Septembris 16, 2011
http://inesemalinovska.wordpress.com/
Es kādreiz atbalstīju viedokli un uzskatu, ka pasauli mainīt un izmainīt nevar, ka varam mainīties mēs paši un pielāgoties. Jā, reiz šis strādāja ļoti un visas darbības vai ne darbības balstījās uz šo principu, jo toreiz vēl nebija zaļā gaisma lielajām pārmaiņām. Taču šodien Smalkā Pasaule vēsta ko jaunu, citu un pretēju tik pierastajam iepriekš minētajam uzstādījumam, proti, Pasaule ir jāmaina. Mums ir jāgrib un jāvar izmainīt šo pasauli, citādi ne tikai mūsu bērni, bet mēs paši sevi nolemjam vēl turpināt tā dzīvot, ēdot šos putekļus, visu laiku aizrijoties un vēl par to nemitīgi sūdzoties. Valdošie likumi, sistēma un mehānisms, kurā esam iepiņķerēti ar vai bez savas piekrišanas mums atņem pienākošo un dabisko brīvību. Kāpēc joprojām izvēlamies dzīvot veidu, kur kāds cits (vai citi) mūsu dzīvē būs noteicējs un paši tikai marionetes, kuras raustās līdzi un paklausīgi izpilda katru norādi – tieši tāpēc, ka kāds ir teicis, ka vajag un tā ir pareizi, jo kāds GUDRĀKAIS to ir izdomājis.
Paši vien ļaujam svešajam būt gudrākam un turklāt vēl ļaujamies ticēt visam, ko citi iegalvo un sola. Turklāt ik brīdi saņemam apstiprinājumus, ka tas ir greizi, nepareizi un ačgārni, bet turpinām atbalstīt un barot šo mehānismu ar saviem resursiem (laiku, naudu, veselību, prieku, spēku utt.,) un tā ik dienu, gadu un mūžu.
Smalkā Pasaule ikvienu aicina uz pamošanos, aicina celties augšā, ir pienācis laiks. Ir pienācis laiks dzīvot savu dzīvi, iet savu ceļu un būt brīviem savā būtībā. Ir īstais brīdis izmainīt pasauli, izmainīt to tādā veidolā, par ko sirdīs sapņojam – par mieru, par mīlestību, par jaunu skaistu „kleitu”, par attiecībām un ģimeni, par tīru pārtiku, par veselību, par prieku un harmoniju. Un cilvēcei ir visas iespējas šo realizēt, pasakot STOP ierastajai taciņai un pagriežoties kardināli citā virzienā, atgriežoties pie savas Augstākās būtības un dzīvojot saskaņā ar savu ceļu un Smalko scenāriju. Un tajā brīdī, kad būsiet šo īstenojuši, pasaule – dzīve būs būtiski mainījusies, būsiet iemantojuši iespēju dzīvot savu dzīvi un saskaņā ar sevi (šobrīd lielākā pasaules daļa dzīvo aklo dzīvi. Robotu dzīvi. Iet un dara, jo citādi izdzīvot nevar. Dara tikai tāpēc, ka tā ir jādara, jo visi tā dara. Runā to pašu ko citi, jo citu jau nav ko runāt. Sabiedrībā valda tāds vispārējs tukšums – cilvēkos iekšā, gan cilvēciskajās attiecībās. Tukšums. Un vakuums. Cilvēki ir noslēgušies. Reti kur var sajust patiesu siltumu un prieku par šo esību dziļākajā būtībā. Vairāk smaids cilvēku sejās ir piekabināts algas apjomam, mājas izmēram un krāšņumam, varenībai, iedomībai. Bet ģenerāli, no Augstākā skatu punkta raugoties, esam kļuvuši par mazām skudriņām, kuras visu dzīvi miljoniem reižu nostaigā ap savu perimetru pārnesot kādu maizes kripatiņu uz pleciem. Un pilnam komplektam vēl vecumdienās neesam lemti skaistai aiziešanai, bet vēl jāizcieš slimības, sāpes un vientulība. Šie ir mani redzējumi tiekoties ar cilvēkiem. Diezgan skaudri). Par to ir visi šie raksti un vēstījumi. Mēs esam tiesīgi beidzot, beidzot piedzīvot brīvību un Mīlestību. Taču šis ceļš ir ejams saiknē ar Smalko Pasauli, jo transformācija, pārkārtošanās ir tikai un vienīgi iespējama ar Smalkās Pasaules līdzdalību un akceptu. Iesiet Gaismas ceļu (savu Dvēseles ceļu, nevis prāta ceļu), iemantosiet brīvību un mīlestību, kamēr vēl kavējaties uz vecā ceļā, Smalkā Pasaule nevar līdzdarboties savā varenībā un apjomā, jo uz šī ceļa valda citi likumi un citi principi. Ir laiks Gaismai ieplūst Tavā dzīvē.
***
Mans stāsts par atņemto brīvību.
Kā vienmēr un kā pieņemts šī ierastā sistēma uzspiež dažādas formalitātes. Un stāsts nav par to, kāda ir šī sistēma, bet gan uzsvars ir uz to, kā mēs tajā jūtamies un rīkojamies, cik ļoti tas saskan ar mūsu iekšējām sajūtām un kurā brīdī tās ir krasi atšķirīgas un tad ir lielais jautājums un atbildīgais lēmums, kurš jāpieņem – sevi lauzt, iet pret savu sajūtu un pildīt (vecās) pasaules nosacījumus, vai stāties pretī, akceptēt savu sirds balsi un dzīvot un rīkoties saskaņā ar savu Augstāko Viedumu un Dvēselisko mieru un gudrību
Pavisam nesen, lai saņemtu kārtējo ierasto formalitāšu papīru, vecākajam dēlam bija jāaiziet pie ģimenes ārsta. Vienkārši un saprotami, turklāt ļoti nevainīgi. Bērna tētis ar puiku aizdodas šajā vizītē. Un pēc kāda laika, skatos puikam uz abām rokām plecu augšējās daļās ir plāksteri uzlīmēti. Jāatzīst, ka no šī visa tik tālu esmu atgājusi, ka pat nevarēju aizdomāties un iedomāties, ko tas varētu nozīmēt, es tik pie sevis pieņēmu, ā, laikam spēlējies ar puikām un saskrāpējis. Un tā tas palika. Līdz vakarā pirms gulēt iešanas, puika sāk vaidēt un kunkstēt, ka viņam sāpot un ka nevarot rokas pacelt. Viņš vēl nodemonstrē kā cenšas celt abas rokas un es jaušu, ka tajās ir jūtams smagums un smeldze, kura rada pretestību un diskomfortu. Tāds mazs zibens spēriens man galvā, sapratu, ka kaut kas tajā visā ir dziļāks. Jautāju, kas tie par plāksteriem, no kurienes tie?!. Un tad puika ar neviltotām asarām acīs un patiesām skumjām balsī saka, ka viņš jau esot teicis, ka nevajag potēt, ka viņš negribot, lai potē, bet daktere teikusi, ka vajagot un tā ir pareizi. Jāatzīst, ka šis moments priekš manis bija pamatīgs apjukums un kapitāla neizpratne, kas, kāpēc, kamdēļ?
Vērsos ar saviem nesapratnes jautājumiem pie bērna tēta, kura klātbūtnē tas viss ir noticis, jo daudzkārt bijām runājuši un izrunājuši, ka potes nav nepieciešamas. Turklāt, lai vieglāk nomierināt prātu vīrieša cilvēkam, bijām izstudējuši vairākus pasaulē veiktos zinātniskos pētījumus par vakcīnu sastāviem un to ietekmi uz bērna (cilvēka) veselību (jāatzīst, ka šo punktu ir visgrūtāk izzināt, jo pēc būtības neviens nevar paskaidrot kādu ietekmi ilgtermiņā tas atstāj uz cilvēkiem. Par to arī ir atsevišķas sadaļas veltītas šajos pētījumos. Mēs vien varam vērot un secināt, vai tos, ko redzam visapkārt veselības ziņā – vai tas mums šķiet pieņemami, vai tieši pretēji. Un tad jau tālāk katrs izdarīt savus secinājumus. Tiem, kuri mazāk redz apkārt notiekošo un tiešā veidā nav ar to saistīti, tik divos vārdos varu padalīties, ka mana pieredze un vērojumi rāda, ka cilvēki ir ļoti, ļoti „saindēti”. Ar ēdienu, zālēm, netīro gaisu, smagajām domām utt. Cilvēks sāk smakt nost!) un saņēmām zinātniskos apstiprinājumus, ka vakcīnas ir sintētika un ķīmija. Miers bija iestājies šajā jautājumā un vienprātība. Jā, bet izrādās tikai līdz brīdim, kad daktere atver pošu grāmatiņu un ierauga, ka iztrūkst vakcīnas mazajam cilvēkam un tad uz frāzi – „tās noteikti nepieciešamas papildināt, vakcinējoties”, cilvēks pakļaujas un padodas, un pilnībā zaudē saikni ar sevi, bet pieslēdzas kolektīvajai programmai (baiļu programmai) un viedoklim. (un šī ir gadsimta kritiskākā problēma!!)
Pagāja dienas. Es vēl īsti nevarēju nomierināties par šo jautājumu un notikumu. Turklāt jo vairāk tāpēc, ka puika ilgu laiku sūdzējās, ka nevar pakustināt rokas. Un man tas ne visai patika. Tāda iejaukšanās cilvēciskajos procesos. Bērna ķermenītis skaidri parādīja priekšā, ka sāp un ir smagi. Vēl vairāk zīmes un pierādījumus taču nevajag??!
Vēlreiz mājās atgriezos pie šīs tēmas, tomēr kaut kā gribējās izrunāt un vairāk saprast, lai tas neturpinātos un neatkārtotos. Kāpēc tomēr netika pateikts NĒ, šai vakcīnai, šim spiedienam!! Uz manu kārtējo jautājumu un atkal aizsākto tematu, bija tāda neliela pārdomu pauze un tad izskanēja komentārs, „Tu taču neesi Dievs, ka vari uzņemties atbildību par citu cilvēku”. (domāts par dēlu)
Atbilde bija un varēja būt tikai viena un nelokāma. „Es zinu, tikai vienu, es Esmu Dievs savā dzīvē. Un pats Augstākais man ir devis šādas pilnvaras – tā uzskatīt un tā rīkoties, dzīvojot saskaņā ar Dievišķo sūtību un svētību. Es to zinu, es to jūtu. Un man ir visas atļaujas dzīvot saskaņā ar savām sajūtām un Augstākajām zināšanām / mācībām. Turklāt, bērns ir izvēlējies mani kā mammu, savu aizbildi dzīves pirmajam posmam. Un šī ir otrā svarīgākā pilnvara manā dzīvē, kuru es nedrīkstu pārkāpt. Bērni zina, kuras mammas izvēlēties un kāpēc!”
Ja es nebūšu Dievs savā dzīvē un neuzņemšos atbildību par sevi un saviem bērniem, tad ar lielāko prieku un atplestām rokām to izdarīs kāds cits manā vietā. Un šis ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēks jūtas tik slikti (jūs maldīsieties, ja tagad padomāsiet pretējo. Kopumā cilvēki jūtas ļoti slikti savā būtībā, savā mazajā cietumā), tāpēc, ka ļauj savu dzīvi regulēt un noteikt kādam citam un pakļauties kolektīvajām progrāmmām. Zinu, ka šādi ir vispār pieņemts un pareizais veids kā dzīvot. Bet tikai ne man.
Es izkāpu ārā (ļoti lielajās lietās joprojām kāpju ārā, jo pasaulei ir jāpārkārtojas, lai 100% to varētu īstenot) no šīs sistēmas, ne tāpēc, ka esmu drosmīgāka, ne tāpēc, ka esmu atpakaļ pie sevis un saiknē ar Smalko Pasauli, ne tāpēc, ka esmu gudrāka par citiem. Es to daru tāpēc, ka esmu spiesta dzīvot citādāk, jo pa vecam man vairs nepietika resursu (spēka, laika, naudas, prieka un vēlēšanās), lai tā dzīvotu. Tie, kuriem arī dzīvē iztrūkst kāds no šiem vai vēl citiem resursiem, ziniet, tas tāpēc, ka ir īssavienojums starp horizontālo un vertikālo plānu, kaut ko jūs darāt ačgārni un ne harmonijā ar savu būtību un Esības iemeslu šeit uz Zemes. Joprojām, ja jūtu, ka pazūd spēks, zinu, tātad daru kaut ko, kas nav saskaņā ar manu būtību, manu ceļu un Smalko plāno.
Cilvēks ar saviem resursiem (dzīves laiku, prieku, naudu, veiksmi, veselību) maksā par katru soli un kustību, kuru veic pretējā virzienā prom no sava ceļa un sava uzdevuma, jo aplamāk dzīvojam, jo lielāka pretestība un īssavienojums rodas, jo vairāk mums par to visu ir jāmaksā. Lūk, arī krīzes un depresijas, noguruma vai bezcerības, kā arī slimību pamatojums un izskaidrojums no Smalkās Pasaules puses.
Ja darām visu, kas mums jādara un īstajā laikā (nevis tāpēc, ka prāts un sabiedrība uzspiež), ja klausām savām dziļākajām un patiesākajām sajūtām, tad mums dzīvē viss ir pietiekoši un pat paliek pāri. It īpaši tas attiecas uz naudu. Jaunajam ceļam, Gaismas ceļam, naudu iedos vienmēr un pirmāmkārtām, brīvs laiks radīsies dabiski, jo tajā brīdī butaforija (mākslīgā dzīve) sāks sabrukt, izbrīvējot telpu jaunajam. Viss pārējais ir sīkumains un maznozīmīgs, ja Cilvēks ir lēmis un izvēlējies iet Gaismas ceļu, uzsākt, savu Dvēselisko un Garīgo transformāciju – veco plauktu revidēšanu un pārveidošanu. Viss cits dod priekšroku šim ceļam un procesam, sadodas rokās, lai palīdzētu, jo šis ir Augstāko svētības ceļš. Transformācija (pasaulē un cilvēkos) – ir Augstāko plāns un scenārijs.
***
Uz jautājumu, ko man tagad darīt un kā uztvert vai saprast man pašai šo notikumu ar bērna vakcīnu, atbildes viena daļa bija: vēl vairāk un patiesāk tici savam bērnam un akceptē viņa ceļu. Esi līdzās un ļauj viņam izvēlēties, kurp doties, jo viņš zina, kāpēc te ir nācis un kas viņam te ir darāms. Nevis otrādāk.
Atbildes otra daļa bija, tagad drusku nāksiet jums abiem pastrādāt. Līdz Gaismas spēks, kurš plūst no Tavām rokām pilnībā neitralizēs visu sastāvu, kurš nokļuvis bērna ķermenī.
Un protams, bija trešā lielā atbilde. Atslēgas atbilde. Ierādi bērnam šo ceļu, šo Gaismas ceļu, bet pats galvenais, šo Gaismas instrumentu. Ar pieaugušajiem līdz šim tas bija pašsaprotami, ka viņiem tas ir jāapgūst, lai DZĪVOTU (un tieši šis ir mans Augstākais uzdevumus un tieši šo ceļu mēs ar cilvēkiem ejam kopā nodarbībās vai individuālajos darbos. Iemācīties rīkoties ar Gaismas instrumentu, transformācijas rezultātā, aizvedot cilvēku atpakaļ pie Gaismas sevī un Smalkajā pasaulē, lai turpmāk to izmantotu ik mirkli savā dzīvē, būtu brīvs, viegls un neatkarīgs no horizontālajām palīdzībām un vajadzībām). Jā, protams, bērnam visa dzīve priekšā. Viņš teju, teju būs pusaudzis un tad jau pieaugušais. Tas, ko man māca Smalkā Pasaule, ka bērnam ar katru gadu (vecuma ziņā) aizvien svarīgāk kļūs šīs Augstākās zināšanas, sapratne par Lielo Veselumu, par savu būtību un savu ceļu, lai pildītu savu uzdevumu un es jau šodien savam bērnam varu aiztaupīt maldīšanos tumsā. Bēram jau no šodienas jāstiprina šī apzinātā saite (šobrīd notiek tieši pretēji, ka sabiedrības uzstādījumu un pieņēmumu dēļ, bērni aizvien vairāk un dziļāk tiek novirzīti uz blakus (kolektīvo) ceļu, prom no savējā). Ja cilvēks neiet savu ceļu, tad cilvēks nedzīvo savu dzīvi un ilgtermiņā iekšējā pasaulē apdziest gaisma un dzīvība. Tas, ko man māca, – Mans bērns ir nācis, lai dzīvotu šo Absolūto dzīvi. Lai dzīvotu Gaismā, tik drusku man vēl jāatgādina un jāierāda, cik ļoti darbojas Gaismas spēks šajā pasaulē fiziskajā un garīgajā plānā.
Proti, mani aicina, nevis visu izdarīt bērna vietā, bet ierādīt, ka ar visu viņš var tikt galā pats un pieradināt pie šī Augstākā instrumenta lietošanas un izmantošanas no bērna kājas. Bērns – ir gados jauns cilvēks, bet tikai ne Dvēselē. Dvēsele ir Viedas un senas.
***
Protams, nav nejaušību. Visam ir kāds Augstāks nodoms, katra sekunde ir ar Augstāku plānu, kuru šeit pavadām. Sākām strādāt ar puiku (lai transformētu vakcīnu pēdas), jutu kaut kas liels un smags iznāk priekšplānā, sajutu smaguma viņa muguriņas augšējā daļā un galvā. Pieliku savas rokas. Lūdzu, lai puika, tagad aizver acis un pavēro kādas bildītes viņš redz. Pēc brīža, jūtot, ka lielais smagums pamazām izplūst kā Dievišķā Gaisma no mazā cilvēciņa, jautāju, kādas bildītes bija, sagaidot jebkādas atbildes, bet laikam tikai ne šo. (šī atbilde drusku pārsteidza) Viņš atbildēja, ka viņš visu laiku redzējis tādas restes kā cietumā. Man tajā brīdī auksti un nepatīkami drebuļi pārskrēja, bet gala rezultātā jutos pateicīga, visam šim notikumam, kurš izcēla no mazā cilvēciņa kaut ko tik lielu un smagu, kaut ko tādu, kas viņam lika justies un dzīvot kā cietumā. Mēs dabūjām ārā (jo bija iedegusies zaļā gaisma) to, kas neļāva viņam justies līdz galam brīvi, zinoši un viegli savā būtībā un savā ceļā.
***
Un te ir atbilde uz bieži uzdoto jautājumu, vai mazie bērni jau atnāk transformējušies, proti, piemēroti, jaunajām vibrācijām un atbilstošajā Garīgajā viedumā, lai bez saspringuma dzīvotu līdzi pārmaiņu laikā?! Atbilde viennozīmīgi ir Jā, mazie atnāk tīri, gaiši un laimīgi. Tik svarīgi, lai vecāki pretī būtu tādi paši. Ja vecāki vēl domā un uz dzīvi raugās citādāk – pa vecam, kad ir pieņemts un pierasts, ka bērna viedokli neviens (tikai retais to dara) nejautā un vērā neņem, tad jaunā paaudze ir spiesta pievienoties kolektīvajam spēkam un ceļam. Taču bērni nepadosies, viņi ir un būs (vēl kādu laiku) savu vecāku skolotāji vai drīzāk attīstību un izmaiņu veicinātāji. Bērns liks pieaugušajam mainīties un pilnībā pārkārtoties iekšēji un ārēji. Pretējā gadījumā lielākais cietējs būs pieaugušais un grūtības būs tieši lielajiem, gudrajiem un loģiskajiem prātiem, bērns savā Viedumā tiks galā ar pārejošajām grūtībām, jo tieši šādu lomu viņš ir izvēlējies atnākot uz Zemi, šāda ir bērna misija. Ar savu būtību atspoguļot mammas un tēta domu gaitu, vērtības un rīcību. Un nevienam vecākam nebūs labi, kamēr bērns nejutīsies laimīgs. Bērns būs priecīgs un laimīgs tad, kad vecāki būs iemācījušies viņa valodu un dzīvos saskaņā un Augstākajā saiknē.
Man pašai, lai tiktu galā ar daudzajām un smagajām lielā bērna slimošanām, nācās izmainīt (transformēt) gandrīz visu savā dzīvē, jā, nav pārdroši teikt visu. Man nācās izzināt sevi, tātad atgriezties pie sevis (absolūti transformēties), kas es esmu, ko daru, kāpēc esmu te atnākusi. Kāpēc jūtos tik slikti, cik jūtos. Kāpēc nepiepildās tik pašsaprotamās ieceres un vēlmes? Nācās atzīties, ka dzīvoju tumsā un tumsā nav svētības priekš manis. Es gribu Gaismā. Lai tiktu Gaismā viss vezums, pilnīgi, viss bija jāatstāj aiz robežas vecajā pasaulē. Tieši bērna smagā un nemitīgā slimošana mani piespieda būt tai, kas es tagad esmu, Gaismas glabātājai un nesējai. Šis bija grūts periods priekš manis, bet tas, kas ir iemantots, sniedzas krietni pāri visām iespējamajām prāta modulācijām un fantāzijām. Tas, ko esmu saņēmusi, šī svētība, ka drīkstu un man pat ir pienākums būt Dievam savā dzīvē ir Augstākā Balva. Šajā brīdī mans vecākais puika pārstāja slimot pat ar iesnām. Tas izbeidzās un gadiem nav atkārtojies un zinu, ka neatkārtosies, viņš savu misiju ir izpildījis manā dzīvē. Esmu pateicīga par to. Ja arī parādās kaut kāda temperatūra, es liekos mierā, jo zinu, drusku uzlikšu savas rokas, pasēdēsim, pastrādāsim un mazais āķis, kuram jānāk ārā, lai atvērtos kāds jauns fails un logs jaunajam cilvēkam un galvenais priekš manis, viegli iznāks ārā un jauna telpa atvērsies. Ja arī kāds mans bērns saslimst (tas ir uz mazu brītiņu), tas vairs nav mokoši un smagi, tas ir īslaicīgi un vienmēr zinu, skaidrs, tātad mums ir jādodas tālāk savā virzībā un attīstībā. Un šis ir pateicoties Gaismai, kuru esmu atvērusi sevī. Ja mēs klausām un paklausām savai iekšējai sajūtai (ne tikai kā mammas, bet kopumā dzīvē ik sekundi), bēriem nav nepieciešams slimot. Un turklāt, ja vēl esam atgriezušās (ies) Gaismas pasaulē, tad arī maza temperatūra pārvēršas par jaunu durvju atvēršanu cilvēka dzīvē. Ja mūsos ir Gaisma, ne tikai nav jāmaksā par benzīnu, pat nav jāapmeklē ārsts, turklāt negribas vairs ēst piesārņoto un mākslīgo pārtiku, Gaismas spēks ir resurss, kurš paver pilnīgi jaunu pavērsienu šajā pasaulē.
Jā, un pats galvenais, mani fascinē tie tēti (!!) un mammas, kuri nāk un saka, es gribu iemācīties sava bērna valodu. Es gribu viņu izprast un saprast. Lai mūsu starpā būtu Augstākā saikne. Šis ir unikāls mirklis, jo zinu, ka cilvēki ir gatavi spert izšķirošu soli, ne tikai sevis dēļ, bet bērnu dēļ un galu galā sabiedrības dēļ. Cilvēks ir gatavs atteikties no sava slimīgā Ego un atgriezties pie Mīlestības. Cilvēks ir kas vairāk, ne tikai kauli, āda un psihe. Mēs esam daudzdimensiju būtnes, esam nākuši no Augstākā punkta, esam izceļojušies dažādās pasaulīgajās telpās. Esam uzkrājuši pieredzi un zināšanas, sāpēs un pārdzīvojumus. Tieši tāpēc, ir jāliek malā horizontālie paņēmieni, zināšanas, priekšstati un literatūra, lai izprastu sevi un savus bērnus, ir jāsāk izzināt sava un galvenais mūsu bērnu Smalkā būtība, Dvēseles stāsts. Un tā ir vesela bibliotēka. Šīs zināšanas ir rokasgrāmata priekš sevis paša par sevi pašu, šīs zināšanas ir rokas grāmata par mūsu bērniem, jo viņi ir paši par sevi un ar savu stāstu un uzdevumu te nākuši. Tik nepielīdziniet savus bērnus vidējam aritmētiskajam un izbeidziet to darīt ar sevi!!
***
Gribas uzsvērt un piebilsts, un paskaidrot, ka es neesmu pret potēm un vakcīnām (es tās nenoliedzu un neķengāju), nē, bet es pati šo ceļu neizvēlos. Šis posms ir pagājis priekš manis. Es dzīvoju citu ceļu un akceptēju citus likumus un pasaulē, kurā mitinos es, nestrādā un neeksistē neviens faktors no tiem, kāpēc vispār būtu cilvēks jāpiepilda ar ķīmiju, sintētiku un antibiotikām. Vēl jo vairāk mana pašas pieredze un prakse ar cilvēkiem rāda, ka medicīna šodien cilvēku padara vēl slimāku un vēl atkarīgāku, turklāt, iedzen vēl lielākā strupceļā. Es labāk aicinu cilvēkus nākt ārā no šī ārprāta un dzīvot pavisam citu dzīvi. Vai esat pamanījuši, ka katrs vakcīnas un pošu stāsts balstās uz iebiedēšanas principu. Šī metode strādā nevainojami, jo cilvēkos ir tik daudz baiļu un cietums kādā cilvēks pavada savu dzīvi nemitīgi baidoties – tas ir skumji. Daudziem šis te dzīves veids vēl liekas pašsaprotams un es to akceptēju, taču ir cilvēki, kuri reiz izjutuši Smalkās Pasaules varenību un Mīlestību vairs vienkārši nespēj paspert soli atpakaļ, lai barotu sevi vakcīnām un potēm, tabletēm, operācijām, drēbēm, mantām, dusmām, kredītiem, aizvainojumiem, sāpēm utt. Tie, kuri kaut sekundi ir piedzīvojuši šo Augstāko saikni un Dvēselisko impulsu, ka var dzīvot citādāk, nekad, nekad vairs negribēs atgriezties vecajās sliedēs un ēst „vecos putekļus”.
Pirms daudziem gadiem, jāatzīst lielajam puikam pāris potes paspēju iedot savā muļķībā. Jā, to varu atzīt, bet tas man maksāja dārgi un no manis prasīja daudz. Šodien par to esmu pateicīga Smalkajai Pasaulei, jo izgāju cauri tādām mācību stundām, strādājot ar savu puiku, ka šobrīd jūtos gandarīta, ko esmu apguvusi un varu dalīties ar cietiem vecākiem ne tikai teorētiski, bet arī praktiski (šis arī laikam bija Augstākais nodoms). Mazais cilvēciņš saņēma potes pirms daudziem gadiem un man prasīja pāris sekundes, lai saprastu, ka esmu nošāvusi greizi un ka tagad nāksies pašai tikt ar to galā. Varu tik paskaidrot, ka puikam sākās komplikācijas pēc vakcīnām un es skaidri zinu, ka tās kaites, kuras piemetās (ilgtermiņā), tas bija saistīts ar vakcīnām. Te mātes sirds un balss, un mans Dvēseliskais viedums nevarēja nokļūdīties. Šodien strādājot ar bērniem un vecākiem, vērojot jauno paaudzi un uzklausot to sūdzības varu secināt un teikt, mīļie vecāki, liels iespaids uz sirdi, galvu un visu cilvēcisko sistēmu ir tieši no potēm, proti, modernajām vakcīnām un medicīnas, farmācijas kā tādas.
Vēl atminos, kad ar vīru atkal bijām atgriezušies pie pošu un vakcīnu sarunas mazā bērna sakarā. Uz vīra bailēm, ka labāk kādu vakcīnu tomēr uztaisīt, es atbildēju (un zinu, ka šie vārdi tajā sekundē nāca no Smalkās Pasaules no pašiem Augstākajiem plauktiem): „labāk Tev ir tikt galā ar savām bailēm, nevis Tavu baiļu dēļ uzreiz vakcinēt mazo tīro, Dievišķo cilvēciņu”. Tas ir tas, ko varu novēlēt un ieteikt ikvienai mammai un tētim, IEMANTOJIET GAISMU SEVĪ, ATGRIEZIETIES SAIKNĒ AR SAVU SMALKO BŪTĪBU UN DIEVIŠĶO PASAULI. Tad nebūs jāmaldās baiļu un maldu tuneļos, tieši pretēji, iemantosiet mieru un iekšējo paļāvību sev . Un ko gan citu mums vairāk vajag šodienas pasaulē, vai ne? Tikai stāvēt pāri visam un būt saiknē ar Dievišķo. Tas ko sola vai brīdina Smalkā Pasaule, proti, pasaulīgi notikumi būs krasi un jau tagad nevis pēc gadiem. Šodien viss mainās, un „vecās sienas” visi tik ierastie un pašsaprotamie „drošības patvērumi” (nauda, vara, karjera, zāles un manta, jā, arī zināšanas utt., brūk kopā, sāk zaudēt savu jēgu un nozīmi). Cilvēkam ir jājūtas drošam un harmoniskam, laimīgam un dzīvespriecīgam dabiskā veidā, proti, sevī, savā būtībā, sirdī. Nevis tāpēc, ka ir manta un nauda vai vara. Un šis ir galvenais transformācijas elements un motīvs: šeit un tagad sirdīs ir jāmājo Absolūtajai Mīlestībai. Spēkam, kurš dod skābekli un spēkam, kurš ceļ spārnos un spēkam, kurš ļauj lidot neiedomājami augstāk par horizontālo un primitīvo.
Mūsu pasaule, Zeme, par Laimi ir izvēlēta šim scenārijam un pārmaiņām.
***
ŠĪ DZĪVE IR KAS VAIRĀK!
