Iekšpuse

Grupa Metasintēze. 17.10.2012.

http://www.metasintez.ru/material_gryppa…

No krievu valodas tulkoja Sandra Šņoriņa

 

Puse oktobra jau ir pagājusi un ir izgaismojusies šī mēneša iekšpuse/kreisāpuse (изнанка), kas ir cieši saistīta ar „virspusi/ārpusi” («лицевой» стороной), taču vienlaicīgi atspoguļo citus procesus, kas notiek ar tiem, kuri pagaidām pretojas evolūcijas plūsmas tecējumam.

 

Tiem, kuri peld pa straumi, oktobris dāvā daudzas lieliskas iespējas nostiprināties savā ceļā, iegūt iekšējo brīvību no savu laiku nokalpojušiem stereotipiem un graujošām emocionālajām reakcijām, iegūt harmoniju visās esības sfērās. Pa straumi peldošie paplašina sevis patieso izpausmes sfēras caur individuālās apziņas paplašināšanu un saplūšanu ar cilvēces un tālāk – ar visas planētas apziņu. Viņi jau ir apzinājušies, kas viņi ir, un tagad sāk gatavoties patiesā potenciāla īstenošanai. Viņi smalki jūt notiekošo, līdzsvarojot aktivitāti ar bezdarbību, ieklausoties savas Dvēseles iekšējā kamertonī, kura saskaņojas ar jaunā piedzimšanas Dievišķo plānu. Lielāko daļu laika viņi atrodas ŠEIT un TAGAD stāvoklī, iejūtīgi reaģējot uz notiekošo pārmaiņu izaicinājumiem. Viņu dzīvēs ir daudz prieka tā iemesla dēļ, ka viņi beidzot ir atraduši savu vietu Lielākā Realitātē un ir gatavi spēlēt viņiem paredzētās lomas – ar sajūtu, humoru un atdevi. Visas pārējās spēles ir bijušas tikai sagatavošanās šai Lielajai Spēlei. Viņi iegūst vajadzīgo meistarību, kas pastāvīgi tiek noslīpēta bezgalīgā virknē izdzīvojamo situāciju. Viņi pārvalda daudzas tehnikas un metodes, taču saprot, ka lieta jau nav metodēs, bet gan pastāvīgā saiknē ar Dvēseli un Garu caur mīlošu un piedodošu sirdi. Patiesie meistari ir apguvuši tehniku šūnu līmenī, viņu zemapziņa ir attīrīta un harmoniski saskaņota ar apziņu, kas ļauj iziet Virsapziņas līmeņos.

 

Tomēr lielākā daļa ejošo vēl joprojām pretojas Dzīves plūsmai/straumei. Oktobra enerģija burtiski izgriež viņus ar iekšpusi uz āru, pieprasot atbilst citādam, daudz augstākam apziņas līmenim. Šie pretojošies jau ir ierauti pārmaiņu plūsmā/straumē, taču vēl joprojām turpina pieķerties savām ilūzijām, cenšoties saglabāt uzkrāto. Viņu Ego ar visiem spēkiem mēģina noturēt pozīcijas, cenšoties pārliecināt par to, ka uzkrātā pieredze – lūk, tā ir patiesā vērtība, kas ir jāglabā par katru cenu, tāpat kā personīgo individualitāti. Ego tiecas pierādīt, ka augstākajās sfērās nav individualitātes un, ka šajās sfērās personība tiek iznīcināta. Vienotība, pēc Ego domām, paredz atteikšanos no savām individuālajām iezīmēm, izšķīšanu kopējā laukā un pārvēršanos par bezkrāsainu būtni, par „skrūvīti” vienotā mehānismā.

 

Bailes zaudēt „savu seju” bremzē procesus un nostiprina atsevišķi stāvošas personības pozīcijas, kura pretojas saplūšanai ar visiem pārējiem, nesaprotot, ka patiesa vienotība paredz ne tik daudz vienotību un saplūšanu ar visiem, bet drīzāk precīzu savas pozīcijas apzināšanos daudzos līmeņos. Vienotu plānu krustojušos mijiedarbību tīklā/režģī. Šie ļaudis bieži ir gatavi grupu mijiedarbībai, kur viņi jūt domubiedru atbalstu, taču pretojas tam, lai apzinātos sevis pašu vietu, kas viņiem ir jāieņem. Viņi aizraujas ar interesantiem projektiem, piedalās spēka vietu atklāšanā, grupu meditācijās, sūta gaismu Zemei un cilvēcei, tādējādi uzturot sevis pašu nozīmību. Viņi ļoti vēlas uzzināt savu misiju, pieņemot, ka viņu misija – ir planetāra vai pat galaktiska mēroga (kas, protams, ka tā arī var būt), taču [viņi] nesaprot, ka misija atklājas tikai tiem, kuri ir gatavi uzņemties atbildību, vispirms paši par savām lietām, domām, emocijām, kuri ir gatavi katru dienu izpaust šo atbildību vismazākajā mērogā (jo tā ir nepieciešama apmācības daļa) – ģimenē, darbā, attiecībās ar citiem cilvēkiem. Atbildība iet roku rokā ar savas lomas izpratni Lielajā Pārmaiņu Lugā, jo no tā, kā ikviens no mums spēlēs savu lomu, ir atkarīga mūsu nākotne.

 

Tie, kuri pagaidām nav tikuši skaidrībā un nav gatavi ieņemt savu patieso vietu, izjūt/piedzīvo vienu no visiem kopīgajām problēmām – Dzīvot Sirdī. Sirds nosaka apzināšanās un izdzīvošanas dziļumu. Jo tālāk mēs virzāmies, jo dziļāk un pilnīgāk mūsu sirds piedalās visos procesos.

Dzīvot Sirdī – tas nozīmē nevis dzīvot ar emocijām, bet gan ar patiesām jūtām, kuru uzskaitīšana ir nodeldēta līdz pēdējam: ar Mīlestību, Žēlsirdību, Līdzcietību, Piedošanu, Pateicību …

Pajautājiet jebkuram, vai viņam ir atvērta sirds, un gandrīz pilnīgi noteikti šis jebkurš jums pateiks, ka – jā, jo viņš labi izturas pret apkārtējiem, Zemi un visu PasaulsĒku, nenodara nevienam neko ļaunu, sūta savas sirds gaismu visiem, kam tas ir nepieciešams.

 

Zeme uzņem aizvien smalkākas vibrācijas, kuras visu laiku liek mums pārskatīt to, ko mēs esam sasnieguši. Mīlestība, kuru mēs izjutām vakar, var būt nepietiekama šodien. Abstraktā (attiecībā uz visiem) un konkrētā līdzcietība (attiecībā uz konkrētu cilvēku) arī maina savu būtību, iekļaujot sevī vairāk gudrības un beznosacījumu mīlestības, un kļūst novirzīta/mērķēta uz praktisku rezultātu – līdzcietībai, kā jebkuram pļaujas laukam, ir jānes augļus apgūto mācību veidā.

 

Visu šo augsto jūtu izdzīvošana ir lieliska pati par sevi. Taču paplašinošamies/izvērsošamies pārmaiņu plāns pieprasa no mums prasmi pielietot to visu dzīvē (nesadalot dzīvi – garīgajā un negarīgajā). Un šeit nepalīdzēs nekādas mācību grāmatas, metodes vai tehnikas. Tikai šo lielo jūtu izdzīvošana praksē (dzīves situācijās) var sniegt jums atbildi – vai jūs patiesi izjūtat un īstenojat Mīlestību, žēlsirdību, u.tml. vai tikai domājat, ka jūs to izjūtat.

 

Pašreizējais brīdis ir sarežģīts tādā ziņā, ka spēj radīt visizsmalcinātākās ilūzijas, kas balstītas ne vairs uz pretpoliem (piemēram, labais un sliktais), bet gan uz visaugstākajām jūtām un centieniem. Tā, piemēram, mūsu iedzimtā tiekšanās pēc Dieva var pārvērsties ilūzijā, ka mēs jau esam sasnieguši Viņa mājokļus, jau izjūtam Viņa enerģijas un saņemam Viņa gudrības vārdus, kas domāti tieši mums.

 

Dieva iepazīšanu – kā visaugstāko cilvēka apziņas mērķi – nevajag sajaukt ar atrašanās daudz augstākās dimensijās empīrisko pieredzi pēc pāris (vai vairāk) nodarbību un prakses gadiem. Šī ilūzija jums var dārgi maksāt. Pirmkārt, jūs nokļūstat ne pārāk augstas kārtas astrālo būtņu gūstā, bet otrkārt – apturat savu attīstību. Jo, kurp gan ir iespējams attīstīties pēc tam, kad jūs esiet uzsākuši dialogu ar Visa Esošā Radītāju?

 

Ir vēl viens smalks moments, kas saistīts ar piedošanu. Aizvērta Sirds (t.i. – tāda, kas darbojas trešās un pat ceturtās dimensiju frekvencēs) nozīmē, ka jūs vada jūs pašu individuālais ego (prāts). Ego ceturtajā dimensijā darbojas daudz smalkāk, tas nodrošina jums piekļūšanu mentālā plāna informācijai un, no šī viedokļa raugoties, jums šķiet, ka jums ir atvērta piekļuve „vislielākajam svētumam”.

Ja jūs esiet noskaņojušies/mērķējat uz informācijas saņemšanu un uzskatāt, ka tieši informācijas saņemšana raksturo jūs kā garīgu attīstītu cilvēku, jūs, maigi sakot, maldāties. Cilvēces pieredze liecina, ka cilvēki, saņemot „vismodernāko/visattīstītāko” informāciju, izmantojot to ne vienmēr vispārējam labumam, bet drīzāk gan sevis pašu paaugstināšanai, manipulēšanai ar citiem cilvēkiem un sava personīgā spēka egregora radīšanu. Informācija, kuru jūs neesiet izdzīvojuši ar sirdi, neesiet iesvētījuši ar jūsu jūtām, neesiet apzinājušies ar savu Saprātu (nevis prātu) un neesiet pielietojuši dzīves situācijās, nevar kļūt par jūsu patieso pieredzi un zināšanām, kuras jūs esiet gatavi atstāt un tām sekot.

 

Piedošana vienmēr tiek izdzīvota ar Sirdi. Piedošanas patiesums ir atkarīgs no sirds atvērtības pakāpes. Piedošana ir noslēpums. Jo tā ir tik vienkārša un vienlaicīgi spēcīga un visaptveroša, ka prāts atsakās to pieņemt. Sirds vienmēr mūs ved pa visvienkāršāko un iedarbīgāko ceļu. Piedošanas būtība ir tajā, lai atlaistu/piedotu „saviem parādniekiem” un palūgtu pārējos rīkoties tāpat.

 

Enerģiju valodā tas nozīmē sekojošo: visas jūsu darbības, kas nav balstītas uz mīlestību, t.i. īstenotas/veiktas daudz zemākās vibrācijās, uzurpē dievišķo enerģiju, sasien to ciešā mezglā, kas aprij gaismu. Jūsu enerģētiskie ķermeņi ir pārpildīti ar blokiem/bloķējumiem. Ar šādu rīcību (domām, emocijām) jūs izkropļojat dievišķo realitāti, sagrābjot enerģiju, kas paredzēta visiem, savā personīgajā lietošanā. Jūs radāt „parādus”, t.i. – važas, kas jūs piekaļ jūsu parādniekiem. Šīs važas – ir jūsu radītas (jūsu prāta radītas), kas aprij gaismu tā vietā, lai to atdotu/dotu tālāk. Kristus aicinājums eonu arhontiem* - „atdodiet uzkrāto Gaismu Tēvam” – patiesībā ir aicinājums piedot un atlaist uzurpēto gaismu.

 

*Arhonti (sengr. ἄρχων, archōn, dsk. ἄρχοντες, archontes - "valdītājs", no ἄρχω, archō - "valdīt" - augstākās amatpersonas daudzās sengrieķu polisās. Atēnās sākotnēji arhonta amats un statuss bija mantojams…

Agrīnās kristietības tekstos arhonti ir augstākie gari. Pareizticīgās Baznīcas tradīcijā arhonti ir galvenie dēmoni, Sātana tuvākie līdzgaitnieki. Gnosticisma skatījumā arhonti ir Demiurga tuvākie enģeļi, materiālās pasaules un tās likumu radītāji.

 

Mūsu zemākais prāts vienmēr atradīs mums attaisnojumu. Un patiešām, par ko gan lūgt piedošanu – mēs ne-esam nonāvējuši, ne-esam laupījuši, ne-esam iekārojuši … Tie, kuri dzīvo sirdī, saprot, ka bez šiem „ne” ir vēl ļoti daudzas citas šo „ne” nianses: ne-pietiekami mīlējuši; ne-līdz galam piedevuši, ne-pabeiguši, ne-pateikuši …

Citiem vārdiem sakot, neesam attaisnojuši sevis pašu pilnību, esam saduļķojuši tīrību/skaidrību, kuru mums ir dāvājusi Dievišķā dzirksts, pavisam nedaudz neesam aizsniegušies līdz tam patiesības līmenim, ko esam solījuši saglabāt. Ikviens no mums kaut ko nav izdarījis līdz galam, nav sasniedzis/aizsniedzies līdz pilnībai, ir pazeminājis Gaismas frekvenci, nav pateicis īstos vārdus, nav izpaudis vajadzīgās jūtas ... tikai mazliet/pavisam nedaudz, - taču no šādiem mazliet/pavisam nedaudz ar veidojas jūsu dzīve, kas ved mūs mazliet/pavisam nedaudz pa nepareizo ceļu.

 

Tagad mums atveras zemapziņas un pat bezapziņas glabātuves, ar kuras mums ir jāapgūst, jāattīra un jāapgaismo, un - bez dziļas un patiesas piedošanas mēs nespēsim ieiet šajās telpās, lai tās pārveidotu par tīru gaismu. Un šeit jums būs vajadzīgs jūsu personīgais godīgums un drosme, lai ne tikai atzītu tā visa esamību, par ko ir jālūdz piedošana, bet arī, lai izdarītu to ar patiesu nožēlu un vēlmi „pārveidot Gaismu un atgriezt to atpakaļ Tēvam”.

 

Dzīves plūsma kļūst plašāka un spēcīgāka, ievelkot mūs visus transformācijās, kuras mēs vienmēr sirdī esam vēlējušies, bet no kurām ar prātu – baidījušies. Dzīvot pārmaiņu laikā – ir sarežģīts uzdevums. Taču mēs ar jums zinājām, uz ko esam parakstījušies … Un mēs taču nekad neesam apšaubījuši eksperimenta veiksmīgu noslēgumu – beigu galā mēs esam to radījuši un dvēseles dziļumos zinām, ko darīt. Un neuzdosim krieviem tik pierasto jautājumu – kurš vainīgs?

 

Tatjana Zolotuhina

2012.gada 17.oktobrī