Mūsu sirds un dvēsele ir smalks instruments, kas zin patiesās dzīves vērtības. Ja ar savu ķermeni spējam uztvert savas sirds un dvēseles dotos maigos impulsus, tad dzīve kļūst par brīnumainiem atklājumiem bagātu ceļojumu! Jebkurš dzīves notikums, jebkura emocija ir vērtība, ja paraugāmies caur mīlestības prizmu, ja ievibrējam ar augstāku vibrāciju.
...."Vairums cilvēku jauc savas dvēseles izpausmes ar ego gaušanos. Sāpes dvēselē – tas ir ļoti smalks signāls, kurš signalizē par to, ka mēs attālinamies no saviem dvēseles ideāliem. Bet ego vienkārši grib bezmaksas žēlumu un mīlestību. Tādos gadījumos nevis sāp dvēsele, bet uzpūstais ego spēlē savas spēlītes."
Kāpēc sāp dvēsele?
https://gintafiliasolis.wordpress.com/2015/12/27/kapec-sap-dvesele/
Dvēseles sāpes ir viena no patiesākajām zīmēm dzīves ceļā, kas norāda uz to, ka esi izvēlējies ne to ceļu un ej ne tur, kur vajadzētu. Skumju sajūta un dīvaina trauksmaina priekšnojauta nozīmē to, ka cilvēks iet pret savu patieso dabu, pret saviem augstākajiem principiem un patiesajām vērtībām.
Tad kāpēc sāp dvēsele?
Gribu, bet nevaru.
Dvēsele sāp, ja tu kaut ko iekšēji sev neatļauj. Piemēram, izplatīta situācija tieši sievietēm: mums katrai gribās justies brīnumainai, skaistai būtnei, bet saprāts aizliedz. “nē, tu esi resna, kādi tev skaistuma ideāli?!” Vai arī situācija, kad tev ļoti gribās pamest visu un aizbraukt dzīvot, piemēram, uz Taizemi, taču vecāki nedod savu piekrišanu, un tu sev neatļauj pretoties viņu gribai. Šādās situācijās dvēsele ir kā krātiņā – grib izrauties, taču tu neļauj atvērt krātiņa durvis, kaut arī atslēgas glabājas pašas kabatā. Nevajag baidīties būt pašam, upurē to, kas tev svešs un nevajadzīgs – un dvēsele pildīsies ar pateicības un prieka sajūtu.
Negribas, bet vajag
Arī ļoti izplatīta situācija, kad cilvēki dod priekšroku sekot svešiem ideāliem, taču dvēsele lūdz pavisam ko citu. Ļoti bieži mūsu augstākas vērtības nesakrīt ar “sabiedrības morāli”, taču, lai “izdzīvotu”, mēs esam gatavi piekāpties un daram to, ko no mums gaida. Jā, nemanāmi, taču tā dara visi. Taču dvēseli neapmānīsi. Valda viedoklis, ka pakļaujoties tiem, kuri šķiet stiprāki, mēs izveidosim karjeru, kļūsim veiksmīgi, saņemsim atzinību. Taču, kā likums, rezultāts izradās gluži pretējs. Īstu laimi un veiksmi mēs varam sasniegt tikai tad, ja vadāmies no dvēseles sajūtām. Neejiet pret saviem pašiem gaišākajiem principiem, lai arī cik bīstami tas šķistu.
Pasaule nav interesanta
Patiesībā tas ir ļoti rets gadījums, taču bieži tas ir priekšvēstnesis lielam garīgajam lēcienam. Rodas sajūta, ka materiālās lietas nevar atnest laimi, pazūd interese par sasniegumiem, apnīk konkurēt, pazūd jēga skriešanai pēc naudas un statusa. Ņemšanās ap visām šīm neīstajām vērtībām tev šķiet bezjēdzīga un tu vairs nevēlies tajā piedalīties. Sirdī vairs nav palikusi ne alkatība, ne vēlmes, ne skaudība.
Tā reiz atgadījās ar seno Indijas valdnieku Ramu, kas ar šo savu dvēseles sāpi griezās pie gudrā Vāsišthas. Kādu padomu tas viņam deva, vari izlasīt grāmatā “Joga Vashistha”.
Kad sāp ne dvēsele, bet ego
Vairums cilvēku jauc savas dvēseles izpausmes ar pašu vienkāršāko ego gaušanos. Sāpes dvēselē – tas ir ļoti smalks signāls, kurš signalizē par to, ka mēs attālinamies no saviem dvēseles ideāliem. Bet ego vienkārši grib bezmaksas žēlumu un mīlestību. Tādos gadījumos nevis sāp dvēsele, bet uzpūstais ego spēlē savas spēlītes.Aizvainojuma sajūtaTā nekad nenāk no tīrajiem sirds stūrīšiem. Žēlums pret sevi un apkārtējo vainošana savās ciešanās – nē, tas nav no dvēseles. Tas arī ir no ego.Trauksmes sajūtaDvēseles čukstus bieži vien jauc ar parastām rūpēm, kas rodas no negatīvajām domām paša galvā. Raizēties par nākotni un nervozi grauzt nagus – nē, tā nesāp dvēsele, bet tas ir signāls tam, ka laiks sākt kontrolēt savas domas.
Netaisnības sajūtaDažkārt šķiet, ka pasaule ir netaisna. Un netaisnības sajūta bieži vien pāraug gandrīz vai taisnās dvēseliskās dusmās. “Kāpēc viņi man to nodara?” – kaut kas mūsos kliedz. Un tā atkal nav dvēsele, bet ego.GarlaicībaViss apnicis, neko negribas, pasaule rādās garlaicīga un neinteresanta. Un šķiet, ka dvēsele vīst. Taču tev vienkārši ir jāiemācās nospraust sev mērķi un pāragri nenolaist rokas.Sāpes dvēselē: padomi sirgstošajiem
Nebēdz
Kad cilvēks jūt “dvēselisko vārgumu”, reti kurš viņam pajautās”kāpēc sāp dvēsele?” Parasti dod jau ierastos tautā padomus – tautas receptes no visām kaitēm: “Tu atslābinies, nedomā par to, pārslēdizes uz citu kanālu!” Bet atzīsim, ka tas ir sliktākais padoms no visiem. Patiesībā vispareizāk ir izdarīt glužī pretējo: pameklēt diskomforta iemeslu. Dvēseles sāpes taču ir pārmaiņu priekšvēstnesis! Esi tikai šeit
Nav labāku zāļu par patreizējo momentu. Atslēdzies no visa, kas nav saistīts ar šo sekundi. Vienkārši – atmet domas, atmet pārdzīvojumus un uzsūc to, kas IR. tad sāk plaukt tavas dvēseles puķe – kā uz delnas atvērsies visas patiesās dvēseles vajadzības. Vienkārši – paliec šeit un tagad. Atgriezies Tagad. (Ta arī ir meditācija) Uzticies
Tava sirds ir pats precīzākais instruments, ar kura palīdzību izmērīt nodomu tīrību. Ir jāatmet domas, kas izsauc bailes. Dvēseles sāpes var dziedināt tad, ja uzticies Visuma vadošai rokai un izvēlies tos realitātes variantus, kurus tev priekšā saka tava sirds.
Autors: Jekaterina Andrejeva
Tulkoja: Ginta FS
Tad kāpēc sāp dvēsele?
Gribu, bet nevaru.
Dvēsele sāp, ja tu kaut ko iekšēji sev neatļauj. Piemēram, izplatīta situācija tieši sievietēm: mums katrai gribās justies brīnumainai, skaistai būtnei, bet saprāts aizliedz. “nē, tu esi resna, kādi tev skaistuma ideāli?!” Vai arī situācija, kad tev ļoti gribās pamest visu un aizbraukt dzīvot, piemēram, uz Taizemi, taču vecāki nedod savu piekrišanu, un tu sev neatļauj pretoties viņu gribai. Šādās situācijās dvēsele ir kā krātiņā – grib izrauties, taču tu neļauj atvērt krātiņa durvis, kaut arī atslēgas glabājas pašas kabatā. Nevajag baidīties būt pašam, upurē to, kas tev svešs un nevajadzīgs – un dvēsele pildīsies ar pateicības un prieka sajūtu.
Negribas, bet vajag
Arī ļoti izplatīta situācija, kad cilvēki dod priekšroku sekot svešiem ideāliem, taču dvēsele lūdz pavisam ko citu. Ļoti bieži mūsu augstākas vērtības nesakrīt ar “sabiedrības morāli”, taču, lai “izdzīvotu”, mēs esam gatavi piekāpties un daram to, ko no mums gaida. Jā, nemanāmi, taču tā dara visi. Taču dvēseli neapmānīsi. Valda viedoklis, ka pakļaujoties tiem, kuri šķiet stiprāki, mēs izveidosim karjeru, kļūsim veiksmīgi, saņemsim atzinību. Taču, kā likums, rezultāts izradās gluži pretējs. Īstu laimi un veiksmi mēs varam sasniegt tikai tad, ja vadāmies no dvēseles sajūtām. Neejiet pret saviem pašiem gaišākajiem principiem, lai arī cik bīstami tas šķistu.
Pasaule nav interesanta
Patiesībā tas ir ļoti rets gadījums, taču bieži tas ir priekšvēstnesis lielam garīgajam lēcienam. Rodas sajūta, ka materiālās lietas nevar atnest laimi, pazūd interese par sasniegumiem, apnīk konkurēt, pazūd jēga skriešanai pēc naudas un statusa. Ņemšanās ap visām šīm neīstajām vērtībām tev šķiet bezjēdzīga un tu vairs nevēlies tajā piedalīties. Sirdī vairs nav palikusi ne alkatība, ne vēlmes, ne skaudība.
Tā reiz atgadījās ar seno Indijas valdnieku Ramu, kas ar šo savu dvēseles sāpi griezās pie gudrā Vāsišthas. Kādu padomu tas viņam deva, vari izlasīt grāmatā “Joga Vashistha”.
Kad sāp ne dvēsele, bet ego
Vairums cilvēku jauc savas dvēseles izpausmes ar pašu vienkāršāko ego gaušanos. Sāpes dvēselē – tas ir ļoti smalks signāls, kurš signalizē par to, ka mēs attālinamies no saviem dvēseles ideāliem. Bet ego vienkārši grib bezmaksas žēlumu un mīlestību. Tādos gadījumos nevis sāp dvēsele, bet uzpūstais ego spēlē savas spēlītes.Aizvainojuma sajūtaTā nekad nenāk no tīrajiem sirds stūrīšiem. Žēlums pret sevi un apkārtējo vainošana savās ciešanās – nē, tas nav no dvēseles. Tas arī ir no ego.Trauksmes sajūtaDvēseles čukstus bieži vien jauc ar parastām rūpēm, kas rodas no negatīvajām domām paša galvā. Raizēties par nākotni un nervozi grauzt nagus – nē, tā nesāp dvēsele, bet tas ir signāls tam, ka laiks sākt kontrolēt savas domas.
Netaisnības sajūtaDažkārt šķiet, ka pasaule ir netaisna. Un netaisnības sajūta bieži vien pāraug gandrīz vai taisnās dvēseliskās dusmās. “Kāpēc viņi man to nodara?” – kaut kas mūsos kliedz. Un tā atkal nav dvēsele, bet ego.GarlaicībaViss apnicis, neko negribas, pasaule rādās garlaicīga un neinteresanta. Un šķiet, ka dvēsele vīst. Taču tev vienkārši ir jāiemācās nospraust sev mērķi un pāragri nenolaist rokas.Sāpes dvēselē: padomi sirgstošajiem
Nebēdz
Kad cilvēks jūt “dvēselisko vārgumu”, reti kurš viņam pajautās”kāpēc sāp dvēsele?” Parasti dod jau ierastos tautā padomus – tautas receptes no visām kaitēm: “Tu atslābinies, nedomā par to, pārslēdizes uz citu kanālu!” Bet atzīsim, ka tas ir sliktākais padoms no visiem. Patiesībā vispareizāk ir izdarīt glužī pretējo: pameklēt diskomforta iemeslu. Dvēseles sāpes taču ir pārmaiņu priekšvēstnesis! Esi tikai šeit
Nav labāku zāļu par patreizējo momentu. Atslēdzies no visa, kas nav saistīts ar šo sekundi. Vienkārši – atmet domas, atmet pārdzīvojumus un uzsūc to, kas IR. tad sāk plaukt tavas dvēseles puķe – kā uz delnas atvērsies visas patiesās dvēseles vajadzības. Vienkārši – paliec šeit un tagad. Atgriezies Tagad. (Ta arī ir meditācija) Uzticies
Tava sirds ir pats precīzākais instruments, ar kura palīdzību izmērīt nodomu tīrību. Ir jāatmet domas, kas izsauc bailes. Dvēseles sāpes var dziedināt tad, ja uzticies Visuma vadošai rokai un izvēlies tos realitātes variantus, kurus tev priekšā saka tava sirds.
Autors: Jekaterina Andrejeva
Tulkoja: Ginta FS
