TARTARIJA – pazudušās valsts vēsture

No cikla “Krajons no Krievijas” KRAJONS Caur Sergeju Kanaševski   25. TARTARIJA – pazudušās valsts vēsture   Sveicināti, mani dārgie! Es esmu Krajons no Magnētiskā Dienesta! Pienācis laiks mūsu vēstījumu ciklā atgriezties pie cilvēku civilizācijas vēstures tēmas. Uz jūsu Vēsturiskās Realitātes “kartes” ir daudz “balto plankumu” – svarīgu faktu, kuri nav zināmi mūsdienu oficiālajai zinātnei. Par dažiem “baltajiem plankumiem” mūsdienu cilvēki jau ir diezgan labi informēti. Taču mūsdienu zinātniskā sabiedrība nesteidzas atzīt tos kā ticamus faktus, nevēloties mainīt to pasaules ainu, kura izveidojusies pēdējo gadsimtu laikā. Pie tādiem, oficiālās zinātnes neatzītiem vēsturiskiem faktiem var pieskaitīt senas valsts – Tartarijas – eksistenci. Par to aktīvi sāka runāt vēl pagājušā gadsimta beigās. Bet tagad par Tartariju raksta grāmatas un uzņem filmas. Taču oficiālu atzīšanu uz “vēsturiskās kartes” Tartarija līdz šim nav ieguvusi. “Krajon! Tātad Tartarija tomēr eksistēja? Taču kad un kur?” Uz šiem jautājumiem došu atbildi. Tartarija izcēlās Sibīrijas teritorijā. Mazliet mazāk kā pirms pieciem tūkstošiem gadu uz šejieni atnāca cilvēki un aktīvi ķērās pie Sibīrijas zemju apgūšanas. Sibīrijas klimats tajos laikos ievērojami atšķīrās no mūsdienu klimata. Šeit bija daudz siltāks kā tagad, gaisa temperatūra vasarā sasniedza 40 grādus, ziemā reti nokritās zemāk par nulli. Sniegs bija retums. Ūdeņiem bagātas, no zivīm mudžošas upes. Ar medījumu pilni meži. Auglīga zeme, uz kuras varēja izaugt daudzas augu sugas. Lūk, tāda, piemērota dzīvošanai, bija tajos laikos Sibīrija. Pirms 4823 gadiem notika svarīgs notikums. Uz teritoriju, kur tagad atrodas pilsēta Tjumeņa, atnāca liela cilvēku vienība, kuri upes krastā ķērās pie apmetnes celšanas. Jūs var pārsteigt, ka tie cilvēki nebija kaut kādi mežoņi? Taču tas patiešām ir tā. Uz Sibīriju atnākušajiem piemita labas zināšanas ēku, ceļu, dažādu saimniecības būvju celtniecībā. Tikai dažu gadu laikā tika uzcelta diezgan liela apmetne. Celtnieki izmantoja par celtniecības materiālu ne mežu, ne kokus (kā var iedomāties), bet mākslīgi radītu materiālu, kuru ir piemēroti salīdzināt ar mūsdienu ķieģeli. Citiem vārdiem sakot, senie arhitekti radīja kādus celtniecības blokus, no kuriem tika būvētas mājas dzīvošanai, ēkas kopējām sapulcēm. Tika būvētas arī nocietinātas sienas, jo apmetne faktiski bija liels, labi nocietināts cietoksnis. Kad pilsētas-cietokšņa celtniecība bija praktiski pabeigta, pilsētā bija gandrīz desmit tūkstoš cilvēku. Jums ir interesanti, kas ir šie cilvēki, atnākuši uz Sibīrijas teritoriju? Viņi piederēja dažādām rasēm. Pilsētas-cietokšņa celtnieku vidū bija cilvēki ar dažādām ādas krāsām: tumšu, sarkanu un gaišu. Neskatoties uz atšķirībām ārējā izskatā, visi šie cilvēki ne tikai dzīvoja savā starpā mierā un saskaņā, bet arī darbojās ļoti saskaņoti. IT KĀ IEPRIEKŠ NORUNĀJUŠI, KO UN KĀ DARĪT (KRAJONA SMAIDS). Es atgādināšu jums, mani dārgie, ka cilvēki pirms 4823 gadiem nevarēja izmantot seno Ēģiptes, Grieķijas un Romas zinātnieku sasniegumus. Šīs cilvēka kultūras vēl neeksistēja tajā laikā. Nebija tad ari dižo valstu Āzijā – piemēram, Ķīnas impērijas. Taču tomēr cilvēkiem, atnākušiem uz Sibīriju, piemita zināmas iemaņas un prasmes. Vēl vairāk, viņiem bija zinātniskas zināšanas. Tāpēc ka sibīrieši uzcēla ne tikai dzīvojamās mājas, sabiedriskās celtnes un cietokšņa sienas. Viņi radīja pat observatoriju! Veica sarežģītus astronomiskus aprēķinus. Bez tam radīja diezgan sarežģītu ūdensapgādes un ūdens novadīšanas sistēmu. No upes ūdens nāca pa caurulēm, iztaisītām no akmens un koka, uz katru dzīvojamo māju. Šeit speciālos rezervuāros, izdobtos no akmens, tas sasila. Citiem vārdiem sakot, senie sibīrieši izmantoja karsto un auksto ūdeni – līdzīgi tam, kā to izmanto mūsdienu māju un dzīvokļu iemītnieki. Cilvēki nosauca tikko uzcelto pilsētu-cietoksni SUTRAMTA-KATARUSS[1]. Jeb saīsināti vienkārši: KATARUSS. Tulkojumā uz mūsdienu valodu tas nozīmēja: “Vieta kopīgām darbībām ārējā pasaulē”. Tas ir, sākotnēji cilvēki, būvējošie KATARUSU, atzina, ka viņi ceļ pilsētu, kura kalpos kādai apvienībai. Pie kam cilvēkiem, ceļošiem KATARUSU, šī pasaule bija “arējā”. Tātad, kā jūs saprotat, eksistēja arī kaut kāda noslēpumaina “iekšējā pasaule”, no kuras viņi bija atnākuši. Vēlāk Kataruss kļuva par centru diženai valstij, apvienojošu dažas tautas, kuras dzīvoja ne tikai Sibīrijas teritorijā. Šo valsti tad arī nosauca Tartarija. Taču, ja runā precīzāk, tad valsts nosaukums skanēja apmēram tā: TARTOARIJA. Kas nozīmēja: “Centrs, no kura iekšējā Saule mērķtiecīgi raida enerģiju uz ārpasauli.” Citiem vārdiem, TARTOARIJA kļuva par to valsti, no kuras iekšējā, garīgā pasaule traucās uz ārējo pasauli. Gaismas Darbinieki! Jums ir ļoti svarīgi zināt par Tartoariju tāpēc, ka tā kļuva par svarīgāko mūsdienu cilvēku civilizācijas attīstības centru – līdz ar Šumeriem, Ēģipti un citām civilizētās cilvēku sabiedrības salām. Zināšana par Tartoariju palīdzēs atbildēt uz jautājumu, KĀ UZRADĀS MŪSDIENU CILVĒKU CIVILIZĀCIJA, kuras vecums ir nedaudz vairāk par pieciem tūkstošiem. Mūsdienu civilizētās sabiedrības parādīšanos oficiālā zinātne parasti saista ar valsts Šumeri piedzimšanu. Jūsu pētnieki, stāstot par šumeru civilizāciju, atzīst faktu, ka cilvēki ir atnākuši uz Divupes teritoriju nezin no kurienes un šumeru civilizācija sāka attīstīties ļoti strauji. IT KĀ KĀDS JAU BŪTU SAGATAVOJIS TĀS ATTĪSTĪBU! Starp citu, viņiem nav zināms arī, no kurienes cilvēki atnāca uz Ēģiptes teritoriju, ļoti ātri sākot būvēt civilizētu sabiedrību un pie tam izmantojot noteiktu zināšanu un prasmju bāzi. Nav grūti saprast, ka cilvēku atnākšana gan uz Divupi, gan uz senās Āfrikas Ēģiptes teritoriju, notika diezgan īsā periodā. Viss notika it kā PĒKŠŅI. Lūk, no šī vārda “pēkšņi” ļoti baidās zinātnieki. Tāpēc ka noliedz eksistenci Augstākiem Spēkiem, kuri varēja sagatavot mūsdienu cilvēku civilizācijas dzimšanu. No mūsdienu zinātnes redzes viedokļa viss notiek pakāpeniski, lēni. Taču patiesībā viss bija citādāk. Cilvēki atnāca gan uz Šumeriem, gan uz Ēģipti, gan uz Sibīriju tieši tad, kad tas bija Lielā Eksperimenta Plāna paredzēts, un šo Atnākšanu veica Gaismas Ģimenes, Lielā Eksperimenta autoru, vadībā. Tieši tad, kad Zeme, šī pasaule bija gatavas viņus pieņemt. Bet tagad ļoti svarīga informācija: cilvēki, atnākušie mūsu pasaulē tajā pašā paredzētajā laikā, atnāca ne kā šīs pasaules bērni. Un vispār – ne kā bērni. VIŅI ATNĀCA UZREIZ PIEAUGUŠI! Pirmie cilvēki, kuri atnāc uz Šumeriem, uz Ēģipti, uz Sibīriju, bija dzimuši citā pasaulē! Viņu ķermeņi BIJA SPECIĀLI SAGATAVOTI ATNĀKŠANAI UZ ŠO PASAULI. Lūdzu tagad attiekties ar sapratni pret šo informāciju. Vairums no tiem, kas lasa šīs rindas, ir sagatavoti Gaismas Darbinieki! Bet pat mazāk sagatavotiem jau ir zināms par CILVĒKU GENOFONDA glabātavu eksistēšanu. Jums jau ne reizi vien ir vēstīts par to, ka tā saucamajās “speciālajās alās” glabājas cilvēku ķermeņi somadhas (somatas) stāvoklī. Pirmo cilvēku ķermeņi, ar kuriem sākās mūsdienu cilvēku civilizācija, arī glabājās speciālos apstākļos, speciālās pazemes “krātuvēs” somadhas stāvoklī. Vajadzīgajā brīdī, kad jūsu telpas-laika kontinuums tika pārvests uz nepieciešamo vibrāciju frekvenci, kad planētas virsma kļuva gatava pieņemt jaunos cilvēkus Lielā Eksperimenta noslēdzošā etapa finišam, cilvēku ķermeņos iemiesojās speciāli sagatavotas Dvēseles. Viņām piemita nepieciešamās zināšanas un dzīves pieredze jūsu četrdimensiju pasaulē. Galvenais: daudzi no tiem pirmajiem cilvēkiem, kuri atnāca uz šo pasauli, zināja, ka viņi ir Lielā Eksperimenta dalībnieki, bija informēti par savu misiju, viņiem piemita nepieciešamās zināšanas un prasmes tam, lai dotu sākumu jaunai civilizācijai – mūsdienu cilvēcei. Tieši tādi cilvēki bija tie desmit tūkstoš cilvēku, kuri uzcēla pilsētu KATARUSU, kļuvušu vēlāk par neparastas valsts TARTOARIJAS galvaspilsētu. Paši Katarusa celtnieki arī bija ļoti neparasti cilvēki. Viņu neparastums bija tajā, ka Dvēseles bija iemiesojušās pieaugušu cilvēku ķermeņos. Pie tam šiem cilvēkiem bija dzīva atmiņa par viņu pagājušajām dzīvēm, viņiem piemita iemaņas un prasmes, kuras bija arsenālā senajām civilizācijām – pietiekami attīstām un varenām no jūsu redzes viedokļa. Senās pilsētas iedzīvotāji sāka saukties par KATARUSIEM, kas tulkojumā no pirmkrievu valodas nozīmēja: “Ārpasaules cilvēki, svētās Uguns enerģijas apvienoti.” Jā, katarusu sirdīs patiešām dega svētā Uguns. Viņi atnāca uz šo pasauli ar milzīgu vēlēšanos izpildīt savu misiju – par katru cenu. Un nekādi šķēršļi nebiedēja viņus. Sākuma etapā katarusiem bij nepieciešams nostiprināties viņiem iedalītajā teritorijā, uzcelt pilsētu-cietoksni. Kad pilsēta bija uzcelta, cilvēki... nepalika tajā dzīvot, bet devās uz citu vietu, kura atradās apmēram trīssimt kilometru uz dienvidrietumiem no Katarusa. Šeit mūsu varoņi sāka būvēt citu pilsētu, daudzējādā ziņā līdzīgu Katarusam. Šo apmetni celtnieki nosauca par Atomusu. Taču arī Atomusā nepalika dzīvot jaunie Sibīrijas iemītnieki. Viņi turpināja savu ceļojumu pa Sibīriju, ceļot vienu pilsētu pēc otras. Rezultātā tika uzceltas deviņas pilsētas. Kataruss atradās centrā, bet apkārt tam tika uzceltas astoņas pilsētas. Visas pilsēta bija izvietotas noteiktā kārtībā un stingri noteiktā attālumā cita no citas. Lūk, pilsētu izvietojuma shēma: Starp pilsētām tika uzbūvēti ceļi. Taču no katras pilsētas uz citu varēja nokļūt arī pa ūdens ceļu. Katru apmetni uzcēla uz upes. Apdzīvotās vietas tuvumā senie celtnieki būvēja upes ostas. Šajās ostās dižojās ļoti graciozas, ar brīnumainiem zīmējumiem izdaiļotas laivas – ar burām un airiem. Un tā, katarusi, kuru skaits sasniedza desmit tūkstoš cilvēku, uzcēla deviņas pilsētas. Bet, lūk, jautājums – priekš kam? Jo katra pilsēta taču varēja dot pajumti līdz vairākiem desmitiem tūkstošu cilvēkiem! Tas ir, katarusiem dzīvošanai pietiktu arī ar vienu pilsētu! Nav grūti nojaust, ka mūsu noslēpumainie celtnieki cēla pilsētas ne tikai, lai paši dzīvotu tajās. Viņi radīja šīs apmetnes citiem! Zināja, ka šeit dzīvos kaut kādi citi cilvēki! Pilsētu celtniecība apkārt Katarusam turpinājās vairāk kā astoņdesmit gadu. Pa šo laiku katarusu skaits palielinājās, viņiem dzima daudz bērnu. Kolonistu-sibīriešu skaits sasniedza gandrīz simt tūkstoš cilvēku. Tas ir, palielinājās desmit reizes! Taču neviens no pirmajiem cilvēkiem, spērušiem kāju uz Sibīrijas teritorijas, nenomira, neaizgāja bojā! Visi kā viens senā Katarusa dibinātāji palika dzīvi!!! Viņi vienmēr atcerējās par savu dižo misiju un gaidīju dienu, kad pienāks laiks Plāna otrajam etapam, saskaņā ar kuru viņi darbojās! Šī diena pienāca, kad pēdējā no deviņām, ziemeļaustrumu pilsēta GRĪNDEVILA, ieņēma savu likumīgo vietu citu starpā. Tieši tad katarusu vecajie sasauca Padomi un paziņoja par Lielo Pārgājienu uz Dienvidiem. Kas par pārgājienu bija paredzēts? Kādi bija tā mērķi? Varbūt katarusi gatavojās iekarošanas karam? Iespējams, viņu mērķis bija sagrābt kādus dārgumus, kuri atrastos tur, Dienvidos? Nē, nē un nē, mani dārgie! Katarusi, kā jūs jau esat sapratuši, nebija agresīvi cilvēki. Viņi nepieņēma karu un vardarbību – jebkurā formā. Bija jaunā celtnieki, Radītāji pēc savas būtības. Augstākās Pasaules Gari bija iemiesojušies cilvēku fiziskajos ķermeņos, lai sāktu noslēdzošo fāzi Lielajam Eksperimentam, kurš turpinājās uz planētas Zeme PIECUS MILJONU GADU! Pārgājienā uz Dienvidiem devās visi tie desmit tūkstoš cilvēku, nedzimušu šajā pasaulē. Desmit tūkstoš cilvēku – KATARUSA dibinātāju. Viņi devās pārgājienā kājām, paņēmuši sev līdzi tikai trūcīgu provīziju. Tāpēc ka par barību katarusiem kalpoja augi, par dzērieniem – tīrs ūdens, tekošs strautos un upēs. Pārgājiens uz dienvidiem turpinājās 299 dienas, gandrīz gadu ceļoja katarusi. Pa ceļam viņi nereti uzcēla nometni, dzīvoja tajā kaut kādu laiku, veicot kādus noslēpumainus svētus kalpojumus, sarīkojot maģiskus rituālus, sazinoties ar Debesīm, Augstākajām Pasaulēm. Gaismas Darbinieki! Jums ir vietā saprast, ka mūsu varoņi izpildīja sava pārgājiena laikā planetāru Gaismas Darbu. Tajā skaitā tika veikta planetārā Kristāliskā Režģa aktivizācija un portālu radīšana speciālu enerģiju pārvadīšanai uz planētu, to “noenkurošanai”. Šis darbs, patiesību sakot, tagad ir labi pazīstams arī jums, mani Saulainie. Un, lūk, beidzot katarusu ekspedīcija spēra kāju senās Indijas teritorijā. Daudziem mūsu ceļotājiem pie tam parādījās acīs asaras. Jo viņi taču bija atgriezušies svētajā zemē, kur līdz tam bija nodzīvojuši ne vienu vien savu iemiesojumu! Taču tagad Indijas teritorija nebija apdzīvota. TAJĀ, KĀ UZSKATĪJA KATARUSI, NEBIJA TAJĀ LAIKĀ NEVIENAS DZĪVAS CILVĒKA DVĒSELES. Starp citu, dzīvu saprātīgu cilvēku nebija tad vairumā teritoriju. Jūs esat pārsteigti? Daudzi Gaismas Darbinieki zina, kāpēc toreiz uz planētas bija ļoti maz cilvēku. Atbilde ir jūsu dziļajā atmiņā, tā glabājas jūsu Sakrālajās Sirdīs... Patiesība ir sekojoša. Pirms nedaudz vairāk kā pieciem tūkstošiem gadu CILVĒKU CIVILIZĀCIJAS DZĪVE TIKA PĀRTRAUKTA. Magnētisko polu maiņa, Zemes Ass nolieces leņķa pagrieziens, jūsu telpas-laika kontinuuma pamata vibrāciju frekvences izmaiņa un citi svarīgi notikumi noveda pie tā, ka cilvēku civilizācijas dzīve TIKA PĀRTRAUKTA! Ko tas nozīmē –“pārtraukta”? Tas nozīmē, ka lielākā daļa cilvēku, dzīvojošu līdz tam, nomira, tas ir, Dvēseles atstāja cilvēku fiziskos ķermeņus, un šie ķermeņi tika pakļauti iznīcināšanai tā rezultātā, ka dzīves apstākļi uz planētas kardināli izmainījās. Taču, lūk, ko jums ir svarīgi zināt! Ne visi ķermeņi tika iznīcināti! Daudzi ķermeņi, kā es jums jau vairākas reizes esmu vēstījis, tika saglabāti speciālās pazemes glabātavās – somadhas stāvoklī. Cilvēki savlaicīgi atnāca uz šīm glabātavām un veica... ĪPAŠU AUGŠUPCELŠANOS. Augšupcelšanās šajā gadījumā – tas ir tāds process, kad cilvēka dvēsele pieņem brīvprātīgi lēmumu par aiziešanu uz augstāko Pasauli. Bet kāpēc ir runa par ĪPAŠU AUGŠUPCELŠANOS? Nu tāpēc, ka, veicot Augšupcelšanos, dvēseles atstāja savus ķermeņus speciālajās pazemes Glabātavās SOMADHAS stāvoklī. (par somadhas stāvokļa piemēru kalpo ķermenis, kurš pieder hambo-lamai Daši-Doržo Intigelovam, kurš augšupcēlās, atstājot savu ķermeni nesatrūdējušu: viņa dzīvais ķermenis līdz šim laikam glabājas vienā no Burjatijas tempļiem. Un šo fenomenu pēta un nekādi nevar izskaidrot mūsdienu zinātnieki. Bet nevar viņi izskaidrot to konkrēti tāpēc, ka līdz šim laikam oficiālā zinātne nav atzinusi Augšupcelšanās faktu, par kuru tiek runāts daudzās pasaules reliģijās – S.K. piezīme). Gaismas Darbinieki! Protams, jūs jau esat sapratuši, ka katarusi atnāca uz Dienvidiem, lai sarīkotu neparastu ceremoniju. Viņiem stāvēja priekšā izvest no somadhas stāvokļa DAUDZUS TŪKSTOŠUS CILVĒKU! Bet pēc tam pavadīt viņus uz Sibīrijas teritoriju un izmitināt tikko uzceltajās pilsētās. Un tā, katarusi atnāca uz Indijas teritoriju. Te bija paredzēts sarīkot speciālu Gaismas darbu, bet pēc tam doties uz Himalajiem un sameklēt speciālās pazemes glabātas. Taču te, Indijā, notika neparedzēta tikšanās, kura izmainīja katarusu ekspedīcijas plānus. Kādu reizi, nakšņošanas vienas no Indijas upes krastā laikā, mūsu varoņi ieraudzīja debesīs lidojošu kuģi. Tas mirkšķināja ar zaļām, sarkanām un zilām ugunīm. Neviens no cilvēkiem, atnākušiem speciālas misijas izpildīšanai uz Sibīriju, nebija brīdināts par to, ka stāv priekšā satikties ar augsti attīstītas civilizācijas izpausmēm. Gluži otrādi, viņiem ne reizi vien bija teikts par to, ka nepieciešams būvēt civilizāciju no jauna, ka uz planētas nav palicis nekādu augsti attīstītu civilizāciju un tehnoloģisku civilizāciju materiālu objektu. Un, lūk – sensācija! Pasaulē, kur katarusiem nācās pašiem atliet no dzelzs nepieciešamos instrumentus, pēkšņi atklājās civilizācijas, iekarojušas debesis, pārstāvji. Viņi pašu acīm ieraudzīja, kā kuģis, nolidojis dažus kilometrus, veica nosēšanos tajā rajonā, caur kuru stāvēja priekšā iziet sibīriešiem. Katarusu vadonis vārdā Jano Veless, sarīkojis padomi ar saviem tuvākajiem palīgiem, pieņēma lēmumu paslēpties džungļos un nākošajā naktī veikt izlūkgājienu. Stāvēja priekšā uzzināt, kas atrodas tur, priekšā. Iespējams – noslēpumaino, nezināmo atnācēju bāze? Mēness, paslēpies aiz nakts mākoņiem, palīdzēja katarusiem palikt nepamanītiem. Gandrīz pilnīgā tumsā viņi nokļuva līdz tai vietai, kur orientējoši veica nosēšanos nezināmais lidaparāts. Netika atrasta brīva telpa, kur kuģis varētu piezemēties. Tāpēc nolēma virzīties tālāk. Taču tieši tajā brīdī virs nakts ceļotāju galvām atkal parādījās nezināmā kuģa ugunis. Pēc kāda laika mūsu varoņi izdzirdēja ūdens šļakstu upē, gar kuru gāja viņu ceļš. Radās iespaids, ka lidaparāts ir nolaidies uz ūdens. Nepagāja ne piecas minūtes, kad katarusi sasniedz upes krastu. Jā, patiešām! Svešinieku kuģis atradās uz upes! Mirkšķināja zaļas, sarkanas un zilas ugunis! Kāds gan bija katarusu izbrīns, kad uguņu mirkšķināšanā viņi... uzķēra viņiem labi pazīstamu likumsakarību. Dega ilga zaļā gaisma, pēc tam trīs reizes mirkšķināja sarkanā gaisma. Un pēc tam atkal – ilga zilā. Teikt, ka katarusi bija izbrīnīti – nozīmē neko neteikt! Tieši tādu zīmi viņi pielietoja naktī. Katarusiem bija speciāli lukturi, aprīkoti tieši šo gaismas signālu: zaļā, sarkanā, un zilā, padošanai. “Ilgs zaļais”, trīs “īsi sarkanie” un “ilgs zilais” nozīmēja signālu valodā sekojošo: “Viss ir mierīgi. Mēs esam te.” Kas tā ir – nejaušība? Jeb uz noslēpumainā kuģa atrodas tie, kam zināmas katarusu slepenās zīmes? Svešinieki ir kā vēstīja: “ Mēs esam draugi. Mēs jūs zinām.” Jano Veless nolēma pārbaudīt: notiekošais ir nejaušība, jeb kuģa ekipāža patiešām zina katarusu slepenos signālus? Viņš palūdza savu biedru padot ar luktura palīdzību signālu: “divi īsi sarkani, garš zaļš, īss zils”. Tas nozīmēja jautājumu: “Vai ir bīstamība?” No kuģa deva trīs ilgus zaļus signālus, kas nozīmēja: “Bīstamības nav!” Šaubas nepalika! Noslēpumainajiem pilotiem bija pazīstama katarusu slepenā valoda. Un tomēr komandieris nolēma būt piesardzīgs. Viņš izvietoja savu vienību krastā, nolēmis nogaidīt līdz pilnīgai situācijas noskaidrošanai. Katarusi tumsā nevarēja labi saredzēt lidaparātu, tagad kalpojošu savai ekipāžai par peldlīdzekli. Virs ūdens virsmas izcēlās trīsstūra siluets. Tā malas bija apmēram septiņu metru garumā. Zilā, zaļā un sarkanā ugunis iedegās katrā no trīsstūra virsotnēm. Pēc kāda laika no kuģa atdalījās peldlīdzeklis. Pēc formas tas atgādināja parastu plostu. Šis ovālas formas plosts spīdēja oranžā gaismā. Uz tā katarusi spēja ieraudzīt trīs figūras. Pēc kāda laika svešinieki jau piepeldēja tuvāk. Un, lūk – viņi ir krastā, māj ar rokām sveicienam. Kuģa ekipāžas un katarusu tikšanās bija notikusi! O! Tā bija ļoti silta, draudzīga tikšanās! Tāpēc ka satikās viena Zvaigžņu Ceļa pārstāvji, vienas komandas pārstāvji, izšķīrušies uz laiku. Dārgie draugi! Kā domājat, kāpēc apturēju savu uzmanību tieši pie šīs tikšanās? Šo epizodi stāstu tam, lai pievērstu jūsu uzmanību: NE VISS MŪSDIENU CILVĒKU CIVILIZĀCIJAS DZIMŠANAS STADIJĀ NORITĒJA TĀ, KĀ PLĀNOJA LIELĀ EKSPERIMENTA UZ PLANĒTAS ZEME AUTORI. NĒ, NĒ, TAS PAVISAM NENOZĪMĒ, KA TIKA PIEĻAUTAS KAUT KĀDAS KĻŪDAS, KURAS NĀCĀS STEIDZĪGI IZLABOT. NĒ! GLUŽI OTRĀDI! NO AUGSTĀKU SPĒKU PUSES TIKA IEVESTI LABOJUMI, PIENĀCA PALĪDZĪBA, KURU NEGAIDĪJA. TĀ IR GADĪJIES NE REIZI VIEN... TAS, KURU JŪS SAUCAT PAR ŠĪ VISUMA DIEVU-RADĪTĀJU, NE REIZI VIEN AR MAIGU SMAIDU UN MĪLESTĪBU IR PASNIEDZIS EKSPERIMENTA AUTORIEM INTERESANTAS, NEGAIDĪTAS VELTES. TĀ NOTIKA ARĪ ŠAJĀ REIZĒ... Kuģa ekipāža atnesa saviem brāļiem svarīgu vēsti. Planētas garīgā valdība ziņoja, ka plāni ir mainījušies. Sākotnēji pilsētās, uzceltajās Sibīrijā, bija jāiemitinās to cilvēku ķermeņiem, kuri atradās Himalaju pazemes mājokļos. Taču tagad plāns bija kļuvis citāds. Lūk, ko pastāstīja saviem brāļiem zvaigžņu ekipāžas komandieris Laertiss Aine. – Realitātes Kartē ir parādījies tas, ko mēs nosaucām par Dusošo Pilsētu. Pats Augstākais Eksperimenta Kurators ienesa savu korektīvu, izmantojot norunātās tiesības... Gaismas Darbinieki! Nedomājiet, ka Krajons vai šo rindu līdzautors sacer kārtējo fantastisko stāstu. Es ne reizi vien esmu sacījis jums, ka pati dzīve ir daudz fantastiskāka par jebkuru jūsu fantastiku! Dusošā Pilsēta, par kuru pastāstīja katarusiem, ienāca šīs pasaules realitātē pēc Radītāja gribas. Kāds ir šīs pilsētas noslēpums? Ar kādu mērķi tā parādījās šajā telpas-laika punktā? Kas bija tās iemītnieki? Kādu lomu nospēlēja mūsdienu cilvēku civilizācijas veidošanai? Kāpēc tā bija tik svarīga Lielajam Eksperimentam, ka tika ienestas nopietnas korektīvas plānā, Brīvo Pasauļu Federācijas Galaktiskās Padomes apstiprinātā? Uz šiem jautājumiem labprāt atbildēšu, tāpēc ka pienācis laiks vērsties pie jūsu mūsdienu civilizācijas sākotnēm un veltīt pienācīgu uzmanību tam jēdzienam, kuru mēs apzīmējām kā Daudzdimensionālo Cilvēka Genomu. 2012. g. maijs-jūnijs TURPINĀJUMS SEKOS... No žurnāla “МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: духовные сообщения”, 2012., 4. numurs. Žurnāla e-pasta adrese: mirovoy_channeling@mail.ru Tulkoja Jānis Oppe   [1] Krieviski “СУТРАМТА-КАТАРУС” (Tulk piezīme)