Kā tu domā, kāpēc dažiem cilvēkiem ir maģiskas spējas, bet citiem nav? Kāpēc tādam, it kā ar neko neievērojamam cilvēkam, ir brīnumainas spējas, bet otram – gudram, cienīgam, diplomētam – nav? Kā “aizrakties” līdz patiesībai? Lai arī cik grūts šķistu šis jautājums, patiesībā nekāda lielā noslēpuma tur nav. Viss noslēpums ir pašā Personībā. Apzinātībā. Sevis apzināšanās – lūk, kas IR jāmācās.
Dvēsele ir tīra apziņa. Un cilvēka ķermenis ar Dvēseli ir saistīti ar noteiktām enerģijām. Lai labāk izprastu šo saistību, to var salīdzināt ar darbu pie datora: dators ir cilvēka ķermenis, mātes plate – sirds, cietais disks – atmiņa, procesors – smadzenes. Tu esi datora lietotājs – tīrā apziņa, Dvēsele. Tāpat kā lietotājs ar datorprogrammu palīdzību risina savus uzdevumus, Dvēsele ar dažādu analoģisku Visuma programmu palīdzību, risina uzdevumus, kuri uzdoti risināt mūsu Personībai un tās attīstībai katrā “Šeit un tagad” momentā.
Fiziskais ķermenis ir materiāls objekts un tas vibrē zemākās frekvencēs, savukārt Dvēsele – augstākās. Ķermenim augstāko frekvenču vibrācijas nav pazīstamas, tāpēc tam ir grūti noticēt tam, ko tas nav redzējis un jutis, tāpēc bieži vien tas vēlas pavisam ne to, ko vēlas mūsu Dvēseles programma.
Senajam cilvēkam piemita spējas, kuras šodien, dotajā cilvēces attīstības etapā, pieņemts uzskatīt par pārdabiskām. Un viss tikai tāpēc, ka agrāk starp Dvēseli un ķermeni nebija tāda sķēršla kā attīstīts Prāts un Intelekts. Jo ātrāk attīstas cilvēce, jo dziļāks bezdibenis šķir prātu un Dvēseli.
Senie cilvēki dzirdēja dabu, zināja dziļākās dabas vibrācijas, un dabiskā ceļā uzzināja tās Likumus visās tās izpausmēs. Šodienas valodā runājot, viņiem piemita augstākā apziņa. Viņiem bija atvērta, tā saucamā, “trešā acs”.
Taču pēc tam cilvēce uzsāka tehniskā progresa attīstības ceļu, kam bija nepieciešama ātra prāta spēju attīstīšana – ne garīguma, un tā lielākā daļa cilveku zaudēja šīs pārdabiskās spējas. Un tomēŗ, daudzi turpināja uzturēt un attīstīt šīs savas spējas dažādos garīgajos zemes centros.
Mūsu prātam ir atmiņa, kas rada savu realitāti. Ar prāta palīdzību mēs interpretējam informāciju, kuru paši esam uzkrājuši, un tā radām katrs pats savu realitāti.
Taču prāts vienlaicīgi traucē attīštīties mūsu augstākajai apziņai. Vai tev ir gadījušās situācijas, kad, neskatoties uz to, ka tu ļoti kaut ko vēlies, tu tomēr turpini sevi pierunāt “Priekš kam man tas vajadzīgs? Iztikšu!”. Tās ir Dvēseles un Prāta pretrunas. Tava petiesā “Es” un analītiskā prāta.
Turpinot to pašu datora analoģiju, Lai pārbaudītu, vai tava datora programmās nav vīrusi, tiek uzstadīta antivīrusu programma. Gadās, ka datorā ir uzinstalēta kāda ļoti vajadzīga un vērtīga, lai arī nelicenzēta programma, kuru šis antivīruss meklē, atrod un cenšas izdzēst, jo uzskata to par vīrusu.
Tas ir tāpat kā mūsu prāts – antivīruss, kas “padara nekaitīgas” mūsu Dvēseles programmas. Mūsu patiesā “Es” programmas. Tā arī Prāts apklusina Dvēseles izpausmes. Pēc kāda laika, kad prāts kā antivīrusu programma ir labi pastraājis, mēs zaudējam spēju atpazīt savu patieso ceļu, savu sūtību, kā sekas bieži vien ir dzīves jēgas pazaudēšana.Mūsu Dvesele ir Dieva dāvana, kas vienmēr skaidri zin, kas mūs sagaida un kā jārīkojas katrā momentā. Žēl, ka esam aizmirsuši, kā ar to rīkoties. Žēl, ka mēs to nedzirdam.
Prakse “Saruna ar Dvēseli”
Ir kada brīnumaina prakse, kas ļauj skaidri sadzirdēt Dvēseles sarunu ar tevi.Kad nevari atrast atbildi uz kādu jautājumu, vai mokoši centies izšķirties starp divām izvēlēm, parunājies ar savu Dvēseli, atstāj problēmas atrisināšanu tās ziņā. Lai to izdarītu, ir jāuzdod savai Dvēselei vienkāršs jautājums, un pēc tam noteiktā laika posmā jāieklausās savā iekšējā sajūtā, savās emocijās. Savā prātā nolem, ka uz dzīvībai svarīgo jautājumu, esi devis apstiprinošu atbildi, pēc tam pilnībā atslēdz savas domas un nomierinot prātu, paliec klusuma stāvoklī, kurā nedzirdi savas domas, bet klausies emocijās. Padzīvo pāris dienas ar savu prāta pieņemto atbildi, un sajūti savas emocijas. Ko tu jūti? Ja tev Dvēselē, domājot par šo pieņemto lēmumu, nav komfortabli, tātad esi izvēlējies neparezio risinājumu. Ja – gluži otrādi, tu 100% jūties komfortabli un labi, tātad esi pieņēmis pareizo lēmumu, un tātad šo lēmumu mudinājusi tev pieņemt Tava Dvēsele.
Atceries, ir taču bijis tā, ka pēc kāda notikuma, kad viss jau aiz muguras, tu sev saki: “Es taču zināju, ka tā notiks!” Un tā arī ir mūsu patiesā “Es” izpausme, ko izsaka mūsu intuīcija.
Lai saprastu savu Dvēseli, savu augstāko “Es”, ir jācenšās pastāvīgi atrasties sevis apzināsanās stāvoklī, savu nolūku, vēlmju un darbību apzināšanās stāvoklī.
Un tad tevī jau pec laika atklāsies šīs pārdabiskās spējas, kas bija Senajiem, un šodien ir vien retajiem, tiem, kuri iet soli solī ar Lielo Pārmaiņu Laiku.
Avots: kvantovyj-skachok.ruTulkoja: Ginta FS
