Fināla jūdzes

No SOLĀRAS prognozes OKTOBRIM 2012

 

FINĀLA JŪDZES

 

http://www.nvisible.com/

No angļu/krievu valodas tulkoja Maija Čepule …

 

Oktobris ir spēcīgs MUA mēnesis, kurā daudzas lietas ievērojami pavirzīsies uz priekšu. Kaut arī mēs būsim super aizņemti visu mēnesi, taču intensitātes līmenis nebūs tik mežonīgs, kāds tas bija aizvadīto dažu mēnešu laikā.

 

Oktobris nesīs mums varenu Ho’o Pono Pono uzliesmojumu. Daudzi no mums būs spiesti Darīt Lietas KĀRTĪGI/ PAREIZI – līmeni pēc līmeņa. Par cik mēs visi arvien vairāk apdzīvojam mūsu vienmēr paplašinošos Jauno Ainavu – mēs beidzot esam gatavi ATLAIST jebkādus zemapziņas motīvus, emocionālos kruķus, ierobežojošos uzskatus, kabatās noslēptās bailes, Sevis neatzīšanu/sabotāžu, un vecos lietu kārtošanas paņēmienus.

 

Tagad mēs esam iesviesti varenā straumē, kura neatlaidīgi stumj, grūž, un piespiež mūs tuvināties mūsu vecā ceļa Finiša Līnijai. Mēs ne vien nevaram izrāpties no šī straujā ūdens – mēs arī negribam. Peldēšana šinī spēcīgajā straumē ir ideāli piemērota mums tieši tagad. Un mēs zinām, ka mums patiešām ir jāpabeidz šis fināla sprints – pirms vēl pienākušas mirstošās, uz dualitāti bāzētās realitātes beigas.

 

Šinī laikā katra lieta paliek daudz reālāka, vai katrā ziņā – mūsu skats uz lietām kļūst arvien reālāks. Te ir kaut kas no neapvaldāmas intensitātes, triecoties gar klintīm mūsu Fināla Jūdžu straujajā straumē, taču tas ir tas, kas mums vajadzīgs. Tas noskrāpē veco paradumu slāņus, novecojušos uzskatus, un cīniņu un asaru gadus. Ilūziju gliemežvāki, kas ilgi bija inkrustējuši mūsu Būtību, pazaudē savu varu pār mums, un lēnām atbirst.

 

Daudzi mūsu dzīves elementi sajūtas kā ultra reāli un sirreāli tanī pat laikā. Tas var notikt tādēļ, ka mēs tagad saskaņojam savu Būtību ar milzīgi paplašinošos ainavu. Šis reālā un sirreālā sajaukums pasargā mūs no pazaudēšanās daudzajās lietās, kas notiek mums visapkārt. Neatliekamas situācijas, kuras prasa mūsu nedalītu uzmanību, parādās mūsu dzīvē tā – ka mēs domājam, ka tas ir pats ļaunākais, un pašā nepiemērotākajā brīdī, ko vien varētu iedomāties. Tomēr – tās ir IESPĒJAS, kuras mums visvairāk nepieciešamas tieši tagad. Tās nevar būt vēl perfektākas.

 

Ir spēcīga sajūta, ka lietas, kuras jau ilgi bija iestrēgušas – beigu beigās izkustās pieaugošajā MUA vilnī, kurš tagad izpaužas pilnā fiziskā manifestācijā. Tik pat labi tie varētu būt elementi, kuri patiešām bija iestrēguši, vai arī elementi, kurus mēs vienkārši izjutām kā iestrēgušus. Tam patiesībā nav nozīmes, jo iestrēguma sajūta negaidot ir pazudusi. Ierūsējušais ritenis, kas bija iesaldēts savās vecajās pozīcijās, negaidot ir ieeļļots, un tagad griežas viegli; zobrati, kas bija aizķērušies pie kādas obstrukcijas, tagad brīvi kustās sev pienācīgā veidā.

 

Oktobris ir padziļināšanās mēnesis, kurš prasa no mums – būt super godīgiem un īstiem – ikvienā lietā, ko mēs darām. Tas prasa, lai mēs nepārtraukti sabalansējam sevi, un saglabājam līdzsvara sajūtu ikkatru brīd’ – neatkarīgi no tā, kas notiek mums visapkārt. Pa laikam mēs varam sajusties kā akrobāti uz bīstami vibrējošas virves, kuri uzmanīgi liek vienu pēdu pie otras, kamēr apelsīni, komētas, ziedi, sprāgstošas bumbas un ziloņi metas mums virsū, lai mēs ar tiem žonglētu savā ceļā.

 

Pasaules un nacionālā mēroga notikumos ir daudz kas no teātrim un kino līdzīgām sirreālām kvalitātēm. Tagad mēs tajos varam ieraudzīt izmisīgus centienus saglābt ilūziju, lai nostādītu cilvēkus vienu pret otru, un noturētu tos pieāķētus dualitātei. Tanī pat laikā garās, ar negatīvo enerģiju aizzīmogotās kabatas kļūst cauras. Tie visi ir brūkošās realitātes sistēmas Pēdējo Dienu simptomi. Viņiem tagad ir jāizceļas, jo tādā veidā viņi var tikt aizvākti no planetārās matricas.

 

Vēl viens nozīmīgs moments ir – atlaist un ļaut aiziet mūsu līdzšinējai vēsturei. Šī vecā vēsture ir ierakstīta un glabājas mūsu fiziskajos, mentālajos un emocionālajos ķermeņos. Daži no mums piedzīvo iekšēju konfliktu starp mūsu veco vēsturi, un pilnīgi jauno, kas tikko tik sāksies. Tas notiek tādēļ, ka mūsu vecajai vēsturei jābūt izdzēstai, pirms vēl mūsu jaunā vēsture tiek uzrakstīta.

 

Ja mums vēl joprojām ir pieķeršanās mūsu vecajām lomām un mūsu vecajai vēsturei, un mēs vēl joprojām svārstāmies par to, vai ļaut tām aiziet – mēs nevaram sākt mūsu jauno vēsturi. Mūsu jaunā vēsture – ir daļa no mūsu bezgalīgā Nebeidzamā Stāsta, un pārstāv daudz plašākus Patiesuma mērogus, nekā mūsu vecā vēsture. Tā gaida mūs, lai mēs to sākam rakstīt. Viss, ko mums tagad jādara – jāķeras pie spalvas ...