piektdiena, 2017. gada 26. maijs

DROŠĪBAS SAJŪTA – MAIJA OTRĀ PUSE


Drošības sajūta – maija otrā puse



Kā jau bija minēts – maijā aktualizējas bailes.

Taču bailes ir saistītas ar drošības sajūtu.

Stress, trauksme, satraukums, panika, bailes.

Tas ir iekšējās drošības sajūtas trūkums.



Kad cilvēkam ir iekšējās drošības sajūtas trūkums, tad viņš to cenšas kompensēt ar kaut ko ārēju, kas viņam nodrošina drošības sajūtu no ārpuses, ārpasaulē, lai pats varētu būt līdzsvarā un izdzīvot.



Taču, dzīvojot pārejas periodā no dualitātes uz trialitāti, ir vajadzīga 100% iekšējās drošības sajūta. Tāpēc ir vajadzība cilvēkam strādāt pašam ar sevi – tas ir – izdziedināt savas emocionālās traumas. Gan šajā dzīvē, īpaši bērnībā iegūtās, gan arī iepriekšējās dzīvēs gūtās emocionālās/psiholoģiskās traumas. Lai pēc tam varētu sakārtot savu psihi/dvēseli vienotā veselumā un iegūt 100% iekšējās drošības sajūtu.



Un tieši maija mēneša otrā puse izceļas ar to, ka cilvēkiem tiek sašūpoti, noņemti vai pārstāj eksistēt viņa dzīvē tieši tās lietas, kuras līdz šim bija kalpojušas kā drošības sajūtas nodrošinātāji.

Tādējādi – cilvēks paliek bez ārējiem drošības “spilveniem” – un tad ir skaidri saskatāms, cik daudz cilvēkam pašam ir sava iekšējā drošības sajūta.



Tāpēc arī maija otrā puse nav visai patīkama – ja ir jāizjūt šo drošības “spilvenu” iluzorā būtība.

Savukārt tas mudina cilvēku vairāk pievērsties savai iekšpasaulei un savas iekšējās drošības sajūtas iegūšanai, sadziedējot (apzinoties un izreaģējot) tās emocionālās traumas, kuras bija radījušas iekšējās drošības sajūtas trūkumu.



Veiksmi darbā ar sevi.





Maijā – aktualizējas bailes.



Maijā:

1 – tīrās zemapziņas dziļākie slāņi

2 – tīrās sarežģījumi no iepriekšējām inkarnācijām

3 – tīrās smagas dzimtas programmas

4 – tīrās bailes



Tāpēc ir vērts apzināti izreaģēt bailes – piemēram - izsakot vārdos – man ir ļoti bail, vai palienot zem segas un izbaidoties, vai palienot zem gultas vai galda un izsakot, ka man ir ļoti bail, vai aiztaisot acis vai ar plaukstām vai tumsā, izsakot vārdos, ka man ir ļoti, ļoti bail, vai skrienot pa istabu vai kur citur imitējot bēgšanu, vai kliedzot.

Reaģējiet apzināti – vienkārši ļaujieties reakcijām apzināti to darot un tām ļaujot izpausties. Tas nekas, ka nav nekas saprotams, par ko un kāpēc.



Bieži ir bailes kaut ko redzēt, kaut ko ieraudzīt. Bailes izreaģējot, var tikt klāt tam, ko tik ilgi nav gribējies redzēt, jo ir bijušas bailes.



Tagad ir laiks bailes atlaist, tās apzināti izreaģējot.







Vecas zivis smird.





Vai tava psihe ir vecu zivju paviljons?

“Veca zivs” -

tas ir kaut kas, ko tu kādreiz gribēji, iecerēji, vēlējies bet tas palika neizdarīts, nerealizēts, nepabeigts,

un nu jau tas ir sastāvējies, palicis vecs un smird.

Tas var būt jebkas – ko esi kādreiz vēlējies darīt, sasniegt, realizēt, bet tas nav noticis.



Piemēram kļūšana par bokseri vai par balerīnu, klavierspēle vai ģitārspēle, japāņvalodas vai šaha apguve, vai kas cits.

Un tā -  tā lieta tur pagātnē ir jau kļuvusi veca un smird.



Bet tu to nēsā savā psihē līdzi, jo neesi tai atļāvis ne nomirt, ne dzīvot – varbūt tā jau ir iepuvusi un gaida savas bēres, bet tu nekādīgi tai neļauj nomirt – jo esi tai tā pieķēries. Un arī realizēt netaisies.



Tava psihe reģistrē un uzkrāj visas šīs tavas vecās zivis tavas dzīves laikā – un tad kādā brīdi tu vari sākt brīnīties – nu kāpēc gan man nenāk nekādas jaunas idejas? Kāpēc man nav jaunu domu? Kāpēc es nezinu, ko es gribu darīt?



Bet izrādās, ka tava psihe ir pārvērtusies par veco zivju paviljonu – un tur nav vietas, un nav tur iespējams ienākt kam jaunam. Tur vairs nevar ienākt neviena jauna un svaiga doma, neviena radoša ideja – jo tās jau mūk pa gabalu saožot to milzīgo smirdoņu, kas nāk no tava veco zivju paviljona.



Ja gribi jaunas domas, ja gribi svaigas idejas, ja gribi radošus projektus, ja vispār gribi gribēt, tad

iztīri veco.

Iztīri to, kas jau sen smird, tikai tu pats to vairs nejūti, jo esi jau pie tās smakas ar gadiem pieradis.

Iztīri šīs te nerealizētās lietas.

Iztīri savu psihi.

Tāpat kā tīra pagrabu, bēniņus un garāžu, tāpat kā tīra drēbju skapi.



Tu kaut ko vēlējies un nodomāji, ka tu to darīsi -  bet nekā, nesanāca.

Tad tagad esi drosmīgs un pieņem lēmumu, ka tu to

izbeidz gribēt (vairāk nedarīsi);

ka tu jau šodien izdarīsi to tikai par 20% un pārējo nē;

vai arī pieņem lēmumu to izdarīt vai uzsākt darīt šomēnes, ja nē, tad atsakies.



Ja nav tava lēmuma – tad tā lieta turpina “karāties gaisā” tavā psihē,

kā uz šņores sakarinātas smirdīgas, vecas zeķes,

kā vecas zivis.



Kad cilvēks ir izveidojis tādu beigto zivju paviljonu,

tad psihe atsakās ielaist iekšā jebko jaunu - jaunus projektus, jaunas domas – jo pēc pieredzes zina, ka tas tāpat paliks vecs un smirdēs nevis realizēsies.



Tāpēc izpēti, ko tu neesi savā dzīvē pabeidzis. Ko tu kādreiz esi gribējis, bet neesi realizējis.

Un tad pieņem lēmumu.

Izlem,  – ko tu gribi darīt ar to savu veco zivi.

Galvenais ir pieņemt lēmumu un pieņemto lēmumu realizēt; lai tās vecās zivis izbeidz smirdēt.



Kā jau minēts, tās lietas – vecās zivis - var atlaist trijos veidos.



1

Ļaut tai nomirt. Atļaut tai nomirt un izbeigt to pilnībā, pieņemot, ka tās vairs nav.

Ja vajag – izskumt un izraudāt par nomirušo zivi.

Pieņemt lēmumu, pasakot skaļi pašam sev:  Nē, es to vairs nedarīšu. No šī brīža es atsakos to darīt. Un turpmāk man tās lietas vairs nav.



(Un tad, vari sevi apbalvot, palutinot sevi, piemēram, ar milzīgu saldējumu, par drosmīgi pieņemto lēmumu, par izsērotajām skumjām, par izraudātajām asarām un par ciešanām, dzīvojot ar šo nepiepildīto vēlmi.)



2

Pieņemt lēmumu to piepildīt pilnā mērā uzsākot to mēneša laikā, zinot, ka iedvesma vairs nebūs tāda kā toreiz.

Vienkārši saņemies un izdari to lietu.



(Un tad protams apbalvo sevi par paveikto un piešķir sev kompensāciju par to, ka bija tik ilgi jāgaida, līdz tas tika izdarīts.)



3

Pieņem lēmumu, ka piepildīsi savu vēlmi daļēji.

Piemēram, ja nekļuvi par balerīnu, tad iemācies valsi; ja nekļuvi par bokseri, tad aizej uz trenažierzāli.



(Un tad palutini sevi ar kādu kinoseansu vai cita veida izklaidi, tādējādi sevi apbalvojot par paveikto.)





Izmanto šo laiku aprīlī, kad planētas (retrogrādi un stacionāri) tam dod atbilstošo enerģiju, kad to ir vieglāk izdarīt.

Izcelt, izgaismot ārā no sevis tos scenārijus – kuri ir palikuši kā -

es gribēju, lai būtu tā.

kā būtu, ja būtu, ja nebūtu.

Izbeidz šos alternatīvos nenotikušos scenārijus.

Kas nenotika, tas nenotika.

Aiztaisi ciet visus šos - kā būtu, ja būtu – sapņus, cerības, ilūzijas, kuri nepiepildījās.

Izgaismo un izcel ārā tos scenārijus, kas palikuši kā alternatīvie scenāriji -

kā būtu, ja būtu, ja nebūtu - scenārijus ciet un ļaut tiem nomirt, tos atlaižot.



Citādi tas var būt bīstami – jo dziļi iekšā tavā iekšpasaulē paliek kaut kas, kas nav noticis.

Tas aizņem daudz vietas, tas patērē tavu enerģiju – tas tevī iekšā dzīvo savu dzīvi un ir kā parazīts.

Jo ir palicis kaut kas, kas nav noticis.

Jo nenotika, jo nebija, jo nav.

Aiztaisi ciet to, kas nenotika.

Atzīsti, ka tā nav. Un ļauj tam izbeigties, ļauj tam nomirt.

(Jo īpaši, kur ir palikusi, kāda dusma vai sāpe vai žēlums, par to, ka nebija, par to, ka nenotika.)



Pieņemt lēmumu var tad, kad ir izdarīta izvēle.

Izdarot izvēli, alternatīva mirst.

Ja ir bailes no nāves, tad nevar atļaut nomirt, tad nevar izdarīt izvēli un tad nevar pieņemt lēmumu.



Atļauj vecajam nomirt!

Atļauj nomirt vecajam!










Aprīlis ir mēnesis, kurā ir

iespēja

transformēt pagātnes sāpes priekā, spēkā un iedvesmā.

Lai arī aprīļa mēnesī var likties, ka sāpes, nekad nebeigsies,

ir iespēja tās izdziedēt, ļaujot sev pilnībā tās izsāpēt līdz galam,

droši ļaujot sev dziļi iegrimt sāpēs un iegrimt sajūtā, ka tās nekad nebeigsies, ļaujoties sāpēšanas procesam.



Jo tikai pilnībā izraudot sāpes (izsāpot) tās var atlaist, atbrīvojot vietu jaunajam.



Aprīlī

·         atlaist un palaist visu bijušo;

·         sakārtot un pabeigt bijušo;

·         atstāt pagātni pagātnei;

·         ļaut vecajam nomirt.



Veiksmīgu iegremdēšanos sevī.