(meditācija uz kalna lūzuma) Natālija
Koteļņikova
23-27.9.12.
Mēs divas reizes veicām uzkāpšanu pie
klints, kas paceļas uz Lielā Utriša, netālu no Anapas. Šī klints, kura
izveidojusies zemestrīces rezultātā pirms daudziem gadsimtiem, piesaistīja manu
uzmanību un vilināja mani kopš pašas atbraukšanas. Kā arī bija sagaidāms, klints
ir atsegusi senas maigākās smalkas enerģijas, jo kristāli taču ilgi tur
informāciju, un mēs meditējām tieši pie lūzuma sirds, piespiedušies milzīgajai
stāvajai birstošajai sienai.
Mēs mēģinām noskaņoties uz šīm senajām
enerģijām, ieejam seno aspektu – milzīgu akmens statuju – stāvoklī, uzdodam sev
jautājumus un cenšamies atbildēt uz tiem no savas sajūtas un senās šūnu atmiņas.
Šeit es esmu apvienojusi divu meditāciju tekstus.
Noskaņojieties uz tām enerģijām, kuras iezis
izstaro... Viņš var izstarot miljoniem gadu. Ievietojieties šajās enerģijās,
kuras tā jūs pievilka, magnetizēja. Šeit ir cits elektromagnētiskais lauks, un
tagad jūs ar ķermeņiem ievietojaties tajā, veicot pārbīdi savos laukos.
Jūsu elektromagnētiskas lauks tagad koriģējas,
izkārtojas...
Šeit, un arī praktiski visur kalnos vibrācijas ir
augstākas nekā lejā... cits vibrāciju plāns. Tas ne īpaši atšķiras, taču ir
cits...
Un vispirms jūs atslābinieties, lai palīdzētu sev
nokoriģēt jūsu elektromagnētiskos laukus, lai ķermenis nepretotos, lai vētra
jūsu iekšienē norimtu. Kamēr jūs kāpāt uz šejieni, jūs, protams,
nogurāt...
Mēs piesaucam šīs vietas glabātājus.
Mūsu priekšā ir neizmērojamā Melnā
jūra... milzīgs ūdens rezervuārs... Mēs sēžam zem lūzuma un skatāmies no klints
uz jūru, un pēkšņi atmiņā uzpeld tas pats tēls, tā pati poza, taču pirms
miljoniem gadu...
Iztēlojieties sevi par tādām pašām lielām figūrām kā
Abu-Simbel[1]: galvas šeit, augstumā,
bet kājas uz zemes. Iespējams, lūk, tādi jūs būsiet pēc augšupcelšanās...
Vienkārši pacentieties ieiet šajā akmens tēlā, nodzīvot mirkļus šajā ķermenī un
apzināties viņa dzīvi.
Kādas intereses ir šim tēlam?...
Man ir vēlēšanās – paskatīties, kas ir aiz horizonta.
Bērna ziņkāre – paskatīties, kas ir tur tālāk? Nav dziļas
vēlēšanās izzināt sevi vai iegūt zināšanas par dievišķo pasaules
iekārtojumu, pat barību dabūt... nekā no tā nav. Viss ir, un viņam
nevajag barību. Bet ir tikai ziņkāre – kas ir tur tālāk? Viņam ir ļoti primitīvs
saprāts.
Viņu neinteresē citi tādi paši kā viņš... viņš tos
arī tāpat zina.
Viņam ir ļoti laba saikne ar Augstāko Es. Viņš tiecas
augšup, un augša viņam ir atvērta... Viņam nav vientulības... nav nekādu
negatīvu jūtu... ne rūpju, ne ķermeņa vajadzību, un atvērts bērna skaidrs
prāts... Lūk, kā bērns – viņam taču nav nekādu vajadzību, kamēr ēst nav
sagribējies. Bet bērna ziņkāre ir – izlikt pasauli gabaliņos... bērns lauž
mašīniņu – kas tu iekšā ir, kāpēc strādā. Viņam tāda vajadzība ir... varbūt pat
pārlauzt kalnu un paskatīties, kas tur ir iekšā.
Paskatieties, kad viņam viss ir
un darīt neko nevajag, viņam nav vajadzību, un viņš
neattīstās. Vajadzības attīsta, ierobežojumi attīsta, tu gribi tos pārvarēt. Viņam
vienīgais ierobežojums – viņš neredz aiz horizonta, un viņam to gribas pārvarēt.
Maz ierobežojumu un maz vēlēšanos.
Kosmiskos likumus viņš visus zina, tie iegāja viņā ar
apziņu, šeit arī nav vajadzību kaut ko uzzināt. Tie esam mēs, kas aiz aizsega,
un mums ir interesanti, bet viņam ir laba saikne, un viņam uz katru jautājumu ir
atbilde.
Lūk, jūs sēžat blakus man, tādi paši lieli. Mēs varam
nesarunāties vispār, tāpēc ka pilnīgi esam atvērti cits citam, tāpēc ka mēs visi
esam vienots vesels. Sajūtiet, ka jūs mani arī jūtat... Varbūt mums ir viens
Augstākais Es... Mani neinteresē, ko jūs domājat, absolūti negribas ar jums
sarunāties, kaut ko jautāt jums, tāpēc ka Es arī tāpat zinu. Mums ir viena
apziņa.
Lūk, nāk pie Manis stars no gaisa, Man jautā, Es
atbildu... norit telepātiska apmaiņa... viņi ir kuģī, kaut kur kosmosā, pat ne
blakus Zemei...
Pajautājiet sev, ko jūs darāt uz planētas, kādēļ jūs
tikāt radīti?
Uzreiz man radās apziņā Lieldienu sala ar akmens
skulptūrām. Mēs vienkārši sēžam un arī skatāmies uz jūru. Un mums neko
nevajag.
Šīm būtnēm nebija sirds aspekta, sirds, – tikai gars
un ķermenis. Viņi bija it kā divdimensionāli... no akmens, divdimensionāli. Gars
aizgāja uz ķermeni, kurš vēl nav sastrādājis dvēseli. Bet, lai sastrādātu dvēseli, nācās radīt citu ķermeni, ar citām vibrācijām,
bioloģisku...
Kas gan šiem akmeņiem bija vajadzīgs? Sajūtu viņiem
nebija, viņi bija novērotāji. Caur viņiem augstākie aspekti vienkārši novēroja
planētu, un viņi gandrīz neattīstījās. Tāpēc viņiem nebija vajadzības. Tagad ir
saprotams, ka dvēseli attīsta tikai vajadzības un
ierobežojumi. Caur tiem iegūst attiecības, un caur
attiecībām attīstās dvēsele.
Iznāk, ka cilvēks ir augstāk pēc attīstības un
saprāta nekā šie giganti. Mums šūnās ir ielikta atmiņa par šīm būtnēm. Iespējams
pat, ka mūsu dvēseles sāka ar to – apguva fizisko plānu uz šīs vai citām
planētām... Iespējams, tie bija mūsu pirmās vai otrās dimensijas aspekti... Jūs
varat sajust šīm būtnēm lielu, lielu kanālu augšup. Tas viss ir atvērts uz augšu
kā milzīgs trauks. Taču viņam nav tā, ka viņš lūdzas, lūdz vai pielīdzina
dievībai to, kas viņam atrodas augstākajā plānā. Viņš zina, ka tas viņš pats tad
arī ir, šeit viņam ir viens pārvadītājs, bet tajā dimensijā – cits.
Un te ienāca prātā Urālu kalnu
Drakons un viņa izcelšanās. Tā ir kaut kāda milzīga būtne, sastāvoša
no akmens, mums tā ir pirmā dimensija, minerālās pasaules būtne, un visas viņa
šūnas bija no akmens. Mēs esam bioloģiskās pasaules
būtnes, bet tā ir minerālās pasaules
būtne. Kad pasaule sāka sablīvēties, šī milzīgā būtne, kura bija
viegla, sastinga kā kalnu grēda. Vienkārši nogūlās viņi uz planētas – gan Urālu
grēda, gan citi kalni un citas kores, kā minerālās pasaules būtņu paliekas.
Visdrīzāk šūnās mums guļ atmiņa par šīm būtnēm, tāpēc ka man parādīja konkrēti,
ka es reiz esmu bijusi drakons uz citas planētas, bet Urālu grēda bija mans dēls
– drakons.
Sanats
Kumara: Tavi minējumi ir gandrīz
pareizi. Milzīgas minerālās pasaules būtnes patiešām bija uz
pirmā globusa, kad tika radīta minerālā pasaule. Viņas bija ļoti
lēnas. Tas, ko jūs saucat par kalniem, bija nevis apgaroti, bet dzīvi minerālās
pasaules objekti. Viņi peldēja pirmatnējā ūdenī, arī budiskā plāna līmenī (ūdens
toreiz bija gāzveidīgs, ja var tā izteikties), peldēja gāzveidīgā vidē. Kad
planēta sāka palēnināties un sablīvēties, tad šie gāzveida mākoņi pārvērtās
ūdenī, pasaules okeānā, un šīs būtnes peldēja tajā. Viņas bija ļoti lielas, kā
klintis, kalni, grēdas. Un Jeršova pasaka “Valzivs[2]” balstās uz leģendas,
ka okeānā peld kalns un izrādās, ka tā ir dzīva būtne. Šai leģendai ir reāls
prototips.
Bet kurp aiziet tagad mūsu planēta
no šī plāna? Kur paliek planētas fiziskā viela?
Man atkal rāda blīvus mākoņus, kuri
kļūst par sauszemi, mēs pa to staigājam. Bet iekšienē ir tā vecā zeme, kur bija
agrāk. Tā izrādās citā realitātē.
Planēta nomet ķermeni, kā cilvēki nomet ķermeni.
Cilvēki iznāk no ķermeņa līdz ar nāvi, un faktiski te tāds pats gadījums notiek.
Ir beidzies planētas fiziskā plāna dzīves periods, ķermenis
tiek nomests, un planēta augšupceļas. Kas te ir tāds, ko jūs nezināt?
Tikai jūs nespējat iedomāties, kā tas var notiku ar planētu. Vienkārši viņas viela transformēsies, bet vecā programma vairs
nestrādā, Mēs esam pabeiguši ar šo
programmu, tā var teikt.
Šī vecā planēta aiziet, aiziet, it
kā samazinās. Droši vien atdod savu vielu uz jauno apvalku, astrālā garoza
pieaug, bet fiziskais plāns arvien samazinās, tur kodols tikai
paliks.
***
Tagad jūs varat sajust šeit gandrīz astrālas
enerģijas. Gan aiz muguras jums gaišs, gan priekšā gaišs, gan no augšas, gan no
apakšas – visur ir gaisma. Un, ja jūs aizvērsiet acis, tad it kā jūs
lidojat...
Jā, iespaids, ka nav zemes zem kājām
un es vienkārši lidoju. Dvēsele lido.
Un tā jūs jutīsieties uz jaunās planētas, un jūs
vēlēsieties atgrūsties ar kājām un pacelties gaisā. Un visdrīzāk, ka jūs
iemācīsieties lidot nākošajā dzīvē, bet varbūt bērni lidos arī šīs dzīves laikā.
Ne drīz, bet sāks. Lūk, tad jūs staigāsiet pa ūdens virsu.
Tagad sāk nākt lemūriešu enerģijas –
siltas, saulainas, prieks ļoti tīrs, viegls. Pilnīga labklājība, nav nekāda
pienākuma, viss ir viegli, eksistence ļoti patīkama, ierobežojumu nekādu nav,
neko nevajag darīt, vienkārši baudi dzīvi.
Paaudzējiet tagad savus piektās dimensijas lemūriešu
ķermeņus, iesūciet šo enerģiju, lemūrieši taču barojās ar enerģiju...
– Nezin kāpēc jūtu tikai augšējās
čakras līdz jostasvietai, bet kur visas pārējās?
Tas ir tāpēc, ka fiziskās čakras
tikai šeit parādījās, trešajā dimensijā. Mēs arī bijām augstāk par sirdi.
Apakšējās čakras ir dzīvnieciskās, tumšas... Bet gaišais aspekts, lemūriskais,
vēl nepieskaras apakšējām čakrām, viņš vēl nav ienācis fiziskajā ķermenī. Taču
man šī enerģija ienāk arī pirmajā čakrā, caur vienoto čakru.
Man gribas uzzināt, kāds
savstarpējais sakars ir starp šo akmens cilvēku un lemūriešiem?
Tie ir divi evolūcijas zari. Viens evolūcijas zars
caur minerālo pasauli, kurš beidzās strupceļā, tas gāja caur zemākajām
dimensijām, caur “apakšu”, bet otrs caur “augšu”, no augstākajām dimensijām. Un
pirmais zars aizgāja caur Vielu, vienu no Matricas atzarojumiem, bet otrs caur
garīgo aspektu un bioloģisko ķermeni, caur citu atzarojumu. Jūs taču nevarat
teikt, ka dzīvniekiem – pērtiķiem, suņiem, nav dvēseles. Ir viņiem dvēseles
arī.
Bet minerālās būtnes attīstības
strupceļa būtība ir tā, ka viņai nevajadzēja paaugstināt
vibrācijas?
Strupceļš ir tajā, ka neatrada
iemeslus attīstībai. Viņai
nebija nekādu vajadzību un ierobežojumu. Viņa vienkārši sēdēja un skatījās, kā
akmens skulptūras Lieldienu salā. Viņa vienkārši bija, tāds viņai bija uzdevums,
neattīstījās, bet BIJA. Bet vajadzēja tomēr kaut kā virzīt evolūciju. Un tādu
evolucionāru zaru ar strupceļu bija ļoti, ļoti daudz. Uz citām planētām ir
atrasti minerālās pasaules attīstības risinājumi. Minerālajā pasaulē ir ļoti
lēnas vibrācijas. To, ko jūs darāt ātri, tā evolucionārā pakāpe dara ļoti lēni,
miljoniem gadu. Salīdzinājumā ar viņiem jūs esat progresīvi.
Jūsu galvenais uzdevums ir aiziet pie Tēva, un jūs
tiecaties un apzināties to. Jūs gribat līdz galam aiziet un vēl tālāk. Jūsos ir
iegājusi šī vēlēšanās. Bet tajā būtnē nebija iespējams nekādas programmas
ievadīt, viņa bija radīta vienkārši būt, atdzīvināt planētu. Kaut kādas
apzināšanās gars saņēma, protams, caur viņu, taču tā ir lēna evolūcija, un
evolucionāru zaru uz dažādām planētām bija daudz.
Paskatīsimies savā atmiņā, vai bija
šīm būtnēm vairošanās?
Pretējā dzimuma viņām nebija. Pēcnācēji tika radīti
iekšās. Iekšas papletās, gruva, būtne nāca ārā. Viņa pat nepūlējās, lai to
aizvērtu ciet – ja ir sagruvis, tad sagruvis. Pie tam neliels prieks bija –
apmierinājums un prieks, kāds sākotnējs emocionāls uzplaiksnījums. Viņai līdzenā
emocionālā plāna fonā šis prieks bija liels emocionāls panākums. Pie tam pret
ķermeni viņa attiecās pilnīgi vienaldzīgi, nu, izkrita, tad izkrita... ķermeni
viņa pat negrasījās ne labot, ne atjaunot, viņai arī tāpat viss ir labi, no
viņas kāds iznāca, un viņa priecājas.
Skatāmies, kā aizmetas dīglis. Viņš
ir blīvāks nekā pārējā viela un magnētisks. Viela pievelkas sākotnējam centram,
un tas apaug ar viņu. Apaugšana ar vielu ilgst eonus. Dīglis saglabā un
nostiprina sevis iekšienē vielu (skatāmies uz nogruvušo klinti un tās kārtainumu
– lūk, slāņi, kuri krāvās no kosmosa un no zemes kā nokrišņi un putekļi).
Tēvam-Mātei nav nekādu rūpju, ka vajag pieskatīt jaundzimušo vai kaut ko ar viņu
darīt. Vienīgais, kas tika nodots bērnam – tā ir apmierinātība ar pasauli. Tādu
apmierinājumu ar pasauli viņi nolūkoja augstākajās pasaulēs: paradīze dvēselē –
neko nevajag – ne cīnīties, ne pierādīt kādam, ne rādīt savu prātu, ne ar kādu
sarunāties... svētlaimes stāvoklis bija viņa iekšienē, tāpēc
arī nebija vajadzību.
Lūk, kāpēc mēs, cilvēki, tad arī
nokritām tagad zemajās vibrācijās, lai mēs cīnītos, kaut ko gribētu, darītu, ar
kaut ko būtu neapmierināti, caur to iet neapmierinātība un vētraina attīstība.
Bet viņš varēja tā sēdēt simtiem gadu, un viņam neko nevajadzēja. Viņam ir labi
un viss. Lineārā laika nebija, viņš eksistēja bez laika izjūtas. Kad viņa viela
pakāpeniski bija sabrukusi, viņš pārgāja savā Augstākajā aspektā. Viņa gars
cēlās uz augšu, un viņš augšupcēlās tajā, bet ķermenis palika kā akmeņu kaudze.
Un, kad es iegāju viņa garā, tad tur es sajutu to pašu, ko Matricas trešajā
starā – vienlaidu starojumu: tu vienkārši dedzi. Tev viss ir labi, tev neko
nevajag, tu vienkārši dedzi – dedzi – dedzi, izstaro – izstaro – izstaro... Tā
ir dzīve un misija šajā līmenī, ļoti līdzena sajūta un svētlaimes
stāvoklis.
– Bet tas taču nav strupceļš, ja
viss ir labi...
Šeit neattīstās saprāts, bet attīstās enerģija un
viela.
Mūsu Sarkanais Drakons jau
augšupcēlies uz Debesīm, bet viņa nomestais ķermenis pakāpeniski sabrūk. (Man
saka – lūk, šeit viss ir pareizi.)
Tad kādēļ mēs viņu aktivizējām,
piesaucām Sarkano Drakonu, atdzīvinājām pa čakrām?
Mēs piesaucām viņa garu, savienojām Zemi ar viņu. Mēs
esam runājuši agrāk, ka būtība attīstās pretfāzē, un mēs visdrīzāk savienojām
šīs pretfāzes – garu un matēriju, augšējo un apakšējo aspektus. Pārvedām būtību neitrālā
stāvoklī šīs būtības pārejai uz nākošo plānu, lai viņš arī augšupceltos.
Bet citos kalnos taču aktivizācijas
nenotika?
Mēs taisījām portālu Zemes garu augšupcelšanai. Mēs
taču runājām, ka ir svarīgi Zemes elektromagnētiskie punkti, piemēram, Urālu
kalni. Aktivizāciju beigās augšupcēlās Urālu kalnu gars, caur šo kanālu aizgāja
ļoti daudz garu. Arkaimā un citās vietās tāpat notika. Visi aktivizācijas punkti
kalnos veicināja elementālo būtību pāreju, viņu augšupcelšanos. Mēs jau
apzināmies, ka mūsu elementālās būtības ir klātesošas mūsu
cilvēciskajā apjomā kā apakšējais aspekts otrajā dimensijā. Viņas
augšupceļas caur trešo uz ceturto dimensiju. Viņas augšupceļas caur mums, caur
tiem portāliem, kuros mēs strādājam. Vienmēr, kad cilvēks strādā pie portālu
radīšanas, kāds uziet augšup. Pagājušajā gadā mēs Anapā arī radījām eju delfīnu
un bojāgājušo cilvēku augšupcelšanai. Mēs radām iespēju otrajai dimensijai
augšupcelties caur mums.
Faktiski trešā dimensija – tas ir
astrāla serdenis, tā sablīvētais kodols, augstāk un zemāk ir astrāls. Un var
teikt, ka Zemes iekšienē ir apakšējās astrālās enerģijas, bet virs Zemes ir
augstākās enerģijas. Un,
kad mēs radām portālu, mēs pa to sasaistām apakšējās būtības
ar viņu augstākajiem aspektiem. Mēs atjaunojam viņu kā vienas būtnes
saikni.
Apakšā cilvēka saknēs elementālās būtības ir ļoti
tīras, tur nav nekādu netīrumu. Un mēs ceļamies uz augšu un paplašināmies gan
augšup, gan lejup, pārejam uz astrālu, paplašinoties uz visām pusēm, it kā
atjaunojot savus ķermeņus, un atveidojam priekš citiem tādas pašas iespējas caur
šiem darbiem ar astrālu.
Saprotiet, ka šīm minerālajām būtnēm nebija
vajadzīgas ne galva, ne rokas, ne kājas. Viņas eksistēja kā kalni, kalnu masīvi.
Viņas vienkārši sēdēja vienā vietā, nekur nekustoties, vienkārši novēroja. Tas
bija smalkajā plānā, nevis fiziskajā.
– Mēs novērojam un spriežam,
apzināmies, bet viņas vienkārši skatījās un nodeva informāciju.
Man dažreiz saka par būtnēm kosmosā,
ka viņu misija ir būt. Lūk, arī šīm būtnēm bija tāda misija. Nu ko, šeit taču ir
tik labi sēdēt, ja tev neko nevajag. Vieta ir lieliska, enerģijas brīnišķīgas –
gaisma, siltums, mīlestība... viss plūst...
– Kāds tur apakšā rosās, bet tu esi
mierā...
Un neko negribas, vai nav tiesa? Es
jūtu tik daudz mīlestības, ka taisni izplūstu viņā. Tā mans lemūriešu aspekts
strādā.
Man tagad paskaidro, ka šīs sajūtas
– mīlestības, mūsu akmens varonim nebija, viņam nebija ar ko just mīlestību. Cik
gan cilvēks ir bagātāks un attīstītāks uz tā rēķina, ja viņš jūt tādas sajūtas
kā mīlestību! Akmens subjekts bija absolūti vienaldzīgs,
apmierināts, ne vajadzību, ne vēlēšanos...
Viņam bija ļoti skaidra zināšana, ka, kad viņš
pabeigs evolūciju uz planētas, viņš pārvērtīsies zvaigznē. Viņš to zināja, un
zināja, ka priekš tā viņam neko darīt nevajag, viņam vajag vienkārši būt. Un,
kad beigsies viņa dzīve, viņš pāries uz augstāku aspektu un būs vienkārši
zvaigzne.
– Bet tas taču nav
strupceļš?
Tas nav mūsu ceļš, nav dvēseles ceļš, varbūt es ne tā
izteicos. Bija daudz evolūcijas ceļu, un tagad mēs uzzinājām un izjutām caur
saviem ķermeņiem vēl vienu evolucionāru ceļu – caur Vielu, no Matricas trešā
stara.
Šīs enerģijas veicināja mūsu seno zināšanu
pamošanos...
Urālu kalnu Sarkanais Drakons arī bija elemetālis,
tikai ļoti liels.
Mēs strādājām ar šīm enerģijām planetārajā līmenī,
gājām iekšā planētas programmā caur Apziņas Kristālisko
Tīklu un modinājām visus aspektus citos kalnos. Ne tikai mēs
strādājām, ļoti daudz cilvēku veica aktivizācijas, pateicoties tam, mēs
izmainījām mūsu Zemes kristālisko struktūru, piesātinājām viņu ar gaismu un
mīlestību un pacēlām šīs struktūras apziņu
(lūk, ko mums vajadzēja izdarīt!). Elementāļi paši
slikti attīstījās, mēs devām viņiem savu apzināšanos, savu mīlestību,
transformējām elemementālo būtību apziņas struktūru, restruktizējām un
katalizējām viņu apziņas Režģi.
Bet stihiāļi aizies kā pēdējie –
ūdens, gaisa, meža gari?
Viņi augšup neceļas, viņi pabeidz
savu attīstību šeit... viņi kaut kā citādā veidā pāriet, taču, pilnīgi
iespējams, nonāks atkal uz fiziskas planētas.
Mums attieksme pret fiziskiem ķermeņiem ir ļoti
bijīga. Mēs runājam par kokiem, lai glābtu viņu fiziskos ķermeņus. Bet uz
nākošās planētas viņi jau var kļūt par dzīvniekiem... Un tas taču ir viņu
progress... Vajag mierīgāk attiekties pret fiziskajiem
ķermeņiem kā fiziskās pieredzes instrumentiem.
Tie stihiāļi, kas paliek, kā
pāries?
Viņi paliek ar Zemi, kamēr Zeme ir dzīva... Ne visi
elementālie gari paliek trešajā dimensijā, bet tikai stihiju gari. Fiziskā plāna
stihiju gari var tikt pārnesti uz citām planētām, lai apgarotu to fizisko
planētu stihijas.
Jūs kā cilvēce veicināt viņu pārnešanu no vienas
planētas uz citu. Savos Lielajos ķermeņos jūs veicat šo darbu, palīdzot planētai
augšupcelties un saglabāt visas apziņas, kuras viņa attīsta uz sevis. Nekas šeit
neapzudīs velti, viss vai nu pāriet uz tādu pašu plānu, vai arī Augšupceļas,
praktiski nekas netiek atstāts.
Bet kas tagad notiek ar tiem
elemetāļiem, kuri aiziet no planētas?
Man nav tumšo un gaišo. Visi viņi ir mani tuvie. Pati
apakšējā plūsma aiziet no planētas, vidējā plūsma paliek, bet augstākais plāns
augšupceļas.
Bet kurp aiziet?
Lejup, uz speciālu laukumu, kuru Augšupceltie
Valdnieki ir sagatavojuši viņiem. Tā ir dzīvība, viņa ir vērtīga, un tai ir
jātiek saglabātai. Tas arī ir evolūcijas zars, un, kad jūs
iziesiet no duālā stāvokļa un nevienu nenosodīsiet, tad viņu
vērtība jums būs tāda pati kā cilvēku vērtība. Viss jums būs vienāds – augstākās
pasaules, zemākās pasaules... Jums nebūs tādas dziļas atšķiršanas – kas vērtīgs,
kas nē. Viss ir dievišķs, viss kaut kā dēļ ir radīts... Akmeņi ne ar ko nav
sliktāki par dzīvniekiem un augiem. Ūdens ne ar ko nav sliktāks par gaisu un
uguni. Un vārna ne ar ko nav sliktāka par ērgli. Viss kaut kā
dēļ ir vajadzīgs, eksistē nesaraujamā vienotībā, papildinot cits citu,
savietojoties, savienojoties citam ar citu... vīrietis ar sievieti, gaiss ar
ūdeni, vārna ar ērgli... planēta ar garu...
Jautājums par elementālo būtību
nemirstību. Mēs runājam, ka ne visi elemetāļi augšupceļas... Gaisa, ūdens
elemetāļi paliek fiziskā plānā. Vispār, viņi ir nemirstīgi vai nē?
Tāpat kā jebkurš gars: gars ir
nemirstīgs, bet apvalki mirstīgi. Ja apvalki ir
savu nokalpojuši, tad tie sadalās. Gars pāriet nākošajās formās,
tieši tāpat izzinot visas elementālās dzīves iespējas. Gaisa elementāļi var būt
ūdens elementāļi un otrādi. Tas ir, viņi droši var savā hierarhijā mainīties
vietām, lai izzinātu elementālās dzīves dažādas iespējas. Tādā veidā viņi labi
attīstās, un tie, kas ir izgājuši visas elementālās iespējas, kļūst par
hierarhiem, enerģiju pārvaldniekiem. Un pēc tam viņi iet pa savu pārvaldnieku
ceļu, un viņiem parādās jau izvēle. Kad viņi atrodas enerģiju elementāļu līmenī,
izvēles viņiem nav, un viņi visu dzīvi pavada kalpošanā – dabai, hierarhiem,
Zemei. Kā eņģeļi kalpo cilvēkiem, tā arī stihiāļi kalpo lieliem
elementiem.
Bet Elohimi kādu vietu ieņem starp
elementāļiem?
Tās ir ļoti lielas būtības, un pēc attīstības viņas
var salīdzināt ar cilvēku. Taču līdz Ercenģeļiem viņām ir tālu. Tie ir dabas
gari, bet Ercenģeļi ir augsti garīgas Būtības. Elohimi ir augsti gari, taču
dabas gari, enerģiju pārvaldnieki.
Jums svarīgi ir noharmonizēt
visas enerģijas sevis iekšienē.
Tagad, ko jūs darāt šeit, pie jūras? Jūs harmonizējat sevis iekšienē gaisa,
ūdens, zemes un uguns enerģijas. Šeit visas enerģijas ir klātesošas, jūras tuvumā visas stihiju enerģijas ir ļoti
harmoniskas. Cilvēks šeit sakārtojas – gan fiziski, gan
elementāli. Ķermeņa elementāļi šeit iegūst pietiekami daudz enerģiju savai
atjaunošanai. Ļoti lietderīgi ir peldēties, tāpēc ka miesiskais ūdens elemetālis
piesūcinās ar jūras programmām. Lietderīgi ir arī kāpt kalnos, elpot kalnu
gaisu, pieskarties akmeņiem, augiem, atrasties saules enerģijā. Tas ir viens no
cilvēka harmonizācijas ceļiem. Tāpēc jūsu pārgājieni uz kalniem palīdz cilvēkam
noharmonizēt visus ķermeņus.
Ko gan šī klints jūt?
Pirmkārt viņa jūt, ka viņa ir ļoti
veca, ka viņa sabrūk. Mūsu vecie cilvēki baidās no vecuma, un sabrukšana viņiem
– tā ir neveselība un nāve. Bet šeit kalnam nav nāves jēdziena, tāpēc viņa
konstatē, ka saules, vēja un ūdens iedarbībā viņa sabrūk, taču viņai tas neko
nenozīmē. Viņai arvien ir tikpat labi, viņai ir parādījies pat kaut kāds viedums
salīdzinājumā ar tiem aspektiem, ar kuriem mēs pagājušo reizi savienojāmies,
mierīgums. Cik labi būtu, ja mums rastos tāds mierīgums uz vecuma pusi. Viņai ir
absolūti nesvarīgs savs ķermenis, tāpēc ka viņa faktiski jūt sevi jau kā garu,
ķermenis ir, taču viņa maz to jūt. Es esmu akmens, kalns, piešķiru dzīvi zālēm,
kokiem, putniem, dzīvniekiem, es esmu viņu dzīves bāze, un tas mani iepriecina.
Vairāk nekas. Es jau esmu savienojusies ar augstāko aspektu un no turienes
raugos uz pasauli.
Viņas apziņa pakāpeniski, ne ar
augšupcelšanos, bet pakāpeniski pāriet augstākā aspektā.
Mēs jautājam kalnam par nākotni: kas
stāv priekšā?
Priekšā stāv daudz gaismas un it kā
mīkstāki ir kļuvuši akmeņi, it kā no māla. Cilvēki ir kļuvuši ugunīgi, ūdens un
uguns elementāļi savienojas vienā. Gaiss vairāk līdzinās vakuumam, maz gaisa.
Mēs taču zinām, ka mentālajām enerģijām nav vajadzīgi nekādi
fiziskie apstākļi, un viņas pārvietojas pa kosmosu bez
kuģiem.
Kas stāv priekšā? –
mūžība...
Planetārais Logoss stāsta savu vēsturi
(Meditācija uz Augšupcelšanās Krēsla)
24.09.12.
Nesen Zeme izdarīja lielu kvantu lēcienu, un
Planetārais Logoss atnāca, lai izstāstītu fragmentu no savas vēstures, kā
planēta attīstās caur apziņas kvantu lēcieniem.
Mēs uzzinājām fragmentu no mūsu
Universālās Matricas un planētas vēstures attīstības caur Vielu, caur
kalniem, caur planētām, un tagad mums jāpapildina šī epizode
ar apzināšanos, kas bija galvenais Logosa attīstībā.
Es redzu sevi kā akmens skulptūru, kā būtni, kura
atgādina cilvēku, bet tikai šī būtne ir kalna veidā. Viņas apziņas uztveršanai
mēs varam viņu iztēloties kalnu masīva vai klints veidā. Tā attīstības sākuma
periodā Logoss izzināja matēriju un caur sevi Vielu. Viņš uztvēra un attīstīja
saprātu caur tām sākotnējām minerālās pasaules būtnēm, kuru apziņa šajā etapā
bija ļoti primitīva, tie bija kalni, un viņu apzināšanās un apziņas attīstība
ritēja ļoti lēni, minerālās pasaules attīstības līmenī un tempā.
Un patiešām, līdz šim laikam mēs uzskatām, ka līdz
cilvēka attīstībai viss uz planētas bija neapzināts un nesaprātīgs. Un minerālās
pasaules attīstības sākuma periodā smalkajā plānā planēta bija bez saprātīgām
būtnēm.
Planetārais Logoss un viņa apziņa – tā ir planētas
visu saprātu summa. Logosa attīstības mūsu vēsturiskajā intervālā viņa
apzināšanās un attīstība ir fiziskās, astrālās un mentālās daļu, mītošu uz
planētas, summa. Sanats Kumara vienmēr ir pasvītrojis, ka planētas mentālais
plāns – tas ir cilvēces saprāts.
Un tā, planētas attīstības sākuma periodā, kad bija
radīta un attīstījās tikai minerālā viela (smalkajā plānā) kā sākotnējā bāze
planētas attīstībai, izrādās, jau bija apzinošās būtības, kuras, kaut arī
sastāvēja no minerālās vielas, taču viņas raudzījās uz pasauli, un caur viņām
planetārais gars jau sāka apgūt matēriju. Bez šiem
akmens milžiem, kuri atgādināja kalnus, iespējams, uz planētas neviena nebija.
Taču tās bija sevi apzinošās būtnes, kuras evolucionēja, un viņu uzdevums bija
vienkārši BŪT, apzināties matēriju, iemācīties atšķirt pasauli, strādāt ar
matēriju. Pašus pirmos apziņas uzzibsnījumus mēs iztaisījām, lūk, šajās būtnēs,
sastāvošās no minerālās pasaules smalkmateriāla vielas, kura bija noformēta, un
tajā bija ienests gars. Šajās būtnēs nebija dvēseles un vidējo fragmentu, kurus
mēs saucam par jūtām un emocijām, domām. Šeit bija tikai gars vielas apziņas
veidā un materiālais ķermenis.
Mēs zinām, ka minerālā pasaule – tā ir ļoti lēna
apziņa, akmens apziņa. Kādi bija šo būtņu uzdevumi? Viens no šo būtņu uzdevumiem
bija – dzemdināt vēlēšanos. Viņām nebija ne
vajadzību, ne vēlēšanos, ne jūtu, ne trūkuma, viņas bija
pašpietiekamas. Viņu uzdevums bija vienkārši eksistēt un uztvert. Un,
kad būtnei radās vēlēšanās paskatīties – bet kas tur ir, aiz horizonta? –
tas bija pirmais gara sasniegums matērijas sfērā.
Būtnei sagribējās pabīdīt sevi un izzināt kaut ko, ko viņa nezināja. Gars ļoti
ielīksmojās par to, kas bija noticis. Šo būtņu uzdevums bija izpildīts, un viņas
varēja iziet no planētas, augšupcelties atpakaļ garā.
Tas bija apziņas attīstības ceļš
caur Matricas trešo staru, caur Vielas ceļu. Ar to beidzas Logosa un
minerālās pasaules attīstības pirmā pakāpe. Nākošie laikmeti – augi, dzīvnieki
un cilvēks ir bioloģiskās pasaules, šūnas pasaules un planētas garu elementālās
pasaules attīstības laikmeti. Mēs zinām, ka šūnām līdz pat
šai dienai ir otrās dimensijas elementālā apziņa. Un šīs elementālās
apziņas ir klātesošas cilvēkā. Iespējams, minerālās pasaules apziņa arī ir
cilvēka apziņas sastāvdaļa, citādi viņa neieslēgtos mums kalnos.
Ja paceļas no tiem senajiem laikiem uz mūsu laikmetu,
tad skaidri ir izsekojuma planētas apziņas attīstības vēsture. Logoss tagad
apzinās pasauli un matēriju, realitātes un saprātu caur cilvēkiem. Tas ir, viņš
ir to planētas būtņu saprātu kopums, kuras ir attīstītākas par visiem. Bija
minerālais Logoss, pēc tam augu, dzīvnieku, un tagad tā ir cilvēce. Logoss
attīstās kopā ar planētu un dzīvajām, sevi apzinošajām būtnēm, uz viņas.
Un, kad mēs augšupcelsiemies, mēs augšupcelsim ar
sevi arī Planētāro Logosu. Viņam būs cits saprāts, cita apziņa, cits ķermenis,
jo Logoss ir nesaraujami saistīts ar to, kas notiek uz planētas visos plānos. Un
viņa saprāts – tā ir visu būtņu, kuras atrodas uz planētas, summa.
Logosa misija ir attīstīt planetāro saprātu. Logoss
ne tikai saglabā dvēseles liesmu – trīslapu
liesmu, bet arī attīsta planetāro saprātu kopā ar visiem cilvēkiem un
elementālajām un astrālajām būtībām.
Tagad mēs ieejam savā Planetārā Logosa apziņas
aspektā. Mēs iztēlojamies, ka virzāmies augšup pa sutratmu un ieejam viņa
apziņā, lai visi vienlaicīgi sajustu visus viņa līmeņus. Iztēlojieties, ka jūsu
milzīgā sfēriskā ķermeņa centrā ir planēta, bet jūs esat tā apvalks. Ar Radītāja
apziņu ir piesātināta visa lode, jūs cauraužat šo lodi. Katrai planētas daļiņai,
katrai būtnei ir sākotnējā apziņa, viņai Radītāja dotai. Lodes apvalks – tas ir
tas, ko ir sastrādājušas saprāta jomā visas planētas būtnes. Mēs
nokoncentrēsimies uz saprāta attīstību.
Ko mēs tagad varam apzināties? Es redzu, ka
Planetārais Logoss kaut kā īpaši mirdz, tāpēc ka agrāk, kad mēs strādājām ar
planētu, tādās mirdzēšanas – kā ziemeļblāzma – nebija. Es visa mirdzu, un
enerģijas manis iekšienē pārtek. Mums vajag apzināties, kādā attīstības stadijā
tagad ir pārgājis Logoss pēc izvērsuma? Man liekas, ka es atrodos augstākajā
astrālā, tik daudz šeit ir gaismas. Un es redzu, ka ap mani kā Logosu ir
izveidojies vēl viens slānis. Es ar sevi apkampju planetāro telpu, un mani vēl
kāds apkampj. Vēl viens apziņas slānis ir izveidojies – augstāk par mani. Es
ieeju šajā apziņā... Ļoti grūti ir apzināties, kāda viņa ir...
– Tā ir Kristus apziņa... Ļoti daudz
mīlestības nāk...
Nē, Kristus apziņas Režģis ir
Logosa iekšienē. Bet šeit ir nevis Režģis, bet milzīga biezuma telpa,
praktiski tāda pati, kā no Logosa līdz planētai, mazlietiņ mazāka pēc biezuma,
milzīga mirdzoša nākošā aspekta telpa. Droši vien tas arī ir Logoss? Varbūt tas
ir Saules Logoss, kas tā ir atnācis uz mūsu realitāti, ar tādu savu fragmentu?
Mēs divas reizes esam palielinājušies pēc apjoma uz tās mirdzošās daļas rēķina,
kura ir augstāk par mani kā Planetāro Logosu, virs manis...
Pastāstiet mums, Skolotāji, kas tas
ir? Mēs visu ieraudzījām, taču es nesaprotu. Varbūt tas ir Sanats Kumara, kurš
atkal ir atnācis uz planētu? Nē... Es ieeju Saules Logosā un pamēģināšu ar šo
apziņu apzināties, kas notiek ar planētu.
Planetārā Logosa lielā transformācija ir notikusi.
Viņš ir pacēlies uz savas apziņas nākošo pakāpi.
Tā ir viņa jaunā daļa, kuru Viņš vēl nav apzinājies,
nav caururbis ar savu apziņu...
Tas ir viņa jaunais aspekts, kurā viņam ir jāieiet
tagad...
Tas ir viņa jaunais ķermenis, kuru viņš jau ir
adaptējis, ar augstākām vibrācijām...
Tas ir planetārā Logosa saules ķermenis.
Planēta gatavojas kļūt par zvaigzni, un tā ir viņas
pirmā uzkāpšana zvaigžņu telpā, tādā, kā, piemēram, saule. Jūs nedomājiet, ka
viņa tieši pēc 10 gadiem būs zvaigzne, nē, protams. Tā ir Planetārā Logosa
iesvētīšana.
Kādā interesantā brīdī mēs dzīvojam!
Mēs visam varam izsekot! Un mums palīdz to izdarīt. Ko vēl var
saprast?
Skaties un domā!
Es kā Saules Logoss esmu pastiepis divus starus-rokas
un blīvēju telpu apkārt planētai, it kā mīcu rokās rausi. Ir aktivizējies jauns
planetārais slānis, viņš ir piesūcinājies ar Saules enerģijām, un tālāk Saules
Logoss to ietin autiņos, sablīvē, piesedz, lai visas enerģijas paliktu
Zemei.
Papildus milzīgs slānis tika aktivizēts apkārt Zemei.
Šī enerģijas mirdz, un tās ir ar ļoti augstām vibrācijām...
Beidzot sapratu! Katrs no mums aug, un mēs tad arī
esam Planetārais Logoss. Tā ir mūsu ar jums izaugsme! Tās ir tās enerģijas –
lemūriešu un augstāk, kuras ir atnākušas uz planētu, un mums ar jums ar savu
apziņu tās ir jāapzinās, jāieaug tajās. Mums kā planētas
pirmrindas apziņai tas ir jāapgūst, un tad Logoss caur mums izaugs.
Lūk, tagad viss ir nostājies savās vietās – ir loģiski saprotams, kas ir noticis
un kā noticis... un kāpēc mēs sākām ar minerālo pasauli.
Mēs esam sapratuši, ka katru reizi planētas augstā
apziņa virza Planetāro Logosu, tā tad arī faktiski ir viņa apziņa. Tagad mēs ar
jums stāvam uz Logosa apziņas pirmrindas robežām, virzām viņu uz nākošo
realitāti, šī realitāte jau ir aktivizēta, tā apkārt planētai ir, mēs ieaugam
tajā ar saviem Lielajiem ķermeņiem – virzām planētāro evolūciju uz
priekšu.
Mēs pateicamies visiem Valdniekiem,
kas mums šodien palīdzēja!
Dzīvība nav iespējama bez Vēlēšanās
dzīvot un pilnveidoties.
VĒLĒŠANĀS – tas ir filozofisks
jēdziens.
Tas ir tas, kas dzemdina
Dzīvību un spiež iziet soli pa solim, kļūdu pēc kļūdas, visus
Esamības pakāpienus un nelokāmi celties uz pilnību. Tas ir ģenerators un
katalizators, tas ir pirmatnējais matērijas
stāvoklis, domas pārvadīšana
stāvoklī.
Vēlēšanās ir primāra, griba ir sekundāra.
Sākumā vajag vēlēties, pēc tam izpaust gribu.
Pievienots 28.09.2012
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat.
“Abu Simbel temples” http://en.wikipedia.org/wiki/Abu_Simbel_temples (Tulk. piezīme)
[2]
Krieviski “Рыба-кит” (Tulk. piezīme)
