Kas ir aizvainojums?

Kristine Om Shanti

Kas ir aizvainojums?

Tā ir reakcija uz nemīlestību. Apvainojoties cilvēks paziņo saviem tuvākiem, "ar mani tā nedrīkst, es nejūtos mīlēts."
Aizvainojums žņaudz no domas vien, ka kāds atļaujas mani nemīlēt, necienīt. Kāds atļāvies izdarīt ko tādu, kas liek apšaubīt manu vērtību.

Ja iet vēl dziļāk aizvainojumā, tad jūs izjūtat bezpalīdzīgu, visu pamestu, nemīlama berna sāpi.

Maza meitenīte uz lielas, skaļas ielas, pilnas sapucētu cilvēku, kuri steidzas pie saviem berniem uz svētkiem. Viņa sēd sniegā, ar muguru atspiedusies pret akmens sienas, rokās tai sērkociņi..
Un tikai Dievs var sadalīt viņas vientulību. Andersens labi ir pratis nodot to savā stāstā "Meitene ar sērkociņiem."

Psihikas valodā, izeja no pamestības sajūtas un nemīlestības - nāve, tieša vai simboliska - atmiršana, atsalšana, dvēseles nejūtība.
"No šī mirkļa mani vairāk nekas neskars. Es pārstāju just. Un Tava nemīlestība vairāk nevarēs mani aizskart."

Aizvainots cilvēks savos sirds dziļumos izjūt nelaimīga, pamesta bērna sāpi. Viņš gaida, kad kāds piepildīs viņu ar savu mīlestību, sasildīs nosalušās rokas, atdzīvinās dvēseli. Šo bērna sāpi, kurš kaut kādu iemeslu dēļ nav guvis beznosacījuma un visupiepildošo vecāku mīlestību bērnībā.

Šī sāpe var uzplaisnīt katru reizi kā sērkociņš no jebkurām nemīlestības aizdomām, lai tas otrs - pierādītu man, ka es esmu mīlama(s) un beidzot piepildītu manu dvēseli, iedotu man to, ko nevarēja iedot vecāki.

Taču..tas nav iespējams. Neviens nevar piepildīt šo tukšumu. Vienmērt ktkā pietrūks.. Cilvèki cenšas aizbāzt šo savu dvēseles bezdibeni ar bērniem, dzīvniekiem, mantām un mīļotiem, bet tas zaigos vienalga. Katru reizi liekot izspēlēt vienu un to paši scenāriju.

Aizvainojums kļūst par ierastu aizsardzības reakciju un nostrādā pie jebkuriem centieniem uz atklātu sarunu.

Aizvainojums - tā ir tāda cilvēka reakcija, kurš neprot paprasīt mīlestību. Mīlestība ir vajadzīga mums visiem.

Atzīt savas ilgas pēc vajadzības sajūtas, vājumu un mīlestības nepieciešamība un rūpes, palūgt to ir ļoti grūti. Par cik reti kādam ir tiesības uz vājumu. Būt vājai un uzmanības alkstošai atļauts nav visiem. Bieži ģimene audzina bērnu tā, ka vienīgais, kas dod tiesības uz vājumu - tā ir slimība. Un cilvēki neapzināti ir spiesti izmantot šo ieroci, lai dotu sev iespēju atpūsties un palūgt rūpes un uzmanību.

Mûsu kultūra no gadsimtu gadsimtiem uzskata vājumu par nepieļaujamu.
Klīst leģenda: mas bērniņš, kuru māte atstājusi vienu un aizgājusi, ilgi raudot rīs asaras savā gultiņā. Pēc tam viņš pierims un aizmigs. Nē, viņš nenomierināsies. Daļa viņa dvēseles vienkārši atmirs. Viņa apziņā mamma viņu ir pametusi un nekad vairs neatgriezīsies.

Šī pamestā berna sāpe, īpaši, ja tā atkārtojusies bērnībā vairākkārt, liks jau pieaugušam cilvēkam ļoti sāpīgi izturēties pret mīlestības zaudēšanas briesmām.

Bērnam ir tikai viņš un viņa vajadzība, viņš nevar saprast, ka mamma aizgājusi savās darīšanās, ka viņa bijusi vannas istabā vai tai bijis slikti vai viņa aizgājusi uz piecām minūtēm. Bērnam ir tikai viņš, viņa vajadzība pēc mīlestības un viņa sāpes par to, ka šīs mīlestības nav tad, kad viņam tik ļoti tā vajadzīga.

Pieauguši cilvēki pēc daudziem gadiem uzvedas tāpat kā šis bērns. Viņiem ir tikai viņu vajadzības pēc mīlestības un viņa sāpe, ja šo mīlestību neiedeva.
Viņiem ir ļoti grūti apzināties, ka otram cilvēkam ir atšķirīgas no viņa vajadzības "Ja Tu mani mīli, esi tik mīļš un dod man to, kas man ir vajadzīgs! Un ātri!"

Viņi patiesi apvainojas, kad otrs nedod un neapmierina to vajadzības. Šis aizvainojums pārklāj ar dedzinošu sāpi un plēš sirdi, nedodot ieelpot. Cilvēkam ar rētām dvēselē ir ļoti sarežģīti ņemt vērā citu cilvēku vajadzības un arī pavēstīt par savējām.

Viņš gaida, kad pasaule, kā mamma, pati aizdomāsies par to, kas viņam vajadzīgs un dos to. Un, ja kāds, īpaši tuvs cilvēks to nedara, tad vecā sāpe un aizvainojums pamostas un dod par sevi zināt.

Paliekot "aizvainotā bērna" stāvoklī, cilvēks ir ieciklējies uz sevi. Viņš ir viscauri pārklāts ar bērnības rētām.

Otrs cilvēks, viņš..ir otrs cilvēks. Viņam ir savas domas, savas jūtas, savi priekšstati par sevi un savu dzīvi, savi plāni in savas vajadzības. Viņa sūtība nav tajā, lai padarītu jūs laimīgu (jā, ne tas ir otra uzdevums).
Viņš dzīvo savu dzīvi un dzīvo kā var.

Lai cik nesmalkjūtīgi to būtu teikt, bet mīļotais vīrietis nekad nespēs kļūt jums par mīlošo tēvu, iedot jums visu to maigumu un beznosacījuma mīlestību, apbrīnu un dievināšanu, kādu dod tēvi mazām meitenītēm (tām no viņām, kurām ir paveicies).

Mīļotā sieviete nespēs nekad aizvietot jums māti un mīlēt ar tik pat stipru beznosacījuma mīlestību kā mamma. Ja viņa noliek uz mīlestības altāri visu savu dzīvi un dzīvo tikai jums, tad šai mīlestībai ir nosaukums - psiholoģiskā atkarība.

Aizpildīt savas dvēseles caurumu ar otru cilvēku - ir daudzu bērnībā nemīlētu cilvēku sapnis, aizbāzt to ar mīlestību, atzinību, dievināšanu un savas vienreizīgās vertības sapratni - tādā veidā atjaunojot balansu.

Izjūtot sevī nepārejošo mīlestības badu un pie tam saprotot, ka otram cilvēkam ir sava dzīve, sava vēsture, savas vajadzības; un viņš, tas otrs, var fiziski nespēt iedot to mīlestību, kura ir tik vajadzīga, viņam ir tiesības un izvēle, savi lēmumi - dot vai nedot; un šis lēmums vienmērt ir viņa rokās, - neapvainoties - ir ļoti grūti.

Apvainošanās par katru nieku - ierasts un daudzu gadu atstrādāts paņēmiens, kā aizsargāt sevi no sāpēm.

Atlauzt savu gliemežvāku, izbāzt ārā galvu un runāt par sevi, par savu sāpi, par vajadzībām, par vēlmēm un censties it visā dzirdēt ne tikai sevi, bet arī otru - trakoti grūti.
Atļaut sev paust savas emocijas, atzīt savu sāpi.
Tad būtu vieglāk ieraudzīt arī otra sāpi, atzīt vina tiesības, vajadzības..

Es zinu, Tu to izdarīsi. Kad paliksi pavisam viens..