Ceļojums Zemes iekšienē- izdobtā Zeme

Žurnāls „Zeiten Schrift”

Nr. 1 (10) 2006.

Tulkoja Gunta Bērze

Zeme – doba (ar izdobtu vidu).

NASA slepenajos foto redzams, ka uz planētas Zeme poliem ir milzīgas atveres, kas ved Zemes iekšienē. Šīs fotogrāfijas ir salīdzinoši jaunas (1968.g.), taču zināšanas par to, ka Zemes iekšienē ir doba, pastāv jau tūkstošiem gadu.

Z plat. 83’ atveras Zemes virsma, pola ar mūžīgo ledu nav, ir gigantiska atvere.

Jau 1818. gadā amerikāņu oficieris Džons Klīvs Saimss pavēstīja pasaulei, ka Zeme ir doba un iekšpuse noderīga dzīvošanai. Savam vēstījumam viņš ar gudru ziņu pievienoja izziņas, ka ir vesels un pie pilna saprāta. Viņu izsmēja, tomēr Saimsa nāves gadā (1929.) notika ekspedīcija uz Zemes dzīlēm. Divi norvēģi – Jenss un Olafs Janseni – devās ar zvejas kuģīti meklēt teiksmu zemi „Viņpus Ziemeļu Vēja”. 2 gadus abi pavadīja Zemes iekšienē kopā ar tautu, kura ir stipri augstākā attīstības līmenī (salīdzinot ar mums) spēkā, gudrībā un prasmē mīlēt. Bīstamajā atpakaļceļā uz Zemes virspusi tikai viens izdzīvoja. Taču, kad Olafs vēlējās pavēstīt par saviem fantastiskajiem piedzīvojumiem, viņu uz 28 gadiem ieslodzīja psihiatriskajā slimnīcā.

Fantasts, rakstnieks Žils Verns, iespējams, savos darbos balstījies uz 4.gs.p.m.ē. Platona rakstīto, ka ir pasakaina zeme Hiperboreja (boreas – latviski „Ziemeļu vējš”). Kādā latīņu vārdnīcā tulkots: „hiperborejieši, saskaņā ar grieķu mītu, ir laimīga tauta galējos Ziemeļos”; minēts arī, ka Apollona māte Lēta dzimusi kādā salā arktiskajā okeānā „viņpus Z-vēja” (po tu storonu Severnovo vetra).

Lūk, šo Ziemeļu zemi tad arī brauca meklēt abi norvēģi . Kamēr Olafs atradās ieslodzīts, Žils Verns uzrakstīja jaunu darbu – „Ceļojums uz Zemes centru”, 1838.gadā Edgars Alans Po divos darbos apraksta liktenīgu ceļojumu, kurš beidzas ar to, ka jūras dzelme ierauj kuģi Zemes iekšienē.

1873.gadā Anglijā E.R.Bulvers-Litsons uzrakstīja romānu par paradīzi Zemes iekšienē, kur dzīvo milži.

Jau 18.gs. Šveices matemātiķis L. Eilers izteica savu uzskatu, ka Zeme ir doba planēta ar Sauli vidū, šī Saule dod gaismu un siltumu civilizācijai, kura mīt Zemes iekšienē un atrodas augstā attīstības līmenī.

Šeit jautājums par Ziemeļblāzmu – „Aurora Borealis” – parādību, kas vēl līdz šodienai nav izskaidrota. Patiesībā tie ir ledus kristāli, kuri griežas virpulī  magnētiskajā laukā virs atveres polā un tiek izgaismoti no Zemes iekšpusē esošās Saules.

19.gs. vairāki drosminieki devās iekarot gan Ziemeļpolu, gan Dienvidpolu, taču 83’ Ziemeļu platuma sasniegt neizdevās. Ik pa laikam pētnieki novēroja neizskaidrojamas parādības: balts tauriņš, moskīts, 3 zirnekļi, 2 bites, 2 mušas... viss tas taču dzīvo daudzus km uz Dienvidiem!

1860.-1862. gadā amerikāņu žurnālists Č.F.Holls dzīvoja eskimosu vidū un gāja bojā, mēģinot sasniegt Ziemeļpolu. Par galējiem ziemeļiem viņš rakstīja: „Pretēji gaidītajam, tur nav ne sniega, ne ledus. Zeme – dzīvības pilna: roņi, zosis, pīles, ondatras, zaķi, vilki, lapsas, lāči u.c.”. Arktikas pētnieki novērojuši lāčus, kuri dodas Ziemeļu virzienā, kur it kā nevarētu būt pārtika. Arī vairākas putnu sugas pārziemot dodas Ziemeļpola virzienā. Atrašanās vieta nav noteikta, jo putni it kā vienkārši nozūd..... Tāpat siļķes – joprojām nav atrastas to nārsta vietas.

Pola tuvumā – no ledus brīva jūra, biežas miglas.

1947.gadā amerikāņu kara admirālis lidotājs Ričards Bērds devās uz Ziemeļpolu. Niķojās visas ierīces, ko izskaidroja ar magnētismu Ziemeļpolā. Tad jūras vietā Bērds ieraudzīja kalnu grēdu, tad zaļu ieleju. Un mamutu (vai zilonim līdzīgu dzīvnieku!!). Pats to neapjaušot, Bērds lidoja Zemes iekšienē.

Tobrīd bija pagājuši 18 mēneši kopš atomsprādziena Hirosimā un Nagasaki; cilvēce, kas dzīvoja Zemes iekšienē, meklēja kontaktus ar virszemes cilvēkiem, lai tos brīdinātu.

(Mūsu Zeme atrodas Visumā kā doba lode ar garozu, biezumu ~300-600km.)

Pēc atgriešanās Bērdu ilgi pratināja Pentagons, viņš parakstījās par klusēšanu. Pēc 9 gadiem, t.i. 1956. gadā, Bērds devās uz Dienvidpolu. Tur tika atrasta (dienvidpola iekšienē) zaļa sauszeme, platas upes kokiem aizaugušās ielejās, dzīvnieki – kādi pie mums mīt tropu joslā, arī mamuti (līdzīgi ziloņiem).

Bērda dienasgrāmatas daudzus gadus (viņš mira 1957.gadā ) Pentagons turēja slepenībā.

Mīti, kuri nes sevī patiesības kodolu, atgriežas atpakaļ pie cilvēkiem kā atbalss, kas sūtīta daudzus gadus atpakaļ. Ābrams Linkolns teicis: „Visus cilvēkus kādu laiku var uzskatīt par muļķiem, atsevišķus – uz visiem laikiem, bet nevar par muļķiem uz visiem laikiem uzskatīt visus.”

Pašreiz ir laiks, kad „kosmiskais putekļsūcējs” savāc visus netīrumus no planētas. Krīt plīvuri no visiem noslēpumiem. Un tur, kur (kā mums lika ticēt) ir poli, izrādās – ir divas atveres!! Pēc dr. Raimonda Bernarda aprēķiniem, kurš savācis neskaitāmus faktus grāmatā „The  Hollow Earth” (izdota 1969.gadā), atvērumi Zemes iekšienē sastāda 2250km (1400 jūdzes)! Tas nozīmē, ka ~ 82-83’ Ziemeļu platuma polārā jūra vairāku tūkstošu km garumā novirzās uz atveres pusi. Grafiskie attēlojumi apstiprina, ka ap 86’ Z platuma ir iespēja redzēt iekšējo Sauli.

Vai Jansens nepieminēja sarkanīgo sauli, kas līdzīga mūsējai? Iekšējā Saule? Tieši tā! Zeme ir doba. Un tās dzīlēs dzīvo cilvēce, tālu priekšā mums savā attīstībā, un to apspīd Centrālā Saule mūsu planētas sirdī.

Savu gaismu iekšzemes saule saņem no mūsu Saules. To izskaidroja Vispasaules dabaszinātņu organizācijas prezidents: „Daļa saules staru izlaužas caur Zemes garozu un uzlādē Centrālo Sauli. Šajā gadījumā iet runa par savācējlēcas jeb parabolisko efektu.”

Atmosfēra Zemes iekšienē ir spēcīgi elektrizēta, subtropu klimats, noturīgi laika apstākļi (sīkāk Olafa Jansena stāstītajā).

Iekšējā pasaulē nav ne slimību, ne nelaimju, ne skaudības, ne naida. Viss ir harmonijā, mīlestībā. Galvaspilsēta izvietojusies paradīzes dārzā un to sauc Ēdene.

Vai tas nav tas pats dārzs, no kura esam reiz izdzīti? Vai apstiprinās hipotēze, ka pēc Atlantīdas bojāejas daži izglābušies devās uz Hiperboreju? No kurienes Bībelē avoti par mūsu izcelšanos? Kāpēc Paradīze tiek saukta par Ēdenes dārzu? No kurienes atnāca Apollons? Vai no Hiperborejas? Un vai ne viņam grieķi uzcēla templi vietā, kura saucas Delfi (Delfi slaveni ar savu orākulu)? Zemē „Viņpus Ziemeļvēja” pilsēta Delfi atrodas milzu birzs vidū. Bet ko grieķi iestādīja katrā nogāzē savā Delfu pilsētā? – birzi ar 2000 olīvkokiem! Sagadīšanās?

H.Blavatska raksta grāmatā „Atmaskotā Izīda” („Razoblačennaja Izida”): „Mēs sāksim ar Ēdenes dārzu, kurš nav mītiska vieta. Ēdene pieder pie tām ģeogrāfiskajām zīmēm vēsturē, kas liek saprast, ka Bībele ne vienmēr jāuztver kā tīra alegorija. Ēdene ir sens tās zemes, ko apūdeņo Eifrata un kas plešas no Āzijas un Armēnijas līdz Eritrejas jūrai, nosaukums.”

Pieņemsim, ka tā. Bet vai nevar būt, ka Ēdenes dārzs atrodas mūsu planētas iekšienē? Kā stāsta Olafs Jansens – galvaspilsēta Ēdene atrodas milzīgā dārzā, līdzīgā paradīzei, kur sākas 4 upes, plūstošas uz četrām debess pusēm, vienu no viņām sauc Eifrata.

Tibetā ir daudz teiku par pazemes valsti Agartu. Mongoļi tic, ka Agartā valda Pasaules valdnieks, kurš sēž tronī svētajā pilsētā Šambalā. Ko nozīmē „pazemes”? Vai to, ka Agarta atrodas Zemes garozā vai iekšējā pasaulē? Krievu pētnieks F.Osendovskis no Tibetas lamām uzzinājis, ka ~6000 gadu atpakaļ kāds svētais cilvēks pazudis Zemes iekšienē un nav atgriezies, „iekšējo pasauli” apciemojuši arī vairāki citi, bet neviens nezina, kur ir ieeja. Runā, ka Afganistānā vai Indijā.

Olafs Jansens pastāstīja, ka iekšējās pasaules cilvēki sarunājas vienā no sanskrita veidiem (senindijas literārā valoda). Vai tā nav atlantu pirmvaloda? Vai tiešām viņi vispirms apmetās Zemes dzīlēs un pēc tam – Dienvidāzijā? Vai varbūt tolaik vienkārši pastāvēja regulāri sakari starp iekšējo un ārējo pasauli?

H.Blavatska apstiprina hipotēzi, ka ebreju tauta atnākusi uz Jūdu zemi no Austrumiem, visticamāk no Indijas. Holgers Kerstens savā grāmatā „Jēzus dzīvoja Indijā” pārliecinoši apstiprina, ka ebreji uz Vidusjūras krastiem pārcēlušies no Kašmiras. Viņš uzrāda lielu daudzumu šokējošu sakritību, kur ģeogrāfiskie nosaukumi Bībelē ir tādi paši kā mūsdienu nosaukumi Kašmirā. Viņš uzskata arī, ka senebreju valoda attīstījusies no sanskrita. Piemēram, indiešu „Šiva-purana” (sena un svēta vēsture) var lasīt, ka „pirmais cilvēks” bija „Adžima”, bet „Heva” sanskritā nozīmē „dzīves papildinājums”. Vai tāpēc Ādamam un Ievai šādi vārdi?

Ievērības cienīgs ir fakts, ka arvien no jauna „uzpeld” mīts par čūsku. Tā mums pazīstama no eiropiešu Bībeles kā Ievas un Ādama kārdinātāja Ēdenes dārzā. Vēlākos nostāstos Ēdene minēta kā garīga vieta, kur uzturas dvēseles. Pirmie Bībeles apraksti pārliecinoši pārceļ paradīzes dārzu fiziskajā pasaulē. Tur arī ir sākums 4 upēm! Un viena no tām viennozīmīgi identificēta kā Eifrata.

Ebreju mīts tālāk stāsta, ka cilvēki paradīzē barojušies tikai ar augļiem. Ādams pirms grēkā krišanas staroja skaistumā. Viņš varēja redzēt pasauli no viena gala līdz otram. Uz Zemes virspuses izliektās formas dēļ tas nebija iespējams, bet Zemes iekšienei forma bija ieliekta.

H.Blavatska runā par pazemes kapličām senajā Ēģiptē – tās bija kā sarežģītas katakombas vai ejas. Kāds rakstnieks (De Bourgoung) savā grāmatā „Votan” apraksta,  kā meksikāņu pusdievs izgājis pa šādu eju, kura sniedzas līdz pat debesīm. Šāda pazemes eja, pēc Votana vārdiem, ir kā „Čūskas ala”, un viņu caur to palaida tāpēc, ka viņš pats bija „Čūskas dēls”. Blavatska raksta, ka Ēģiptes augstākie priesteri (arī Babilonijas – un arī tā arī atrodas Eifratas krastā!) sauca sevi par „čūskas dieva dēliem”. Meksikas indiāņi pielūdz gan Sauli un Montesumu, gan Lielās Čūskas spēku. Viņu zīmējumos blakus lielai čūskai ir kroplīga izskata sarkanmatains vīrietis, kurš, pēc indiāņu nostāstiem, nomainīs Montesumu (indiāņu virsaiti).

Kas zina, ko simbolizē šis rudmatainais vīrietis. Iespējams, ka iekšējās pasaules mazo sauli, kura it kā ir mūsu Saules mazā māsa, pie tam sarkana...

Viens no pirmajiem vāciešiem, kurš apmetās uz dzīvi Brazīlijā, uzrakstīja grāmatu par pazemes pasauli. Informāciju viņš ieguva no indiāņiem. Viņa grāmatā Zeme ir doba ar sauli vidū. Zemes iekšienē ir ilgdzīvotāji cilvēki, kuri nepazīst slimības, kuri pārtiek no augļiem. Šī pazemes valstība ar tuneļu palīdzību saistīta ar virszemi, daži no tiem it kā beidzas Brazīlijā, Santa–Katarīnā.

Teiksmainas pazemes valstības ir visos Zemes nostūros. Skandināvu eposā „Eda” pazemes pasaule saucas „Azara”. Seno ēģiptiešu „Mirušo grāmatā” stāstīts par „Amentas zemi”. Indusiem tā ir „7 ziedlapiņu pilsēta”, ebreju teikās – „gorodom semji koroļej Edoma”. Acteki arī ticēja, ka ir mirdzoša pilsēta Zemes iekšienē un saucas „Maija-Pana”. Kad spāņu iekarotāji izdzirdēja par to, viņi devās meklēt zelta pilsētu Eldorado, beigas tam bija fatālas.

Zemes garozai viscaur jābūt alu un tuneļu caururbtai, tie ved Zemes iekšienē. Divās vietās tuneļiem jābūt lielā skaitā: Tibetā un Dienvidamerikā, īpaši Brazīlijā. Pazīstamākais no šiem tuneļiem – „inku ceļš” (uz D no Limas Peru līdz Kusko, Tiahuanako un Atakama tuksnesim). Brazīlijas kalnu masīvos indiāņi apsargā šīs ieejas un nogalina katru, kurš bez atļaujas mēģina tur iekļūt. Šajos gaiteņos, kuru akmens sienas izstaro maigu gaismu, nozuda daudzi inki ar zelta krājumiem, glābjoties no spāņu iekarotājiem.

Platons rakstīja, ka 1150.g.p.m.ē. Lielo plūdu laikā, Atlantīdas grimšanas laikā, gāja bojā ~4 miljoni cilvēku. Nedaudzi garīgi visaugstāk attīstītie savlaicīgi devās uz Dienvidameriku, kur viņi, saskaņā ar leģendu, dzīvoja pazemes pilsētās. Bet šeit arī rodas jautājums: ko nozīmē „pazemes”? Zemes garozā vai iekšējā pasaulē?

Bet kā to visu saistīt ar čūskām?

Čūska – tas ir gudrības simbols, bet gudrība (viedums) iemieso sevī Svētās Trīsvienības otro aspektu: Dievs Tēvs – spēks, Dieviete Māte – gudrība, Dievs Dēls – bērns, kuru vēl sauc arī par Kristu, kurš iemieso Mīlestību.

„Čūskas Dēls”, šķiet, iemieso „Gudrības dēlu”, vai „Dievieti Māti”.

Dr.Frenks Strenžess saka, ka visas planētas ir dobas, ka reti sastopama parādība – planētas virspusē dzīvo cilvēki. Iespējams, ka cilvēki gudrību izmantoja ļaunprātīgi un tika ar Čūskas palīdzību izmesti no Ēdenes dārza Zemes virspusē? Varbūt Zemes dzīles ir augsti attīstītu cilvēku apmešanās vieta, t.i. mūsu „debesu” nākotne? Jeb arī neatkarīgi viena no otras eksistē divas dažādas cilvēces uz Zemes? Viena dzīlēs, kura ievēro likumus un joprojām dzīvo „Ēdenes dārzā”, un otra uz Zemes virsas, kura pārkāpusi likumus un tāpēc pati laupījusi sev dzīvi paradīzē?

Daudz kas apliecina to, ka mūsu senči atradās kontaktā ar iekšzemes ļaudīm, kuri ik pa brīdim bija virszemes cilvēku garīgie līderi un valdnieki. Gandrīz visos pirmskristiānisma laika rakstos minēti titāni (Grieķijā), milži (Ceilonā) vai dievišķie cilvēki (Ēģiptē). Vienmēr viņi minēti kā augsti attīstīti, salīdzinot ar visu cilvēci, kā arī stipri lielāki augumā. Olafs Jansens stāsta par 3,5-4,5m gariem iekšzemes iemītniekiem. Viens no izskaidrojumiem, kāpēc grieķu tempļi ir tik augsti, bija tas, ka Apollons no Hiperborejas un citi dievi bija četrmetrīgos augumos.

Labi, nemaldīsimies vairs pa neatbildamu jautājumi labirintiem. Ka Zeme ir doba un ka abos polos ir atveres, vairs nav noslēpums. Slepenās NASA fotogrāfijas (redzamas arī šī žurnāla numurā) rāda, ka tas ir fakts. Katrs atvērums ir ~2250km liels.

Bet kā tad ar Amundsenu, kurš Dienvidpolā uzvilka Norvēģijas karogu? Un kā ar lidmašīnām, kuras lido pāri polam?

Pēdējo viegli izskaidrot. Piloti apgalvo, ka viņi nekad nelido pāri ģeogrāfiskajam polam, jau pie 70-75’ Ziemeļu platuma kompass sāk „melot”, tāpēc lidmašīnās izmanto citu vadības sistēmu, kuru neiespaido Zemes virsma un magnētisms. Tiek sastādīts īsākais maršruts līdz lidojuma mērķim. Spēcīgās magnētiskās vibrācijas dēļ reaktīvā lidmašīna nevar pārlidot atverei. Ja lidmašīna nokļūst virpuļveida gaisa plūsmā, bet tas ir neizbēgami, tad pārtrauc darboties visas elektroierīces un dzinēji. Pie tam pastāv pieņēmums, ka Zemes iekšienes ļaudis aizsargājas no nelūgtiem viesiem ar papildus enerģētisko vairogu. Kad admirālis Bērds negaidīti ielidoja Zemes iekšienē, viņš ievēroja, ka atrodas divu lidojošu objektu spēka laukā, šie objekti atgādināja NLO, kas „vilka” viņa mazo lidmašīniņu. Visas Bērda lidmašīnas ierīces bija apstājušās. 

Pie jautājuma par polārpētniekiem. Skolās joprojām māca, ka Ziemeļpols ir ģeogrāfisks punkts, bet krievu zinātnieki jau sen konstatējuši, ka Ziemeļpols ir vairāk kā 1500km gara magnētiska līnija, kura šķērso atveri – to gan mēs precīzi nezinām, bet tā vajadzētu būt. Šī līnija stiepjas no Kanādas līdz Taimiras pussalai un vāji jūtama vēl 1500km garumā.

Šis fakts izskaidro to, kāpēc kompasa adata, pētniekam pārkāpjot 83’ Z platuma, pielīp pie stikla. Pētnieki noteiktu laiku atradās polārajā atverē, līdz ar to kompasa rādītājs pacēlās vertikāli, jo magnētiskā līnija gāja viņiem pāri.

Magnētiskās līnijas intensitāte visur nav vienāda. Visspēcīgākā tā ir nelielā posmā. Šis posms nobīdās katru gadu par 30 km. Virs atveres intensīvā magnētisma posms ir ik pēc 235 dienām. Polārpētnieki savās ekspedīcijās nevarēja redzēt atveres ne fiziski ar acīm, ne skatoties uz horizontu tālumā. Pie tam traucēja jūras viļņi vai nepārtraukts baltums (Dienvidpolā), vai migla. Arī sarkanā saule likās kā mirāža.

Tādēļ Amundsens, iespējams, kļūdaini pieņēma, ka sasniedzis 90’ Ziemeļu platuma, pat nepamanot, ka sen jau nokļuvis Zemes iekšienē.

Kāpēc nav polu attēlu, ko būtu uzņēmuši mākslīgie Zemes pavadoņi?

Vai nav pārsteidzoši, ka sūtam kosmiskās zondes uz Marsu un Neptūnu, bet nevaram nofotografēt abus polus? Nav nekādu problēmu nofotografēt ozona caurumu pie Antarktīdas. Ja apskata Ziemeļpola un Dienvidpola uzņēmumus, redzams viens un tas pats: baltu mākoņu „piens”, kas pilnībā visu aizsedz, vai arī līdzeni pelēka virsma tur, kur jābūt polam. It kā uz foto nekā nav, un pieticīgs skatītājs (lasītājs) tiek apmānīts. Savādi, ka slepenā teritorija (terra inkognita) sākas tieši no 83’ Ziemeļu platuma. Bet kur sākas polārā atvere? Pie 83’ Ziemeļu platuma!

Cik mums grūti ticēt, ka polārās kartes ir melīgas. Visticamāk, ka Ziemeļpolā kaut kur uz 83’ Ziemeļu platuma paralēles, tur, kur Zeme ieliecas uz iekšu, atrodas sauszemes gabals, kas savienojas ar iekšējo Zemes daļu. Ar to var izskaidrot, kāpēc lāči aiziet tālu uz Ziemeļiem (tāpēc, ka paglābjas Zemes dzīļu siltumā, tā vietā, lai dotos ziemas guļā), un kāpēc novērotas labi nobarojušās lapsas.

Antarktikas karte nepareizi sastādīta ne tāpēc vien, ka uz tās nav atveres. Nav iemesla apšaubīt Olafa Jansena stāstīto, kurš kopā ar tēvu zvejnieku laivā atgriezās caur atveri Dienvidpolā – pa ūdeni, protams. Tātad dienvidpolā ir jūras izeja uz Zemes iekšieni, lai cik šaura tā arī nebūtu. Ir neliela daļa ticamības, ka atvere varētu atrasties Vedela jūras rajonā. Polārpētnieks Vedels varēja 1823.gadā ar savu kuģi aizbraukt līdz 74’, nesastopoties ar ledu. Sākot ar 77’ platumu, sākās šelfu ledus. Antarktikas kartēs nav atzīmēta šeit esošā sauszeme: ne kalnu grēdas, ne jūras līči, kas iekļauj sauszemi; ir tikai ledus un mūžīgais sniegs. Bet tikai līdz 83’ platumam. Cik maz izpētītas Antarktīdas dzīles! Kas ir pretrunā ar to, ka šajā sniega klajumā ir jūras ceļš, kurš ved uz Zemes iekšieni? Janseni, iespējams, izgāja pa to uz Zemes virsmu. Viņi bija nokļuvuši Atlantijas okeāna Dienvidu daļā, tieši tur, kur atrodas Vedela jūra.

Izpētot Visumu, var redzēt, ka doba planēta – tas nav retums. 1902. gada septembrī Jorkas observatorijā tika izdarīti uzņēmumi, kuros redzami balti laukumi polu rajonos, pie tam šie laukumi bija mirdzoši. Tika izdarīts pieņēmums, ka tās ir ledus vai sniega cepures. Tas pats bija nofotografēts arī uz Venēras. Bet kā uz karstās Venēras var būt ledus un sniegs? Un kā var būt, ka Marss no savām „ledus cepurēm” var sūtīt lielā attālumā baltu, spožu gaismu Visumā, kā tas tika novērots 1894.gada 7.jūnijā (to novēroja prof. Lauels)? (Tūlīt prātā ienāk domas par noslēpumaino Aurora Borealis, zaigojošo Ziemeļblāzmu, kas sasniedz vairāku km augstumu). Tas pats notiek uz Merkura.

Izskaidrojums vienkāršs: šo planētu iekšienē jābūt avotam, no kura caur atverēm gaisma izstarojas Visumā. Vai vēl jābrīnās, ka mūsu kosmosa zondes nespēj sniegt precīzākus datus par Venēras polārajiem apgabaliem?

Kad 1969.gadā Raimonds Bernards izdeva savu grāmatu „The Hollow Earth”, viņu nosauca par jukušu. Kopš tā laika 90% zinātnisko teoriju apstiprinājušas grāmatā minētos faktus par pareiziem. Un ja zinātne grib mūs pārliecināt, ka viss, par ko grāmatā rakstīts, ir izdomājums, tad ziniet, ka Heidelbergas, Tokijas, Losandželosas, Stenfordas universitātēs slepenībā, aiz slēgtām durvīm, ģeofiziķi, ģeogrāfi un viņu asistenti studē šo grāmatu. Ja arī viņi neatzīs atveru polos esamību, fotogrāfijas ar patieso polu „izskatu” viņi jau sen izstudējuši. Atliek vien loģisks jautājums: kāpēc mūs uzskata par muļķiem?

(turpinājums aiz Jansenu stāstītā)

Ceļojums pasaules iekšienē

(Jensa un Olafa Jansenu stāstītais)

1829.gadā divi norvēģi – dēls Olafs Jansens (dz.1811.g.) un viņa tēvs Jenss Jansens – devās meklēt zemi „Viņpus Ziemeļu Vēja”. Nelielā zvejas kuģītī abi devās Franča Jozefa zemes virzienā, cerot atrast ziloņu ilkņus, kas dotu labu peļņu, tāpat kā iepriekšējā gadā. Vairākas dienas peldēja gar Franča Jozefa zemi, līdz nonāca skaistā līcī. Pārsteigums sagaidīja abus: silts gaiss, augu valsts, atklāta jūra Ziemeļu virzienā. Ledus kalni – uz Austrumu pusi. Olafs ticēja, ka Ziemeļu Dievi Odins un Tors nav tikai leģenda, bet viņi patiešām eksistē zemē, kas atrodas „Viņpus Z-vēja”. Leģendas vēsta par zemi, bezgala skaistu, kur dzīvo izredzētie.

Pārcietuši vētru, ceļotāji nonāca vietā, kur aisbergi vīdēja tālumā. Atklājās, ka tur ir saldūdens!!! Saule sildīja kā dienvidos. Bija liela miegainība, kompass nestrādāja. Saule – sarkana!

 Tēva kliedziens pamodināja Olafu no miega. Bija redzama zeme, smilšains jūras krasts, piekraste klāta dažādiem augiem un ziediem. Tēvs bija sastindzis, neatlaižot roku no stūres rata, un skaitīja lūgšanu Odinam un Toram. Kompass atkal rādīja pareizi. Abi ceļotāji apmulsa no tā, ka bultiņa joprojām rādīja ziemeļus!! Ņemot vērā ceļojuma ilgumu, viņiem sen bija jābūt šķērsojušiem polu, līdz ar to kompasa bultai bija jārāda uz dienvidiem. Vairākas dienas viņi peldēja gar krastu, tad pa lielu iekšēju upi ar saldūdeni. Visapkārt – lieli meži ar gigantiskiem kokiem. (varēja būt pagājuši ~5 mēneši, kopš  ceļotāji  atstāja Stokholmu savā kuģītī). Tālumā viņi izdzirdēja cilvēku balsis, kas dziedāja. Pretī peldēja milzīgs kuģis, uz tā esošie ļaudis dziedāja varenā korī, stīgu instrumentu pavadībā, tie līdzīgi mūsu arfām. Kuģis bija pilnīgi citādi būvēts. No kuģa pie ceļotājiem laivā piepeldēja 6 gigantiska auguma vīri, runājoši svešā valodā, noskaņoti draudzīgi. Viņi savā starpā ilgi diskutēja, viens visu laiku nevaldāmi smējās, it kā būtu ieraudzījis brīnumu ceļotāju veidolā. Citam ļoti interesēja kompass. Beidzot aicināja abus uz sava kuģa. Tur bija vairāki simti cilvēku, visi ne mazāki par 3,65m, visiem vīriešiem – īsi apgrieztas bārdas. Visiem maigas, skaistas sejas, sniegbalta āda, sārta sejas krāsa. Mati un bārda – melni, gaiši vai salmu krāsā. Kuģa kapteinis bija galvastiesu garāks. Sievietes – 3-3,65m garas, ar harmoniskiem vai smalkiem sejas vaibstiem.

Cilvēku uzvedība liecināja par labu audzināšanu. Neskatoties uz lielajiem augumiem, viņi nebija neveikli. Likās, ka viņi sacenšas savā starpā – kurš pieklājīgāks, laipnāks, ikviens bija draudzīgs pret otru. Bagāti ģērbti, izskatījās lieliski. Vīriešiem bija zīda un satīna skaisti izšūtas tunikas, apsietas ar jostu. Zeķes – smalka auduma, kājās sandales ar zelta rotājumiem. (zelts tur bija ļoti plaši sastopams – kā rotājumi). Tēvs Olafs teica dēlam: „Mēs esam atgriezušies pie savām saknēm”- par šo tradīciju stāstījuši mūsu dzimtā vairākās paaudzēs. Šī laikam ir „Zeme viņpus Z-vēja”. Abus ceļotājus nodeva kāda vīra un sievas gādībā. Lielais kuģis apgriezās un ļoti klusi aizpeldēja, ātrums milzīgs, nekas 19.gs. uz Zemes virsmas tik ātri nekustējās.

Pa to laiku Saules stari pazuda, palika mirdzums, kas nāca no matēti sārtās Saules dzīlēm, un viss izgaismojās baltā gaismā. Šī gaisma bija spēcīgāka nekā 2 Mēneši kopā skaidrā pilnmēness naktī. Pēc 12 stundām šis baltais mākonis izzuda, it kā kāds to būtu izslēdzis. Nākamās 12 stundas sekoja kaut kas līdzīgs mūsu naktij. Pamanījām, ka šie ļaudis skaitīja lūgšanas lielajam nakts mākonim. Tas bija kā „iekšējās pasaules” „dūmojošs Dievs”.

„Lielais kuģis bija apgādāts ar to, ko tagad pazīstu kā elektrību” – jau vecs būdams, stāstīja Olafs Jansens, - „bet toreiz ne es, ne tēvs neko nesapratām no tehnikas, lai aptvertu, no kurienes rodas spēks, kas darbina kuģi, kas šodien apgaismo mūsu pilsētas un ciemus. (Neaizmirstiet, ka 1829.gadā, kad risinājās šie notikumi, uz Zemes vēl nepazina elektrību). Elektrizētais gaiss tur darbojās kā pastāvīgs atdzīvinošs elements.”

Pēc 2 dienām kuģis nonāca galamērķī – kādā ostas pilsētā. (Tēvs izsecināja, ka viņi atrodas ~ zem Stokholmas vai Londonas). Mājas – milzīgas, ļoti skaistas; līdzīgas, tomēr atšķīrās ar detaļām. Galvenā nodarbošanās – lauksaimniecība: vīnogulāji pakalnos, graudi – ielejās.

Ļoti daudz zelta, tas bija visur: zeltā greznotas durvis, zeltā izšūti galdauti uz galdiem, sabiedrisko ēku kupoli – apzeltīti. Visvairāk zelta – milzīgu muzikālu tempļu rotājumos.

Augu valsts ļoti ražīga, dažādu veidu aromātiski augļi. Dažas vīnogu šķirnes – apelsīnu lielumā, āboli – kā vīrieša galva. Meži – nepārredzami uz visām pusēm. Lieli lopu pulki kalnu pakājēs.

Abi Janseni šajā pilsētā nodzīvoja gadu, iemācījās vietējo valodu. Reiz vizītē ieradās valdnieka sūtnis, izjautāja visu par dzīvi uz Zemes virsmas, par reliģijām utt. Īpaši viņus interesēja kompass. Tas joprojām rādīja Z, kaut mēs atradāmies dziļi D no Zemes atvēruma (tēvs aprēķināja, ka Zemes garoza varētu būt ap 300 jūdžu bieza). Salīdzinoši tā nebija biezāka par ledus kārtu, un iekšienē bija tikpat daudz „virsmas”, cik ārpusē. Milzīgā Zemes centra vakuuma vidū atrodas sarkanā Saule, un turas šajā vietā, iespējams, pēc nemainīga gravitācijas likuma vai atmosfēras atgrūšanās spēka.

Olafs Jansens atklāja, ka iekšzemes cilvēku valoda ļoti līdzīga sanskritam. Pēc tam, kad ceļotāji bija atbildējuši uz visiem jautājumiem, tēvs uzzīmējis aptuvenu visu Zemes kontinentu,  salu, ūdeņu karti un nosaukumus visam, viņi devās ceļojumā uz galvaspilsētu.

Galvaspilsēta saucās „Edem” (Ēdene???). Valdnieka pils – grezna, valdnieks bagāti ģērbts, augumā garāks par pārējiem (4-4,5m garš). Zāle greznota zelta plāksnēm ar skaistiem dārgakmeņiem. Pilsēta atrodas iekšējā kontinentā, nedaudz augstāk par pārējo apkārtni, uz plato. Šajā dārzā dažādi koki, krūmi, ziedi, augļi. Ēdenes dārzā no lielas artēziskās akas sākas 4 upes, kuras pēc tam sadalās un tek uz 4 pasaules pusēm. „Iedzīvotāji šo vietu sauc par ”pasaules centru”, „pasaules nabu” vai „cilvēku rases šūpuli”. Šīs 4 upes ir Eifrata, Pizona, Hihona un Hiddekele.

Pie valdnieka audience ilga ~ 2 stundas. Tika jautāts arī, vai ceļinieki vēlas palikt šajā zemē vai dosies atpakaļ, pie kam ceļš vedīs caur Z vai D pola ledājiem. Janseni izvēlējās atgriezties virszemē.

Iekšzemes kontinentā vīrieši neprecas, pirms nav sasnieguši 75-100 gadu vecumu. Sievietes – nedaudz jaunākas. Visi dzīvo 600-800 g. un vairāk.

Nākamajā gadā abi apceļoja vairākus ciemus un pilsētas, vārdā Nigi, Delfi, Hekteja. Kontinenta ļaudīm bija precīzas ziņas par Zemes ģeogrāfiju.

Pārsteidzoši koku izmēri : 240-300 m augsti, 30-37 m diametrā.

Iekšējā kontinenta ļaudis ir ļoti muzikāli un izglītoti, vispirms ģeometrijā un astronomijā. Tur bija ļoti daudz muzikālu tempļu, kur bieži korī ir ap 2500 dziedātāju.

Bērni uz skolu dodas ap 20 gadu vecumu, pēc tam viņi ap 30 gadu pavada skolā, no tiem 10 gadus mācās mūziku. Viņi nodarbojas ar arhitektūru, agrokultūru, dārzkopību, lopu audzēšanu, transporta līdzekļu ražošanu.

Visas ēkas celtas, ņemot vērā izturīgumu, simetriju un skaistumu. „Viņu arhitektūras stils – skaistākais, ko esmu redzējis”,-tā Olafs Jansens.

Iekšzemes kontinenta ¾ virsmas – sauszeme, ¼ - ūdens. Viņiem daudz milzu garuma upju. Dažas upes pat 45 km platas. No to ūdeņiem Z-polā un d-polā veidojas aisbergi, kuri pēc tam parādās mūsu polārajā jūrā. (ir lasīts par aisbergu kausēšanu, lai mazinātu dzeramā ūdens deficītu uz Zemes!) Neskaitāmas putnu sugas, kuri lielāki par putniem mūsu mežos (dažiem pat 9 m gari spārni), ar visdažādāko apspalvojumu. Uzrāpāmies uz klints apskatīt ligzdu, tur bija 5 olas - ap 60 cm garas un 38 cm biezas.

Bijām līcī, kur vērojām tūkstošiem bruņurupuču, ~ 7,5-9 m gari, platumā 4,5-6 m, ap 2 m augstumā!

Neparasti apstākļi Zemes iekšienē nodrošina ne vien zaļumu bagātīgu augšanu, milzīgus mežu masīvus, visa veida floru, bet arī brīnumainu faunu. Reiz Janseni redzēja ap 500 ziloņu lielu ganāmpulku, ziloņi  bija 30 m gari un 23-26 m augsti.

Katru vakaru virs kontinenta paceļas bieza migla, reizi diennaktī līst lietus. Augsts mitruma līmenis, dzīvinoša elektriskā gaisma un siltums,  acīmredzot, ietekmē labvēlīgi daudzveidīgo augu valsti, savukārt elektrizētais gaiss un mērenais klimats sekmē gigantiskos augumus un garos mūžus dzīvajiem organismiem.

Nodzīvojuši vairāk kā gadu iekšzemē, Janseni nolēma atgriezties. Viņiem piedāvāja paņemt zeltu, cik vien vēlas, daži zelta gabali bija pat pīles olas lielumā. Viņi ieguva kartes ar iekšējās zemes virsmas attēlojumu – pilsētas, okeānus, upes, līčus. Tas pats lielais kuģis paņēma viņu mazo zvejas kuģīti uz borta un nogādāja netālu no Z-atveres Z-polā. Viņi draudzīgi atvadījās, un tēvs Jansens apzvērēja dieviem Odinam un Toram, ka drīz atgriezīsies šeit.

3 dienas viņi centās peldēt uz Z. Veltīgi. Vējš viņus nesa sāņus. Tēvs secināja, ka Zemes ārpusē nevar atgriezties caur Z-atveri, tāpēc nolēma sākt savu atpakaļceļu caur D-atveri (D-polu). „Es brīnos, kāpēc mēs to neizdomājām agrāk! Mēs pabijām Zemes dzīlēs 2,5 gadus, t.i., tas bija laiks, kad Saule sāka apspīdēt D-polu, bet Z-polā tobrīd bija arktiskā nakts.”

Pēc 40 dienām viņi sasniedza Delfu pilsētu pie Hihonas upes. No rīta viņi redzēja putnus,  līdzīgus  pingvīniem, ap 2 m lielus.  Sekojošās 100 vai vairāk dienas viņi peldēja pa atklātu jūru, bija novembris vai decembris. „Mēs zinājām, ka D-pols pagriezies pret mūsu Sauli, tāpēc turējām kursu pret mūsu Saules stariem. Iekšzemes gaisma un siltums palika aiz muguras.”

Pakāpeniski kļuva aukstāks, pēc pāris dienām parādījās pirmie aisbergi. Vējš, kas ātri nesa kuģīti uz priekšu, nāca no Zemes dzīlēm. Aisbergu zonā kompass atkal nestrādāja, tieši tāpat kā pie ieejas Zemes dzīlēs ceļojuma sākumā. Ceļotājus nāvējoši apdraudēja aisbergi, bet pavērās eja, un ceļotāji to nekavējoties izmantoja.

Nākamās 45 dienas notika cīņa ar ļauni viltīgo jūru, ar aisbergiem. Tēvs gāja bojā, Olafu vilnis uzmeta uz aisberga atlūzas. Atguvies no bezsamaņas, Olafs skraidīja pa aisberga gabalu, naivi cerēdams ieraudzīt laivas atliekas. Viņu pamanīja vaļu medību kuģis „Arlingtons” no Skotijas. Kad Olafs pastāstīja, ka ieradies no Zemes dzīlēm, kapteinis viņu nodeva ārsta gādībā...

Olafu Jansenu pasludināja par jukušu un ieslodzīja cietumā, iekaltu ķēdēs. Vēlāk viņš, lai izkļūtu brīvībā, atteicās no stāsta par savu ceļojumu.

Kad Olafs atgriezās Stokholmā, māte bija mirusi gadu agrāk. Radinieki nenoticēja stāstam, viņu ievietoja psihiatriskajā slimnīcā, kur Olafs pavadīja 28 gadus.

Kad Olafam bija pāri 50, viņš kļuva par zvejnieku, iegādājās kuģi un pārcēlās uz Ameriku. Tikai dzīves beigās viņš savu stāstu izstāstīja vēlreiz cilvēkam, kurš noticēja. Tā bija pēdējā viņa dzīves nakts, jo Olafs bija smagi slims. Amerikānis Villiss  Džordžs Emersons viņu uzklausīja. Olafs Jansens iedeva visas kartes, zīmējumus , un vēlējās, lai pasaule uzzina par šo zemi- Zemes iekšienē.

(TURPINĀJUMS RAKSTAM „ZEME-DOBA”)

RIČARDA EVELĪNA BĒRDA DIENASGRĀMATA

1947.g.19.II amerikāņu jūras kara admirālim Bērdam bija jālido virs Z-pola. Tā vietā viņš piezemējās Zemes iekšienē. Seko viņa dienasgrāmata, ko Pentagons desmitiem gadu turēja noslēpumā.

„Šo dienasgrāmatu es rakstu lielā slepenībā. Tajā ir informācija par manu arktisko lidojumu 1947.19.II. Pienāks laiks, kad cilvēka loģiskā domāšana kļūs mazsvarīga, patiesības atzīšana- neizbēgama. Es neesmu brīvs, lai drīkstētu atklāt uzrakstīto, iespējams, manis rakstītais nekad neieraudzīs dienas gaismu, tomēr mans pienākums ir izstāstīt piedzīvoto, lai to kādreiz varētu izlasīt pasaule, kurā dažu cilvēku alkatība vairs nevarēs apspiest patiesību”.

IERAKSTI DIENASGRĀMATĀ.

„...Gaisa turbulence. Paceļamies 884 m augstumā. Atkal labi apstākļi lidojumam. Zem mums milzīgi ledus un sniega masīvi. Ievērojām dzeltenīgas līnijas. Samazinām augstumu, lai šos tēlus apskatītu, atšķiram tikai sarkanīgus un violetus tēlus. Divreiz aplidojām apkārt šai zonai un atgriezāmies iepriekšējā lidojuma virzienā. Ziņojam bāzei.”

„Magnētiskais un žiroskopiskais kompasi sāka griezties un vibrēt. Nevaram vairs ar ierīcēm kontrolēt mūsu lidojuma virzienu. Paļaujamies uz saules kompasu. Liekas, viss atkal kārtībā. Ierīces reaģē ļoti lēni, neskatoties uz to, ka nav manāmas apledošanas pazīmes.”

Tālumā parādījās kaut kas līdzīgs kalniem!

Pagājušas 29 minūtes kopš kalnu parādīšanās. Neesam kļūdījušies. Tā ir neliela kalnu grēda, kuru es līdz šim nekad neesmu redzējis.

Paceļamies 900 m augstumā. Atkal spēcīga turbulence.

Pārlidojām nelielam kalnu masīvam Z virzienā. Otrpus kalnu grēdai parādījās ieleja, pa kuru vijas neliela upīte. Te nav jābūt zaļām ielejām! Kaut kas nav, kā vajag! Mums būtu jālido virs sniega un ledājiem! Aiz lidmašīnas borta – milzīgi meži kalnu nogāzēs. Mūsu navigācijas ierīces griežas kā negudras. Kompasa bultiņa šūpojas uz priekšu un atpakaļ!

Es nolaižos uz 425 m un asi pagriežu lidmašīnu pa kreisi, lai labāk varētu apskatīt ieleju. Tā ir zaļa, klāta ar kaut ko sūnām līdzīgu. Gaisma šeit liekas citāda. Es vairs neredzu sauli. Mēs izdarām vēl vienu pagriezienu pa kreisi un ieraugām zem sevis lielu dzīvnieku. Nē!!! Tas izskatās pēc mamuta! Neticami! Un tomēr viņš tur ir, tur lejā! Nolaižamies līdz 3o5 m un aplūkojam dzīvnieku ar binokli. Patiešām, tas ir mamutam līdzīgs dzīvnieks! Ziņojam bāzei par mūsu atklājumu.

Pārlidojām zaļiem pakalniem. Temperatūra aiz borta 74’ pēc Fārenheita (23’pēc Celsija)!! Turamies uz sava kursa. Navigācijas ierīces atkal funkcionē normāli. Apbrīnojami! Cenšos sazināties ar bāzi, bet radioierīces izgājušas no ierindas.!

Zeme zem mums – parasta un plakana (ja tā var teikt). Kas tas? Mēs redzam pilsētu!!! Bet tas nav iespējams! Lidmašīna pēkšņi šķiet viegla un dīvaini „peldoša”. Ierīces nereaģē!!  Mans Dievs!!!

Zem spārniem pēkšņi parādījās dīvaini lidojoši objekti. Tie ātri tuvojas bortam. Tiem ir šķīvja forma un tie mirdz ugunīs. Tie ir tik tuvu, ka var atšķirt to pazīšanās zīmi. Tas ir svešs simbols, man tas nav pazīstams. Fantastika. Kur mēs esam? Kas ir noticis? Ķeros pie savām ierīcēm – bez rezultāta!!! Mēs esam notverti dzelzs spīlēs!!

Mūsu raidstacija čerkst, un balss ar nelielu skandināvu vai vācu akcentu saka angļu valodā: „Laipni lūdzam mūsu teritorijā, admirāl! Mēs piezemēsim jūs vienmērīgi 7 minūšu laikā. Esat mierīgs, admirāl, jūs esat labās rokās!” Es pamanīju, ka mūsu motori ir izslēgti! Lidmašīna atrodas svešinieku kontrolē un izdara pagriezienus pati no sevis. Manas ierīces ir nevajadzīgas.

Saņemta jauna radiogramma. Mēs sākam nosēšanos. Lidmašīna viegli dreb un laižas lejā, it kā atrastos kādā neredzamā liftā! Mēs gandrīz vai planējam. Kad lidmašīna skāra zemi, sajutām tikai vieglu grūdienu.

Steidzīgi izdaru pēdējo ierakstu borta žurnālā. Vairāki vīrieši tuvojas mūsu lidmašīnai. Viņi ir ļoti gara auguma, gaišmataini. Tālumā redzama liela, ugunīs mirdzoša pilsēta, tā zaigo visās varavīksnes krāsās. Es nezinu, kas tagad notiks. Katrā gadījumā ļaudīm, kuri tuvojas, nav ieroču. Kāda balss sauc mani vārdā un pavēl atvērt kravas lūku. Es paklausu.”

(ieraksti beidzas, tālākais rakstīts pēc atmiņas)

„Varētu šo visu saukt par izdomājumu un pasmieties, ja vien tas nebūtu noticis patiesībā. Mani un manu radistu izveda no lidmašīnas. Mūs sagaidīja ļoti draudzīgi. Pēc tam mūs nogādāja uz nelielu satiksmes līdzekli, kurš atgādināja platformu bez riteņiem. Lielā ātrumā tā mūs nogādāja uz gaismās mirdzošo pilsētu. Tuvāk aplūkojot likās, ka pilsēta celta no kristāliska materiāla.

Drīz mēs apstājāmies lielas ēkas priekšā. Līdzīgu arhitektūru es līdz šim nekur neesmu redzējis. Mums iedeva siltu dzērienu, kas nelīdzinājās nekam, ko esmu garšojis kādreiz. Tas bija lielisks. Pēc 10 min. atkal parādījās 2 pārstāvji no svešinieku puses un paziņoja, ka man jādodas viņiem līdzi. Man nekas cits neatlika, kā izpildīt viņu lūgumu.  Un tā es atstāju savu radistu un devos viņiem līdzi. Drīz mēs iegājām liftā un nobraucām lejā. Durvis tūlīt bez trokšņa atvērās, un mēs devāmies pa garu eju, kas bija rozā gaismas izgaismota. Likās, ka šī gaisma plūst cauri sienām. Apstājāmies lielu durvju priekšā. Uz tām bija uzraksts, kuru es nevarēju izlasīt. Durvis klusu pavērās sānis, mums bija ļauts ieiet. „Nebaidieties, admirāl, jūs saņemsiet audienci pie Meistara...”- mani mierināja pavadonis.

Es iegāju. Manām acīm vispirms bija jāpierod pie krāsu spēles, kura piepildīja telpu. Es sāku lēnām apskatīt apkārt esošo. Manām acīm pavērās visaizraujošākā aina, kādu jebkad esmu redzējis. Viss bija tik pasakaini, ka grūti aprakstīt! Cilvēka vārdi nevar pareizi attēlot redzēto!

Manas domas pārtrauca silta, melodiska balss: „Es jūs sirsnīgi sveicu mūsu valstībā, admirāl!” aiz gara galda es ieraudzīju liela auguma vīrieti ar pieredzējuša, cienījama vecuma sejas vaibstiem. Viņš deva man zīmi apsēsties. Tiklīdz es apsēdos uz krēsla, viņš sakrustoja pirkstus un pasmaidīja: „Mēs ielaidām jūs, jo jums ir cildens raksturs un jūs esat savā virszemes pasaulē pazīstams, admirāl!”

 „Virszemes pasaulē?”- ar pūlēm ieelpojot, es norādīju gaisā.

„Jā”,-smaidot apstiprināja Meistars. „Jūs atrodaties Ariānas valstībā(v carstve Ariani)- Zemes iekšējā pasaulē. Jūsu misija nebūs ilga, drīz jūs atkal nogādās virszemē. Tagad es pateikšu jums, kāpēc esat šeit. Jūsu rase uzspridzināja atombumbas virs Hirosimas un Nagasaki. Tajā trauksmainajā stundā mēs aizsūtījām savus lidojošos aparātus, „lidojošos riteņus”, uz virszemi, lai pārliecinātos, ko ir izdarījusi jūsu rase. Redziet, līdz šim nekad mēs neesam iejaukušie jūsu pasaules karos un barbarismā. Bet šoreiz mēs bijām spiesti, jo sākās darbošanās ar enerģijām, kas nav domātas cilvēkiem. Es ar to domāju atomenerģiju. Mūsu emisāri jau savā laikā nosūtīja savu vēsti jūsu pasaules varenajiem, bet nekas nav mainījies. Tagad mēs izraudzījāmies jūs kā liecinieku tam, ka mūsu pasaule eksistē. Jūs taču redzat, ka mūsu kultūra un zinātne ir par daudziem simtiem gadu apsteigusi jūsējo, admirāl.”

„Bet kā tas viss saistīts ar mani, ser?”- pārtraucu es. Meistara acis, liekas, ielūkojās dziļi manā dvēselē, un viņš pēc neilga laika atbildēja: „Jūsu rase jau sasniegusi atgriešanās punktu (Point of Return). Starp jums ir daži, kuri gatavi izārdīt pasauli, lai tikai nezaudētu varu, kā viņi to saprot...”

Es pamāju, un Meistars turpināja: „1945.g. mēs centāmies uzņemt kontaktus ar jūsu rasi, bet savos centienos atdūrāmies pret kaujiniecisku naidīgumu. Mūsu „lidojošie riteņi” tika apšaudīti, tos pat izsekoja jūsu kara lidotāji. Bet tagad, mans dēls, es apliecinu, ka jūsu pasaule gatavo varenu uzbrukumu – pilnīgu neprātu, kas ilgs daudzus gadus. Atbildi uz to jūs neatradīsiet ne savā armijā, ne zinātnes drošībā. Tas var trakot tikmēr, kamēr nebūs izpostīta jūsu kultūra, un visa cilvēku civilizācija nebūs nonākusi haosā. Jūsu pēdējais karš bija vienīgi pietuvošanās tam, kas sagaida jūsu rasi. Ar katru brīdi mēs to redzam arvien skaidrāk...Jūs uzskatāt, ka man nav taisnība?”

„Nē”,- es atbildēju, -„tas reiz jau notika, kad iestājās 500 gadu garš tumsas laiks”.

„Jā, mans dēls”,-teica Meistars. „Tumsas laiki, kuri tagad atnāks caur jūsu rasi, pārklās Zemi kā līķauts. Bet es ticu, ka daži no jums izdzīvos. Vairāk es nedrīkstu neko teikt. Dziļā tālē mēs redzam jaunu pasauli, kura paceļas uz jūsu rases drupām un meklē pazaudētos leģendāros dārgumus. Bet šie dārgumi būs šeit, mans dēls, drošās rokās. Kad šis laiks pienāks, mēs no jauna iziesim virszemē un palīdzēsim atdzimt jūsu rasei un kultūrai.

 Iespējams, līdz tam jūs pārliecināsieties par cīņu un karu bezjēdzību. Un kopš tā laika jums atgriezīsies dažas zināšanas par jūsu kultūru un rasi. Tu, mans dēls, ar šo vēstījumu atgriezīsies uz Zemes...”

Pēc šiem nobeiguma vārdiem mūsu tikšanās, acīmredzot, bija galā. Kādu brīdi es stāvēju kā sapnī.... tai pašā laikā sapratu, ka tas viss notika īstenībā. Nezinu, aiz kāda iemesla, bet es visu laiku māju ar galvu, aiz cieņas vai samierinoties. Pēkšņi es atklāju, ka abi mani pavadoņi atkal ir man blakus: „Ejiet, admirāl!”

Es pagriezos un vēlreiz paskatījos uz Meistaru. Viņa vairs ne jaunā, bet ļoti smalkā seja draudzīgi smaidīja: „Laimīgu ceļu, mans dēls!”

Pēc tam viņš pamāja ar galvu, šis žests bija mīlestības pilns. Mūsu tikšanās bija galā.

Mēs ātri devāmies uz liftu. Kad pacēlāmies augšā, viens no pavadoņiem teica: „Mums jāpasteidzas, admirāl! Meistars negribēja stipri pārkāpt jūsu laika diagrammu. Jums ar viņa vēstījumu jāatgriežas pie savas rases.’

Es neatbildēju. Viss likās neticams. Kad es atgriezos pie sava radista, pamanīju viņa sejā baiļu izteiksmi. Es viņu mierināju, ka viss kārtībā. Mūs pieveda pie neliela transporta līdzekļa, un drīz mēs bijām pie savas lidmašīnas.

 Motori strādāja tukšgaitā, mēs tūlīt iekāpām. Atmosfēra bija steigas pilna. Tikko kā aizvērās kravas lūka, mūsu lidmašīna ar kādu neredzamu spēku tika pacelta augšup, līdz mēs sasniedzām 823 m augstumu. Divi lidojoši objekti kādu laiku mūs pavadīja. Jāpiezīmē, ka mūsu ātruma rādītājs nerādīja neko, kaut arī pārvietojāmies ļoti ātri.

Pa radio pienāca pēdējā radiogramma: „Mēs atstājam jūs, admirāl! Jūs atkal varat lietot savas ierīces! Uz redzēšanos!”

Mēs skatījāmies uz „lidojošajiem riteņiem”, kā tie izgaist blāvajās debesīs. Drīz lidmašīna atkal pakļāvās mūsu kontrolei. Abi mēs ilgi klusējām, katrs palikdams ar savām domām.”

(papildus ieraksts borta žurnālā)

„Mēs no jauna lidojam pāri milzīgiem sniega un ledus klajumiem, apmēram 27 minūšu lidojuma attālumā no bāzes nometnes. Mēs raidījām signālu, mums atbildēja. Pārraidījām, ka viss kārtībā...normāli...Nometnē atviegloti uzelpoja, ka atkal atjaunots kontakts ar mums.

Mēs mīksti piezemējāmies bāzes nometnē. Man ir misija...”

1947.g.11.III ieraksts:

„Tikko kā biju sanāksmē Pentagonā, kur sīki izstāstīju savu atklājumu un nodevu Meistara vēstījumu. Viss, par ko runāju, tika ieprotokolēts. Prezidents tika informēts. Mani šeit aiztur dažas stundas (6st.39 min.). Augstākie kontrizlūkošanas ierēdņi un ārstu brigāde intensīvi iztaujāja mani. Tas bija mokoši!

Esmu zem stingras ASV Nacionālo drošības dienestu kontroles. Man pavēlēts klusēt par visu, ko uzzināju, cilvēces labā!!! Neticami! Man atgādināja, ka esmu oficieris un spiests pakļauties.”

1956.g.30.XII –pēdējais ieraksts borta žurnālā:

„Šajos gados, sākot ar 1947., bija daudz nepatīkama. Patreiz es veicu savu pēdējo ierakstu šajā speciālajā dienasgrāmatā. Es apstiprinu, ka visus šos gadus godīgi izturējos pret visu, ko man pavēlēja šīs lietas sakarā. Bet tas bija absolūti pret manu morāli. Es jūtu, ka ilgā nakts drīz apņems mani, bet šis noslēpums nemirs līdz ar mani. Kā jebkura patiesība, arī šī beigu beigās uzvarēs! Lai tā notiek!

Varbūt tā ir vienīgā cerība cilvēcei. Es redzēju īstenību. Tā pamodināja manu garu un atbrīvoja mani. Savu pienākumu pret dīvaino kara – ekonomisko kompleksu es izpildīju. Tagad man tuvojas nakts, bet tas jau būs gals. Kā beidzas ilgā Arktikas nakts, tā arī zaigojošā patiesības gaisma atgriezīsies, un tie, no tumsas, cietīs sakāvi patiesības gaismā...

Es patiešām redzēju šo zemi viņpus pola, šo Lielā Nezināmā centru.”

RIČARDS EVELĪNS BĒRDS-

pieder pie vienas no pazīstamākajām Virdžīnijas ģimenēm. 1734.g.kāds no šī ģimenes locekļiem nodibināja Virdžīnijas galvaspilsētu Ričmondu.

 Bērds dzimis 1888.g.24.X Vinčesterā, Virdžīnijā. Sākumā mācījās savas pilsētas skolās, tur atklājās, ka viņā mīt piedzīvojumu meklētāja gars. Jau 12 g.v.viņš vienatnē sāka ceļojumu apkārt pasaulei.

 R.E.Bērds ,beidzis Virdžīnijas kara skolu, iestājās ASV Jūras akadēmijā, 1912.g.ieguva diplomu. I Pasaules kara laikā Bērds komandēja ASV jūras kara spēkus kanādiešu ūdeņos. 1922.g. Bērds kā komandieris-leitnants atvaļinājās un nolēma turpmāko dzīvi veltīt polārajiem pētījumiem kā lidotājs.

 Bērds vadīja dažādas ekspedīcijas Antarktikā. 1929.g.par nopelniem tika paaugstināts par kontradmirāli. Bet lielākais atklājums vēl bija priekšā.

 1947.g.kopā ar savu radistu viņš nolidoja 2700 km caur atveri Z-polā. Pēc 9 gadiem, 1956.g.13.I,  viņš to pašu veica D-polā. Šoreiz Bērds nolidoja 3700 km Zemes iekšienē. Mazliet vairāk kā pēc gada, 1957.g.III, viņš mira kā sarūgtināts cilvēks, kuram neļāva dalīties ar cilvēci savā galvenajā atklājumā.

INTERVIJA AR DR. FRENKU STREINŽEZU

(intervija pierakstīta 1993.g., intervēja B. un U. Zaileri)

Dr. Frenks Streinžezs (66 g.) –mācītājs un pazīstams NLO pētnieks. Vairāku gadu garumā viņš strādājis ASV slepenajā dienestā.

TO, KA ZEME IR DOBA, STREINŽEZS APGALVO KĀ NEAPSTRĪDAMU FAKTU.

Viņš 1967.g.nodobināja NICUFO – Kalifornijas Nacionālo komiteju NLO fenomena pētīšanai. Jau 45 gadus vada zinātniski pētniecisko darbu ārpuszemes un zemes iekšienes dzīves pētīšanā. 50.-60.gados Streinžezs kalpoja ASV slepenajos dienestos. Šodien viņš ir Kalifornijas Starptautiskā Teoloģijas semināra prezidents un Kernalas universitātes prezidents (šī universitāte atrodas Losandželosā un nodarbojas ar Tālo Austrumu medicīnu).

Jaut.: Dr. Štreinžez, jūs bijāt personīgi pazīstams ar admirāli Bērdu?

Atb.: Nē, es biju pazīstams ar viņa mantinieku Dr.Herli Endrjū Bērdu, organizācijas NICUFO, ko es pārstāvu, dalībnieku. Viņš bieži sniedz ziņojumus par sava tēvoča R.Bērda ceļojumu.

J.:Vai viņš ir sapņojis atkārtot tēvoča lidojumu?

A.: Viņš 1995.g.mēģināja. Tādas ekspedīcijas finansēšanai vajadzīgi sponsori. Tas ir dārgs plāns.

J.: Jūs kādreiz pats esat bijis polā?

A.: Es lidoju reaktīvajā mācību lidmašīnā virs Z-pola un D-pola. Man laimējās redzēt atveri.

J.: Tiešām?

A.: Redziet, lidmašīnas nevar lidot virs īstā Z-pola, tās var lidot gar atvēruma malu, t.i. virs magnētiskā pola. Ja lidmašīna lidos tieši pāri polam, tās dzinēji izies no ierindas.

J.: Vai spēcīgā magnētiskā lauka dēļ?

A.: Jā, magnētiskā virpuļa dēļ. Lidmašīna, kurā es lidoju, bija reaktīvā mācību lidmašīna, bet mans pilots – gudrs cilvēks. Viņš teica man: „Es ielidošu tikai dažus grādus atverē, bet tu nebīsties, mēs ātri atkal iedarbināsim dzinējus!” tiklīdz mēs 5’ ielidojām atverē, abi dzinēji apklusa...Redziet, es arī esmu pilots. Kad vadi lidmašīnu, kurai ir propellers, un motors atslēdzas, tev vēl saglabājas zināma kontrole, jo lidmašīna sāk slīdēt. Bet ar reaktīvo lidmašīnu tā nav. Mans pilots neapjuka, viņš pagrieza lidmašīnu pa labi pāri atveres malai un tur iedarbināja dzinējus. Pie tam abi sāka darboties uzreiz.

J.: Kādi ir aptuvenie atveres izmēri?

A.: Pēc admirāļa Bērda aprēķiniem atveres diametrs ir ~ 2250 km.

J.: Vai jūs bijā Zemes iekšienē?

A.: Nē, nedrīkst ielidot atverē, ja neesi saņēmis uzaicinājumu no tiem, kas tur iekšā dzīvo.

J.: Vai tas nozīmē, ka iekšzemē dzīvojošajiem ļaudīm ir kaut kāds aizsardzības vairogs pret neaicinātiem viesiem?

A.: Jā, viņi izveidojuši neredzamu enerģētisku vairogu. Viņiem ir vēl (to es saku pēc iekšā dzīvojošo teiktā) ļoti smalks gaismas stars, apmēram lodīšu pildspalvas tievumā, ar kura palīdzību viņi var viegli ievest lidmašīnu atveres iekšienē un nosēdināt. Pie tam lidmašīnas motori būs izslēgti.

J.: Vai mēs pareizi sapratām? Jūs teicāt: „pēc iekšā dzīvojošo vārdiem”?

A.: Jā, iekšienē ir bijuši Zemes iedzīvotāji. Ir būtnes, kuras pieder pie „Big Foot”, kā mēs viņus saucam, jeb jeti. Viņi dzīvo iekšzemē pavisam netālu no Z-pola. Viņus atrada iekšpusē zem Mongolijas un Z-Ķīnas. Ir vēl daudzas citas rases, kuras vairākas tūkstošgades dzīvo Zemes iekšienē.

J.: Fiziski viņi ir tādi paši kā mēs?

A.: Praktiski visi. Noteiktas rases cilvēki cenšas dzīvot kopā. Viņi aizņem planētas iekšienē dažādus apgabalus. Zemes centrā ir Centrālā Saule, kuru vienmēr aizklāj mākoņi, lai iekšzemes cilvēki nesadegtu no karstuma. Visā pasaulē eksistē alas –ejas, kuras ved Zemes iekšienē. Tā alas veida eja ir Šveices alpos, Bernes tuvumā. Caur šo eju cilvēki nokļuva Zemes dzīlēs, nenojaušot, kurp viņi iet. Viņi vienkārši devās zemāk un zemāk, līdz ieraudzīja Sauli. Tur viņi satika ļaudis, ieraudzīja upes, jūras, kalnus, auglīgu augu valsti, augļus, dārzeņus...Paradīze planētas iekšpusē!

J.: Kad šveicieši tur nokļuva?

A.: 1945.g. Viņi neko nebija dzirdējuši par šādu mistisku eju un neko nenojauta. Viņi pat nezināja, kādā virzienā dodas, jo viņu kompass uzvedās dīvaini. Bet pēc tam viņi ieraudzīja gaismu. Tā bija iekšējās Saules gaisma.

J.; Vai jūs varat aprakstīt šo gaismu?

A.: Tā ir līdzīga saules gaismai. Tikai viņu saule ir mākoņu aizsegta, lai apkārt viss nesadegtu.

J.: Vai varam uzzināt, kur atrodas šī ala, kura ved Zemes iekšienē?

A.: Es nezinu. Viss, ko es zinu, ir tas, ka šī eja atrodas netālu no Bernes, Alpu kalnu ķēdē. Vairāku iemeslu dēļ nerekomendēju to meklēt.

J.: Jūsu rīcībā ir NASA fotogrāfijas, kurās redzamas atveres polos. Kā šīs fotogrāfijas nonāca pie jums?

A.: Labāk nejautājiet! (smejas). Dažus gadus atpakaļ es strādāju amerikāņu dienestā Secret Service. Tā uzdevums bija apsargāt prezidentu. Tas nodarbojās ar spiegošanu, ar nacionālo drošību. Man ir draugi Vašingtonā, kuri laiku pa laikam piegādā man informāciju. No šī avota arī fotogrāfijas.

J.; Vai jums nav bīstami publicēt slepenas fotogrāfijas?

A.: Agrāk bija bīstami, tagad nē. Tagad man ir aizsardzība, kuras agrāk nebija.

J.: Kāda aizsardzība?

A.: Dievišķā aizsardzība.(Dr.Streinžezs skaidro, ka katru dienu aizsargā sevi ar garīgo „liesmas gredzenu”). Kopš tā laika nekas man nedraud un nekaitē, kā tas bija agrāk.

J.: Atgriezīsimies pie Zemes dzīlēm. Admirālis Bērds bija pirmais, kurš tur ielidoja?

A.: Jā, viņš bija pirmais, kurš sasniedza iekšējo pasauli savā lidmašīnā.

J.: Un par to viņš ziņoja Pentagonam?

A.: Jā, Pentagons bija ļoti satraukts, kad Bērds nolasīja savu ziņojumu. Bet toreizējais ASV prezidents Harijs Trumens paziņoja: „Mums jāklusē šai sakarā”. Vairāki viņa padomnieki ekonomikas un militārajā jomā uztraucās, ka cilvēki, uzzinājuši par Zemes dzīļu pasauli, kur ļaudis ir laipni, zeme brīnišķīga – dosies turp. Kas tad paliks virszemē un maksās nodokļus? (smejas). Kāda muļķība!

J.: Vai jūs varētu pastāstīt, kāda ir dzīve Zemes iekšienē?

A.: Kad es saku „viņi”, es domāju tos, uz kuriem varu paļauties. Tie ir ļaudis no visuma, kuri apmetušies planētas iekšienē, kā arī cilvēku rase, kura pastāv kopš plūdu laikiem. Mēs viņus saucam par milžiem. Viņi, pēc mūsu skatījuma, dzīvo parastu dzīvi: strādā 4 stundas dienā, pārējo laiku velta mācībām, atpūtai.

J.: Vai jūs pats kādreiz esat tur bijis?

A.: Man nav tiesību patreiz par to runāt.

J.: Vai jūs varētu pastāstīt mums, no kā sastāv iekšējā saule?

A.: Tās pašas enerģijas un substances, kas mūsu Saulei. Tas pats karstums un intensīvā enerģija. Tikai viņiem tā vienmēr ir mākoņu aizklāta. Kā mūsu Saule, tā arī viņu Saule sastāv no alfa, beta, gamma stariem. Gamma stari ir nāvējoši. Alfa un beta stari dod mums pārtiku un dziedina.

J.: Kāds ir iekšzemes cilvēku dzīves ilgums?

A.: Ļoti, ļoti liels. Simtiem gadu. Bez novecošanas pazīmēm. Kā tiem, kuri kaut kad atnāca tur no Zemes virsas. Viņi nobriest ap 35 gadiem, pēc tam nenoveco.

J.: Kāpēc Zemes dzīļu iemītnieki ir tik liela auguma?

A.: Izskaidrojums ir prānā, kura dod dzīvību fluīdiem, kas nāk no Saules. Kā cilvēkam, tā arī Zemei ir „orgāns”, ar kuru viņa uzņem prānu. Alise Beilija, pazīstama zinātniski teozofisko grāmatu autore, rakstīja kādā no tām, ka Zemes dzīles ir tā vieta, kur Zeme saņem no Saules dzīvības enerģiju, savukārt tā sekmē vētrainu visas dzīvās radības augšanu.

J.: Vai jūs no saviem informācijas avotiem uzzinājāt kaut ko par mūsu planētas stāvokli?

A.: Pavērojiet laika apstākļus. Visā pasaulē novērojamas anomālijas meteoroloģiskajā ziņā. Zemestrīces tur, kur to nekad nav bijis. Iemesls- planētu nobīde. Neliela nobīde, kura izmaina visas planētas pulsu. Viss lēnām mainās – gan atmosfēra, gan stratosfēra.

J.: Mēs esam dzirdējuši, ka Zemes ass pamazām sāk iztaisnoties.

A.: Tā tas ir. Šis process ir ļoti lēns, pretējā gadījumā var notikt planētas sabrukums.

J.: Vai cilvēku nepareiza rīcība var kļūt par kataklizmu un polu tālākas nobīdes cēloni?

A.: Nē, ne tagad un ne tik īsā laika posmā. Pravietojumi sniedzas tālu nākotnē.

J.: Vai radīsies jauna sauszeme?

A.: Jā, Atlantijas okeānā pie Floridas krastiem un pie Bermudām. Viņi mēģinās atdzīvināt seno Atlantīdu.  Patreiz tas vēl notiek ļoti lēni. ASV ģeofiziku apvienība atzīmē, ka izmaiņas notiek pašas no sevis.

J.: Vai nākotni jūs redzat drūmu vai gaišāku, kā šodien?

A.: Es personīgi uzskatu, ka viss kļūs labāk. Tam iemesls ir dažādas garīgās grupas, kuras veidojas visā pasaulē, kuras uzņemas atbildību par šīs pasaules pārveidošanu.

(J  J  J  J  J)

J.: Ir taču sācies jaunais „Zelta laikmets”...

A.: Garīgo iespēju Zelta laikmets. Es tā to saucu. Kad cilvēki varēs palīdzēt caur garīgo apgaismību. Bet tas nenotiks caur baznīcām. Pārmaiņas nenotiks ne caur baznīcām, ne caur politiskajām sistēmām, ne caur zinātni. Pārmaiņas nāks caur „mazajiem” cilvēkiem, kuriem ir garīgs skatījums, kuri gatavi uzņemties garīgo vadību, lai palīdzētu cilvēku masām.

J.: Kā jūs uzskatāt- kad zinātne atzīs jaunās zināšanas, piem., par Zemes dzīļu apdzīvotību, un atzīs tās par patiesām?

A.: zinātne jau ir sapratusi, ka noslēpt patiesību ir neiespējami. Ļaudis, vienalga, to uzzinās. Es domāju, ka zinātne izdarīs lielu lēcienu un sāks runāt patiesību par visām šīm lietām. Zinātnieki laikam domā: „Ja jau ļaudis, vienalga, uzzinās patiesību, tad mums jārūpējas, lai tā būtu patiesa no zinātniskā viedokļa.” Šodien mūsu universitātēs ir daudz studentu, kuri vēlas zināt patiesību. Bet pats grūtākais pētīšanā – atdalīt realitāti no viltojuma. Ja jaunie cilvēki apzināsies visus melus un pasaules valdību liekulību, viņi teiks: „Mēs zinām, ka tie ir meli. Mēs prasām patiesību. Ja jūs negribat rādīt mums patiesību zinātniski, mēs veiksim pētījumus tik ilgi, kamēr dabūsim patiesību paši.”

J.: Starp citu - par valdības meliem. Kas notika ar admirāli Bērdu pēc tam, kad viņš pastāstīja par to, kas ar viņu atgadījās?

A.: Valdība arestēja viņa dienasgrāmatu. Viņš, protams, protestēja: „Jums nav tiesību to darīt, tās ir manas personīgās piezīmes!” Bet viņi vienkārši to konfiscēja. Tad Bērds nolēma: „Man jāatgriežas savā kabinetā un vienkārši jāuzraksta viss no jauna.” Tā viņš arī izdarīja. Uzrakstīja un paslēpa. Pēc 10 gadiem Bērds devās pie valdības un pieprasīja savu dienasgrāmatu atpakaļ. Viņam atbildēja: Diemžēl mēs nevaram to atrast”... „Nu labi,”- teica Bērds, gāja mājās un publicēja paslēptās piezīmes šaurā draugu lokā. Daudzu gadu laikā tikai retais ir lasījis šo dienasgrāmatu. Tikai dažus gadus atpakaļ radās iespēja iegūt šīs dienasgrāmatas kopiju. Dienasgrāmata ir ļoti sīki un labi uzrakstīta. Kāds mans draugs to publicēja, un tā izplatījās visā pasaulē.

J.: Vai mums ir kontakti ar Zemes dzīlēm?

A.: Jā. NASA saņem stiprus radiosignālus no turienes. Signāli izlaužas cauri Zemes garozai daudzās vietās un nonāk Visumā, kur tos pārtver mākslīgie pavadoņi. Kāds augstu stāvošs NASA līdzstrādnieks apstiprina, ka signāli, neapšaubāmi, nāk no Zemes dzīlēm, un ka tur atrodošas augsti attīstītā dzīvības forma vēlas kontaktēties ar mums (pie kam šī „dzīvības forma” attīstībā apsteigusi mūs). Viņu vēstījumi tikuši atšifrēti, bet saturs – glabāts slepenībā, jo informācija varētu radīt pārāk lielu satraukumu.

J  J  J  J  J  J  J  J  J  J  J