Es esmu Sen Žermēns. Es esmu Ūdensvīra laikmeta
violetā gaismas stara nesējs. Tās violetās gaismas, kas izdedzina Centrālās
saules uztveršanai traucējošo. Es esmu debesu gaismas darbinieks, tāds pats,
kādi jūs esat uz zemes. Mani vārdi ir gaismas simboli. Jūsu darbi, lai ir
gaismas vadīti, un mūsu vienīgais uzdevums - palīdzēt uzaust jaunai Gaismai. Lai
šī Gaisma iedegas pēc iespējas vairāk cilvēku sirdīs.
Tāpēc ir jāsadedzina cilvēka (ne)prāta radītais,
jādzēš no Akašas hronikām vardarbības ietekme. Lai zaudē spēku notikušais, tas,
kas ir licis grimt kontinentiem, iedzinis pazemē civilizācijas un piespiedis
sevi par nomirušiem uzskatīt paaudžu paaudzēs uz Zemes dzīvojušus cilvēkus. Ar
ko tas sākās? Ar ko tas var beigties?
Lemūrijas kontinentus klāja Mātes
gaismas tempļi. Augstāko kosmosa spēku rosināti, gaismas spēki
iemiesojās šajā kultūrā un nesa Zemes bērniem patiesības nojausmu. Dievišķās Mātes liesma dega uz divpadsmit vissvētākajiem
altāriem un dega lemūriešu sirdīs. Tie bija laiki, kad tika sēta sēkla. Tad
pienāca laiks sēklai augt un attīstīties...
Kā saulei norietot sabiezē tumsa, tā lemūriešu sirdīs
pamazām gaisma sāka krēslot. Pienāca kosmiskā stunda, kad dualitāte, izvērsusi cilvēku apziņu uz ārpusi, manifestēja
tumsu. Dievmātes bērnu prāti satumsa un viņi aizmirsa par savu
būtību, par sevi kā Gaismu, kuru Mātes liesma deg viņu tempļos un sirdīs.
Varu sagrāba viltus priesteri. Dievmātes mīlestība
tika nonesta zemzemes pagrabos, kur tika izmantota cilvēkprāta maldu ceļos.
Saules gaisma vairs nespēja būt vienota ar savu radošo potenciālu: tēvs, cilvēku
radītajā varas kārē, tika nošķirts no mātes un radīti vairs tika vien ilūziju
bērni. Tie bija tukšas čaulas, bez dievišķās liesmas sirdīs.
Fiziskajā plānā tas izpaudās kā visaugstāko Mātes
liesmas sargātāju slepkavības. Tā bija robeža, aiz kuras garīgas kultūras
pastāvēšana ir neiespējama un Zeme uzsāka
attīrīšanos.
Nogalināšana, protams, ir darbības izpausme
visraupjākajā plānā. Mātes gaisma, liesma uz Viņai veltītiem altāriem un
dievišķā uguns Viņa radību sirdīs ir dzīva, taču guļ zem
milzīgas klintsbluķu kaudzes, jo viltus priesteri nespēja Mātes gaismas nesējas
nogalināt, vien dzīvas aprakt.
Kopš tiem laikiem cilvēkos Gars ir dzimis un
pārdzimis, bet Viņa gaisma nav radusi Mātes atbalsi. Dievmātes sirds joprojām
asiņo ieslodzīta cilvēka prāta un bez gaismas radītos tempļos. Cilvēks savā
apjukumā un neziņā ir domājis un strādājis briesmu darbus, kā nelaimīgs,
apmaldījies un no Mātes ar varu nošķirts bērns. Jūsu uzdevums ir glābt
viņu.
Jūs esat Gaismas Darbinieki un reizē šie
bērni.
Jūsu sirdis ir tik stipras, cik
stipra ir jūsu mīlestība pret Māti un jūsu ticība Tēvam.
Jums ir jāvienojas lūgšanā, kas noārda uz Mātes sirds
sakrauto klintsbluķu smagumu.
Māte nešķiro, viņa aicina visus savus bērnus. Jūs
esam izredzēti, sevi izredzējuši un sirds gaiši, lai atsauktos Viņas mīlestībai.
Jūsu sirdis ir pilnas lūgšanas rakstu, vārdu, dziesmu un deju. Jūsu lūgšana ir
tā, ko gaida Dievmāte. Lūgšana ir tā, kas atdod mātei bērna mīlestību. Lūgšanas
ritms atmodina akmenī paslēpto sirdi.
Visi, kas lūdz Zemi atsaukties Gaismai; visi, kas
lūdz māti atsaukties bērniem; visi, kas lūdz Dievmāti atkal sadzirdēt – dariet
to ik dienu, dariet to domās, dariet to sirdī:
Mīļo mammu, lūdzu, pieņem mūsu
gaismu un iededz to savā sirdī.
Mēs esam tavi visstiprākie
bērni.
Mēs esam tava mīlestība un
dzīvība.
Lūdzu, lūdzu, lūdzu.
Gaismas darbinieki! Dariet to caur Gaismu, dariet to
mīlestībā. Dariet to ar violeto staru, kas ir mans un jaunā laikmeta rītausmas
tuvināšanas instruments. Dariet to savā svētvietā, dariet to uz ceļiem, dariet
to uz savas sirds altāra – uz tīras zemes, zem tīrām debesīm.
Es esmu ar jums. Es vienmēr esmu ar jums.
Sen Žermēns
(vārdos caur Gaismas Miju)
