Gaismasdarbinieki: Planētas vēstures noslēpumi

Natālija Koteļņikova

Lielais Utrišs atklāj planētas vēstures noslēpumus

(meditācija uz kalna lūzuma)

23-27.9.12.

Mēs divas reizes veicām uzkāpšanu pie klints, kas paceļas uz Lielā Utriša, netālu no Anapas. Šī klints, kura izveidojusies zemestrīces rezultātā pirms daudziem gadsimtiem, piesaistīja manu uzmanību un vilināja mani kopš pašas atbraukšanas. Kā arī bija sagaidāms, klints ir atsegusi senas maigākās smalkas enerģijas, jo kristāli taču ilgi tur informāciju, un mēs meditējām tieši pie lūzuma sirds, piespiedušies milzīgajai stāvajai birstošajai sienai.

Mēs mēģinām noskaņoties uz šīm senajām enerģijām, ieejam seno aspektu – milzīgu akmens statuju – stāvoklī, uzdodam sev jautājumus un cenšamies atbildēt uz tiem no savas sajūtas un senās šūnu atmiņas. Šeit es esmu apvienojusi divu meditāciju tekstus.

Noskaņojieties uz tām enerģijām, kuras iezis izstaro... Viņš var izstarot miljoniem gadu. Ievietojieties šajās enerģijās, kuras tā jūs pievilka, magnetizēja. Šeit ir cits elektromagnētiskais lauks, un tagad jūs ar ķermeņiem ievietojaties tajā, veicot pārbīdi savos laukos.

Jūsu elektromagnētiskas lauks tagad koriģējas, izkārtojas...

Šeit, un arī praktiski visur kalnos vibrācijas ir augstākas nekā lejā... cits vibrāciju plāns. Tas ne īpaši atšķiras, taču ir cits...

Un vispirms jūs atslābinieties, lai palīdzētu sev nokoriģēt jūsu elektromagnētiskos laukus, lai ķermenis nepretotos, lai vētra jūsu iekšienē norimtu. Kamēr jūs kāpāt uz šejieni, jūs, protams, nogurāt...

Mēs piesaucam šīs vietas glabātājus.

Mūsu priekšā ir neizmērojamā Melnā jūra... milzīgs ūdens rezervuārs... Mēs sēžam zem lūzuma un skatāmies no klints uz jūru, un pēkšņi atmiņā uzpeld tas pats tēls, tā pati poza, taču pirms miljoniem gadu...

Iztēlojieties sevi par tādām pašām lielām figūrām kā Abu-Simbel[1]: galvas šeit, augstumā, bet kājas uz zemes. Iespējams, lūk, tādi jūs būsiet pēc augšupcelšanās... Vienkārši pacentieties ieiet šajā akmens tēlā, nodzīvot mirkļus šajā ķermenī un apzināties viņa dzīvi.

Kādas intereses ir šim tēlam?...

Man ir vēlēšanās – paskatīties, kas ir aiz horizonta. Bērna ziņkāre – paskatīties, kas ir tur tālāk? Nav dziļas vēlēšanās izzināt sevi vai iegūt zināšanas par dievišķo pasaules iekārtojumu, pat barību dabūt... nekā no tā nav. Viss ir, un viņam nevajag barību. Bet ir tikai ziņkāre – kas ir tur tālāk? Viņam ir ļoti primitīvs saprāts.

Viņu neinteresē citi tādi paši kā viņš... viņš tos arī tāpat zina.

Viņam ir ļoti laba saikne ar Augstāko Es. Viņš tiecas augšup, un augša viņam ir atvērta... Viņam nav vientulības... nav nekādu negatīvu jūtu... ne rūpju, ne ķermeņa vajadzību, un atvērts bērna skaidrs prāts... Lūk, kā bērns – viņam taču nav nekādu vajadzību, kamēr ēst nav sagribējies. Bet bērna ziņkāre ir – izlikt pasauli gabaliņos... bērns lauž mašīniņu – kas tu iekšā ir, kāpēc strādā. Viņam tāda vajadzība ir... varbūt pat pārlauzt kalnu un paskatīties, kas tur ir iekšā.

Paskatieties, kad viņam viss ir un darīt neko nevajag, viņam nav vajadzību, un viņš neattīstās. Vajadzības attīsta, ierobežojumi attīsta, tu gribi tos pārvarēt. Viņam vienīgais ierobežojums – viņš neredz aiz horizonta, un viņam to gribas pārvarēt. Maz ierobežojumu un maz vēlēšanos.

Kosmiskos likumus viņš visus zina, tie iegāja viņā ar apziņu, šeit arī nav vajadzību kaut ko uzzināt. Tie esam mēs, kas aiz aizsega, un mums ir interesanti, bet viņam ir laba saikne, un viņam uz katru jautājumu ir atbilde.

Lūk, jūs sēžat blakus man, tādi paši lieli. Mēs varam nesarunāties vispār, tāpēc ka pilnīgi esam atvērti cits citam, tāpēc ka mēs visi esam vienots vesels. Sajūtiet, ka jūs mani arī jūtat... Varbūt mums ir viens Augstākais Es... Mani neinteresē, ko jūs domājat, absolūti negribas ar jums sarunāties, kaut ko jautāt jums, tāpēc ka Es arī tāpat zinu. Mums ir viena apziņa.

Lūk, nāk pie Manis stars no gaisa, Man jautā, Es atbildu... norit telepātiska apmaiņa... viņi ir kuģī, kaut kur kosmosā, pat ne blakus Zemei...

Pajautājiet sev, ko jūs darāt uz planētas, kādēļ jūs tikāt radīti?

Uzreiz man radās apziņā Lieldienu sala ar akmens skulptūrām. Mēs vienkārši sēžam un arī skatāmies uz jūru. Un mums neko nevajag.

Šīm būtnēm nebija sirds aspekta, sirds, – tikai gars un ķermenis. Viņi bija it kā divdimensionāli... no akmens, divdimensionāli. Gars aizgāja uz ķermeni, kurš vēl nav sastrādājis dvēseli. Bet, lai sastrādātu dvēseli, nācās radīt citu ķermeni, ar citām vibrācijām, bioloģisku...

Kas gan šiem akmeņiem bija vajadzīgs? Sajūtu viņiem nebija, viņi bija novērotāji. Caur viņiem augstākie aspekti vienkārši novēroja planētu, un viņi gandrīz neattīstījās. Tāpēc viņiem nebija vajadzības. Tagad ir saprotams, ka dvēseli attīsta tikai vajadzības un ierobežojumi. Caur tiem iegūst attiecības, un caur attiecībām attīstās dvēsele.

Iznāk, ka cilvēks ir augstāk pēc attīstības un saprāta nekā šie giganti. Mums šūnās ir ielikta atmiņa par šīm būtnēm. Iespējams pat, ka mūsu dvēseles sāka ar to – apguva fizisko plānu uz šīs vai citām planētām... Iespējams, tie bija mūsu pirmās vai otrās dimensijas aspekti... Jūs varat sajust šīm būtnēm lielu, lielu kanālu augšup. Tas viss ir atvērts uz augšu kā milzīgs trauks. Taču viņam nav tā, ka viņš lūdzas, lūdz vai pielīdzina dievībai to, kas viņam atrodas augstākajā plānā. Viņš zina, ka tas viņš pats tad arī ir, šeit viņam ir viens pārvadītājs, bet tajā dimensijā – cits.

Un te ienāca prātā Urālu kalnu Drakons un viņa izcelšanās. Tā ir kaut kāda milzīga būtne, sastāvoša no akmens, mums tā ir pirmā dimensija, minerālās pasaules būtne, un visas viņa šūnas bija no akmens. Mēs esam bioloģiskās pasaules būtnes, bet tā ir minerālās pasaules būtne. Kad pasaule sāka sablīvēties, šī milzīgā būtne, kura bija viegla, sastinga kā kalnu grēda. Vienkārši nogūlās viņi uz planētas – gan Urālu grēda, gan citi kalni un citas kores, kā minerālās pasaules būtņu paliekas. Visdrīzāk šūnās mums guļ atmiņa par šīm būtnēm, tāpēc ka man parādīja konkrēti, ka es reiz esmu bijusi drakons uz citas planētas, bet Urālu grēda bija mans dēls – drakons.

Sanats Kumara: Tavi minējumi ir gandrīz pareizi. Milzīgas minerālās pasaules būtnes patiešām bija uz pirmā globusa, kad tika radīta minerālā pasaule. Viņas bija ļoti lēnas. Tas, ko jūs saucat par kalniem, bija nevis apgaroti, bet dzīvi minerālās pasaules objekti. Viņi peldēja pirmatnējā ūdenī, arī budiskā plāna līmenī (ūdens toreiz bija gāzveidīgs, ja var tā izteikties), peldēja gāzveidīgā vidē. Kad planēta sāka palēnināties un sablīvēties, tad šie gāzveida mākoņi pārvērtās ūdenī, pasaules okeānā, un šīs būtnes peldēja tajā. Viņas bija ļoti lielas, kā klintis, kalni, grēdas. Un Jeršova pasaka “Valzivs[2]” balstās uz leģendas, ka okeānā peld kalns un izrādās, ka tā ir dzīva būtne. Šai leģendai ir reāls prototips.

Bet kurp aiziet tagad mūsu planēta no šī plāna? Kur paliek planētas fiziskā viela?

Man atkal rāda blīvus mākoņus, kuri kļūst par sauszemi, mēs pa to staigājam. Bet iekšienē ir tā vecā zeme, kur bija agrāk. Tā izrādās citā realitātē.

Planēta nomet ķermeni, kā cilvēki nomet ķermeni. Cilvēki iznāk no ķermeņa līdz ar nāvi, un faktiski te tāds pats gadījums notiek. Ir beidzies planētas fiziskā plāna dzīves periods, ķermenis tiek nomests, un planēta augšupceļas. Kas te ir tāds, ko jūs nezināt? Tikai jūs nespējat iedomāties, kā tas var notiku ar planētu. Vienkārši viņas viela transformēsies, bet vecā programma vairs nestrādā, Mēs esam pabeiguši ar šo programmu, tā var teikt.

Šī vecā planēta aiziet, aiziet, it kā samazinās. Droši vien atdod savu vielu uz jauno apvalku, astrālā garoza pieaug, bet fiziskais plāns arvien samazinās, tur kodols tikai paliks.

***

Tagad jūs varat sajust šeit gandrīz astrālas enerģijas. Gan aiz muguras jums gaišs, gan priekšā gaišs, gan no augšas, gan no apakšas – visur ir gaisma. Un, ja jūs aizvērsiet acis, tad it kā jūs lidojat...

Jā, iespaids, ka nav zemes zem kājām un es vienkārši lidoju. Dvēsele lido.

Un tā jūs jutīsieties uz jaunās planētas, un jūs vēlēsieties atgrūsties ar kājām un pacelties gaisā. Un visdrīzāk, ka jūs iemācīsieties lidot nākošajā dzīvē, bet varbūt bērni lidos arī šīs dzīves laikā. Ne drīz, bet sāks. Lūk, tad jūs staigāsiet pa ūdens virsu.

Tagad sāk nākt lemūriešu enerģijas – siltas, saulainas, prieks ļoti tīrs, viegls. Pilnīga labklājība, nav nekāda pienākuma, viss ir viegli, eksistence ļoti patīkama, ierobežojumu nekādu nav, neko nevajag darīt, vienkārši baudi dzīvi.

Paaudzējiet tagad savus piektās dimensijas lemūriešu ķermeņus, iesūciet šo enerģiju, lemūrieši taču barojās ar enerģiju...

– Nezin kāpēc jūtu tikai augšējās čakras līdz jostasvietai, bet kur visas pārējās?

Tas ir tāpēc, ka fiziskās čakras tikai šeit parādījās, trešajā dimensijā. Mēs arī bijām augstāk par sirdi. Apakšējās čakras ir dzīvnieciskās, tumšas... Bet gaišais aspekts, lemūriskais, vēl nepieskaras apakšējām čakrām, viņš vēl nav ienācis fiziskajā ķermenī. Taču man šī enerģija ienāk arī pirmajā čakrā, caur vienoto čakru.

Man gribas uzzināt, kāds savstarpējais sakars ir starp šo akmens cilvēku un lemūriešiem?

Tie ir divi evolūcijas zari. Viens evolūcijas zars caur minerālo pasauli, kurš beidzās strupceļā, tas gāja caur zemākajām dimensijām, caur “apakšu”, bet otrs caur “augšu”, no augstākajām dimensijām. Un pirmais zars aizgāja caur Vielu, vienu no Matricas atzarojumiem, bet otrs caur garīgo aspektu un bioloģisko ķermeni, caur citu atzarojumu. Jūs taču nevarat teikt, ka dzīvniekiem – pērtiķiem, suņiem, nav dvēseles. Ir viņiem dvēseles arī.

Bet minerālās būtnes attīstības strupceļa būtība ir tā, ka viņai nevajadzēja paaugstināt vibrācijas?

Strupceļš ir tajā, ka neatrada iemeslus attīstībai. Viņai nebija nekādu vajadzību un ierobežojumu. Viņa vienkārši sēdēja un skatījās, kā akmens skulptūras Lieldienu salā. Viņa vienkārši bija, tāds viņai bija uzdevums, neattīstījās, bet BIJA. Bet vajadzēja tomēr kaut kā virzīt evolūciju. Un tādu evolucionāru zaru ar strupceļu bija ļoti, ļoti daudz. Uz citām planētām ir atrasti minerālās pasaules attīstības risinājumi. Minerālajā pasaulē ir ļoti lēnas vibrācijas. To, ko jūs darāt ātri, tā evolucionārā pakāpe dara ļoti lēni, miljoniem gadu. Salīdzinājumā ar viņiem jūs esat progresīvi.

Jūsu galvenais uzdevums ir aiziet pie Tēva, un jūs tiecaties un apzināties to. Jūs gribat līdz galam aiziet un vēl tālāk. Jūsos ir iegājusi šī vēlēšanās. Bet tajā būtnē nebija iespējams nekādas programmas ievadīt, viņa bija radīta vienkārši būt, atdzīvināt planētu. Kaut kādas apzināšanās gars saņēma, protams, caur viņu, taču tā ir lēna evolūcija, un evolucionāru zaru uz dažādām planētām bija daudz.

Paskatīsimies savā atmiņā, vai bija šīm būtnēm vairošanās?

Pretējā dzimuma viņām nebija. Pēcnācēji tika radīti iekšās. Iekšas papletās, gruva, būtne nāca ārā. Viņa pat nepūlējās, lai to aizvērtu ciet – ja ir sagruvis, tad sagruvis. Pie tam neliels prieks bija – apmierinājums un prieks, kāds sākotnējs emocionāls uzplaiksnījums. Viņai līdzenā emocionālā plāna fonā šis prieks bija liels emocionāls panākums. Pie tam pret ķermeni viņa attiecās pilnīgi vienaldzīgi, nu, izkrita, tad izkrita... ķermeni viņa pat negrasījās ne labot, ne atjaunot, viņai arī tāpat viss ir labi, no viņas kāds iznāca, un viņa priecājas.

Skatāmies, kā aizmetas dīglis. Viņš ir blīvāks nekā pārējā viela un magnētisks. Viela pievelkas sākotnējam centram, un tas apaug ar viņu. Apaugšana ar vielu ilgst eonus. Dīglis saglabā un nostiprina sevis iekšienē vielu (skatāmies uz nogruvušo klinti un tās kārtainumu – lūk, slāņi, kuri krāvās no kosmosa un no zemes kā nokrišņi un putekļi). Tēvam-Mātei nav nekādu rūpju, ka vajag pieskatīt jaundzimušo vai kaut ko ar viņu darīt. Vienīgais, kas tika nodots bērnam – tā ir apmierinātība ar pasauli. Tādu apmierinājumu ar pasauli viņi nolūkoja augstākajās pasaulēs: paradīze dvēselē – neko nevajag – ne cīnīties, ne pierādīt kādam, ne rādīt savu prātu, ne ar kādu sarunāties... svētlaimes stāvoklis bija viņa iekšienē, tāpēc arī nebija vajadzību.

Lūk, kāpēc mēs, cilvēki, tad arī nokritām tagad zemajās vibrācijās, lai mēs cīnītos, kaut ko gribētu, darītu, ar kaut ko būtu neapmierināti, caur to iet neapmierinātība un vētraina attīstība. Bet viņš varēja tā sēdēt simtiem gadu, un viņam neko nevajadzēja. Viņam ir labi un viss. Lineārā laika nebija, viņš eksistēja bez laika izjūtas. Kad viņa viela pakāpeniski bija sabrukusi, viņš pārgāja savā Augstākajā aspektā. Viņa gars cēlās uz augšu, un viņš augšupcēlās tajā, bet ķermenis palika kā akmeņu kaudze. Un, kad es iegāju viņa garā, tad tur es sajutu to pašu, ko Matricas trešajā starā – vienlaidu starojumu: tu vienkārši dedzi. Tev viss ir labi, tev neko nevajag, tu vienkārši dedzi – dedzi – dedzi, izstaro – izstaro – izstaro... Tā ir dzīve un misija šajā līmenī, ļoti līdzena sajūta un svētlaimes stāvoklis.

– Bet tas taču nav strupceļš, ja viss ir labi...

Šeit neattīstās saprāts, bet attīstās enerģija un viela.

Mūsu Sarkanais Drakons jau augšupcēlies uz Debesīm, bet viņa nomestais ķermenis pakāpeniski sabrūk. (Man saka – lūk, šeit viss ir pareizi.)

Tad kādēļ mēs viņu aktivizējām, piesaucām Sarkano Drakonu, atdzīvinājām pa čakrām?

Mēs piesaucām viņa garu, savienojām Zemi ar viņu. Mēs esam runājuši agrāk, ka būtība attīstās pretfāzē, un mēs visdrīzāk savienojām šīs pretfāzes – garu un matēriju, augšējo un apakšējo aspektus. Pārvedām būtību neitrālā stāvoklī šīs būtības pārejai uz nākošo plānu, lai viņš arī augšupceltos.

Bet citos kalnos taču aktivizācijas nenotika?

Mēs taisījām portālu Zemes garu augšupcelšanai. Mēs taču runājām, ka ir svarīgi Zemes elektromagnētiskie punkti, piemēram, Urālu kalni. Aktivizāciju beigās augšupcēlās Urālu kalnu gars, caur šo kanālu aizgāja ļoti daudz garu. Arkaimā un citās vietās tāpat notika. Visi aktivizācijas punkti kalnos veicināja elementālo būtību pāreju, viņu augšupcelšanos. Mēs jau apzināmies, ka mūsu elementālās būtības ir klātesošas mūsu cilvēciskajā apjomā kā apakšējais aspekts otrajā dimensijā. Viņas augšupceļas caur trešo uz ceturto dimensiju. Viņas augšupceļas caur mums, caur tiem portāliem, kuros mēs strādājam. Vienmēr, kad cilvēks strādā pie portālu radīšanas, kāds uziet augšup. Pagājušajā gadā mēs Anapā arī radījām eju delfīnu un bojāgājušo cilvēku augšupcelšanai. Mēs radām iespēju otrajai dimensijai augšupcelties caur mums.

Faktiski trešā dimensija – tas ir astrāla serdenis, tā sablīvētais kodols, augstāk un zemāk ir astrāls. Un var teikt, ka Zemes iekšienē ir apakšējās astrālās enerģijas, bet virs Zemes ir augstākās enerģijas. Un, kad mēs radām portālu, mēs pa to sasaistām apakšējās būtības ar viņu augstākajiem aspektiem. Mēs atjaunojam viņu kā vienas būtnes saikni.

Apakšā cilvēka saknēs elementālās būtības ir ļoti tīras, tur nav nekādu netīrumu. Un mēs ceļamies uz augšu un paplašināmies gan augšup, gan lejup, pārejam uz astrālu, paplašinoties uz visām pusēm, it kā atjaunojot savus ķermeņus, un atveidojam priekš citiem tādas pašas iespējas caur šiem darbiem ar astrālu.

Saprotiet, ka šīm minerālajām būtnēm nebija vajadzīgas ne galva, ne rokas, ne kājas. Viņas eksistēja kā kalni, kalnu masīvi. Viņas vienkārši sēdēja vienā vietā, nekur nekustoties, vienkārši novēroja. Tas bija smalkajā plānā, nevis fiziskajā.

– Mēs novērojam un spriežam, apzināmies, bet viņas vienkārši skatījās un nodeva informāciju.

Man dažreiz saka par būtnēm kosmosā, ka viņu misija ir būt. Lūk, arī šīm būtnēm bija tāda misija. Nu ko, šeit taču ir tik labi sēdēt, ja tev neko nevajag. Vieta ir lieliska, enerģijas brīnišķīgas – gaisma, siltums, mīlestība... viss plūst...

– Kāds tur apakšā rosās, bet tu esi mierā...

Un neko negribas, vai nav tiesa? Es jūtu tik daudz mīlestības, ka taisni izplūstu viņā. Tā mans lemūriešu aspekts strādā.

Man tagad paskaidro, ka šīs sajūtas – mīlestības, mūsu akmens varonim nebija, viņam nebija ar ko just mīlestību. Cik gan cilvēks ir bagātāks un attīstītāks uz tā rēķina, ja viņš jūt tādas sajūtas kā mīlestību! Akmens subjekts bija absolūti vienaldzīgs, apmierināts, ne vajadzību, ne vēlēšanos...

Viņam bija ļoti skaidra zināšana, ka, kad viņš pabeigs evolūciju uz planētas, viņš pārvērtīsies zvaigznē. Viņš to zināja, un zināja, ka priekš tā viņam neko darīt nevajag, viņam vajag vienkārši būt. Un, kad beigsies viņa dzīve, viņš pāries uz augstāku aspektu un būs vienkārši zvaigzne.

– Bet tas taču nav strupceļš?

Tas nav mūsu ceļš, nav dvēseles ceļš, varbūt es ne tā izteicos. Bija daudz evolūcijas ceļu, un tagad mēs uzzinājām un izjutām caur saviem ķermeņiem vēl vienu evolucionāru ceļu – caur Vielu, no Matricas trešā stara.

Šīs enerģijas veicināja mūsu seno zināšanu pamošanos...

Urālu kalnu Sarkanais Drakons arī bija elemetālis, tikai ļoti liels.

Mēs strādājām ar šīm enerģijām planetārajā līmenī, gājām iekšā planētas programmā caur Apziņas Kristālisko Tīklu un modinājām visus aspektus citos kalnos. Ne tikai mēs strādājām, ļoti daudz cilvēku veica aktivizācijas, pateicoties tam, mēs izmainījām mūsu Zemes kristālisko struktūru, piesātinājām viņu ar gaismu un mīlestību un pacēlām šīs struktūras apziņu (lūk, ko mums vajadzēja izdarīt!). Elementāļi paši slikti attīstījās, mēs devām viņiem savu apzināšanos, savu mīlestību, transformējām elemementālo būtību apziņas struktūru, restruktizējām un katalizējām viņu apziņas Režģi.

Bet stihiāļi aizies kā pēdējie – ūdens, gaisa, meža gari?

Viņi augšup neceļas, viņi pabeidz savu attīstību šeit... viņi kaut kā citādā veidā pāriet, taču, pilnīgi iespējams, nonāks atkal uz fiziskas planētas.

Mums attieksme pret fiziskiem ķermeņiem ir ļoti bijīga. Mēs runājam par kokiem, lai glābtu viņu fiziskos ķermeņus. Bet uz nākošās planētas viņi jau var kļūt par dzīvniekiem... Un tas taču ir viņu progress... Vajag mierīgāk attiekties pret fiziskajiem ķermeņiem kā fiziskās pieredzes instrumentiem.

Tie stihiāļi, kas paliek, kā pāries?

Viņi paliek ar Zemi, kamēr Zeme ir dzīva... Ne visi elementālie gari paliek trešajā dimensijā, bet tikai stihiju gari. Fiziskā plāna stihiju gari var tikt pārnesti uz citām planētām, lai apgarotu to fizisko planētu stihijas.

Jūs kā cilvēce veicināt viņu pārnešanu no vienas planētas uz citu. Savos Lielajos ķermeņos jūs veicat šo darbu, palīdzot planētai augšupcelties un saglabāt visas apziņas, kuras viņa attīsta uz sevis. Nekas šeit neapzudīs velti, viss vai nu pāriet uz tādu pašu plānu, vai arī Augšupceļas, praktiski nekas netiek atstāts.

Bet kas tagad notiek ar tiem elemetāļiem, kuri aiziet no planētas?

Man nav tumšo un gaišo. Visi viņi ir mani tuvie. Pati apakšējā plūsma aiziet no planētas, vidējā plūsma paliek, bet augstākais plāns augšupceļas.

Bet kurp aiziet?

Lejup, uz speciālu laukumu, kuru Augšupceltie Valdnieki ir sagatavojuši viņiem. Tā ir dzīvība, viņa ir vērtīga, un tai ir jātiek saglabātai. Tas arī ir evolūcijas zars, un, kad jūs iziesiet no duālā stāvokļa un nevienu nenosodīsiet, tad viņu vērtība jums būs tāda pati kā cilvēku vērtība. Viss jums būs vienāds – augstākās pasaules, zemākās pasaules... Jums nebūs tādas dziļas atšķiršanas – kas vērtīgs, kas nē. Viss ir dievišķs, viss kaut kā dēļ ir radīts... Akmeņi ne ar ko nav sliktāki par dzīvniekiem un augiem. Ūdens ne ar ko nav sliktāks par gaisu un uguni. Un vārna ne ar ko nav sliktāka par ērgli. Viss kaut kā dēļ ir vajadzīgs, eksistē nesaraujamā vienotībā, papildinot cits citu, savietojoties, savienojoties citam ar citu... vīrietis ar sievieti, gaiss ar ūdeni, vārna ar ērgli... planēta ar garu...

Jautājums par elementālo būtību nemirstību. Mēs runājam, ka ne visi elemetāļi augšupceļas... Gaisa, ūdens elemetāļi paliek fiziskā plānā. Vispār, viņi ir nemirstīgi vai nē?

Tāpat kā jebkurš gars: gars ir nemirstīgs, bet apvalki mirstīgi. Ja apvalki ir savu nokalpojuši, tad tie sadalās. Gars pāriet nākošajās formās, tieši tāpat izzinot visas elementālās dzīves iespējas. Gaisa elementāļi var būt ūdens elementāļi un otrādi. Tas ir, viņi droši var savā hierarhijā mainīties vietām, lai izzinātu elementālās dzīves dažādas iespējas. Tādā veidā viņi labi attīstās, un tie, kas ir izgājuši visas elementālās iespējas, kļūst par hierarhiem, enerģiju pārvaldniekiem. Un pēc tam viņi iet pa savu pārvaldnieku ceļu, un viņiem parādās jau izvēle. Kad viņi atrodas enerģiju elementāļu līmenī, izvēles viņiem nav, un viņi visu dzīvi pavada kalpošanā – dabai, hierarhiem, Zemei. Kā eņģeļi kalpo cilvēkiem, tā arī stihiāļi kalpo lieliem elementiem.

Ber Elohimi kādu vietu ieņem starp elementāļiem?

Tās ir ļoti lielas būtības, un pēc attīstības viņas var salīdzināt ar cilvēku. Taču līdz Ercenģeļiem viņām ir tālu. Tie ir dabas gari, bet Ercenģeļi ir augsti garīgas Būtības. Elohimi ir augsti gari, taču dabas gari, enerģiju pārvaldnieki.

Jums svarīgi ir noharmonizēt visas enerģijas sevis iekšienē. Tagad, ko jūs darāt šeit, pie jūras? Jūs harmonizējat sevis iekšienē gaisa, ūdens, zemes un uguns enerģijas. Šeit visas enerģijas ir klātesošas, jūras tuvumā visas stihiju enerģijas ir ļoti harmoniskas. Cilvēks šeit sakārtojas – gan fiziski, gan elementāli. Ķermeņa elementāļi šeit iegūst pietiekami daudz enerģiju savai atjaunošanai. Ļoti lietderīgi ir peldēties, tāpēc ka miesiskais ūdens elemetālis piesūcinās ar jūras programmām. Lietderīgi ir arī kāpt kalnos, elpot kalnu gaisu, pieskarties akmeņiem, augiem, atrasties saules enerģijā. Tas ir viens no cilvēka harmonizācijas ceļiem. Tāpēc jūsu pārgājieni uz kalniem palīdz cilvēkam noharmonizēt visus ķermeņus.

Ko gan šī klints jūt?

Pirmkārt viņa jūt, ka viņa ir ļoti veca, ka viņa sabrūk. Mūsu vecie cilvēki baidās no vecuma, un sabrukšana viņiem – tā ir neveselība un nāve. Bet šeit kalnam nav nāves jēdziena, tāpēc viņa konstatē, ka saules, vēja un ūdens iedarbībā viņa sabrūk, taču viņai tas neko nenozīmē. Viņai arvien ir tikpat labi, viņai ir parādījies pat kaut kāds viedums salīdzinājumā ar tiem aspektiem, ar kuriem mēs pagājušo reizi savienojāmies, mierīgums. Cik labi būtu, ja mums rastos tāds mierīgums uz vecuma pusi. Viņai ir absolūti nesvarīgs savs ķermenis, tāpēc ka viņa faktiski jūt sevi jau kā garu, ķermenis ir, taču viņa maz to jūt. Es esmu akmens, kalns, piešķiru dzīvi zālēm, kokiem, putniem, dzīvniekiem, es esmu viņu dzīves bāze, un tas mani iepriecina. Vairāk nekas. Es jau esmu savienojusies ar augstāko aspektu un no turienes raugos uz pasauli.

Viņas apziņa pakāpeniski, ne ar augšupcelšanos, bet pakāpeniski pāriet augstākā aspektā.

Mēs jautājam kalnam par nākotni: kas stāv priekšā?

Priekšā stāv daudz gaismas un it kā mīkstāki ir kļuvuši akmeņi, it kā no māla. Cilvēki ir kļuvuši ugunīgi, ūdens un uguns elementāļi savienojas vienā. Gaiss vairāk līdzinās vakuumam, maz gaisa. Mēs taču zinām, ka mentālajām enerģijām nav vajadzīgi nekādi fiziskie apstākļi, un viņas pārvietojas pa kosmosu bez kuģiem.

Kas stāv priekšā? – mūžība...

Planetārais Logoss stāsta savu vēsturi

(Meditācija uz Augšupcelšanās Krēsla)

24.09.12.

Nesen Zeme izdarīja lielu kvantu lēcienu, un Planetārais Logoss atnāca, lai izstāstītu fragmentu no savas vēstures, kā planēta attīstās caur apziņas kvantu lēcieniem.

Mēs uzzinājām fragmentu no mūsu Universālās Matricas un planētas vēstures attīstības caur Vielu, caur kalniem, caur planētām, un tagad mums jāpapildina šī epizode ar apzināšanos, kas bija galvenais Logosa attīstībā.

Es redzu sevi kā akmens skulptūru, kā būtni, kura atgādina cilvēku, bet tikai šī būtne ir kalna veidā. Viņas apziņas uztveršanai mēs varam viņu iztēloties kalnu masīva vai klints veidā. Tā attīstības sākuma periodā Logoss izzināja matēriju un caur sevi Vielu. Viņš uztvēra un attīstīja saprātu caur tām sākotnējām minerālās pasaules būtnēm, kuru apziņa šajā etapā bija ļoti primitīva, tie bija kalni, un viņu apzināšanās un apziņas attīstība ritēja ļoti lēni, minerālās pasaules attīstības līmenī un tempā.

Un patiešām, līdz šim laikam mēs uzskatām, ka līdz cilvēka attīstībai viss uz planētas bija neapzināts un nesaprātīgs. Un minerālās pasaules attīstības sākuma periodā smalkajā plānā planēta bija bez saprātīgām būtnēm.

Planetārais Logoss un viņa apziņa – tā ir planētas visu saprātu summa. Logosa attīstības mūsu vēsturiskajā intervālā viņa apzināšanās un attīstība ir fiziskās, astrālās un mentālās daļu, mītošu uz planētas, summa. Sanats Kumara vienmēr ir pasvītrojis, ka planētas mentālais plāns – tas ir cilvēces saprāts.

Un tā, planētas attīstības sākuma periodā, kad bija radīta un attīstījās tikai minerālā viela (smalkajā plānā) kā sākotnējā bāze planētas attīstībai, izrādās, jau bija apzinošās būtības, kuras, kaut arī sastāvēja no minerālās vielas, taču viņas raudzījās uz pasauli, un caur viņām planetārais gars jau sāka apgūt matēriju. Bez šiem akmens milžiem, kuri atgādināja kalnus, iespējams, uz planētas neviena nebija. Taču tās bija sevi apzinošās būtnes, kuras evolucionēja, un viņu uzdevums bija vienkārši BŪT, apzināties matēriju, iemācīties atšķirt pasauli, strādāt ar matēriju. Pašus pirmos apziņas uzzibsnījumus mēs iztaisījām, lūk, šajās būtnēs, sastāvošās no minerālās pasaules smalkmateriāla vielas, kura bija noformēta, un tajā bija ienests gars. Šajās būtnēs nebija dvēseles un vidējo fragmentu, kurus mēs saucam par jūtām un emocijām, domām. Šeit bija tikai gars vielas apziņas veidā un materiālais ķermenis.

Mēs zinām, ka minerālā pasaule – tā ir ļoti lēna apziņa, akmens apziņa. Kādi bija šo būtņu uzdevumi? Viens no šo būtņu uzdevumiem bija – dzemdināt vēlēšanos. Viņām nebija ne vajadzību, ne vēlēšanos, ne jūtu, ne trūkuma, viņas bija pašpietiekamas. Viņu uzdevums bija vienkārši eksistēt un uztvert. Un, kad būtnei radās vēlēšanās paskatīties – bet kas tur ir, aiz horizonta? – tas bija pirmais gara sasniegums matērijas sfērā. Būtnei sagribējās pabīdīt sevi un izzināt kaut ko, ko viņa nezināja. Gars ļoti ielīksmojās par to, kas bija noticis. Šo būtņu uzdevums bija izpildīts, un viņas varēja iziet no planētas, augšupcelties atpakaļ garā.

Tas bija apziņas attīstības ceļš caur Matricas trešo staru, caur Vielas ceļu. Ar to beidzas Logosa un minerālās pasaules attīstības pirmā pakāpe. Nākošie laikmeti – augi, dzīvnieki un cilvēks ir bioloģiskās pasaules, šūnas pasaules un planētas garu elementālās pasaules attīstības laikmeti. Mēs zinām, ka šūnām līdz pat šai dienai ir otrās dimensijas elementālā apziņa. Un šīs elementālās apziņas ir klātesošas cilvēkā. Iespējams, minerālās pasaules apziņa arī ir cilvēka apziņas sastāvdaļa, citādi viņa neieslēgtos mums kalnos.

Ja paceļas no tiem senajiem laikiem uz mūsu laikmetu, tad skaidri ir izsekojuma planētas apziņas attīstības vēsture. Logoss tagad apzinās pasauli un matēriju, realitātes un saprātu caur cilvēkiem. Tas ir, viņš ir to planētas būtņu saprātu kopums, kuras ir attīstītākas par visiem. Bija minerālais Logoss, pēc tam augu, dzīvnieku, un tagad tā ir cilvēce. Logoss attīstās kopā ar planētu un dzīvajām, sevi apzinošajām būtnēm, uz viņas.

Un, kad mēs augšupcelsiemies, mēs augšupcelsim ar sevi arī Planētāro Logosu. Viņam būs cits saprāts, cita apziņa, cits ķermenis, jo Logoss ir nesaraujami saistīts ar to, kas notiek uz planētas visos plānos. Un viņa saprāts – tā ir visu būtņu, kuras atrodas uz planētas, summa.

Logosa misija ir attīstīt planetāro saprātu. Logoss ne tikai saglabā dvēseles liesmu – trīslapu liesmu, bet arī attīsta planetāro saprātu kopā ar visiem cilvēkiem un elementālajām un astrālajām būtībām.

Tagad mēs ieejam savā Planetārā Logosa apziņas aspektā. Mēs iztēlojamies, ka virzāmies augšup pa sutratmu un ieejam viņa apziņā, lai visi vienlaicīgi sajustu visus viņa līmeņus. Iztēlojieties, ka jūsu milzīgā sfēriskā ķermeņa centrā ir planēta, bet jūs esat tā apvalks. Ar Radītāja apziņu ir piesātināta visa lode, jūs cauraužat šo lodi. Katrai planētas daļiņai, katrai būtnei ir sākotnējā apziņa, viņai Radītāja dotai. Lodes apvalks – tas ir tas, ko ir sastrādājušas saprāta jomā visas planētas būtnes. Mēs nokoncentrēsimies uz saprāta attīstību.

Ko mēs tagad varam apzināties? Es redzu, ka Planetārais Logoss kaut kā īpaši mirdz, tāpēc ka agrāk, kad mēs strādājām ar planētu, tādās mirdzēšanas – kā ziemeļblāzma – nebija. Es visa mirdzu, un enerģijas manis iekšienē pārtek. Mums vajag apzināties, kādā attīstības stadijā tagad ir pārgājis Logoss pēc izvērsuma? Man liekas, ka es atrodos augstākajā astrālā, tik daudz šeit ir gaismas. Un es redzu, ka ap mani kā Logosu ir izveidojies vēl viens slānis. Es ar sevi apkampju planetāro telpu, un mani vēl kāds apkampj. Vēl viens apziņas slānis ir izveidojies – augstāk par mani. Es ieeju šajā apziņā... Ļoti grūti ir apzināties, kāda viņa ir...

– Tā ir Kristus apziņa... Ļoti daudz mīlestības nāk...

Nē, Kristus apziņas Režģis ir Logosa iekšienē. Bet šeit ir nevis Režģis, bet milzīga biezuma telpa, praktiski tāda pati, kā no Logosa līdz planētai, mazlietiņ mazāka pēc biezuma, milzīga mirdzoša nākošā aspekta telpa. Droši vien tas arī ir Logoss? Varbūt tas ir Saules Logoss, kas tā ir atnācis uz mūsu realitāti, ar tādu savu fragmentu? Mēs divas reizes esam palielinājušies pēc apjoma uz tās mirdzošās daļas rēķina, kura ir augstāk par mani kā Planetāro Logosu, virs manis...

Pastāstiet mums, Skolotāji, kas tas ir? Mēs visu ieraudzījām, taču es nesaprotu. Varbūt tas ir Sanats Kumara, kurš atkal ir atnācis uz planētu? Nē... Es ieeju Saules Logosā un pamēģināšu ar šo apziņu apzināties, kas notiek ar planētu.

Planetārā Logosa lielā transformācija ir notikusi. Viņš ir pacēlies uz savas apziņas nākošo pakāpi.

Tā ir viņa jaunā daļa, kuru Viņš vēl nav apzinājies, nav caururbis ar savu apziņu...

Tas ir viņa jaunais aspekts, kurā viņam ir jāieiet tagad...

Tas ir viņa jaunais ķermenis, kuru viņš jau ir adaptējis, ar augstākām vibrācijām...

Tas ir planetārā Logosa saules ķermenis.

Planēta gatavojas kļūt par zvaigzni, un tā ir viņas pirmā uzkāpšana zvaigžņu telpā, tādā, kā, piemēram, saule. Jūs nedomājiet, ka viņa tieši pēc 10 gadiem būs zvaigzne, nē, protams. Tā ir Planetārā Logosa iesvētīšana.

Kādā interesantā brīdī mēs dzīvojam! Mēs visam varam izsekot! Un mums palīdz to izdarīt. Ko vēl var saprast?

Skaties un domā!

Es kā Saules Logoss esmu pastiepis divus starus-rokas un blīvēju telpu apkārt planētai, it kā mīcu rokās rausi. Ir aktivizējies jauns planetārais slānis, viņš ir piesūcinājies ar Saules enerģijām, un tālāk Saules Logoss to ietin autiņos, sablīvē, piesedz, lai visas enerģijas paliktu Zemei.

Papildus milzīgs slānis tika aktivizēts apkārt Zemei. Šī enerģijas mirdz, un tās ir ar ļoti augstām vibrācijām...

Beidzot sapratu! Katrs no mums aug, un mēs tad arī esam Planetārais Logoss. Tā ir mūsu ar jums izaugsme! Tās ir tās enerģijas – lemūriešu un augstāk, kuras ir atnākušas uz planētu, un mums ar jums ar savu apziņu tās ir jāapzinās, jāieaug tajās. Mums kā planētas pirmrindas apziņai tas ir jāapgūst, un tad Logoss caur mums izaugs. Lūk, tagad viss ir nostājies savās vietās – ir loģiski saprotams, kas ir noticis un kā noticis... un kāpēc mēs sākām ar minerālo pasauli.

Mēs esam sapratuši, ka katru reizi planētas augstā apziņa virza Planetāro Logosu, tā tad arī faktiski ir viņa apziņa. Tagad mēs ar jums stāvam uz Logosa apziņas pirmrindas robežām, virzām viņu uz nākošo realitāti, šī realitāte jau ir aktivizēta, tā apkārt planētai ir, mēs ieaugam tajā ar saviem Lielajiem ķermeņiem – virzām planētāro evolūciju uz priekšu.

Mēs pateicamies visiem Valdniekiem, kas mums šodien palīdzēja!

Dzīvība nav iespējama bez Vēlēšanās dzīvot un pilnveidoties. VĒLĒŠANĀS – tas ir filozofisks jēdziens. Tas ir tas, kas dzemdina Dzīvību un spiež iziet soli pa solim, kļūdu pēc kļūdas, visus Esamības pakāpienus un nelokāmi celties uz pilnību. Tas ir ģenerators un katalizators, tas ir pirmatnējais matērijas stāvoklis, domas pārvadīšana stāvoklī. Vēlēšanās ir primāra, griba ir sekundāra. Sākumā vajag vēlēties, pēc tam izpaust gribu.

Pievienots 28.09.2012

http://sanatkumara.ru/stati/bolshoy-utrish-otkrivaet-sekreti-istorii-planeti

Tulkoja Jānis Oppe