Dzimta vai ģimene kā sistēma?
Mēs nedzīvojam haosā, bet gan sistēmās, un ir likumības, pēc kurām tās darbojas. Sistēmfenomenoloģija ir palīdzības metode, kas ve...ic sakārtojumu gan mazākām sistēmām – ģimenēm, gan lielākām – biznesa projektiem, sabiedriskajām struktūrām un pārbauda, vai tiešām darbojas visas to likumības. Atrodot vājās vietas, kur kāds no sistēmas likumiem netiek ievērots, un tās izlabojot, diezgan viegli sakārtojas arī viss pārējais. [..]
Mēs nedzīvojam haosā, bet gan sistēmās, un ir likumības, pēc kurām tās darbojas. Sistēmfenomenoloģija ir palīdzības metode, kas ve...ic sakārtojumu gan mazākām sistēmām – ģimenēm, gan lielākām – biznesa projektiem, sabiedriskajām struktūrām un pārbauda, vai tiešām darbojas visas to likumības. Atrodot vājās vietas, kur kāds no sistēmas likumiem netiek ievērots, un tās izlabojot, diezgan viegli sakārtojas arī viss pārējais. [..]
... cilvēki, kuri apzināti ar sevi strādā, var sasniegt tādu laimes stāvokli. Neteikšu, ka tas ir absolūtās laimes stāvoklis, ko austrumnieki sauc par nirvānu un kas mūsdienu Rietumu civilizācijas apstākļos nav iespējams, bet var panākt daudz izlīdzinātāk, harmoniskāku ritmu, harmoniskāku saspēli starp kāpumiem un kritumiem. Ja mūsu iekšējā pasaulē nav ļoti dziļu kritumu un, iespējams, nav arī elpu aizraujošu uzlidojumu kosmosā, tomēr šī harmoniskā, izlīdzinātā sajūta ļauj mums nodzīvot daudz laimīgāk un priecīgāk. [..]
Reizēm ar emocionālajiem nospiedumiem, kas palikuši attiecībās ar tiem cilvēkiem, kuri jau ir projām, ir daudz vieglāk strādāt, nekā uzlabot attiecības ar līdzās esošajiem. Varam domās veidot dialogus ar dvēselisko daļu, kura, ticam, ir labvēlīga un pozitīva, un neskart ego daļu, kuras dēļ mums cilvēka dzīves laikā bija negatīva emocionālā pieredze. [..]
Sistēma darbojas pēc četriem galvenajiem likumiem. Pirmais ir veseluma jeb pilnīguma likums. Ja gribam, lai ģimene un dzimta pilnvērtīgi darbotos, tai jābūt pilnvērtīgai sastāva ziņā. Tas nozīmē, ka aizmirst kādu, izraidīt, noliegt vai nerunāt par viņu nozīmē radīt emocionālu vakuumu, kuram pievilksies kāds no dzimtā dzimstošajiem bērniem. Emocionālā ziņā mazuļi ir ļoti lojāli pret dzimtu kā sistēmu kopumā. Viņi mīlestības dēļ sāk darīt kaut ko, kas būtībā nav viņu pašu. Es to saucu par vilkmi un salīdzinu ar malkas plīti. Ja šīberi aizveru, siltums saglabājas, bet, ja aizvērtnī būs caurums, vilkme būs visu laiku, siltums tiks izvilkts no plīts. Ja ir vilkme, tie, kuri ir vieglāki, aiz tīras mīlestības ieskrien šajā caurumā. [..]
...otrais – hierarhijas likums. Vecāki it kā stāv uz augstāka pakāpiena, bērni – uz zemāka. Ja apmainās vietām un bērni it kā kļūst par savu vecāku vecākiem, sistēma buksē un emocionālā līmenī atkal rodas problēmas. Tas, kurš piedzimis pirmais, ir prioritārs pret to, kurš piedzimis pēc tam. Tas attiecas uz cilvēkiem, savukārt attiecībā uz pašām sistēmām prioritāra ir jaunākā. Kad cilvēks ir izaudzis un izveido savu ģimeni, tā ir jaunāka sistēma un tai jābūt prioritārai pret vecāku ģimeni.
Trešais ir līdzsvara likums attiecībā uz došanu un ņemšanu. Ceturtais – attīstība. Ja sistēmā kaut kas neļauj attīstīties, to nostums malā.
Kamēr partnerattiecībās pastāv līdzsvars došanā un ņemšanā, ļoti ilgi var noturēties paliekošās laimes stāvoklī. Ja viens kļūst vairāk devējs, viņš it kā izaug lielāks, jo ir svarīgāks, galvenais. Otrs tajā rīcībā, ko uztveram ar emocijām, it kā saraujas, kļūst mazāks un, tā kā ir spiests būt ņēmējs, arvien mazāk grib uzņemties atbildību. Ja viņš vēlas izlīdzināties, pirmais solis ir it kā noniecināt saņemto. Tas netiek darīts, lai ieriebtu, bet, ja pateiks, ka saņemtais nemaz nebija tik vērtīgs, varēs ātrāk tikt līdzsvarā.
No intervijas ar Inesi Krūmiņu. Pilnu interviju var lasīt bit.ly/2rmEWsP
Reizēm ar emocionālajiem nospiedumiem, kas palikuši attiecībās ar tiem cilvēkiem, kuri jau ir projām, ir daudz vieglāk strādāt, nekā uzlabot attiecības ar līdzās esošajiem. Varam domās veidot dialogus ar dvēselisko daļu, kura, ticam, ir labvēlīga un pozitīva, un neskart ego daļu, kuras dēļ mums cilvēka dzīves laikā bija negatīva emocionālā pieredze. [..]
Sistēma darbojas pēc četriem galvenajiem likumiem. Pirmais ir veseluma jeb pilnīguma likums. Ja gribam, lai ģimene un dzimta pilnvērtīgi darbotos, tai jābūt pilnvērtīgai sastāva ziņā. Tas nozīmē, ka aizmirst kādu, izraidīt, noliegt vai nerunāt par viņu nozīmē radīt emocionālu vakuumu, kuram pievilksies kāds no dzimtā dzimstošajiem bērniem. Emocionālā ziņā mazuļi ir ļoti lojāli pret dzimtu kā sistēmu kopumā. Viņi mīlestības dēļ sāk darīt kaut ko, kas būtībā nav viņu pašu. Es to saucu par vilkmi un salīdzinu ar malkas plīti. Ja šīberi aizveru, siltums saglabājas, bet, ja aizvērtnī būs caurums, vilkme būs visu laiku, siltums tiks izvilkts no plīts. Ja ir vilkme, tie, kuri ir vieglāki, aiz tīras mīlestības ieskrien šajā caurumā. [..]
...otrais – hierarhijas likums. Vecāki it kā stāv uz augstāka pakāpiena, bērni – uz zemāka. Ja apmainās vietām un bērni it kā kļūst par savu vecāku vecākiem, sistēma buksē un emocionālā līmenī atkal rodas problēmas. Tas, kurš piedzimis pirmais, ir prioritārs pret to, kurš piedzimis pēc tam. Tas attiecas uz cilvēkiem, savukārt attiecībā uz pašām sistēmām prioritāra ir jaunākā. Kad cilvēks ir izaudzis un izveido savu ģimeni, tā ir jaunāka sistēma un tai jābūt prioritārai pret vecāku ģimeni.
Trešais ir līdzsvara likums attiecībā uz došanu un ņemšanu. Ceturtais – attīstība. Ja sistēmā kaut kas neļauj attīstīties, to nostums malā.
Kamēr partnerattiecībās pastāv līdzsvars došanā un ņemšanā, ļoti ilgi var noturēties paliekošās laimes stāvoklī. Ja viens kļūst vairāk devējs, viņš it kā izaug lielāks, jo ir svarīgāks, galvenais. Otrs tajā rīcībā, ko uztveram ar emocijām, it kā saraujas, kļūst mazāks un, tā kā ir spiests būt ņēmējs, arvien mazāk grib uzņemties atbildību. Ja viņš vēlas izlīdzināties, pirmais solis ir it kā noniecināt saņemto. Tas netiek darīts, lai ieriebtu, bet, ja pateiks, ka saņemtais nemaz nebija tik vērtīgs, varēs ātrāk tikt līdzsvarā.
No intervijas ar Inesi Krūmiņu. Pilnu interviju var lasīt bit.ly/2rmEWsP
