Dr. habil. phil. Maija Kūle,
Frankfurtes lidostā 24.septembrī, gaidot vairākkārt pārcelto AirBaltic
reisu
Jo tālāk iznāk doties prom no Latvijas, jo Tēvzeme
kļūst mazāka, kamēr pārvēršas par punktu uz Zemeslodes – godīgi sakot, plašajai
pasaulei maznozīmīgu punktu. Nepilni divi miljoni iedzīvotāju kā Latvijā Ķīnai
nav pat pilsētas vērts lielums, tas ir ciems. Un tad sāk likties – ko šis
"ciems" tik briesmīgi var kašķēties. Varbūt par daudz driģenes audzē?
Pēcvēlēšanu atmosfēra rada iespaidu, ka problēmas
atrisināsies līdz ar koalīcijas izveidošanu, t.i., kurš kuram nostāsies pie
sāniem, kas diriģēs orķestri, kas spēlēs vijoles un kas sitīs reformu bungas. Tā
saucamais "jaunais sākums" ir ienesis politiskajā telpā izmaiņas, taču tas nav
sākums politiskās racionalitātes stiprināšanas ziņā, bet lielā mērā atgriešanās
mitoloģiskajā pārdzīvojumā. Mīts vienmēr dod trīs lietas -
cerību uz ātri dabūjamo laimīgo zemi, sadalījumu labajos un sliktajos varoņos un
jebkādu, ārpus mīta esošu, ideju noliegumu.
Kad 1980-to gadu beigās bija Tautas Frontes laiks,
mitoloģiskā izjūta valdīja pilnā sparā, līderu jaunība un pieredzes trūkums bija
priekšrocība, cerība uz Daini Īvānu kā Lāčplēsi, masveida sekošana vienkāršiem
simboliem utt. Citādi jau nevarēja, jo tas bija kolosāls vēsturiskā laikmeta
nomaiņas laiks.
Pāreja uz daudzmaz politisku racionālismu un
tiesiskumu sākās ar 1990.g. 4. maija Deklarāciju un TF valdes, īpaši E.Levita
ieteiktajiem starptautiski nozīmīgajiem soļiem Latvijas valstiskuma atjaunošanā.
Pēdējos divdesmit gadus LR lielākoties ir tikusi veidota kā uz likumdošanu un
demokrātisku pārvaldes formu balstīta valsts. Īpaši jāatzīmē Satversmes tiesas
nozīmīgā loma valsts kā sistēmas stabilizācijā. Citas tiesībsargājošās
institūcijas gan mocījušās vairāk.
Diemžēl Latvijā kā atjaunotā valstī tiesību jomā tapa
lieli "caurumi" (varbūt tie tika radīti tīšuprāt?). Kapitālismā, ko kā valsts
iekārtu TF laikos vēlējās vairākums, identificējot to ar labklājības valsti,
neizbēgami radās un rodas kapitālisti - jaunbagātnieki, un kādam šajā uzņēmības,
riska un sabiedriskā labuma pārdales iekārtā
veicas bēdīgāk. Iekārta, ko mēs visi kopā radījām, nav vairs sociālisms, un tajā
dzīvo pēc citiem - sacensības - principiem. Taču saprātīga, sociāli atbildīga
kapitālisma dzīves noteikums mūsdienās ir: a) racionāli un morāli izsvērts
tiesiskums, b) nemitīga modernizācija.
"Jaunais sākums" Latvijā, kas tagad balstās uz
Zatlera runu, bija kā pasakā - es, Zatlers - Lāčplēsis nocērtu kapitālisma pūķim
trīs oligarhu galvas. Mīts, kas kā silts vilnis apņem koalīcijas veidošanu,
skandē: mēs liksim mazpieredzējušos priekšgalā (savā grāmatā "Eirodzīve" tādu
vēlmi saucu par novofīlijas māniju), jo nevainība esot tikums!
Gan jau pārvaldē noderēšot eks-prezidenta bijušais stratēģis Ķīlis, kas laikam
baidījās kandidēt Saeimas vēlēšanās, jo gadiem ir publiskojis neoanarhismu. Tas,
iespējams, tautai nebūtu paticis un viņu izsvītrotu. Gan valsti uz priekšu
dzīšot amerikanizējušies neoliberāļi, kas visu pamazām pārdošot (Lattelekom un
LMT noteikti) un studentus iedzīšot vēl vienā kredītu aizņemšanās vilnī
(protams, bankām par labu). Un pēc 4 gadiem jaunais mitoloģiskais vadonis nu jau
kā tautas prezidents vedīšot visus uz laimību.
Pēteris Apinis nesen ārstu biedrības portālā
www.arstubiedriba.lv deva asprātīgu formulējumu: "Ja šiem ZRP deputātu
kandidātiem kāds vienkāršiem paplašinātiem teikumiem latviešu valodā izskaidrotu
to, ko ekonomiski sagatavojies veikt liberālis Vjačeslavs Dombrovskis, vai
izgaismotu - kā Latvijas izglītību kājām gaisā pārveidos Roberts Ķīlis - šie
sociāldemokrātiski, nacionālkonservatīvi vai sīksaimnieciski domājošie pilsoņi
drīzāk pakārtos, nevis ļautu kaut ko tādu realizēt". Tā jau ir, ka grūstot
mitoloģijām, pārdzīvojumi vairojas daudzkāršā apmērā.
Latviju var glābt divas lietas, ne jau jauna
mitoloģija ar supervaroni. Vispirms par vienkāršāko. Tā ir tiesiskuma kļūdu
sistēmiska analīze un tiesiskuma kā bezspraugu sistēmas nostiprināšana.
Godprātīga, plaša, gan ekonomisku, gan sociālpsiholoģisku faktoru analīze par
visu to, kur valsti un tautu izdevies "apčakarēt" dažiem džungļu kapitālismam
piemērotiem indivīdiem. Tā būtu Atklāsmes Grāmata, varbūt pat noderīgāka nekā
slavenais V.Dombrovska traktāts par iziešanu no krīzes.
Kas valstī kā sistēmā un sabiedrībā kā daudzu
saprātīgu un strādīgu cilvēku kopumā pieļāva vismaz trīs reizes totālu tautas un
valsts apkrāpšanu? Spilgtākais no tā - kāpēc bija banka "Baltija" un
Lavents& Co? Kā drīkstēja viņus palaist tik bezkaunīgā savvaļā un finanšu
piramīdas būvēšanā? Vai neviens to neredzēja? Nez kāpēc atceros, ka tauta
runāja, banka Baltija esot saistīta ar Pārdaugavas grupējumu un tur nebūšot
labi. Kāda apmātība ar jaunkapitālismu valsts varas elitei aizmigloja acis tajā
laikā?
Nākamais - kāpēc bija Parex lieta, Kargins un
Krasovickis, kas atkal piekrāpa visus? Kāpēc neviena pārvaldes struktūra
pietiekami neturēja roku uz finanšu mahināciju pulsa? Par medijiem nerunāsim,
patiesībā tie jau nav nekāda ceturtā vara, bet daudzkārt tikai kādas
privatizētās varas atspulgs.
Kāpēc atkal kārtējais valsts krīzi vairojošais
notikums. Kas pieļāva Flikam & Co piekrāpt visus un iztukšot Airbaltic (kā
saka Prudentia eksperti), ar ko Latvija lepojās kā ar savu nacionālo
zīmolu?
Vai tāpēc valstī kā tiesiskā sistēmā bija tādi
"caurumi", ka kapitālismā esot jāmīl privātīpašnieki? Diezin vai, jo tad tā ir
neracionāla un prettiesiska kapitālisma forma. Un nav ko runāt par demokrātijas
politiskajiem labumiem mūsu zemē. Melīgs un blēdīgs lielkapitālists nav Dievs
pat seno laiku kapitālismā un vēl mazāk modernitātes laikmetā. Bet pie mums daži
bija iekārtojušies Dieva lomā.
Kamēr nebūs dziļas un sistēmiskas šo baigo kļūdu
analīzes jautājumā par attiecībām: sabiedrība - valsts vara - "veiklie zēni" un
viņu pieļaujamo darbību robežas, tikmēr gaidīsim jaunas krīzes, neskatoties uz
to, ko ievēlēsim Saeimā. Jājautā, kas te notiek attiecībās starp sabiedrību un
varu, ja daži tipāži var atļauties dancināt valsti gadiem ilgi un uzrodas arvien
jauni dancinātāji? Ar ko būs saistīts ceturtais, piektais šāda veida notikums?
Ar Gāzi? Ar Mežiem? Ar Dzelzceļu? Kuģniecības LR vairs nav, lidmašīnu tūlīt arī
nebūs, un diezin vai var uzcelt no jauna cita veida aviokompāniju, ja nav prasts
nosargāt šo pašu.
Notikumi, kas radīs jaunas un jaunas krīzes valstī
tautai par sliktu, būs vēl un vēl, ja netiek izdarīti sistēmiski secinājumi, bet
zobens tikai vicinās ap 3 konkrētu tā saucamo oligarhu galvām. Mēs mīlam šo
zemi, varam mīlēt arī valsti, taču to patiesībā neviens nesargā, vai tie, kam
tas deleģēts, nav pratuši nosargāt. Cilvēki brauc projām no Latvijas ne tikai
tādēļ, ka meklē darbu un naudu, bet arī tāpēc, ka šķebina nenosargātās valsts
viņiem un mums visiem iedalītā muļķu loma.
Kapitālisms, kā zināms, rada bagātus cilvēkus. Ja tas
nepatīk, tad jātaisa jauna revolūcija un jāatgriežas pie komunisma. Taču vajag,
ka bagātību rada ar darbu, arī garīgu, inovatīvu darbu un likumīgi, kas reizē
nozīmētu taisnīgi. Un kapitālistiem ir jādalās ar tautu, jāinvestē un jāatbalsta
sabiedrības attīstībai vajadzīgas lietas. Andrim Šķēlem, ja tā padomā, ir ticis
daudz naudas, kā ticis - to jautāt ir tiesībsargājošās sistēmas uzdevums. Kam
viņam tas viss, filosofiski skatoties, ja neviens cilvēks nav mūžīgs? Ja nu
tikai viņa mazais dēliņš izmantotu tēva miljonus kā atspēriena punktu, kļūstot
par jaunu Bilu Geitsu Latvijā un vilktu līdzi desmitiem tūkstošus Latvijas
studentu uz jaunām inovācijām visiem pa labu. Tad to es varētu saprast. Citādi
tas jāskaidro ar Skalbes pasaku par vērdiņu.
Visos šajos negatīvajos notikumos ir vairāk līdzību
nekā atšķirību, daudz pārpratumu, ļauni egoistiska rīcība
plašā mērogā, nevis tikai eks-prezidenta nosauktās trīs "pūķa
galvas"! Kur ir koalīcija, kas saskata būtisko? Kas jau saknē izslēdz briestošo
nelietību atkārtošanos? Apnicis jau!
Latvija kā mazais punktiņš lielajā pasaulē nav
bezcerīgs, kaut arī tas nav pats mirdzošākais. Politiķiem būtu jācīnās, kas
ieņems tieslietu ministra amatu kā atjaunotnes pamatu, nevis finanšu ministra,
jo nauda bez tiesiskuma ved ellē.
Mūsdienu kapitālisms nav vairs tāds, kāds tas bija
19.gs, nav pat pirmskara laika - Ulmaņlaika - kapitālisms. Tie, kas uzvar
mūsdienās, ir modernizācijas nesēji. Pasaule attīstās milzīgā tempā, Ķīna
pēdējos desmit gados savas lielpilsētas pārvērš par kosmiskām 21. gs.
metropolēm. Šanhajas universālveikali nav salīdzināmi ar Londonas Oxford Street
- tā jau ir pagātne. Modernizācija nozīmē zinātniski tehnoloģiskās prasmes jeb
instrumentālā prāta veiksmes stāstus. Arī galvu reibinošu arhitektūru, jo
lielajās celtnēs, kā saka Hēgelis, ir laikmeta gars.
Kas uzcelts Rīgā pēc 1991.g.? Hansabanka, jā, zviedru banku lomu LR tā simbolizē. Tiek celts samazināta mēroga Stikla kalns - LNB. Tas diez vai izsauks pasaules arhitektūras žurnālu ievērību, kā tika
cerēts Birkerta talanta dēļ, jo šim talantam neļāva parādīt to spožāko
iespēju!
Laikmets rāda, ka te nav vēriena... Ir kašķis un
mazasinība... Ziņneši Latvijā bieži neredz to, kas notiek lielajā pasaulē. Ziņas
stāsta: pāragri mirušā dziedātāja Freimaņa mīļajam sunītim Pepei sabraukta
ķepiņa. Nu, žēl! Bet pasaule pa to laiku maina savus spēka polus: ASV tiek samazināts kredītreitings, kaut kas neiespējams
visā pēckara laikā! Ķīna savukārt paziņo, ka tuvāko
10-20 gadu laikā pārvaldīs visu pasauli, tādēļ tai cītīgi jāapgūst visu tautu
kultūras virsotnes, lai vēlāk nenodarītu pāri! Ķīnieši soli pa solim nopērk
Āfriku, Japāna piedāvā Itālijai atpirkt visus tās parādus un investēt naudu, cik
vien vajadzīgs, briest domas par veselu valstu ieķīlāšanu,
ekonomikas teorijas brūk, finanšu kapitāls demonstrē vēl neizskaidrotas
likumsakarības, pasaule ar satraukumu gaida šīs un citas nezināmās
pārvērtības... Bet mēs šajā pasaules mazītiņajā ciemā skatāmies uz nelielu
ļaužu grupiņu - deputātiem, kas nezin ko sola, nezin kā pārgrupējas, it kā būtu
Latvijas naba.
Latviju var glābt nevis mitoloģiski varoņi un
jaun(vec)partijas, kas iet jebkurā koalīcijā, bet modernizācija un kvalitāte.
Tūlītēja, bezalternatīvas, visu kopējiem spēkiem bez garām diskusijām panākama
modernizācija. Citādi šis ciems pazūd lielajā pasaulē un ir vienalga, kas
un kā to grib pārvaldīt.
Vajadzību pēc modernizācijas kā galveno risinājumu
lieliski ir sapratusi Somija. Dzīvojot somiem līdzās, to ir saodusi arī Igaunija. Somijā, piemēram, Alto universitātei gadā ir 500
milj. eiro finansējums ar mērķi - lai mākslinieki, dizaineri, tehnologi un
ekonomisti kopā radītu jaunus, unikālus, globālus produktus. Studijas par brīvu, arī ārzemniekiem. Nākotnes skats
apsteidz tagadni un nomierina pagātnes traumas.
Modernizācija nozīmē, ka jaunatne zina trīs-četras
svešvalodas, ir mobīli un reizē patriotiski lokāli, jo saprot
piederības nozīmi globālajā dzīvē. Augstskolu modernizācija nozīmē
nevis to, ka visus studējošos iespiež kredīta stangās, bet gan to, ka studiju
programmas paceļ (arī ar lielisku ārzemju pasniedzēju palīdzību) izcilības
līmenī. Nevis augstāko izglītību, kas tiecas pēc masām, bet atlasi, valsts
finansētas budžeta vietas vairāk nekā līdz šim, taču ar milzīgām prasībām pēc
kvalitatīvas studēšanas. Tā lai, piemēram, LR studenti - žurnālisti ir spējīgi
dabūt darbu BBC un citur, ja viņi to vēlas. Tagad viņus nereti negrib pat Balvu
avīze. Lai juristi perfekti zina starptautiskās tiesības, biznesa attiecības,
lai var strādāt starptautiskos augstos amatos (daži vidējās juristu paaudzes
pārstāvji jau to ir pierādījuši). Nanotehnoloģijas, kosmosa pētniecība,
lāzertehnoloģijas, gudrie materiāli, alternatīvās enerģijas avotu meklējumi utt.
Šādi vietējās izcelsmes cilvēki ar savām prasmēm vairo
Latvijas modernizācijas iespējas globālajā pasaulē. Tas nav Latvijas zaudējums,
bet ieguvums.
Modernizācija nozīmē, ka vajag aicināt un ņemt pretī
arī augsta ranga intelektuāļus - imigrantus. Pēc tādiem tiecas visas attīstītās
valstis. IBM Latvijai piedāvā izveidot radošo centru ar milzīgām finansiālām
iespējām (tādi pasaulē esot 10 gab.) un ap 3000 speciālistu darba vietām no
ārzemēm - Šveices, Indijas, kas strādātu kopā ar
vietējiem, radītu un komercializētu inovatīvas idejas. Lieliski! Varu
iedomāties, ka indieši jau pēc gada runātu latviski un droši vien ar sajūsmu
ietu uz Dziesmusvētkiem. Vajag dabūt uz Latviju kādu no ES kopīgajām
institūcijām, kā, piemēram, Somijā funkcionē visas ES datordrošības centrs.
Gribējām dabūt uz Rīgu ES Inovāciju un tehnoloģiju institūtu, bet neviens no
valstsvīriem īpaši nepacentās, ES atdeva to Budapeštai!
Latvija var skaitīt savus oligarhus un kā
pirmziemnieks netikt tālāk par ciparu trīs. Latvija var noņemties ap savu it kā
divkopienu valsti, prātot par visas tautas vēlētu prezidentu, draudēt ar
sarkanajām līnijām, nodarboties ar savstarpēju krāpšanos un blefošanu utt. Taču
modernā pasaule strauji iet mums garām. Mazajam ciemam pašam jāsāk
mirdzēt, lai mūs pamanītu tie, kam veicas. Un to nevar panākt citādi,
kā ceļot sabiedrības pašapziņu, stutējot Latvijas
zinātni un veicinot superizglītību, kā arī godīgi un vēlreiz godīgi nostiprinot
vienu likumu visiem bez robiem un caurumiem.
Politiķi paši patiesībā nevar
izglābt Latviju. To var tikai
tautas izprasta un pieprasīta vēlme pēc modernizācijas, nevis ikdienas
mitoloģizēta līdzdalība politisko grupējumu spēlēs. Globālajā pasaulē noslēgties
vairs nav iespējams. Kā galvenajam šajā mazajā pasaules ciemā, lai tas pastāvētu, jābūt
modernizācijai, kvalitātei un tiesiskumam. Tāpēc nedod Dievs pie varas atkal
cilvēkus, kas domā citādi vai savas savtīgās intereses paslēpj zem šiem
nopietnajiem ceļvežiem !
