un pēc tā
dzīvot.
Tu redzi, ka šī ir dzīves jēga, pēc
kuras tik daudzi jautā un kuru daži meklē: labo tā zināt, ka vienmēr pēc tā
cenšas un to dara.
Sokrāts to zināja, citādi viņš nebūtu
varējis tik mierīgi izdzert indes kausu. Viņš zināja, ka svarīgi ir ne tikai
patiesībā dzīvot, bet izšķirīgais patiesībā ir nomirt. Tieši to viņš izdarīja.
Tāpēc viņa domas un rīcība mirdz vēl šodien.
30. septembris
Nedusmojies - vismaz ne tik daudz!
Izšķirīgā analoģija tev ir šāda: maz
dusmu = daudz laimes.
Dusmas vienmēr ir
"pašradītas".
Dusmas rodas gandrīz vienīgi maldīšanās
dēļ. Turklāt maldīšanās rodas tādējādi, ka tu apstākļus novērtē nepareizi un
sakarā ar to lolo aplamas cerības.
Cik bieži tu par kādu domā: "To
viņš noteikti nedarīs!" Bet viņš to tomēr izdara! Vai arī tu domā:
"To viņš darīs noteikti!" Bet viņš to neizdara!
Gaidītais izraisa cerības. Vilšanās
gaidītajā rada bēdas un dusmas.
Uz visiem cilvēkiem tādēļ arvien skaties
kā uz savu spoguli. Kas tevi viņos kaitina, parasti ir arī tevī.
Vai nu tev ir tās pašas kļūdas, vai
vismaz tu esi tam otram līdzīgs tādā ziņā, ka nevari savas kļūdas pareizi
novērtēt.
Kas nespēj novērtēt citus, tas pats sevi
nepazīst.
Un par ko dusmojas vairums cilvēku? Ja
kāds sevi uzdod par to, kas viņš vispār nav!
It īpaši, ja kāds uz to pastāv, viņš var
daudzus novest līdz baltkvēlei.
Un kāpēc? Tāpēc, ka daudziem cilvēkiem
ir grūtības zināt, kas viņi paši ir!
Ja tu uz kādu dusmojies, tūlīt domā ar
to, ka tu no viņa kaut ko vari mācīties, resp., ka tev kaut kas jāmācās. To
enerģiju, ko tu izlietotu dusmojoties, izmanto, lai intensīvi izpētītu, kas tev
jāmācās.
Ja tu tā darīsi, tad pamanīsi, ka
katram, uz ko tu varētu dusmoties, beigās tu vari pateikties par neskaitāmām
atziņām, kuras tu ieguvi tikai tādēļ, ka tev tieši šis sevišķais spogulis bija
nolikts priekšā.
