Inese Krūmiņa par sistēmisko fenomenoloģiju mani ieintriģēja, stāstot, ka zinātnieki uzskata: tā ir ezoterika, turpretī ezoteriķi iebilst – tā taču ir zinātne! Kas ir šī metode, kas palīdz ne vien ar prātu, bet arī emocionāli sakārtot attiecības gan ar dzīvajiem, gan sen mirušajiem tuviniekiem?
Inesi daudzi pazīst kā biedrības 3 x 3 padomes priekšsēdētāju, biedrības rīkoto ģimeņu saietu vadītāju, kā pedagoģi, arī kā sešu pieaugušu bērnu mammu. Tagad viņa nolēmusi kļūt par sistēmiskās fenomenoloģijas grupu treneri un mācās Jauno psiholoģiju centrā.
Raksturo pavisam īsi, kas ir sistēmfenomenoloģija!
Mēs nedzīvojam haosā, bet gan sistēmās, un ir likumības, pēc kurām tās darbojas. Sistēmfenomenoloģija ir palīdzības metode, kas veic sakārtojumu gan mazākām sistēmām – ģimenēm, gan lielākām – biznesa projektiem, sabiedriskajām struktūrām un pārbauda, vai tiešām darbojas visas to likumības. Atrodot vājās vietas, kur kāds no sistēmas likumiem netiek ievērots, un tās izlabojot, diezgan viegli sakārtojas arī viss pārējais.
Par sistēmfenomenoloģijas tēvu pieņemts uzskatīt Bertu Helingeru. Viņam ir daudz sekotāju, kuri izveidojuši savus virzienus, attīstījuši un paplašinājuši viņa idejas.
Kā iepazinies ar šo nozari?
2008. gadā 3 x 3 vadības nometnē Aloīda Jurčenko pieteicās veidot ievirzi par mūsu spēka avotiem, par to, ko mēs varam smelties no dzimtas saknēm. Nodarbībās bija praktiskā daļa, kur es pirmo reizi saskāros ar sakārtojumu jeb, kā citi saka, izvietojumu. Būtība – izveidojot konstelāciju jeb savstarpējo izvietojumu, cilvēks kaut ko ierauga no malas un saprot sistēmu, kuras iekšienē nebija kaut ko saskatījis. Tas viņam ļauj rīkoties precīzāk, harmoniskāk, kaut ko pieņemt, kaut ko atlaist, izlīdzināt spriegumus, kas sistēmā pastāv, un dzīvot laimīgāk.
Bertam Helingeram ir grāmata par paliekošu laimi. Viņš saka, ka laime nav kaut kas acumirklīgs un garāmskrienošs, kas parādās un pazūd. Laime var būt paliekoša. Viņš tā skaisti personificē: “Tas ir tajā gadījumā, ja viņai pie mums patīk.”
Tev jauks uzraksts uz pastkastītes pie vārtiņiem – Man te patīk dzīvot.
Jā, tas domāts ne tikai vietas, bet arī laika izpratnē.
Nesen kāda kolēģe sacīja – tādas laimes nemaz nav, bet ir mazi prieka uzplaiksnījumi, laimes brīži.
Tomēr domāju, ka cilvēki, kuri apzināti ar sevi strādā, var sasniegt tādu laimes stāvokli. Neteikšu, ka tas ir absolūtās laimes stāvoklis, ko austrumnieki sauc par nirvānu un kas mūsdienu Rietumu civilizācijas apstākļos nav iespējams, bet var panākt daudz izlīdzinātāku, harmoniskāku ritmu, harmoniskāku saspēli starp kāpumiem un kritumiem. Ja mūsu iekšējā pasaulē nav ļoti dziļu kritumu un, iespējams, nav arī elpu aizraujošu uzlidojumu kosmosā, tomēr šī harmoniskā, izlīdzinātā sajūta ļauj mums nodzīvot daudz laimīgāk un priecīgāk.
Pašlaik Rīgā ir vismaz trīs iespējas apgūt sistēmfenomenoloģiju un kļūt par speciālistu, kam grūti atrast īsto vārdu, – teiksim, par terapeitu jeb treneri. Man labāk patiktu vārds treneris, taču šo terminu daudz lieto neirolingvistiskajā programmēšanā. Taču tās nav arī terapeita un pacienta attiecības, jo tas, kurš veic sakārtojumu otram, kuram tas ir nepieciešams un kuram ir jautājumi, palīdz šim cilvēkam pašam spert kādu soli risinājuma virzienā.
Ar ko treneris atšķiras no psihologa?
Viņam ir izpratne par sistēmu, par struktūru darbību. Ir dažas paralēles ar spoguļotājiem, ar psihodrāmu, ar geštaltterapiju, tomēr sistēmfenomenoloģijā lielā mērā pats sakārtojums ir process, kas ļauj mums piedzīvot pārmaiņas ar sajūtām. Tas vairāk ir emocionāls, nevis kognitīvs process.
Kā notiek pārmaiņas?
Ir iespējams atrisināt sasāpējušas attiecības ar kādu tuvinieku, kura, iespējams, vairs nav šajā saulē. Procesa sākumā cilvēks izvieto telpā aizvietotājus, kuri aizstāj konkrētajā problēmsituācijā svarīgas personas vai figūras. Terapeita jeb trenera darbs ir novērot, kāda ir dinamika starp figūrām, kā aizvietotāji izturas, piemēram, kurš jūtas komfortabli, kurš – ne, kurš jūtas lielāks par pārējiem, kurš – mazāks.
