Redzēt nozīmē ticēt, ticēt nozīmē radīt, radīt nozīmē būt. Tu esi. Ne tikai šajā materiālajā pasaulē, ne tikai savā garīgajā izpausmē. Tu esi visur. Šīs pasaules ilūzija ir daudzdimensionāla, un šīs dimensijas radi Tu pats. Katrs vārds, katra noskaņa, katrs mirklis ir jauna dimensija. Katra tās skaņa esi Tu. Mēs visi esam saistīti. Cilvēki, koki, dzīvnieki, skudras, pat vējšs un uguns, zeme un ūdens. Mēs visi esam viens savā pirmssākumā kas vienlaicīgi ir sākums un gals. Bezg...alīgi, cik vien tālu skaties, cik vien tālu vēlies.
Kā koku zariem sakļaujoties, Tu esi tā lapa. Lapa kas sevi atpazīst. Tai pat laikā esot arī sēkla un viss lielaks koks un vēl daudz, daudz tālāk. Tu esi mežs, visi visumi un laiki.
Ja Tu jautā tad esi gatavs atbildei, atbildei kuru Tu radi. Kad nav vairs jautājumu, tad apstājas radīšana, tad apstājas laiks. Laiks, kas ir atkal cita dimensija. Šādi bezgalīgi, radot un esot šajā raibajā pasaulē, raibajā visumā. Katrs vārds ir taisnība un tā ir visiem, katram sava un visiem viena. Tu esi. Kā hologramma, kā fraktālis kurš ir visur, bet patiesībā nav nekur. Kā matemātiska formula kuru pats esi radījis. Miers un nemiers, skaņa un klusums.
Nav uz pasaules dialogu, tas viss tik monologs, kas pašam ar sevi, kas sev ar visiem. Ja jautāsi, kāpēc tā? Jo tas Tavs sapnis, sapnis kuru sapņo sevī, sapnis kur sapņo citus, sapnis kur esi nosapņojis pats sevi.
Kas vēl aiz tā. Aiz tā jebkas. Cits sapnis, un cits sapņu sapnis. Bezgalīgi, cik vien vēlies, cik vien jautā un cik esi gatavs klausīties. Bet aiz visa? Aiz bezgalības? Kur beidzas bezgalība. Tur Tevis nav. Jo nekā patiesībā nav. Nav ne Tevis ne manis. Un tikai šis viss nekas ļauj būt jo nebūt nozīmē būt. Vienlaicīgi. Kur viss ir viss un nekas. Tas šķiet kā pasakā, kā burvju grāmatā ko pats esi sarakstījis, bet tas jau atkal cits visums.
Kā koku zariem sakļaujoties, Tu esi tā lapa. Lapa kas sevi atpazīst. Tai pat laikā esot arī sēkla un viss lielaks koks un vēl daudz, daudz tālāk. Tu esi mežs, visi visumi un laiki.
Ja Tu jautā tad esi gatavs atbildei, atbildei kuru Tu radi. Kad nav vairs jautājumu, tad apstājas radīšana, tad apstājas laiks. Laiks, kas ir atkal cita dimensija. Šādi bezgalīgi, radot un esot šajā raibajā pasaulē, raibajā visumā. Katrs vārds ir taisnība un tā ir visiem, katram sava un visiem viena. Tu esi. Kā hologramma, kā fraktālis kurš ir visur, bet patiesībā nav nekur. Kā matemātiska formula kuru pats esi radījis. Miers un nemiers, skaņa un klusums.
Nav uz pasaules dialogu, tas viss tik monologs, kas pašam ar sevi, kas sev ar visiem. Ja jautāsi, kāpēc tā? Jo tas Tavs sapnis, sapnis kuru sapņo sevī, sapnis kur sapņo citus, sapnis kur esi nosapņojis pats sevi.
Kas vēl aiz tā. Aiz tā jebkas. Cits sapnis, un cits sapņu sapnis. Bezgalīgi, cik vien vēlies, cik vien jautā un cik esi gatavs klausīties. Bet aiz visa? Aiz bezgalības? Kur beidzas bezgalība. Tur Tevis nav. Jo nekā patiesībā nav. Nav ne Tevis ne manis. Un tikai šis viss nekas ļauj būt jo nebūt nozīmē būt. Vienlaicīgi. Kur viss ir viss un nekas. Tas šķiet kā pasakā, kā burvju grāmatā ko pats esi sarakstījis, bet tas jau atkal cits visums.
