Maigums un skumjas

Aivas Kanepones intervija ar Pēteri Kļavu „Ieva” 2012.g. Nr. 25

 

Kāds, jūsuprāt, ir šis laiks?

Tāds zemestrīču laiks - gan pārnestā nozīmē, gan tādā, ka zeme tie­šām trīc, turklāt arī vietās, kur agrāk nav trīcējusi. Notiek tiešām lielas pār­maiņas, pat globālas, ne tikai politikā un ekonomikā. Sakustējušies ir dabas spēki. Es runāju par Zemes kodolu un Saules sistēmu, un tas vistiešākajā vei­dā ietekmē arī Latvijas telpu. Labi, ja mēs pārmaiņas jūtam apzināti un spē­jam ar tām sadarboties, bet tas izdodas vien nedaudziem. Pārsvarā mēs esam šīs stihijas varā. Nesaprotam, kas no­tiek, un paši sevi neizprotam.

Šo laiku neveidojam mēs, cilvēki.

Bet, vienalga, tas ir uz labu. Tikai tiem, kam ir dots, tiek dots vēl vairāk, un tiem, kam nav, tiek atņemts vēl vairāk. Tāpēc tik svarīgi izsmalcināt sevi, vei­dot jutību pret pasauli, pret cilvēkiem, pret sevi. Tagad punus pierē var dabūt ātrāk. Dabas likums - ko sēsi, to pļausi - strādā zibenīgi. Mēs neesam mācīti ne­nodarīt otram pāri, nesamīt skudru. Tās smalkās attiecības starp cilvēkiem, kad tu visu pasauli sajūti un domā, ko tu tās labā izdarīsi.

Un ko šis laiks nozīmē sievietei?

Sieviete ir prasīgāka pret pasauli, pret sevi, pret vīriešiem. Tā iedvesma, ko vīrietis saņem no sievietes, veido pa­sauli. Ja pasaulē būtu tikai vīrieši, tā būtu primitīva un vairāk atslābusi. Sieviete piešķir telpai satricinājumu. Bet Latvijā sievietēm ir grūti, jo viņu ir daudz un viņas ir skaistas, taču izvē­le maza. Tas rada degradāciju, jo sievie­te nevar atrast to vīrieti, ar kuru justos tā, kā gribētu.

Man šķiet, jebkurai sievietei jākļūst par dievieti. Ja viņa to nevēlas, tas nozīmē, ka ir apstājusies savā evolūcijā. Bet kļūt par dievieti nenozīmē spoguļa priek­šā tīksmināties, cik esi skaista. Sieviete pēc būtības nav sabiedrības un ekono­mikas figūra, bet transcendentāla - pāri prātam stāvoša - klātbūtne. Būtībā tas ir maigums. Miers un maigums.

Vienīgi sievietes maigums un mīlestī­ba var atspēkot, kāpēc kosmoss vispār ir radies. Pārējais pasaulē ir diezgan rupjš un vulgārs, neapzināts un nedzīvs. Ir vajadzīgs maigums un vēlreiz mai­gums. Bet vīrietis nesniedz to.

Sievietei šķiet, ka viņas maigums ne­tiek novērtēts. Daļēji tā ir. Bet vai mēs novērtējam ziedus? Tāpēc vajadzīgs tas upuris, kad tu kaut ko dari pirmā. Kā Francijā saka: viens bučo, viens sniedz vaidziņu. Kurš būs tas, kas bučos?

Alkatība, kas valda pasaules telpā, ir šīs garīgās neapzināšanās sekas.

Vai tādēļ, ka trūkst maiguma?

Kad trūkst maiguma, nāk alkatība. Cilvēks savu dzīvi grib piepildīt ārēji, jo iekšēji ir iztukšots.

Kāpēc Latvijā sievietēm rokās ir sunīši? Jo viņas nav samīlētas. Tās ir neapzinā­tas ilgas kādam piespiesties, samīļoties. Pati galvenā vērtība ir attiecības un iz­pratne par to, kā notiek dzīve. Tajā mūsu aprobežotības muciņā, kurā dzī­vojam, jāizsit jauns caurumiņš, varbūt pat daudzi, lai gaisma kā duša nāk iek­šā. Mums vajadzīga gaismas duša. Reizēm dzīve no mums kā no grīdas lu­patas izgriež kādu atziņu, kad piedzī­vojam sāpes, ciešanas, zaudējumus. Sievietes bieži sāk attīstīties, kad viņas pamet vīrs. Bet sāpe nav vērtība. Esmu redzējis tik daudz sāpju un ciešanu un nemanu, ka tas būtu nācis par labu tā cilvēka attīstībai un laimei. Tieši otrādi, cilvēks aiznaglo pat to vienīgo gaismas caurumiņu, kas bija, jo ir aizvainots. Vērtība ir sevis apzināšanās, sava dato­ra apdeitošana. Vai nu tu pārdzīvo, ka visi vīrieši ir slikti un Latvija slikta, vai arī uzņem jauno un modernās zināša­nas par to, kā dzīve notiek!

Aklais aklam ceļu nerāda. Satiekas di­vas dzīves aizvainotas sievietes, dzer ka­fiju un sevi žēlo. Mēs nevaram kļūt lai­mīgāki, ja visu laiku apvainojamies, meklējam vainu un esam dusmīgi.

Ar dziedāšanu latviešiem viss kārtībā, ar sievietes skaistumu arī. Bet trūkst vīrišķīguma, vīrišķīgās atbildības uzņem­šanās. Tā informatīvi intelektuālā apdeitošanās pašlaik vajadzīga Latvijas vīriešiem. Sievietes dara visu ko, bet vīriešiem zeme joprojām ir plakana. Latvijas vīrietim vajag apzagt Bērnu slimnīcu, kuru viņš ceļ. Tas ir Latvijas vīrieša dosjē - viņš ir apzadzis savus bērnus. Protams, ne jau visi.

Un jūs? Jūs pats arī esat Latvijas vīrietis.

Nē. Es neesmu Latvijas vīrietis. Es kā dvēsele atrodos šajā ķermenī šajā Latvijas telpā. Tā ir mana laime, ka es neidentificēju sevi ar kādu bioloģiski sociālu struktūru šajā telpā.

Attīstība sākas, kad tu vairs nestaigā pastaliņās gar Brīvības pieminekli un netēlo latvieti, bet kļūsti par latviešu in­telektu ar kosmisko dvēseli.

Un ko tad iesākt? Kur ir atslēga?

Izglītība, izglītība, izglītība. Tās Latvijas dievietes, gaismu nesošās sievietes, ar savu izglītību, projektiem un sapratni veidos šo telpu.

Ja jums mājās ir kāds dzīvnieks, jūs zi­nāt, kādā līmenī, piemēram, suņa saim­nieks spēj saprasties ar savu sunīti. Reizēm tikai nodomā, ka jāiet pastai­gā, un dzīvnieciņš jau priecīgs nes savu siksniņu. Kembridžas profesors Ruperts Šeldreiks ir pētījis cilvēku un dzīvnie­ku inteliģentās attiecības. Arī pati mo­dernākā molekulārā bioloģija neat­klāj, kā dzīvnieks jūt mūsu domas. Kas ir tā smalkā jušana? Un sievietes intu­īcija? Šis zinātnieks uzskata - visu tel­pu ap mums organizē morfoģenētiskie lauki. Tas ir lauks, kas nosaka šīs zemes vērtību, jēgu un attīstību. Kā tas no­tiek, kad tu ieej kādā mājā un novērtē, cik skaistu to cilvēks ir izveidojis. Gan fiziskā, gan mentālā plāksnē radījis sev paradīzi. Tāpēc tik svarīgi, lai sievietes apzinās to savu milzīgo spēku.

Un reizi nedēļā jāatrod laiks aizli­došanai. Tas nozīmē veltīt sevi kaut kam augstākam, vienalga - tā ir lūgša­na vai meditācija, bet tam jābūt pāri ikdienišķajam.

Kur jūs pats aizlidojat?

Zinātnieki runā par tārpejām kosmosā, pa kurām aiziet uz citām, augstākām pa­saulēm. Katram cilvēkam jāatrod sava garīgā tārpeja. Es to veidoju, kad aptu­ru domāšanu. Prāts nevar nevienu pa­darīt laimīgu, prāts nelido, prāts mokās. Tas visu laiku ņemas kā traks pērtiķis pa kokiem. Lido dvēsele. Bet dvēsele ir šī garīgā apziņa, kas nav personība. Pārsvarā cilvēks nespēj aiziet aiz prāta robežām un apzināties, ka viņš ir pastā­vējis, pirms pasaule vēl radīta. Un viņš ir dvēsele, nevis personība vai ieņema­mais amats. Tāds cilvēks varbūt būs in­teliģents, bet viņš nekad nemācēs lidot. Es aizlidoju tur, kur ir kalni, jūras krasts, mežs, meditācija un zināšanas. Nesen biju mežā un redzēju astoņus skudrupūžņus, kas tur stāv kā vulkāni. Tu pieej klāt un esi laimīgs. Šodien nācu no darba, iegāju tirgū nopirkt zemenes. Tās pasmaržoju - tā bija aizlidošana!

Ir pētījumi par to, kas cilvēku dara lai­mīgu. Tie ir tādi krikumi attiecībās, ska­tos, zibšņos. Kad mēs spējam ieraudzīt brīnumu visā.

Vai jūsu dzīvē arī ir bijis laiks, kad bi­jāt jauns un dumjš?

Jā, un vajag saukt lietas īstajos vārdos - dumjš! Tā mana laime, ka es katru va­karu aizmiegot domāju: ārprāts, cik es biju dumjš! Tā ir brīnišķīga atziņa.

Bet kas jūs no tā atmodināja?

Vispirms nolēmu studēt medicīnu. Man patika medicīna, arī mana mamma bija ārste. Mani interesēja divas lietas: cil­vēka psihe un daba, vēsture. Gribēju būt arheologs, bet mani sabiedēja, ka, visticamāk, pēc tam kļūšu par skolotā­ju. Bet, pabeidzis Medicīnas institūtu, sapratu: pēc astoņu gadu mācībām ne­viens mans jautājums tā arī nav atbil­dēts. Kas ir prāts, kas ir redzēšana? Kā pukst sirds? Kā parādījās dzīvība?

Vai jūs uzreiz nonācāt tādā smalkā jomā kā reanimācija?

Jau studiju laikā strādāju reanimāci­jas nodaļā par brālīti. Šķita ļoti intere­santi - tur kaut kas notiek pa īstam. Tur neviens nestaigā ar šlipsi un netēlo, ka viņš ir ārsts, tam nav laika. Tas ir inten­sīvs process, kaut vai vakardienas dežū­ra, kad mums bija tik sarežģīts pacients. Pirmoreiz Latvijā ir veikta operācija, ko sauc par Berlīnes sirdi. Ir bērni, kam sirds kļūst milzīga un vairs normāli ne­saraujas. Viņiem vajadzīga sirds trans­plantācija. Kamēr tā nav iespējama, pie sirds piešuj mākslīgu asinsvadu cau­rules, kas ar milzīgu sūkni kā mākslīgā sirds ievelk un izpūš gaisu. Pēc tam ap­rūpe ir ļoti sarežģīta.

Profesija uzliek lielu zīmogu. Bet esmu pateicīgs liktenim, ka esmu tieši bēr­nu ārsts. Manu attīstību dzina izmisums, redzot ciešanas. Bērnu ciešanas un nāve ir mana profesionālā deformācija un vienlaikus likteņa svētība, kas mani attīstījušas uz izpratni un sava egois­ma locīšanu. Tā vienkārši runājot, es gribēju saprast dzīvības un nāves noslēpumu, jo es nāvi redzu katru dienu.

Man daudzi prasa: kam tev to vajag? Tā zināšanu latiņa man ir nežēlīgi augsta, un tas mazliet rada depresiju, jo tas ir ļoti grūti.

Bet beigās visiem jāklūst par bērniem, kailiem un gaismas pilniem. Tas var no­tikt caur reinkarnācijām. Kāpēc nedarīt to apzināti un bez sitieniem? No attīs­tības neviens nevar izvairīties. Bet tā ir sava egoisma zaudēšana, absolūtās līdz­jūtības un pilnīgās tīrības un mīlestības radīšana sevī.

Biju pārsteigta, kad ieminējāties par meitu. Domāju, ka jums bērnu nav.

Tā ir mana audžumeita. Man ir ģime­ne un bērni - audžumeita un audžudēls. Es viņai teicu: tu jau pati esi gudrāka par mani, es neko daudz tev nevaru ie­teikt, bet tev noteikti kaut kas jāizlasa. No amazon.com mēs pasūtījām astoņas grāmatas, kurās ir pateikts tas, kas ta­jos tūkstošos, ko es esmu izlasījis. Esmu gandarīts, ka viņa divdesmit piecos ga­dos zina to, ko es četrdesmit septiņu gadu vecumā. Tas ir gandarījums, kad bērns tiek palaists pasaulē ar augstu ētiski morālu filozofisku sistēmu.

Vakar satikos ar kādu mammu, kas bija atbraukusi uz konsultāciju, - viņai ir trīs gadus vecs bērns, kas ir pilnīgs in­digo. Svarīgi, ka mēs protam ar viņiem apieties, netraucējot viņus ar savu pie­redzi. Ir reizes, kad pieredze ir mirusī vakardiena. Visums pats atjaunojas, ra­dot jaunus likumus, kā attīstīties tālāk. Bērni - tie nav tavi bērni.

Vīrietim parasti svarīgi viņa paša bēr­ni, kas nodod tālāk ģenētisko manto­jumu.

Vai jūs nekad nav uztraucis, ka jums tā nav?

Vienmēr smejos: es, par laimi, neesmu vīrietis, esmu bērnu ārsts. Man nav tā­das paranojas, ka aiz manis kaut kas jā­atstāj. Tā nav augstprātība. Es pārāk daudz zinu, lai tā nedomātu.

Esmu runājies ar fantastiskām sievie­tēm, kurām nevar būt bērnu, bet viņas par to neuztraucas, - viņu garīgā paš- pietiekamība ir tik intensīva, ka dzīves jēga nav radīt bērnu. Viņš nav dzīves jēga. Bērns ir vienkāršākais līmenis, kā tu aizpildi savu dzīvi, kad nezini, ko ar to darīt.

Bet bērns ir liela laime.

Septiņdesmit procentiem cilvēku ne­drīkst bērnu uzticēt. Tad tā ir nelaime. To es redzu, un tāda ir statistika. Tā nav laime, kad kādai mātītei un tēviņam ir piedzimis bērniņš, kas piedzīvos cieša­nas un mirs.

Man tas ir sāpīgs temats. Ja vīrietis ne­var atbildēt par savu bērnu, tad lai savu krāniņu sasien un dzer kefīru!

Vispirms vajadzīga sievietes un vīrieša garīgā un intelektuālā attīstība.

Pienāks laiki, kad visi bērni tiks ra­dīti mākslīgi. Ar molekulāro kontro­li, lai nevienam nebūtu ciešanu, lai ne­viens nebūtu slims. Lai piedzimst visi un tiek mīlestībā un priekā audzinā­ti. Protams, būs arī sekss, - lai sievietes neuztraucas!

Jūs cenšaties saprast dzīvību un nāvi. Bet kas ar jums notiek, kad kāds bērniņš nodaļā nomirst?

Vispirms ir - žēl, mēs cīnījāmies, bet neiznāca. Tā nav vainas apziņa. Ir bēr­ni, kas nomirst, jo tā bija jānotiek. Visgrūtāk ir tad, kad bijusi cīņa daudzu dienu garumā, - tad intelekts mokās: kāpēc tā notika, ko mēs nemācējām? Atceros, kā notika pirms divdesmit pie­ciem gadiem, kad mira bērni tādu slimī­bu dēļ, ko tagad elementāri ārstē. Mēs vienmēr analizējam.

Ir liela vainas izjūta to bērnu priekšā, kas tiek mocīti, ārstējot ar ideju, ka tā viņu izārstēsim. Ar to pašu Berlīnes sir­di - tās ir lielas mocības, kam bērnu pakļaujam. Ar visām narkotikām un neiroleptiskām zālēm... Mēs pat neap­jaušam, ko tas pusotrgadīgais bērns sa­jūt. Ja iznāk labi, tas to attaisno. Bet rei­zēm tiek mocīti tie, par kuriem pēc simt gadiem kategoriski teiks - nav attaisno­juma to darīt. Likums liek, un tas jāda­ra. Bet sirdī tu zini, ka tas ir neētiski un nāve šajā brīdī būtu labāka.

Kā ar dziedniekiem - vai jūs ticat, ka viņiem piemīt kādas īpašas spējas?

Paldies, ka Dievs sūtījis Latvijai Zilākalna Martu, tādu informācijas enerģijas serveri. Un vienlaikus egois­ma spoguli, kur cilvēks ieraudzīja sevi. Tad viņa varēja pateikt to, ko viņš pats sev nebija pateicis, un viņa bija tā slik­tā Marta. Viņai piemita šīs spējas, un tā nav mistika, bet zinātne, informāci­jas, enerģijas un morfoģenētisko lau­ku vadība, to pēta zinātniski institūti, Pentagons un CIP

Bet mēs esam tālu no skaidrības, esam ļoti tumsonīga, kā saka zinātnieki, - tikai nulltā tipa civilizācija.

Vai esat pārliecināts, ka ir vēl citas civilizācijas? Pirmā, otrā, trešā tipa?

Protams, ir! Par to runā zinātnieki, mi­litāristi, par to runā arheoloģija, aiz­liegtā vēsture. Ir daudz pētījumu un izrakumu. Jūs nevarat iedomāties, cik cilvēki ir neinformēti! Mūsu priekšstats par sevi joprojām ir tāds pats, kā par to teicis Platons: kā alās dzīvojošiem cilvē­kiem, kas uz sienām ugunskura gaismā redz ēnas un nojauš, ka tie ir viņi.

Bet zināšanas ir lifts. Tad visas ciešanas pagaist un tu no augšas redzi: cilvēki, ar ko jūs tur mokāties? Tieši tas mazliet at­spēko nāvi, ciešanu jēgu. Vislielākā muļ­ķība ir domāt, ka rīt būs laime. Laime ir šodien. Šodiena ir vislabākā diena tavā dzīvē un tieši tāda, kāda tā ir.

Bet vai tas nav mazliet skumji? Iznāk, ka rīt būs sliktāk...

Jums taisnība, bet skumjas, laime un mīlestība nav atraujamas cita no citas. Skumjas, laime, mīlestība, dievišķums un maigums ir sinonīmi. Vai jums pa­tiktu katru dienu skatīties tikai komē­dijas? Cilvēkam vajadzīgas skumjas, jo tās izraisa milzīgu sajūtu un pārdomu gammu.

Ļoti attīstīti cilvēki ar skumjām strā­dā. Skumjas attīsta to, kas mums ir aiz tiem mākoņiem. Citādi cilvēks neuz­dod jautājumus. Skumjas ir priekšno­teikums, lai cilvēks sāktu lidot. Jaunība un hormoni ir labi, bet tā ir skriešana, lēkšana, ņemšanās. Kad nāk skumjas, tu sāc sev vaicāt. No tām nav jāizvai­rās, bet jāiepazīst. Tās rada lielo harmo­niju pašam ar sevi. Daba arī ir skumja. Rudens ir dzeja dvēselē. Tas nākamais solis, kas jāiemācās dzīvot, ir rudens, harmonija, pabeigtība un laime šodien. Tā ir tā dievišķā drāma. Un bez tās ne­viena izrāde nebūtu interesanta.

Tev jābūt laimīgai ne tikai tad, kad esi uz skatuves. Tām izjūtām nevaja­dzētu mainīties arī tad, kad esi pen­sijā, veca un nevienam nevajadzīga.

Ja tās ir nemainīgas, tu esi pietieka­mi garīgi nobriedusi. Tieši tas jāvei­do sevī - neatkarīgi no sabiedrības un ģimenes attiecībām. Tā dvēseles pašpietiekamība.

Tavs prāts to neļauj, neļauj piedzīvot pašam sevi.

Bet tas nav sarežģīti un tā nav psiholo­ģija. Daudzām sievietēm intuitīvi pie­mīt tā dvēseles pašsajūta. Dvēsele pie­velk vīrieti. Un dvēsele sievietēm ir tās skumjas, maigums un mīlestība.

Mums tagad jābūt skumjām, maigām un mīļām?

Jā. Tādā brīdī sieviete neko nepieprasa, vienkārši izstaro mīlestību. Un šajā ne- pieprasīšanas stāvoklī vīrietis mainās, jo sieviete viņu nemočī, bet mīl.