miers -a, v.; parasti vsk.
- Apstākļu kopums, stāvoklis (apkārtnē, vietā, arī telpā), kad nav kustības, arī (stipru) skaņu.
- Stāvoklis, kad nav kara, bruņotas cīņas.
- Psihisks stāvoklis, kam raksturīga psihisko norišu savstarpēja saskaņotība, atbrīvotība no nevēlama sasprindzinājuma, problēmas, konflikta.
- Pilnīgs (kā) pārtraukums; arī beigas.
Pēdējos mēnešus esmu ārkārtīgi daudz par to domājusi, daudz pēc tā alkusi, slāpēs šķiet pat smakusi. Jā, vēl šodien. Klusībā cerējusi – viņi sapratīs, pasaule sapratīs, atelpu dos, turpinot rotēt pauzes režīmā.
Sieviete gaidībās ir dieviete, tas ir skaidrs. Kas gan cits var būt šī būtne, kuras ķermenī spēj pukstēt vairāk kā viena sirds. Vesels orķestris vienā rumpī. Dieviete. Tad kādēļ, pret ko tik svētu, sabiedrība mēdz izturēties pavirši? Nevēlos dzesēt muti, tirzājot elementāras pieklājības normas, kas nereti tiek pārkāptas, attiecībā uz šīm dievišķajām būtnēm un viņu mazuļiem, kas pakrūtēs snauž. Piecelties, palaist, nodzēst, padot roku, apvaicāties, palīdzēt… Valstiska mēroga problēmas. Pabalsti, aprūpe… Nē, šis stāsts nav par to.
Vairāk par līdzcilvēkiem. Par tiem, ar ko dalāmies savās gaidībās, tiem, kas mums tuvāk vai tālāk ir blakus. Un tomēr – dalīties, tas nozīmē uzticēties. Uzticēt sevi, mazuli, savu sajūtu. Mes uzticam šo trauslo laiku, kas kļuvis par visu mūsu dzīvi. Draugiem, ģimenei, paziņām. Pat, ja gribētos paslēpties savās ligzdās kopā ar tuvākajiem un gaidīt klusībā, ārā nelīst, pat tad mēs dalāmies ar citiem, jo nolīst savā ligzdiņā nemaz nav tik viegli, jūs to zināt. Citām no mums, aiz lepnuma vai plīstot pušu, gribās bļaut skaļi, lai visa pasaule dzird par to, ka būs mazulis, būs tad un tad, būs puika, vai meitene, esam laimīgi! Visi šie modeļi ir ļoti skaisti, intīmi un atšķirīgi. Ir jāļauj klusēt un neko neprasot gaidīt. Ir jāļauj bļaut. Ir jādod katram savs miers, tāds, kāds tas nepieciešams. Miers – komforts, siltums, sapratne, jušānās ērti un mierā ar jauno pasauli un notiekošo. Ir jādod miers un telpa, izturoties ar pietāti.
Gan mierīgajām, gan skaļajām mammām pienāk laiks, kad mazulis tiek gaidīts ierodamies šajā pasaulē. Tas ir datums, ko apspēlējuši visi dakteri, katrā vizītē, katrā ultrasonogrāfijā, katrā, katrā, katrā… Tā ir kā spēle. Bingo, vai šautriņas. Kurš trāpīs. Izveicīga roka, vai laimes aprēķins. Apkārtējie bieži jautā, kad gaidāms mazulis un tas ir mūsu ziņā – atklāt to vai klusēt. Šī ir izšķiroša izvēle, tik tiešām ir. Tā nodrošinās, vai apdraudēs mieru, kas tik nozīmīgs Tev un Tavam mazulim. Jo, tuvojoties robežlīnijai un jau nedēļas pirms tā, sākam saņemt jautājumus par to, vai nebūs ātrāk, šie jautājumi kļūst uzmācīgāki un skaļāki, bieži vien – no vieniem un tiem pašiem ļaudīm, vai tādiem, ko satiec uz ielas, ejot pēc piena un nebūtu iedomājusies sveicināt. Kad pienākusi, vai vēl ļaunāk – šķērsota šī īpašā atzīme kalendārā, Tava diena vairāk nav iedomājama bez vismaz piecām īsziņām ar tekstiem “Nu, ir? Būs? Kad? Kā? Bāc, laikam laukā nenāks…”, vēl kādiem sešiem zvaniem un saziņas ar dakteri, kurš uzrauga Tevi un Tavu mazuli. Gluži vai šķiet, ka nepietiktu ar to lielo gaidīšanu, kas dus mūsos pašās, mūsu mājās. Vēl šis spiediens. Un tas nav miers. Gluži pretēji. Topošā māmiņa tiek pakļauta teroram un es nebaidos lietot šo apzīmējumu. Skaidrs, ka tas nonāk arī pie mazulīša. Un viss šis kopums mēdz kalpot arī par pamatu tam, ka radību diena sasniedz gala atzīmi, pēdējo, pašu pēdējo iespējamo termiņu, jo psiholoģiskais spiediens un uzbudinātie nervi bloķē dabisku bērniņa nākšanu pasaulē.
Tādēļ, lūdzu, dodiet jaunajām mammām gaisu, ļaujiet elpot! Ļaujiet gaidīt. Klusumā. Lūdzu. Viņas pateiks, kad un ko vēlēsies. Viņas pašas zvanīs, rakstīs, kliegs, ja būs nepieciešams. Ļaujiet gaidīt. Ļaujiet elpot. Klusumā. Un tas būs miers. Tā būs lielākā dāvana. Zelts.
Sieviete gaidībās ir dieviete, tas ir skaidrs. Kas gan cits var būt šī būtne, kuras ķermenī spēj pukstēt vairāk kā viena sirds. Vesels orķestris vienā rumpī. Dieviete. Tad kādēļ, pret ko tik svētu, sabiedrība mēdz izturēties pavirši? Nevēlos dzesēt muti, tirzājot elementāras pieklājības normas, kas nereti tiek pārkāptas, attiecībā uz šīm dievišķajām būtnēm un viņu mazuļiem, kas pakrūtēs snauž. Piecelties, palaist, nodzēst, padot roku, apvaicāties, palīdzēt… Valstiska mēroga problēmas. Pabalsti, aprūpe… Nē, šis stāsts nav par to.
Vairāk par līdzcilvēkiem. Par tiem, ar ko dalāmies savās gaidībās, tiem, kas mums tuvāk vai tālāk ir blakus. Un tomēr – dalīties, tas nozīmē uzticēties. Uzticēt sevi, mazuli, savu sajūtu. Mes uzticam šo trauslo laiku, kas kļuvis par visu mūsu dzīvi. Draugiem, ģimenei, paziņām. Pat, ja gribētos paslēpties savās ligzdās kopā ar tuvākajiem un gaidīt klusībā, ārā nelīst, pat tad mēs dalāmies ar citiem, jo nolīst savā ligzdiņā nemaz nav tik viegli, jūs to zināt. Citām no mums, aiz lepnuma vai plīstot pušu, gribās bļaut skaļi, lai visa pasaule dzird par to, ka būs mazulis, būs tad un tad, būs puika, vai meitene, esam laimīgi! Visi šie modeļi ir ļoti skaisti, intīmi un atšķirīgi. Ir jāļauj klusēt un neko neprasot gaidīt. Ir jāļauj bļaut. Ir jādod katram savs miers, tāds, kāds tas nepieciešams. Miers – komforts, siltums, sapratne, jušānās ērti un mierā ar jauno pasauli un notiekošo. Ir jādod miers un telpa, izturoties ar pietāti.
Gan mierīgajām, gan skaļajām mammām pienāk laiks, kad mazulis tiek gaidīts ierodamies šajā pasaulē. Tas ir datums, ko apspēlējuši visi dakteri, katrā vizītē, katrā ultrasonogrāfijā, katrā, katrā, katrā… Tā ir kā spēle. Bingo, vai šautriņas. Kurš trāpīs. Izveicīga roka, vai laimes aprēķins. Apkārtējie bieži jautā, kad gaidāms mazulis un tas ir mūsu ziņā – atklāt to vai klusēt. Šī ir izšķiroša izvēle, tik tiešām ir. Tā nodrošinās, vai apdraudēs mieru, kas tik nozīmīgs Tev un Tavam mazulim. Jo, tuvojoties robežlīnijai un jau nedēļas pirms tā, sākam saņemt jautājumus par to, vai nebūs ātrāk, šie jautājumi kļūst uzmācīgāki un skaļāki, bieži vien – no vieniem un tiem pašiem ļaudīm, vai tādiem, ko satiec uz ielas, ejot pēc piena un nebūtu iedomājusies sveicināt. Kad pienākusi, vai vēl ļaunāk – šķērsota šī īpašā atzīme kalendārā, Tava diena vairāk nav iedomājama bez vismaz piecām īsziņām ar tekstiem “Nu, ir? Būs? Kad? Kā? Bāc, laikam laukā nenāks…”, vēl kādiem sešiem zvaniem un saziņas ar dakteri, kurš uzrauga Tevi un Tavu mazuli. Gluži vai šķiet, ka nepietiktu ar to lielo gaidīšanu, kas dus mūsos pašās, mūsu mājās. Vēl šis spiediens. Un tas nav miers. Gluži pretēji. Topošā māmiņa tiek pakļauta teroram un es nebaidos lietot šo apzīmējumu. Skaidrs, ka tas nonāk arī pie mazulīša. Un viss šis kopums mēdz kalpot arī par pamatu tam, ka radību diena sasniedz gala atzīmi, pēdējo, pašu pēdējo iespējamo termiņu, jo psiholoģiskais spiediens un uzbudinātie nervi bloķē dabisku bērniņa nākšanu pasaulē.
Tādēļ, lūdzu, dodiet jaunajām mammām gaisu, ļaujiet elpot! Ļaujiet gaidīt. Klusumā. Lūdzu. Viņas pateiks, kad un ko vēlēsies. Viņas pašas zvanīs, rakstīs, kliegs, ja būs nepieciešams. Ļaujiet gaidīt. Ļaujiet elpot. Klusumā. Un tas būs miers. Tā būs lielākā dāvana. Zelts.
Dieviete, ar pārcilvēcisku spēku, devusi dzīvību bērnam, vai vairākiem. Viņa pārdzimst. Pārdzimst viņas ģimene. Tev tur nav vietas. Piedod. Vieta ir tikai mieram un gaidīšanai, kad Tevi sauks klāt. Trausliem pavediem šūta jauna dzīve, šūta jauna pasaule, jauna dzīvība. Ir nepieciešamas laiks un klusums, lai to iepazītu un pieņemtu par savu esam. Ir nepieciešamas miers.
Beidzot bērniņš ir klāt un no vērotāja puses tā vien šķiet – dodiet man apskatīt, es vēlos redzēt, kam līdzīgs, kādi mati, acis, cik maziņš vispār var būt cilvēciņš. Un viss jau ir labi, tas ir skaisti, mīļi, aizkustinoši. Bet esot šajā pusē, te, kur tikko nācis pasaulē brīnums, kur ķermenis un gars paveicis neiespējamo. Te ir citādāk. Te ir tā pasaule uz pauzes. Tiešām ir. Un tā tam ir jābūt. Ne dienu, vai divas. Kaut mēnesi un trīs. Tev ir visas pasaules laiks. Arī, ja telefons mirgot nepārstāj. Tev ir! Tev nav jājūtās ne vainīgai par atteikumiem, ne arī parādā kādam, Tev nav nevienam jāatrādās, jānodod atskaite par paveikto. Šīs sekundes ir un būs tikai reizi mūžā un neatkārtosies vairāk nekad. Tu zini to. Atstāj tās sev, mazulim, brālim un māsai, vīram. Kam vien vēlies.
Skaidrs, ka draugi grib iepazīties, ģimene vēlās satik. Iedomājies, cik ļoti mīlēti esiet, cik daudzi gaidījuši jūs atvasīti, cik neizmērojami lielu pateicības sajūtu tas rada. Taču jau atkal… Ja vēl neesiet gatavi? Ja jums nepieciešams laiks klusuma, vēl simtu divdesmit trīs kopīgi apskāvieni, desmit raudas un deviņas diennaktis, kad pārtikt vien no skatīšanās acīs. Arī tad, šie zvani un vēstules, arī tad tie rada spiedienu, arī tad sāc justies nedaudz terorā, nedaudz parādā. Par ko? Saki - es mīlu jūs, goda vārds, ticiet, es zvanīšu, kad būs laiks… Es vēlos jūs iepazīstināt. Bet mums vajag vēl. Vēl. Gaisu. Vēl. Mieru. Vēl. Laiku.
Beidzot bērniņš ir klāt un no vērotāja puses tā vien šķiet – dodiet man apskatīt, es vēlos redzēt, kam līdzīgs, kādi mati, acis, cik maziņš vispār var būt cilvēciņš. Un viss jau ir labi, tas ir skaisti, mīļi, aizkustinoši. Bet esot šajā pusē, te, kur tikko nācis pasaulē brīnums, kur ķermenis un gars paveicis neiespējamo. Te ir citādāk. Te ir tā pasaule uz pauzes. Tiešām ir. Un tā tam ir jābūt. Ne dienu, vai divas. Kaut mēnesi un trīs. Tev ir visas pasaules laiks. Arī, ja telefons mirgot nepārstāj. Tev ir! Tev nav jājūtās ne vainīgai par atteikumiem, ne arī parādā kādam, Tev nav nevienam jāatrādās, jānodod atskaite par paveikto. Šīs sekundes ir un būs tikai reizi mūžā un neatkārtosies vairāk nekad. Tu zini to. Atstāj tās sev, mazulim, brālim un māsai, vīram. Kam vien vēlies.
Skaidrs, ka draugi grib iepazīties, ģimene vēlās satik. Iedomājies, cik ļoti mīlēti esiet, cik daudzi gaidījuši jūs atvasīti, cik neizmērojami lielu pateicības sajūtu tas rada. Taču jau atkal… Ja vēl neesiet gatavi? Ja jums nepieciešams laiks klusuma, vēl simtu divdesmit trīs kopīgi apskāvieni, desmit raudas un deviņas diennaktis, kad pārtikt vien no skatīšanās acīs. Arī tad, šie zvani un vēstules, arī tad tie rada spiedienu, arī tad sāc justies nedaudz terorā, nedaudz parādā. Par ko? Saki - es mīlu jūs, goda vārds, ticiet, es zvanīšu, kad būs laiks… Es vēlos jūs iepazīstināt. Bet mums vajag vēl. Vēl. Gaisu. Vēl. Mieru. Vēl. Laiku.
Ne velti vēsturiski un ģeogrāfiski, daudz dažādās kultūrās ir tik daudz dažādu ieradumu dzīvei pēc radībām. Šis laiks ir īpašs, svēts, ārkārtīgi nozīmīgs turpmākajai mazuļa un visas ģimenes dzīvei. Tad kādēļ šķiet, ka mūsdienu sabiedrībā, gluži kā sacensībās, ir jāspēj sevi pēc iespējas ātrāk adaptēt un lēkt atpakaļ vecajās dzīves sliedēs. Kam no tā ir labi. Es nezinu. Un vecās sliedes jau arī tā īsti vairāk nekad nebūs. Uzskatu, ka laiks pēc radībām ir īpaši nozīmīgs un pieprasa īpašu attieksmi un rūpes. Dzīve “pirms bērniņa” un “dzīve ar bērniņu”, tas ir pirmais, vai otrais. Šī dzīve prasa piesardzību un uzmanību. Un laiku. Kādam tā ir diena, kādam desmitiem. Un ar katru mazulīti un vispārējo sajūtu ir citādāk. Iedomājies vien to ceļojumu un transformācijas, kādas piedzīvojis sievietes ķermenenis, lai bērniņu iznēsātu, dzemdētu, sāktu atgūties. Tam nepieciešama atpūta un rūpes, lai atjaunotu enerģiju un spēku. Kas tā ir par hormonālu operu, kas sev līdzi nes asins zudumu, miega traucējumus, galvassāpes, krampjus, svīšanu naktīs, brūču sadziedēšanu... vai turpināt? Ir māmiņas un mazuļi, kas cīnās, lai uzsāktu zīdīšanas ieradumus. Cīnās. Ar zobiem un nagiem un visu savu esību. Jaundzimušo mammu emocionālais karuselis – laime, izmisums, prieks, dusmas, mīlestība, bezpalīdzība, vēl vairāk mīlestības. Jaunā pasaule, kas jāaptver pašai, jāievada tajā mazulis. Vecākais bērniņš, ko nedrīkst aizmirst, kam jāvelta nedalīta uzmanība, mīlestība, rotaļa. Un tam visam pa vidu kāda īsziņa –“gribu redzēt”.
Pat, ja mums nav Korejas samchilil laiks, kad jaunā māmiņa 21 līdz 100 dienas nedara nekādus mājas darbus, negatavo, dzīvo bez rūpēm, neuzņem ciemiņus, bet nododās atpūtai, spēlējās un rūpējās par bērniem, ļauj atkopties ķermenim, iejūtās jaunajā pasaulē un lomā, vai Malaizijas pantang, kad saņemt masāžas, vannas, īpašas procedūras, lai palīdzētu ķermenim atjaunot dzīvības avotu. Mēs pašas varam radīt savu modeli dzīvei un laikam pēc dzemdībām. Tā ir mūsu izvēle. Tas ir mūsu laiks. Tas ir miers, kas mums pienākās. Tā ir sapratne, ko drīkstam lūgt un pat pieprasīt. Tas viss ir Tavs. Tas viss ir Tevī.
Mana pasaule ir te, man blakus. Divi šņāc pa gultām, lielais blakus dīvānā. Rotācija uz pauzes. Man ir viss. Un es sev ļauju izslēgt apziņu ārpus šī, izslēgt telefonu. Jo miers. Miers ir tas, ko vēlos elpot un dot.
Terēze Aploka
Mana pasaule ir te, man blakus. Divi šņāc pa gultām, lielais blakus dīvānā. Rotācija uz pauzes. Man ir viss. Un es sev ļauju izslēgt apziņu ārpus šī, izslēgt telefonu. Jo miers. Miers ir tas, ko vēlos elpot un dot.
Terēze Aploka
