Ješua vēstījums caur P.Kribe: Darbs ar emocijām

Ješua caur Pamelu Kribbe DARBS AR EMOCIJĀM

(no sērijas „Izdziedināšanās”)

http://ianlisakov.ucoz.com/publ/perevody…

Čenelings notika 2005.gada 6.februārī Nīderlandē, Hāgas auditorijas priekšā. Mutiskais teksts tika mazliet rediģēts, lai būtu vieglāk lasīt.

No krievu valodas tulkoja Vineta Pēce

Dārgie draugi,

Es ļoti priecājos būt atkal kopā ar jums un satikties šādā veidā. Jāatzīst, ka tas man ļoti daudz ko nozīmē. Es ļoti novērtēju šīs tikšanās, jo šādā veidā es varu būt daudz tuvāk jums, nekā savos realitātes plānos.

Es vienmēr dzīvoju jūsu sirdīs un gaidu šos mirkļus, kad jūs esat atvērti un viegli uztverat manas enerģijas. Mana enerģija, Kristus enerģija, kas tagad atdzimst, nav tikai Mana enerģija vien. Tā nav tikai viena konkrēta cilvēka enerģija, kas reiz dzīvojis uz Zemes. Tas ir kolektīvs enerģijas lauks, daļa no kura esat arī jūs, daudz dziļāk nekā varat iedomāties.

Jūs visi reiz zvērējāt, jūs visi reiz izteicāt nodomu ienest šo enerģiju zemes realitātē un iesakņot to uz Zemes. Daudzus iemiesojumus, daudzus gadsimtus jūs esat strādājuši, lai pildītu šo misiju. Jūs visi esat procesā – Kristus enerģijas graudiņa uzdīgšanai jūsos, un es jums palīdzu to paveikt. Es biju pirmais, bet tomēr Kristus enerģijas sēklu iesēšana bija kopīgie centieni. Pat mana atnākšana uz Zemes bija iespējama pateicoties enerģijas laukam, kas jau bija šeit, ko radījāt/noaudāt jūs. Mēs strādājam kopā. Mēs esam vienoti. Un tas nozīmē, ka esmu pieejams jums visiem. Saikne ar mani – nav kāda viena cilvēka privilēģija. Es kalpoju jums visiem.

Šodien es vēlos ar jums parunāt par tēmu, kas bieži un dziļi skar jūs visus jūsu ikdienas dzīvē. Tas ir darbs ar emocijām.

Pagājušo reizi mēs runājām par vīrišķajām un sievišķajām enerģijām, kas plūst caur jūsu enerģētiskajiem kanāliem un čakrām. Es uzsvēru to, cik svarīgi ir izdziedināt trīs zemākās čakras, lai atgrieztu sevī viengabalainību. Es domāju, ka tas īpaši svarīgi bija tai jūsu daļai, kura alkst pēc garīguma, kas domās un jūtās tiecas iegremdēties augstākajās čakrās.

Sirds, trešās acs un vainaga čakras jums ir pievilcīgas, jo šie enerģētiskie centri savieno jūs ar augstākajām valstībām, kas jums ir tik dabiski. Bet patiesajam iekšējam izrāvienam tagad jānotiek zemākajās čakrās, tuvāk Zemei. 

Emociju joma – ir dzīvībai svarīga joma izaugsmes procesā uz brīvību un viengabalainību. Jūs esat garīgas būtnes. Jūs atnācāt no līmeņa, kurā blīvums un zemes realitātes apziņa jums nebija zināmi. Ar to bija grūti tikt galā.

Daudzu dzīvju garumā jūs mēģinājāt paust savu kosmisko enerģiju šeit, uz Zemes. Un šajā izpausmes procesā, jūsu enerģijas novadīšanas procesā šeit uz Zemes, radās ļoti daudzas dziļas traumas. Jūsu emocionālais ķermenis ir pārklāts ar rētām un brūcēm. Šī būs mūsu šodienas sarunas tēma.

Ikviens, kas ir ceļā uz savu iekšējo izaugsmi, saprot, cik svarīgas ir emocijas: jums tās nevajadzētu apspiest, jums ir nepieciešams tādā vai citādā veidā panākt vienošanos ar tām, un visbeidzot tās vajag atbrīvot. Bet ne vienmēr ir skaidrs, kā tas patiešām darbojas.

Vispirms es vēlos jums parādīt atšķirību starp emocijām un jūtām.

Specifiskie termini un pieņemtie apzīmējumi šeit man nav nepieciešami, un jūs tās varat nosaukt dažādos vārdos, bet es vēlos pasvītrot emociju atšķirības kā enerģijas, kas pēc savas būtības ir nesaprotamas, un jūtas vai enerģijas, kas pārstāv daudz augstākas izpratnes formas.

Jūtas – ir jūsu skolotāji, bet emocijas – tie ir jūsu bērni.

Emocijas – tā ir enerģija, kas skaidri izpaužas fiziskajā ķermenī.

Emocijas – ir jūsu reakcija uz lietām, ko jūs līdz galam neizprotat.

Pavērojiet, kas notiek, kad esat pilns ar naidu. Piemēram, kāds negaidīti ir aizskāris jūsu jūtas un jūs sadusmojāties. Jūs to savā ķermenī sajūtiet ļoti skaidri: kādā noteiktā ķermeņa vietā jūs jūtat enerģijas saspīlējumu. Šī fiziskā spriedze vai sažņaugšanās, kuru pavada enerģētiskais šoks, liecina par to, ka jūs kaut ko nesaprotat. Ir enerģija, kas netaisnīgi tiek virzīta pret jums. Nepelnītas attieksmes sajūta, īsāk sakot, apjukums, kas tiek izteikts caur emocijām. Emocijas – neizpratnes izpausme, enerģētiskais sprādziens un atbrīvošanās.

Kad tas atgadās, jūs esat izvēles priekšā: ko es gatavojos darīt ar šīm emocijām? Vai es gatavojos balstīt savu uzvedību, rīcību uz šīm emocijām? Vai es izmantošu tās kā degvielu savai reakcijai uz cilvēkiem, vai arī – es ļaušu tām vienkārši būt, bet savas rīcības pamatus es būvēšu uz kaut kā cita?

Pirms atbildēt uz šiem jautājumiem, es vēlos paskaidrot jūtu dabu.

Emocijas – pēc būtības ir neizpratnes eksplozija, ko jūs skaidri varat sajust savā ķermenī.

Turpretī, jūtām ir pavisam atšķirīgs raksturs un tāpēc tās tiek atšķirīgi uztvertas. Jūtas ir daudz klusākas nekā emocijas. Tās ir Dvēseles čuksti, kas sasniedz jūs caur maigu iekšējo zināšanu vai intuīcijas pieskārienu, kas vēlāk izrādās ļoti viedas.

Emocijās vienmēr ir kaut kas straujš un dramatisks. Paskatieties uz trauksmi, paniku, dusmām vai dziļām bēdām. Emocijas pilnībā aprij jūs un aizved jūs prom no garīgā centra. Spēcīgā emocionālā brīdī jūs esat pilns ar enerģiju, kas velk jūs prom no jūsu centra, no jūsu iekšējās skaidrības. Tādejādi – emocijas ir kā mākoņi, kas aizsedz sauli.

Tomēr, es neko nevēlos sliktu teikt par emocijām. Emocijas nevajadzētu apspiest: tās ir ļoti vērtīgas, lai iepazītu sevi daudz dziļāk. Bet es vēlreiz vēlos uzsvērt to, ka emocionālo enerģiju daba ir – neizpratnes eksplozija. Emocijas izsit jūs no jūsu centra.

No otras puses, jūtas, iegremdē jūs dziļāk sevī, jūsu centrā. Jūtas ir ļoti cieši saistītas ar to, ko jūs saucat par intuīciju. Jūtas pauž daudz augstāku izpratni, izpratni, kas sniedzas tālāk par emocijām un prātu.

Jūtu izcelsme – ne no fiziskas valstības, ne no ķermeņa. Tāpēc tās nav tik cieši norobežotas kādā vienā fiziskā ķermeņa daļā. Iedomājieties, kas notiek, kad jūs kaut ko jūtat: atmosfēru vai garastāvokli, vai arī nojaušat kādu situāciju. Jums piemīt kādas iekšējas zināšanas, kuras nāk it kā no ārpuses, bet, kas nav jūsu reakcija uz kaut ko ārēju. Jūs tās saņemat no ārpuses, tās rodas „no nekurienes”. Šajā brīdī jūs sajūtat, ka jūsu sirds čakrā kaut kas atveras.

Šīs iekšējās zināšanas pie jums atnāk ļoti bieži. Piemēram, jūs varat „zināt” kaut ko par kādu, neesot gandrīz nekādā kontaktā ar viņu. Jūs varat sajust kaut ko par cilvēku, kurš vēlāk spēlēs nozīmīgu lomu jūsu attiecībās, bet to ir grūti izteikt vārdos – „vienkārši sajūtas”, – un to nevar saprast ar prātu. (Pret šādiem brīžiem jūsu prāts izturas ļoti skeptiski. Viņš jums saka, ka jūs esat to visu izdomājis, vai esat galīgi traks…)

Es vēlos pieminēt citu enerģiju, kas vairāk attiecas uz jūtām, nevis emocijām. Tas ir prieks. Prieks ir fenomens, kas pārsniedz emocijas. Reizēm jūs varat sajust prieku iekšienē, kas paceļ jūsu garastāvokli bez redzama iemesla. Jūs iekšēji sajūtat Dievišķību, un personīgu, intīmu saikni ar visu pastāvošo. Šīs sajūtas pie jums var atnākt tad, kad vismazāk tās gaidāt. It kā kaut kas Augstāks pieskaras jums, vai arī jūs pieskaraties Augstākai realitātei. Jūtu izcelsmi nav tik viegli izskaidrot, šķiet, ka tās ierodas no „nekurienes”. Emocijām gandrīz vienmēr ir skaidrs, tiešs, dabisks cēlonis – ārējs „slēdzis, kas spiež uz jūsu pogām”.

Jūtas nāk no jūsu Augstākā „Es” dimensijas. Jums iekšā jābūt klusumam, lai notvertu šo kluso čukstu savā sirdī. Emocijas var iztraucēt šo iekšējo klusumu un mieru. Tāpēc ir vitāli svarīgi būt emocionāli mierīgam, dziedināt un atbrīvot apspiestās emocijas. Tikai caur jūtām, kas savieno jūs ar dvēseli, jūs varat pieņemt līdzsvarotu lēmumu.

Atrodoties mierā un klusumā, jūs ar visu savu būtni varat sajust, kas ir piemērots tieši jums šajā brīdī. Lēmumu pieņemšana balstoties uz emocijām – ir lēmumu pieņemšana no nelīdzsvarotas pozīcijas. Vispirms jums jāatbrīvo emocijas, bet pēc tam jāvēršas pie sava iekšējā kodola, kurā pastāv skaidrība.

Tagad es vēlos iedziļināties jautājumā, kā labāk strādāt ar savām emocijām.

Es jau teicu, ka „jūtas ir – jūsu skolotāji, bet emocijas – jūsu bērni”. Šī atbilstība starp „būt emocionālam” un „būt kā bērnam” ir pārsteidzoša. Jūsu „iekšējais bērns” – tā ir vieta jūsu emocijām. Tāpat ir pārsteidzoša atbilstība starp to, kā jūs izturaties pret savām emocijām, un, kā jūs izturaties pret bērniem realitātē.

Bērns ir godīgs un tiešs savās emocijās, viņš neslēpj un neapspiež tās, kamēr pieaugušie viņam to neiemāca. Tomēr fakts, ka bērns tieši izsaka savas emocijas vēl nenozīmē, ka viņš tās pārdzīvo un izjūt līdzsvaroti. Visi zina, ka šīs emocijas (naids, bailes un skumjas) var dziļi satricināt bērnu, un bieži vien to nevar vairs apturēt. Šādās situācijās bērns burtiski slīkst savās emocijās, tas padara viņu nelīdzsvarotu, un tas nozīmē – necentrētu.

Viens no šādas neierobežotas emocionalitātes iemesliem ir tas, ka viņš tikai nesen atstāja pasauli, kurā tikpat kā nav ierobežojumu. Ēteriskajā vai astrālajā dimensijā nav tādu aizliegumu un ierobežojumu, kā fiziskajā valstībā, fiziskajā ķermenī. Bērna emocijas – bieži ir „neizpratnes reakcija” uz šo fizisko realitāti. Tādējādi bērnam augšanas procesā ir nepieciešama palīdzība un atbalsts, lai tiktu galā ar savām emocijām. Tā ir daļa no „iemiesojuma līdzsvarošanas” šeit uz Zemes.

Un kā jums tikt galā ar savām vai jūsu bērna emocijām?

Nav nepieciešams nosodīt un apspiest emocijas. Viņas ir – nepieciešama jūsu, kā cilvēciskās būtnes daļa, un tām ir vajadzīga jūsu cieņa un pieņemšana. Jūs varat apskatīt savas emocijas kā savus bērnus, kuriem nepieciešama jūsu uzmanība un cieņa, un jūsu vadība.

Emocijas labāk aplūkot kā enerģiju, kas nāk pie jums, lai jūs to izdziedinātu. Tātad, ir svarīgi neļaut emocijām jūs pilnībā sagrābt, bet saglabāt spējas paskatīties uz tām no neitrālas pozīcijas. Ir svarīgi palikt apzinātā stāvoklī. To var panākt šādā veidā: jums nav emocijas jāapspiež, bet nav arī tajās jānoslīkst. Jo, kad jūs pilnībā iegremdējaties emocijās, jūs identificējaties ar tām, un jūsu iekšējais bērns kļūst par tirānu, kas pilnībā iekaro jūs.

Vissvarīgākā lieta, ko jums vajadzētu izdarīt ar savām emocijām, – ielaist tās sevī, izjust visus šo emociju aspektus, nepazaudējot saprašanu. Piemēram, paņemiet savas dusmas. Jūs varat ļaut dusmām pilnībā būt jūsos, izjust tās savā ķermenī vairākās vietās vienlaicīgi, un tajā pašā laikā neitrāli pavērot tās no malas. Tas ir dziedinošais apziņas veids. Kas notiek šajā piemērā – tas ir tā, it kā jūs ieskautu savas emocijas, kas ir neizpratnes forma – ar sapratni. Tā ir garīgā alķīmija.

Es paskaidrošu to ar piemēru. Jūsu bērns sasit ceļgalu pret galdu un savainojas. Viņš ir sarūgtināts, kliedz sāpēs un spārda galdu, jo ir ļoti dusmīgs uz to. Viņš nolēma, ka galds – ir viņa sāpju iemesls.

Šajā gadījumā emocionālās vadlīnijas nozīmē to, ka vecāki galvenokārt palīdz bērnam noteikt un definēt iegūto pieredzi. „Tu dusmojies, tev ir sāpīgi, vai ne?” Definēt to ir ļoti svarīgi. Jūs pārnesat problēmas sakni no galda uz pašu bērnu. „Tas nav galds, bet tu, kas sasities un tu esi tas, kas dusmojas. Un – jā, es saprotu tavas emocijas!”

Vecāki apņem bērna emocijas ar sapratni un mīlestību. Tajā brīdī, kad bērns izjutīs sapratni, viņa dusmas pakāpeniski mazināsies. Fiziskās sāpes paliks, bet pretestība un naids, kas saistīts ar tām pāries. Bērns izlasīs līdzjūtību un sapratni jūsu acīs, un tas nomierinās un mīkstinās viņa emocijas. Un galdam, kas bija sāpju iemesls vairs nav nozīmes.

Apņemot emocijas ar sapratni un līdzjūtību jūs bērna uzmanību pārvietojat no ārpuses uz iekšpusi, un mācāt viņam uzņemties atbildību par emocijām. Jūs viņam rādāt, ka reakcija uz ārējo kairinātāju nav beznosacījuma, bet tā ir izvēles rezultāts. Jūs varat izvēlēties neizpratni vai izpratni. Jūs varat izvēlēties cīnīties vai pieņemt. Jūs varat izvēlēties.

Tas attiecās arī uz jūsu personīgajām emocijām, uz jūsu personīgo iekšējo bērnu. Ielaist savas emocijas, identificēt tās un pacensties saprast – tas nozīmē, ka jūs patiešām cienāt un sargājat savu iekšējo bērnu.

Pāreja no ārējā uz iekšējo, uzņemoties atbildību par savām emocijām palīdzēs izveidot tādu iekšējo bērnu, kurš necentīsies nevienu sāpināt un ievainot, un nekad nejutīsies kā upuris.

Spēcīgās emocijas, tādas, kā naids, bēdas vai bailes, vienmēr sevī satur tādu elementu kā bezspēcība, proti, sajūtas, ka esat kāda, kas ir ārpus jums, upuris. Atvienojoties no apstākļiem, kas ir ārpus jums un tā vietā fokusējoties uz savu reakciju un sāpēm, jūs pārstājat uztvert ārpasauli, kā savu emociju cēloni. Jūs vairs neuztraucaties par to, kas izraisīja emocijas. Jūs pilnībā esat vērsušies sevī un sakāt sev: „Labi, tā bija mana reakcija, un es saprotu kāpēc. Es saprotu, kāpēc es tā jūtos, un es atbalstu sevi tajā”.

Tāda mīlestības pilna pievēršanās savām emocijām atbrīvo jūs. Tas prasa arī zināmu pašdisciplīnu.

Ārējās realitātes, kā „nelaimju avota” atlaišana, un pilnas atbildības uzņemšanās nozīmē, ka jūs apzināties to, ka „izvēlējāties reaģēt noteiktā veidā”.

Jūs pārtraucat apspriest pat to, kuram ir taisnība un kuram nav, kurš un pie kā ir vainīgs. Un tādā veidā jūs vienkārši atlaižat veselu notikumu ķēdi, kas izietu ārpus jūsu kontroles. „Es tagad izjūtu šīs emocijas un pilnībā apzinos, ka es pats izvēlējos to darīt.” Lūk, ko nozīmē, pilnībā uzņemties atbildību. Tā ir drosme un vīrišķība!

Šī pašdisciplīna sevī ietver to, ka jūs atsakāties būt par taisnības karotāju, vai arī būt par neaizsargātu upuri. Jūs atsakāties izjust naidu, nesapratni un visas pārējās cietēja izpausmes, ar kurām reizēm jutāties ļoti labi. (Patiesībā, jūs bieži auklējat savas emocijas, kuras jums visvairāk traucē.) Uzņemties atbildību ir – pieticības akts. Tas nozīmē, ka jūs esat godīgs pret sevi, pat vislielākajā vājuma brīdī.

Šī pašdisciplīna jums ir ļoti nepieciešama. Un tajā pašā laikā šī vēršanās sevī prasa vislielāko iejūtību. Emocijas, ar kurām jūs esat gatavs tikties aci pret aci, kā ar paša radīto, arī meklē maigu izpratni. „Šajā reizē tu izvēlējies dusmas, vai ne?” Varbūt tas ir tas, ko tu sevī atklāj. Līdzcietība jums saka: „Labi, es saprotu kāpēc, un es tev piedodu. Iespējams, tad, kad tu dziļāk sajutīsi manu mīlestību un atbalstu, nākošajā reizē tu neizjutīsi vajadzību atbildēt tādā pašā veidā.”

Šī ir apziņas reālā loma ceļā uz pašizdziedināšanos. Apziņa necīnās un nenoliedz neko. Tā apņem tumsu ar zināšanām. Tā apņem nesapratnes enerģijas ar sapratni un tādā veidā pārvērš dzelzi zeltā. Apziņa un mīlestība – pēc būtības ir viens un tas pats. Būt apzinīgam – nozīmē ļaut jeb kam pastāvēt, un ieskaut to savā mīlestībā un līdzcietībā.

Jūs bieži domājat, ka ar apziņu vien nepietiek, lai atrisinātu jūsu emocionālās problēmas. Jūs sakāt: ”Es zinu, ka apspiedu emocijas. Es zinu to iemeslu, es to apzinos, bet tās neiet prom.”

Šajā gadījumā jums pret šīm emocijām ir kāda slēpta pretestība. Jūs šīs emocijas turat pa gabalu no sevis, baidoties piesātināties ar tām. Jūs nekad nevarat piesātināties ar emocijām, ja apzināti pieļaujat to.

Kamēr jūs šīm emocijām neļaujat sev tuvoties, jūs ar tām karojat. Jūs ar tām cīnāties, un tās dažādos veidos atgriežas pie jums atpakaļ. Galu galā jūs tās nespēsiet noturēt ārpusē. Tās atgriezīsies jūsu ķermenī kā slimība, stress vai depresija. Garastāvokļa maiņa vai nogurums bieži skaidri norāda uz to, ka jūs apspiežat kādas noteiktas emocijas.

Lieta ir tāda, ka jums ir jāļauj emocijām pilnībā iekļūt jūsu apziņā. Ja jūs skaidri nezināt, kādas emocijas ir konkrētajā brīdī – vislabāk ir sākt ar to, ka mēģināt sajust spriedzi un saspīlējumus savā ķermenī. Tie ir emociju vārti. Tie visi glabājas jūsu ķermenī. Piemēram, ja jūs jūtat sāpes vai spriedzi vēdera rajonā, jūsu varat ieiet savā apziņā un pajautāt, kas noticis. Ļaujiet savām ķermeņa šūnām runāt ar jums. Vai arī iedomājieties, ka jūsu iekšējais bērns tieši tagad ir jums blakus. Palūdziet viņam parādīt jums, kādas emocijas dominē viņā.

Ir vairāki veidi, kā sazināties ar emocijām. Vitāli svarīgi ir saprast, ka enerģija, kas iestrēgusi emocijās, grib transformēties. Šī enerģija vēlas atbrīvoties un tāpēc klauvē pie jūsu durvīm fiziskā veidā – kā stress vai depresija. Tā jums ir zīme atvērties un būt gataviem sajust šīs emocijas.

Emocijas – ir daļa no jūsu Zemes realitātes, bet tās nedrīkst valdīt pār jums. Tās ir kā mākoņi, kas aizsedz sauli. Tāpēc ir ļoti svarīgi izprast emocijas un strādāt ar tām apzināti. Ar tīru un sabalansētu emocionālo ķermeni ir daudz vieglāk caur intuīciju piekļūt savai būtībai, un sazināties ar savu dvēseli.

Jūsu sabiedrībā ir ļoti daudz neskaidrības un sajukums saistībā ar emocijām. Tas ir ļoti labi redzams kaut vai debatēs un neskaidrībā par to, kā audzināt bērnus. Bērni, protams, emocionāli ir daudz atklātāki nekā jūs, pieaugušie. Un tas rada grūtības. Kas notiek, ja jūs pārkāpjat morāles robežas? Ko darīt, ja situācija kļūs nekontrolējama un haoss turpina pieaugt? Vai ir nepieciešams uzturēt disciplīnu, vai arī ļaut bērniem brīvi izteikties? Vai vajag kontrolēt viņu emocijas, vai tomēr nē?

Pats galvenais bērna audzināšanā – ir iemācīt viņam saprast viņa emocijas. Saprast, no kurienes tās rodas, un uzņemties atbildību par tām. Ar jūsu palīdzību bērns var iemācīties izprast savas emocijas, kā „neizpratnes sprādzienu”. Šī izpratne ļaus viņam izvairīties no „iestrēgšanas” emocijā un kontroles zaudēšanas. Izpratne atbrīvo jūs, un jūs atgriežaties savā centrā, neapspiežot emocijas. Vecāki māca bērnu ar saviem piemēriem, kā darboties ar emocijām šādā veidā.

Visi jautājumi, kas rodas saistībā ar jūsu bērnu, ir attiecināmi arī uz jums pašiem. Kā jūs tiekat galā ar savām emocijām? Vai esat bargs pret sevi? Kad dusmojaties vai skumstat pietiekami ilgi, jūs saucat sevi pie kārtības, sakot: „Nāc, virzies uz priekšu, nepretojies”? Vai jūs apspiežat emocijas? Vai sajūtat, ka pašdisciplīna ir laba un nepieciešama? Kas jums to iemācīja? Jūsu vecāki?

Vai arī jūs sliecaties pretējā virzienā? Varbūt esat „iestidzis” savās emocijās, neļaujot tām aiziet? Arī tā gadās bieži. Varbūt ilgāku laiku esat juties, kā kādas ārējas situācijas upuris, piemēram, audzināšanas, partnera vai darba vides. Šajā brīdī saskaršanās ar jūsu dusmām, var iegūt atbrīvošanās efektu. Dusmas var ļaut jums atbrīvoties no šīs ietekmes un iet savu ceļu. Tomēr, jūs varat iemīlēties savās dusmās tik ļoti, ka negribēsiet no tām šķirties. Izejas vietā tās kļūst par jūsu „dzīvesveidu”. Tās kļūst par „upura pozīciju”, kurš ir gatavs uz visu izņemot izdziedināšanos. Tās attur jūs no sava patiesā spēka izmantošanas. Ir ļoti svarīgi uzņemties atbildību par savām emocijām, nevis uzskatīt tās par „negrozāmu patiesību”. Kad jūs tām piedēvējat patiesības statusu, tā vietā, lai izskatītu tās kā „neizpratnes sprādzienu”, jūs uz tām pamatojat savu rīcību, un tas savukārt noved pie nelīdzsvarotiem risinājumiem.

Tas pats notiek arī ar bērniem, kas saņem pārāk daudz emocionālas brīvības. Viņi „iziet no rāmjiem” un vispār vairs nav kontrolējami. Viņi kļūst par maziem tirāniem, kas ir pilnīgi nepareizi. Emocionālais haoss ir vienlīdz nepatīkams, kā bērniem tā vecākiem.

Īsāk sakot, jūs varat būt gan pārāk stingrs, gan pārāk iecietīgs pret savām emocijām (un analoģiski arī pret saviem bērniem). Es vēlos mazliet vairāk pakavēties pie „iecietīgas” rīcības veida, jo uz šodienu tā ir ļoti liela problēma. Sākot no sešdesmitajiem gadiem, kolektīvajā apziņā pastāv uzskats, ka emocijas nevajag apspiest, jo tādā veidā jūs apslāpējat savu spontanitāti un radošo potenciālu, savas dvēseles patiesās izpausmes, bet sabiedrība ražo disciplinētus un paklausīgus bērnus, kas vairāk rūpējas par noteikumu ievērošanu, nevis ieklausās savas sirds čukstos. Un tā ir gan sabiedrības, gan indivīda traģēdija.

Bet kā ar citu galējību? Kā ar to, ka emocijas tiek attaisnotas tik lielā mērā, ka tās sāk dominēt un kontrolēt jūsu dzīvi?

Jūs ļoti labi varat pavērot sevi, vai jūsos ir tādas emocijas, kuras jūs lolojat un uzskatāt par patiesām (nevis, ka pēc būtības tā ir – „neizpratnes eksplozija”). šīs emocijas ir tās, ar kurām jūs sevi identificējat. Paradokss, bet pietiekoši bieži tās ir emocijas, no kurām jūs paši ciešat visvairāk. Piemēram: upura stāvoklis („Es to nevaru izdarīt.”, ”Tur es neko nevaru līdzēt.”), pārākuma sajūta („Es par to parūpēšos.” ,”Es to nokārtošu.”), skumjas, bailes, trauksme u.t.t. Tās visas ir sāpīgas emocijas, bet citā līmenī tās jums dod kaut ko īpašu, kas piespiež jūs tās paturēt.

Ņemiet par piemēru „upura pozīciju”. Šim paternam ir savas priekšrocības. Tās jums var sniegt drošības sajūtu. Tās jūs atbrīvo no noteiktiem pienākumiem un atbildības. „Tur es neko nevaru līdzēt.” Tas ir tumšs stūris, kurā jūs sēžat, bet jums tas šķiet drošs.

Pašidentifikācija vai „saplūšana” ar šādu paternu ilgākā laika posmā ir bīstama, jo jūs zaudējat kontaktu ar savu patieso brīvību, ar savu visdziļāko dievišķo kodolu.

Jūsu dzīves ceļā var notikt lietas, kas pamatoti izraisa dusmu un aizvainojuma emocijas. Tas var notikt jaunībā, vēlākos gados un pat vecumdienās. Ir ļoti svarīgi pret šādām emocijām izturēties apzināti, apjaust dusmas, skumjas un citas spēcīgi uzlādētas enerģijas jūsos. Bet kādā brīdī uzņemties atbildību par savām emocijām, jo tās nosaka jūsu reakciju uz ārējiem notikumiem.

Būt centrētam, tīram, spēcīgam un garīgi līdzsvarotam nozīmē to, ka jūs uzņematies atbildību par visām savām emocijām. Jūs varat atpazīt savas emocijas, piemēram, dusmas, un tajā pat mirklī teikt sev: „Tā ir mana reakcija uz noteiktiem notikumiem. Es apskauju šo reakciju ar sapratni, bet tajā pat laikā mans nodoms ir – atbrīvot to.”

Galu galā dzīve nav dota tāpēc, lai viss būtu pareizi. Dzīvot ir – būt brīvam un viengabalainam. Atbrīvojot vecās emocionālās reakcijas, kas pārvērtušās par „dzīvesveidu”, padara jūs daudz brīvākus.

Tas ir viss, ko varu teikt par ceļu uz šīs smalkās šķautnes starp emociju apspiešanu un ieslīgšanu tajās. Abās tā pusēs jūs esat izauguši ar saviem viedokļiem un idejām, kas neatbilst garīgās alķīmijas principiem. Garīgās izaugsmes būtība ir tāda, ka jūs neko neapspiežat, vienlaikus uzņemoties pilnu atbildību par to.

„Es tā jutos, es izvēlējos šādi reaģēt, es varu to izdziedināt.” Savas meistarības pieprasīšana – lūk, mana vēstījuma patiesā būtība. Varbūt tas nav gluži vidusceļš, bet tas ir cits ceļš.

Runa ir par garīgo meistarību. Pieņemot visu, kas ir jūsos, jūs paceļaties tam pāri un kļūstat par tā saimnieku. Meistarība vienlaicīgi ir spēcīga un maiga. Tā ļoti daudz ko pieļauj un prasa lielu disciplīnu. Vīrišķības un godīguma disciplīnu.

Pieprasiet savu meistarību, kļūstiet par SAIMNIEKU emociju drumslām, kas bieži vien traucē jums slēptā veidā. Sazinieties ar tām un uzņemieties atbildību. Neļaujiet neapzinātām emocionālām rētām pastumt jūs malā un noslēgt jums ceļu uz iekšējo brīvību. Tieši JŪSU apziņa dziedē šīs rētas. Neviens cits priekš jums nespēs atjaunot jūsu emociju spēku. Nepastāv nekādi ārēji instrumenti, kas spētu novērst emocijas. Tikai ar apjausmas spēku, atpazīšanu un līdzcietību mēs varam tās atbrīvot GAISMĀ.

Izveidot savu viengabalainību un brīvību emocionālajā līmenī – ir viens no svarīgākajiem garīgās izaugsmes aspektiem. Es vēlos savu vēstījumu pabeigt ar vārdiem: nepadariet to grūtāku nekā tas patiesībā ir. Garīgais ceļš – ir vienkāršs. Tas ir ceļš uz mīlestību pret sevi un iekšējo skaidrību. Tas neprasa nekādas speciālas zināšanas, rituālus, noteikumus un metodes. Viss, kas jums nepieciešams garīgai izaugsmei, jau atrodas jūsos.

Klusuma brīdī vērsieties pie savas jūtīgās daļas. Ļaujiet šai jūsu daļai jums pateikt, ko tieši jūs sevī alkstat noskaidrot un attīrīt. Uzticieties savai intuīcijai, darbojieties saskaņā ar to. Ticiet sev. Jūs esat SAIMNIEKI savai unikālajai dzīvei, un SAIMNIEKI savam unikālajam ceļam uz mīlestību un brīvību.

http://www.jeshua.net