trešdiena, 2014. gada 10. septembris

VĒSTĪJUMS PAR BALTIEM 11.daļa

 

 Rakstot vēstījumus par Baltiem sevī cerēju, ka lasītājus vairāk interesēs Baltu kultūras filozofija, ne vēsture. Bet nepastāstot par vēsturi, protams, nebija iespējams parādīt sabiedrības ainu, kurā toreiz dzīvoja baltu tautas. Mana vēlme katru pamudināt uz  pārdomām, ar sekojošu ielūkošanos sevī, sevis saprašanu, sasniedza tikai dažus.
To, līdz kam svešvaras un pašu marionetes ir mūs novedušas, redzat ik dienu un it visur. Komentāri liek saprast, ka ne visi mēs iederamies senajā, dabas diktētajā un cilvēku piekoptajā dzīvesveidā (pat domā ne), kā savstarpēji, tā arī attiecībās ar apkārtējo vidi.
Pašlaik sabiedrību pa nepareizu ceļu ved vadītāji, kuri ir akli, jo nezina cilvēka dzīves nolūku un mērķi. Šeit slēpjas visa vaina.
Patiesībā mēs vienmēr kādam kalpojam - vai nu savai ģimenei, valstij vai sabiedrībai. Ja mums nav neviena, kam kalpot, tad par mūsu mīluli kļūst kāds dzīvnieks, kādam auto un mēs kalpojam tiem. Viss minētais pierāda, ka mēs pēc savas dabas esam domāti kalpošanai, taču, pat kalpojot, cik vien labi iespējams, mēs tomēr neesam apmierināti. Materiālā līmenī sagrūst it visas cerības. Tas notiek tādēļ, ka kalpošana netiek pareizi orientēta. Viss, ko mēs gribam darīt labklājībai, visa kalpošana ģimenei, sabiedrībai, tautai vai nācijai, notiek kalpojot tam Augstākajam, kura uzdevumā mēs šeit uz Zemes esam piedzimuši.
Kā mēs redzējām vēstījumos un izjūtam ik dienas, tad ikviena cilvēka pienākums ir saprast savu dabisko stāvokli attiecībā pret Dabu un atbilstoši darboties. Ja mēs to spējam, tad mūsu dzīve ir izdevusies
Mums vienmēr jāatcers, ka cilvēka dzīvi dvēsele sasniedz pēc miljoniem gadu ilgas ceļošanas attīstības spirālē visdažādākajos vieliskajos apstākļos un visdažādākajās pasaulēs.Cilvēka mūžs mums dots ne tādēļ, lai mēs tikai smagi strādātu, bet gan tādēļ, lai sasniegtu dzīves augstāko garīgo pilnību. Ja šo pilnību nevēlēsimies vai noliegsim, tad mums būs ļoti smagi jāstrādā, jo to liks dabas likumi.
Ar ko atšķiras gaišs cilvēks no noziedznieka? Ar to, ka pirmā sirds ir tīra, bet otrā - noziedznieka sirds ir piesārņota. Šī netīrība ir kaite, kas noziedznieka sirdī izpaužas kā nevaldāma iekāre un alkatība. Mūsdienās vairums cilvēku slimo ar šo slimību, tāpēc noziedzība ir plaši izplatīta visos sabiedrības sociālajos slāņos.
Lai kāda konfesija nesludinātu savu reliģiju, tagad neviens nezina, kas īsti reliģija ir. Reliģija patiesībā nozīmē Dabas-Dieva likumu ievērošanu. Cilvēki ir aizmirsuši reliģiju (Dabas likumu ievērošanu), uzskatot to par ticību. Ticības lielākoties ir aklas. Uz ticību vien reliģija nevar balstīties. Reliģija ir Dieva doti - Dabas likumi, un CILVĒKS ir ikviens, kas seko šiem likumiem.
Tātad, ja cilvēkus vairs nesaista reliģija, tad viņi ir dzīvnieki, kā vēsta Vēdas. Bet vai tad dzīvnieku sabiedrībā var valdīt miers un laime? Cilvēki tiek turēti dzīvnieku līmenī, un tiek radītas partijas, apvienības, savienības utt. Saprotami, ka likumi ir valsts griba, bet, ja nav valsts, tad kur ir tā griba? Ja mums nav saprātīgas valdības, tad mums nav arī saprātīgu likumu. Cilvēkam nav priekštata par Dievu, sapratnes par Dabu, un tāpēc viņiem nav arī nekādas izpratnes par notiekošo. Tas arī ir tas pagrimums, un tādēļ arī cilvēki kļūst aizvien līdzīgāki dzīvniekiem. Ja zūd mūsu sapratne par Dabu, tad tas nozīmē, ka zūd mūsu cilvēciskās īpašības.
Cilvēkiem, kuri ir patiesi saprātīgi, un kuri grib filozofēt, jātiecas tikai pēc tā mērķa, ko nevar sasniegt. Ja runājam par laimi, kas nāk no jutekliskām baudām, tad tā atnāks pati par sevi, kad pienāks laiks, kā laika gaitā atnāk ciešanas, kaut arī tās mēs nevēlamies.
Vairāki cilvēki man raksta, ka viņiem nav laika sekot norisēm sabiedrībā, politikai. - "Mēs esam pārāk aizņemti." Bet kāds ir labums no mūsu aizņemtības? Baltu civilizācija bija domāta pašapjēgai. Cilvēki nesaprot, ka pastāv dzīvesveids, kas ir dabisks, kas atnes vairāk piepildījuma. Mūsdienu sabiedrība slinko garīgā apziņā. Nevar apturēt attīstību garīgajā dzīvē, ja vien jūs to centīsieties sasniegt.
Iebrūkot cittautiešiem baltu zemēs, viņu mērķis bija iekarot sev jaunas zemes, gūt vergus un nodrošināt sev ērtu un bagātu dzīvi. Cīņa notika divos virzienos: ar zobenu un uguni iznīcināt pretestību miermīlīgajās baltu tautās, bet ar savu ticību turēt cilvēkus paklausībā un padevībā jaunajiem zemju valdniekiem.
Iekarotājiem izdevās simt gadu ilgās cīņās apklusināt mūsu neatkarību, bet garīgā ziņā cerētais nebija sasniegts. Mūsu Dabas reliģija nebija apslāpēta, tā bija dziļi, dziļi mūsu tautu sirdīs, un to neviens nespēja atņemt. Būdami kristīti balti gāja savās svētbirzēs un slepenībā nodevās savām dabiskajām-reliģiskajām pārdomām.
Iekarotāji pieteica nesaudzīgu cīņu baltu tradīcijām, ko formāli pamatoja ar raganu un burvju vajāšanu. Bet viss tas maz līdzēja, jo tikai 19.gs.s. iznīcināja pēdējo zināmo svētbirzi. Bet tajā pašā laikā Krišjānis Barons sāka vākt un sistematizēt dainas. Tas bija milzu darbs, un šinī darb ā tad arī atklājās visā pilnībā baltu tautu garīgā seja: viņu dzīve, ētika, reliģija.
Pārsteidzoši lielu tuvību ar mūsu dievestības tēliem un reliģiskajām idejām atrodam indiešu Vēdās. Tas apliecina, ka abu tautu dievestības avoti ir bijuši āriešu pirmtautas Dabas-Dieva pārzināšanā, kurai baltu tautas, indieši un irāņi stāvējuši vistuvāk.

https://www.draugiem.lv/blogs/#/user/2076107/blog/?p=12348484