Ceturtā daļa: Jaunais
laiks
Jaunā izglītība
Izglītība, neatkarīgi no tā, kādas ievērojamas
izmaiņas tajā ir notikušas vēstures gaitā, tās būtība vienmēr ir bijusi - mācība
par to, kā mācīties uz Zemes.
Izglītībai ir jāpalīdz mums
adaptēties šai pasaulei, apzināti mācīties, kā dzīvot šajā pasaulē, lai saprastu sevi un visu
pārējo kopumā.
Problēma, kura sabiedrībai šobrīd ir jārisina – „Ko
man iesākt ar šiem Indigo bērniem? Vai mums būtu jāaizliedz viņiem piekļuve
skolai, lai pasaule viņus iznīcina? Ko pieaugušajiem iesākt ar Indigo bērniem
un, kas Indigo bērniem būtu jāiesāk ar pieaugušajiem?”
Indigo bērni ir ieradušies, lai veiktu to
transmutāciju, uz kādu viņi ir spējīgi, tāpēc viņi gatavojas to darīt iesākumā
caur to, kas, kā mēs uzskatām, - ir
bezdarbība.
Bezdarbības (nedarīšanas) mērķis ir
– apturēt sociuma plūsmu,
apturēt kustību, tas līdzinās atbildes reakcijai, kādu var sagaidīt Indigo
revolūcijas veidā. Kaut kā jauna radīšanas ideja – nav pirmā indigo reakcija.
Pirmā reakcija ir – vienkārši apsēsties un neko nedarīt, lai
nelīdzdarbotos sistēmai.
Tādejādi pielāgot indigo bērnus izglītībai un
sabiedrībai ir ļoti sarežģīti. Tie ir sarežģījumi, ar kuriem pieaugušajiem
nāksies sastapties vismaz tuvākajos divos gadu desmitos. Tad cilvēki sāk redzēt,
ka visāda veida izglītības sistēmas, kādas viņi ir pieraduši izmantot, cietīs
krahu – tādā vai citādā veidā. Tāpēc, ka Indigo nav ieradušies uz šo planētu,
lai paliktu šeit, - Indigo būtiskas ir tās vibrāciju
izmaiņas, kuru saturs viņiem būs vajadzīgs vēlāk. Tādejādi – tas, kas
ir jāuzsāk – ir jādod viņiem iespēja izpaust savu radošo
pārmaiņu potenciālu vislabākajā iespējamā veidā.
Izglītības sistēmai ir jābūt pilnībā elastīgai attiecībā uz viņu paaudzi, viņu radošajām
spējām un darbam uz planētas Zeme. Tādēļ ir nepieciešams
atteikties no izglītības sistēmas, pie kādas mēs esam pieraduši,
kura balstās uz zubrīšanu, konkurenci, ļaunprātīgu varas
izmantošanu, radošuma un radošas pieejas neesamību.
Galvenais, lai mentālais pārvaldītu to, kas nāk no
emocijām. Jaunajai sistēmai ir jābalstās uz
emocijām, tā ir apmācība caur eksperimentēšanu un atklājumu
izdarīšanu, kas veicinās integrāciju. Lūk, kas palīdzēs labāk pielāgoties indigo
vibrācijām, jo mums nav sistēmas, kas nepastarpināti veic cilvēku
apmācīšanu.
Tā ir uzskatāma par daudzveidīgu/daudzpusīgu sistēmu,
kura pieļauj jebkāda veida sistēmu izmantošanu: seno, mūsdienīgo un pat
nākotnes. Tā ļauj paplašināt pasaules uztveres mācības koncepciju, kas ir
uzskatāma par kaut ko daudz lielāku/plašāku, nekā tikai vienkārši apmācība. Tā
ļauj cilvēkam sajust integritāti/viengabalainību no piedzimšanas brīža līdz
nāves brīdim. Tā ļauj jebkurai pedagoģiskai sistēmai apvienoties un diskutēt,
nevis ar mērķi – radīt jaunu skolu, bet lai radītu jaunu apmācību veidu. Tā ies
vēl tālāk, pie kā jebkuram no mums vajadzētu nonākt un kā dēļ strādāt/darboties
izglītības jomā.
Lūk, kāpēc patiesībā Indigo un
Kristāliskie ir atnākuši šurp: mācīties un palīdzēt mācīt. Lai
mācītos un palīdzētu mācīt, un nekam vairāk.
Kā mēs uzzinājām par ekosistēmām? – Apmeklējot mežu
vai no fotogrāfijām grāmatās?
Kā mēs uzzinājām par to, kā izmantot mūsu ķermeņus? –
Dejojot un rotaļājoties vai no izlasot par to klēpjadatora samudžinātajos
vārdos?
Kā mēs apguvām valodu? – caur lasīšanu un rakstīšanu
jeb tomēr esot saskarsmē ar grupu?
Kā mēs uzzinājām par Pitagora teorēmu? – Iegaumējot
formulas jeb tādā pat veidā, kā pats Pitagors?
Mēs zinām, ka Zeme riņķo ap Sauli, taču – vai mēs
jebkad esam raudzījušies debesīs, cenšoties saprast – kāpēc tā?
Tā notiek mācīšanās – caur praksi
un pieredzi, bet nevis teoretizējot. Teorijas noder tikai tad, kad ir būtiski saprast daļu no tā, kas tiek
pētīts/apgūts. Indigo bērniem nav jāmāca bezjēdzīgas lietas, tādas, kā: mācība
par kauliem, kas veido ķermenī; par visu elementu uzbūvi mobilajos telefonos vai
augstāko matemātiku.
Mēs – esam Būtnes (Indigo/Kristāliskie), kuras nāk no
6 līdz 13 dimensijām, lai veicinātu 5-to un 6-to dimensijas, atrodoties 3-šajā
dimensijā. Ja klasē mums cenšas iemācīt 2-rās dimensijas matemātiku, kad mēs
darbojamies 5-tajā, tas neapšaubāmi ir sarežģīti. Tā, ka visam, kas tiek mācīts, ir jābūt pielietojamam ikdienas
dzīvē, jo tāds patiesībā ir mūsu darbs.
Tagad pasauli ir iespējams novērot četrās dimensijās
– tas ir platums un riņķveida virziens uz visām pusēm. Tāpēc, skolas tāfeles
izmantošana informācijas nodošanai nav pārāk veiksmīga ideja, būtu jāizmanto
sienas. Tas ir labs instruments – visi bērni mēdz aprakstīt sienas.
Turklāt viņiem (Indigo un Kristāliskajiem
bērniem) ir jāmāca nebaidīties no dabas, tumsas, pērkona, vēja. Tas
viņiem ļoti palīdzētu virzībā uz viengabalainības/integritātes apgūšanu, bet
nevis lietu sadalīšanai pretstatos. Taču pats galvenais – lai
viņiem ar to palīdzētu tikt galā vecāki un skolotāji. Viņi ir pirmie,
kuriem ir jātiek galā ar saviem vecajiem
priekšstatiem par
komunikabilitāti.
Tas nozīmē, ka vecāki mums … pārstāj būt par vecākiem. Vecākiem
patiesībā ir jākļūst par pavadoņiem. Jāvada mūs
caur dzīvi, taču nenorādot, kas un kā mums ir jādara. Viņiem ir jāsniedz padomi,
kā kaut ko labāk izdarīt, tādā veidā, it kā viņi būtu mūsu pavadoņi vai
kompanjoni.
Tas pats ir arī attiecībā uz skolotājiem – viņiem nav
jābūt tiem, kuri jums saka, kas jums ir jāmācās. Skolotājam
ir jābūt tam, kurš mācās kopā ar savu studentu, jābūt ceļabiedram mācību
procesā. Tam, ar kuru var pastrīdēties, lai kaut ko uzzinātu, un nav
nozīmes, cik daudz, kā viņi domā, viņi zina par kaut ko, vienmēr ir kaut kas
jauns – apdomāšanas vērts. Un tas ir jāapgūst sadarbojoties. Tādejādi, ņemiet vērā, ka vecākiem ir jākļūst par gidiem, bet skolotājiem – par
kompanjoniem.
Fragments no:
Matias de Stefano
Par reinkarnāciju un ne tikai - 2
No krievu valodas
tulkoja Sandra Šņoriņa
