26.augustā/2011
Mīļā Latvijas tauta!
Jūsu mājas nav tikai mājas,
jūsu zeme nav tikai zeme.
Tai piemīt svētums neaprakstāms,
kas gadu simtiem aizmirsts ticis.
Tas augšup ceļams.
No dzīlēm jūsu visdziļākajām,
tām ko jūs par sirdi saucat.
Latvju dainu avots ir jūsu sirds.
Kad tīra un skaidra, kā saule tā mirdz.
Sirds pukst, sirds elpo, sirds jūt,
sirds vēlas brīva būt.
No bailēm, varas, saslaukām.
Caur asarām tiek brīva tā.
Caur tēvu jostu rakstu vītu
Un zīmju zīmēm izrakstītu.
Caur zaļu asnu augšup dzītu
un pašas saules sasildītu.
Caur bērna smaidu, smiekliem gardiem
un mīļiem vārdiem, nevis skarbiem.
Uz augšu brīdi verieties,
pie saules stariem ķerieties,
tad arī jums būs spēki saknes dzīt
un zemi tā pa īstam iepazīt.
Un acīs, acīs viens otram lūkojaties.
Jums pienākas tagad uz augšu kāpt,
ne varas un mantas žņaugos slāpt.
Uz ozolu galotnēm veraties,
pie senču tikumiem tveraties.
Caur sīku sēklu viss iesāk augt
un saules sildīts tas plauks un plauks.
Viens otru dziļi lolojiet un labsirdīgi skolojiet.
Jūsu zeme un tauta lai brīva top,
tas jau rakstos ielikts, kas lasīt prot.
Vilkāt smagi, nu laiks važas nomest nost,
notraukt smagumu plecos gurušos.
Vējam ļauties un brīves sajūtām,
tas nekas ka dabā rudens nāk.
Tā kā auglis, kas gatavs zemē krist,
jums nu vajag šo tumsu pušu sist.
Lai pa spraugu šai tumsā Gaisma
plūst un atbrīvo visus – mūs un jūs.
Savā sirdī, ļauj iespīd lai Gaismas stars
un no verga tad izsprauksies brīvais gars,
kam ar katru dienu tad pieaugs spars.
Un tad Tumsas aizkars iesāks šķīst
un no zemes dzīlēm viedums kā asni dīgs.
Ja tos laistīt un saudzēt Jums pietiks spēks,
kaut ar Tumsa pēc katra asna brēks,
celsies pilis un gaismas būtnes nāks,
senie stāsti par krīviem gaismā nāks.
Tautā pieaugs ar katru dienu spēks
un no zemes tad zudīs Tumsas rēgs.
Nu jau ceļas, nu jau paceļas vārdi viedi.
Nu jau tā kā lāse pēc lāses no avota plūst,
Avota spēku un kustību iegūst ik mūžs.
Acis atverat Gaismai, ne miedzat ciet,
kur jūs redzēsiet acīm aizvērtām iet?
Vai gan kājas, kas ķersies jums pastāstīt spēs,
ka debesīs saule un apkārt viss dveš.
Ikkatra puķe, ik zāle, zars,
ir kā zemes sūtīts mīlas stars!
Tas uzrunā tevi un mani un jūs,
tas nākotnes pamats šai vietai būs.
Tas uzrunā Tevi un klusi māj,
vai sadzirdi mani, domātāj?
Tās smagās domas no galvas met
un dvēseli savu uz skaistumu ved.
Uz Templi, kas Tevī tik dziļš un svēts,
uz Templi, kas vēl ir aizzieģelēts.
Šo tumsas zieģeli nostu plēs
un Es vietā sadzirdi Mēs!
Lai tautā aiziet rindas šīs
un sadzird sirdis, kas gaidās trīs.
Uz nākotni citu ne tādu kā sola,
jo pagātne bija tik Jūsu skola.
No zemes nu celties uz augšu laiks,
šis bija tāds sveiciens viegls un maigs.
Par visiem jums domāt man nepārstāj prāts,
par katru ikkatru zināms ir ik vārds.
Nu projām dodos, lai dziļi tas skan,
El Morija saka: skumt pietiek gan!
