22.10.2012 publicējis autors Александр
Путник
No krievu valodas tulkoja Maija Čepule
...
Reiz kāds apgaismots Meistars gāja garām mūkam, kurš
galīgi bija nomocījies, veldams milzīgus akmens bluķus kalnā. Mūks bija
maksimāli koncentrējies, un pastāvīgi pie sevis skaitīja lūgšanas, taču spēki
viņu grasījās pamest.
Ko tu dari? Kādēļ tu gribi uzvelt šos bluķus paša
nepieejamākā kalna virsotnē? – pajautāja Meistars.
– Es gribu tur uzcelt Templi, iemūžinot tādejādi
Gara varoņdarbu! – atbildēja mūks, slaucīdams sviedrus piedurknē.
– Kā gan izpaužas šis varoņdarbs?
– Tanī, ka šie raupjie akmeņi būs pakļāvušies mana
nodoma un lūgšanu spēkam, un tiks novietoti Dievišķīgā formā pašā kalna
virsotnē!
Meistars piegāja pie akmens bluķa, un maigi, ar
mīlestību noglāstīja to.
– Tu grūd akmenī to, kas pretojas, bet vajag – vadīt
to, kas pats ir gatavs iet. Ikvienā, pat pašā visrupjākajā akmenī ir kaut kas
Dievišķīgs, kaut kas viegls un netverams, kaut kas, kas pats tiecas uz virsotni.
Tā vietā, lai pret akmeņiem pielietotu spēku – pieliec pie
tiem Mīlestību! Veltī savas pūles tam, lai atrastu katrā akmenī šo
vieglumu, šo iekšējo skaistumu un harmoniju, dod viņiem iespēju – sajusties
Dievišķiem, viegliem, augšup tiekties vērstiem. Ļauj viņiem atbrīvoties no visa
lejupvelkošā, un viņi paši uzkāps kalnā, paši, paklausot savam Dievišķajam
Aicinājumam, savietosies Templī – īstā jūsu kopējas Atbrīvošanās Templī.
Tanī brīdī mūku pārņēma apgaismība, un viņš savādāk
sāka redzēt pasauli, un it visā viņš ieraudzīja to Dievišķo, kas prasās būt
pamanīts. Līdzcietība uz visu pasauli pavērās apgaismotā mūka ikvienā šūniņā,
viņš apskāva savu akmens bluķi, un sāka liet prieka un Mīlestības asaras. Nebija
vairs vajadzības cīnīties ar pasauli, kura, kā izrādās – tāpat kā viņš pats –
vēlējās un gaidīja tikai sapratni un Mīlestību – īstenu Mīlestību – bez spaidiem
un vērtēšanas.
Meistars noraudzījās, kā mūks kopā ar akmeni ātri
rāpjas kalna virsotnē, un to bija grūti saprast – kurš kuru nes. Zināms ir tikai
tas, ka visā pasaulē uz pašām nepieejamākajām klintīm slejas Tempļi, celti no
milzu akmens bluķiem, kuri nogūlušies tur – kā pielīmēti. Un neviens nevar
saprast – kā viņi ir dabūti augšā un uzcelti, bet viņos var sajust ko tādu, kas
savieno tos ar visu pasauli, un ar Pasauli, kas jūsu Sirdī.
Aleksandrs Putņiks
22.10.2012
