Piedzimstot bērniņš piesaka nākamo paaudzi, un dzimtas kokam tas nozīmē, ka sāk augt nākamais atzariņš. Taču vienlaikus tas ir eksāmens vecākajai paaudzei, kā cienīgi atkāpties un ieņemt otrā plāna lomu.
Audzināšanos jautājumos vidējās un vecākās paaudzes viedoklis var nesakrist, jo vecvecāki ir dzimuši citā laikā, viņam ir citi priekšstati, cita pieredze, bet tagad daudz kas ir mainījies.
Bērns iekrīt rokās kā milzu atbildība jaunajiem vecākiem, jo tas nozīmē, ka turpmāk viņi paši vairs nav tikai bērni, bet arī vecāki. Tas ir liels pārbaudījums, it īpaši, ja bērns piedzimst bērniem, kas vēl nav nobrieduši uzņemties vecāku lomu. Nereti aiz muguras stāv vecākā paaudze, kas to vien gaida, lai šis notikums viņiem iedotu iespēju atjaunoties vai lai viņi varētu atdot parādu saviem bērniem, ja paši savā jaunībā nav veltījuši tiem pietiekami daudz laika.
Vecāki ir apjukuši, nezina, ko ar šo jauno situāciju iesākt, bet aiz muguras stāv jaunizceptie vecvecāki, kuri jūt, ka šitie nav stabili vecāki, ja nav stabili. Un viņi pastumj malā kā bērnus — sak, mēs uzņemsimies atbildību, jo tagad labāk saprotam, kas mazam bērnam vajadzīgs. Šādā modelī vidējais posms iztrūkst un tas ir nevēlams, jo, pēc dabas likumiem, bērns piedzimst paaudzei, kas nedrīkst vairs atļauties būt bērni un kam pašiem jākļūst pieaugušiem un jāuzņemas atbildība būt vecākiem.
Būtu ļoti labi, ja vecvecāku paaudze saprastu šo svārstību, būtu ar mieru sniegt atbalstu, bet necenstos ieņemt vecāku vietu. Viņiem būtu jāprot apcirst savu egoismu, būt nesavtīgiem pret saviem bērniem un nokārtot šo dzīves eksāmenu: mēs būsim klāt, palīdzēsim, ja sauksiet, bet paši neiejauksimies. Jo, tiklīdz kāds iejaucas, tas noņem iniciatīvu un laupa motivāciju.
Ja vecākā paaudze negrib to pieņemt, jaunākai paaudzei, iespējams, ir jāiziet uz strīdu, jo reizēm tikai ar konfliktu var iedibināt jaunas attiecības un nospraust robežas.
It kā jau mēs visi zinām, ko nozīmē vārdi „krīze”, „robežas”, bet sadzīvē šie vārdi izšķīst sīkās darbībās. It kā nevainīgi atklājam kaut ko, ko nespējam, un izrādās, ka ir kāds, kas to vien gaida, lai šos vārdus izmantotu savas nozīmības celšanai, un tas rats vairs negriežas uz priekšu savā dabiskajā ritmā. Pamatatbildība par bērnu ir vecākiem, bet vecvecākiem — atbalstošā funkcija. Ja vidējā paaudze pagriežas pret vecvecākiem ar lūgumu: palaidiet, lūdzu, mūs uz ballīti, lai mēs varam atpūsties, tad viņi nevis nosoda, bet piedalās — jā, mēs palīdzēsim. Bet, lai nav tā, ka jaunā paaudze netiek galā, paceļ balto karogu un vecākā paaudze, kas nav spējīga pieņemt to vietu, kas viņiem pienākas pēc dabas likumiem, kā pa spirāli iekrīt atpakaļ un nepiedzīvo izaugsmi, jo vecvecāku loma ir ļoti liela izaugsme. Tā ir pilnīgi jauna situācija, kurā vecmāmiņa un vectētiņš var atļauties priecāties par mazbērnu bez iespringuma un atbildības nastas.
Ja vecākā paaudze negrib to pieņemt, jaunākai paaudzei, iespējams, ir jāiziet uz strīdu, jo reizēm tikai ar konfliktu var iedibināt jaunas attiecības un nospraust robežas. Nākamā krīze būs tāda, ka viņiem pašiem jāizveido sava vērtību sistēma, savs audzināšanas stils, un tas nozīmē uzņemties atbildību pilnībā, nevis pa pusei. Audzināšanos jautājumos vidējās un vecākās paaudzes viedoklis var nesakrist, jo vecvecāki ir dzimuši citā laikā, viņam ir citi priekšstati, cita pieredze, bet tagad daudz kas ir mainījies. Ne viss, kas bijis agrāk, ir slikti, var paņemt labāko, tomēr svarīgi ir prast civilizēti norobežoties no tā — nevis ar karu, bet mierīgi pasakot, ka tas ir mūsu bērns un mēs nosakām, kā viņu audzināsim, jo arī atbildību par sekām uzņemamies mēs. Ir jābūt konsekvencēm, ko nosaka vidējā paaudze, un viņiem ir jāaizstāv šīs konsekvences. Vecākajai paaudzei ir jāatkāpjas, nevis ar uzmestu lūpu un aizvainojumu, bet sapratni par to, ka katram laikam ir savs uzdevums un katrai paaudzei jāiziet cauri savai pieredzei un savām kļūdām.
Autore: Aina Poiša, Premium Medical ģimenes psihoterapeite
