Vai jāievieš latviešu valodā atbilstošs vārds, kurš apzīmē piederību Latvijas valsts nācijai?
Publicēja rakstu Latviešu atbildība 18.septembris 2014 15:04
Vai jāievieš latviešu valodā atbilstošs vārds, kurš apzīmē
piederību Latvijas valsts nācijai?
Pēdējā laikā pasaulē notiekošais rāda ļoti strauju
polarizēšanās tendenci, kad gan globāla, gan valstiska, gan individuāla mēroga
notikumi liek mums veikt konkrētas un apzinātas izvēles. Liek pārskatīt un
formulēt savu nostāju un viedokli.
Kļūst arvien grūtāk būt inertam, jo polarizācijas spiediens
liek izdarīt izvēli un virzīties uz kādu pusi - vai nu situācijā iesaistīties
vai iziet ārpus tās, izvēlēties ierasto rīcības veidu vai mainīties, atmest ar
roku vai uzdrīkstēties uzņemties atbildību. Uzņemties atbildību par sevi,
saprotot, ka katrs atrodas tajā vietā, kurā paša lēmumi, domas un darbības viņu
ir novedušas. Pašam uzņemties atbildību, nevis uzvelt to citiem - ģimenes
locekļiem, baņķieriem, valdībai, amerikāņiem, stāstot, kas VIŅIEM ir jādara, un
pēc tam nosodot un vainojot viņus, ja rezultāts neatbilst MANIS cerētajam.
Vārds "atbildība" ir jēdzieniski saistīts ar
vārdiem "atbilde", "atbildēt", kas savukārt radies no vārda
"bildēt" - runāt, teikt. Tātad - uzņemties atbildību par sevi (gan
individuālā, gan kolektīvā līmenī) nozīmē "izteikt sevi".
Pēdējā laikā Latvijas sabiedrībā ir daudz diskusiju par
Latvijas valstiskuma pamatiem un iespējamajiem nākotnes attīstības scenārijiem,
kam iemesls ir dažādi notikumi, no kuriem redzamākie ir Satversmes grozījumu
izstrāde un situācija Ukrainā. Šie notikumi un to atspoguļojums medijos ir
piepildījis publisko telpu ar polarizētiem viedokļiem, kuru būtību vienkāršoti
var izteikt kā nostāšanos "par" vai "pret". Un katra
indivīda deklarētā pozīcija kādā no šiem jautājumiem (lai gan tie nebūt nav
vienīgie) tiek uzskatīta par pamatu viņa pieskaitīšanai "mūsējiem" vai
"ne-mūsējiem".
Valdības, pašvaldību, sabiedrisko organizāciju līmenī
visbiežāk saistībā ar dalījumu "mūsējos" un "ne-mūsējos"
tiek minēti vēstures argumenti un tādi jēdzieni kā valstiskums, valstsnācija un
integrācija. Par Latvijas valstiskumu abām pusēm - gan "mūsējiem",
gan "ne-mūsējiem"- jāpieņem divi neapstrīdami fakti:
1. Vēsturiski Latvijas teritorijas pamatiedzīvotāji ir tās
baltu ciltis, kuras vēlāk apvienoja tautības nosaukums "latvieši", un
tieši latviešu tautas valstsgribas izpausmes rezultātā radās Latvijas valsts;
2. Nevienu mirkli - nedz Latvijas valsts izveidošanās brīdī,
nedz pēc tam - nav bijis tā, ka Latvijā kā valstī dzīvo un vēlas dzīvot TIKAI
latvieši, tātad Latvijas tauta nekad nav sastāvējusi tikai no latviešiem.
Vārds "latvietis" ir atvasināts no vārda
"latvis", kurš pirmoreiz sastopams 17.gs. literatūrā, un ar to tika
apzīmēti vidzemnieki, resp., livonieši. 18.gs. paralēli tika lietoti jēdzieni
"latvis" un "latvietis", un tikai 19.gs. savu tagadējo
vietu latviešu valodā ieņēma vārds "latvietis".
Latvietis - tas ir jēdziens, kas norāda uz cilvēka tautību,
tātad pazīmi. Visu cilvēku, kurus vieno šī kopīgā pazīme, kopumu sauc par
tautu. Nācija ir daudz vēlāk latviešu valodā ieviests svešvārds, kuru lieto,
apzīmējot kādai valstij piederošu cilvēku kopumu, lai gan latviešu valodas
vārdnīcā iekļautie attiecīgie šķirkļi skaidro, ka vārdi "tauta",
"tautība" un "nācija" var tikt lietoti ar vienādu nozīmi.
Latvija saskaņā ar mūsu valsts Satversmi ir nacionāla
valsts, tāpēc ir loģiski secināt, ka visi "mūsējie" pieder Latvijas
(kā valsts) nācijai. Sarežģītais jautājums ir: "Kas ir Latvijas valsts
nācija, kā to sauc un vai tas ir tas pats, kas Latvijas pamattauta?"
Lielākā daļa latviešu atbildēs, ka Latvijas pamattauta ir
latvieši (kā tas arī ir noteikts LR Pilsonības likuma 1.panta 2.punktā) un
Latvijas nāciju arī sauc latvieši.
Taču, ja mūsu valsts nācija ir latvieši, tad par kādu
integrāciju un nācijas vienotību vispār var būt runa? Pat, ja par integrāciju
atbildīgās institūcijas, kā arī paši latvieši padarīs šo procesu efektīvu (kā
tas šobrīd noteikti nav), neviens baltkrievs, igaunis vai ukrainis par latvieti
nekļūs. Līdz ar to jāsecina, ka latviešu valodā nav vārda, kas apzīmē Latvijas
valsts nāciju - latvieši pat valodas līmenī nepieļauj, ka attiecībā pret
Latvijas valsti "mūsējie" ir ne tikai latvieši, bet arī
cittautībnieki.
Tāpēc saskaņā ar patlaban eksistējošo Latvijas nācijas
jēdziena interpretāciju nekāda integrācija nav iespējama, jo neeksistē kopums,
kurā mazākumtautību pārstāvjiem integrēties un tādējādi justies piederīgiem
Latvijas valstij. Tādēļ lielā daļā gadījumu pat tie, kas juridiski ir Latvijas
pilsoņi, izvēlas identificēties ar savu etniskās izcelsmes valsti, kur viņi
tiek pieņemti par savējiem, jo piederība ir svarīgs psiholoģisks faktors katram
cilvēkam. Tieši šis fakts ir tas, kas mūsu acīs padara viņus par
"ne-mūsējiem" un kas mums tik ļoti nepatīk.
Taču definēt Latvijas nācijas jēdzienu, pieņemt un atzīt tai
piederīgos cilvēkus kā vienotu veselumu ir latviešu kā pamattautas atbildība un
uzdevums. Ja jau mēs šādu pamattautas jēdzienu esam ieviesuši, tad arī
jāatzīst, ka tai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi.
Ir acīmredzams, ka 21.gs. beidzot jēdzieni
"tautība", "tauta", "nacionalitāte" un
"nācija" ir jāšķir cits no cita un jāievieš latviešu valodā
atbilstošs vārds, kurš apzīmē piederību Latvijas valsts nācijai.
Tam pamatā ir vairāki iemesli:
1. No valodas loģikas viedokļa šie ir dažādas ietilpības
jēdzieni. Ja piederība tautai (šaurākas nozīmes jēdziens), kuras kopīgā pazīme
ir vienota tautība, tiek apzīmēta ar vārdu "latvietis", tad piederība
valstij (plašākas nozīmes jēdziens) ir jāapzīmē ar citu vārdu. Citiem vārdiem
runājot, visi āboli ir augļi, bet ne visi augļi ir āboli.
2. Tādējādi mazākumtautību pārstāvjiem tiks dota iespēja
identificēt sevi ar Latvijas valsti, nezaudējot savas Satversmē garantētās
tiesības uz savas kultūras, valodas un etniskās identitātes saglabāšanu (t.i.,
viņiem būs iespēja valsts valodā nodēvēt sevi par Latvijai piederīgajiem,
nesaucot sevi par latviešiem, jo viņi tie nav).
3. Šo jēdzienu šķiršana ļaus latviešu valodā pēc analoģijas
adekvāti nosaukt arī citu valstu nāciju pārstāvjus. Tagad visi Vācijā
dzīvojošie latviešu valodas ieskatā ir vācieši, bet Krievijā - krievi, lai gan
ir labi zināms, ka Vācijā dzīvo daudz turku, bet Krievijā dzīvo arī, piemēram,
ņenci jeb samojedi, kuri pat vizuāli nav līdzīgi krieviem. Latviski pareizi var
nosaukt tikai to nāciju pārstāvjus, kuru valsts nosaukums nesakrīt ar
pamattautas nosaukumu, piemēram, amerikāņi, kanādieši vai šveicieši.
Tieši nemitīgā "kulšanās" pa tautību līmeni
("mēs" vs "viņi") ir viens no galvenajiem iemesliem nācijas
kā vienota kopuma neesamībai un jau tā nestabilās situācijas vieglai izšūpošanai
gan no Krievijas, gan ES puses. Un tad mēs abām pusēm stāstām un taisnojamies,
izmantojot vēstures faktus, statistiku utt.
Bet jāsāk ar pamatu - ar nosaukumu, jo iesākumā bija vārds,
jo cilvēks iepazīst pasauli, nosaucot to vārdā. Publiskajā telpā ir izskanējuši
dažādi varianti: "latvijci" (ar to gan domājot tikai Latvijai
piederošos cittautībniekus, taču tas norāda uz to, ka šie cittautībnieki meklē
iespēju izteikt savu piederību Latvijai, resp., dara darbu, kas būtu jādara
latviešiem - jāapvieno cilvēki nevis pēc tautības, bet nacionalitātes ),
"visu tautību latvieši" (kas norāda uz pilnīgu sajukumu latviešu
valodas vārdu nozīmēs un to lietojumā).
Ja mēs sekojam valodas loģikai, tad valsts, kuras nosaukums
ir "Latvij-a", nāciju sauc "latvij-ieši" (kā to savulaik
piedāvāja Rainis!), tāpat kā Kanād-as nāciju sauc kanād-ieši. Taču valodniekiem
pret šo nosaukumu ir iebildumi šī vārda nelabskaņas dēļ (vārdā ir divi
piedēkļi).
Kaut arī man nav īpašu grūtību izrunāt vārdus
"francūziete" un pat "virsmežniecība" (kuros arī ir divi
piedēkļi), sazinājos ar Valsts valodas centra valodniekiem noskaidrot viņu
viedokli. Viņi principiāli apstiprināja jēdzienu "tautība",
"tauta", "nacionalitāte" un "nācija" nozīmju
šķiršanas nepieciešamību, taču viņu viedoklis par nācijas nosaukumu ir tāds
pats kā 2011.gada 10.novembrī portālā apollo.lv publicētajā rakstā "Vai
lietot vārdu "latvijietis"" - šo vārdu lietot nevajadzētu.
Valsts valodas centra darbinieki solīja šos jautājumus
izskatīt Latviešu valodas ekspertu komisijas sēdē, kas paredzēta septembrī. Ja
analoģija ar Kanādu-kanādiešiem neder, varbūt derēs analoģija Francija -
franči, tātad Latvija-latvji?
Manuprāt, ceļš uz vienotas un stabilas nācijas izveidi ir
pietiekami svarīga motivācija, lai neapstātos pie fakta konstatācijas, ka mums
valodā ir jēdzienu sajukums un nav pietiekami labskanīga vārda, bet darītu
visu, lai šo vārdu un skaidrību ieviestu. Ja latvieši neuzņemsies atbildību par
šo procesu, tad to uzņemsies kāds cits, jo tā tas vienmēr notiek. Tikai kāpēc
gan pēc tam dusmoties un vainot citus, ja viņi izdarīs tā, kā viņi uzskatīs par
vajadzīgu. Katrs dara pēc sava prāta. Tas ir loģiski.
http://www.ir.lv/2014/9/19/latviesu-atbildiba
