Censties izvairīties no sāpēm ir normāli, tā cilvēki dara, ja trūkst elastības tikt galā ar salauztu sirdi. Taču, ja esi noslēdzis sirdi (vienalga, emocionāli vai ar ķīmijas palīdzību), lai nejustu tik lielas sāpes, tas samazina arī tavu spēju izjust prieku, mīlēt, spēlēties, smieties, justies pateicīgam, raudāt no aizkustinājuma par saulrietu...
Dzīve pārbauda sirds elastību nevis tāpēc, ka ir kāds bargs un sodīt kārs dievs, kurš vēlas redzēt, cik stipras ir tavas iekšas, bet tāpēc, ka mūsu dvēseles ir izvēlējušās cilvēcisku pieredzi, kura māca mums emocionālo elastību un palīdz atvērt sirdi. Emocionālā elastība "uzpumpē" mūsu spēju pilnībā izdzīvot bēdu, nesajūkot prātā, vai no sirds izdusmoties, nevienu nenogalinot.
Ja tev šīs elastības trūkst, tu parasti nespēk izturēr arī intensīvas baudas vai saviļņojoša prieka uzplūdus. Savukārt noslēdzoties tu burtiski sabotē savu dzīvi – apzināti vai neapzināti.. Ja sirds nav elastīga, tā var šķist spēcīga, jo spēj izturēt vislielākās sāpes, tomēr būtībā tā ir vāja, jo tai ir ierobežota spēja just. Tāda sirds ir cietumā, un kā blakusefekts gara trulums noved pie hroniskām slimībām, depresijas, atkarībām un fiziskām sāpēm.
Kolektīvā sirds pašlaik lūst – to jūtu es un daudzi citi. Nav jābūt pat īpaši jūtīgam, lai pamanītu sirdssāpes, kas aptver visu planētu. Tās ir tepat – tavā sirdī, šī tava daļa, kas ir vienota ar visām citām sirdīm, tā daļa, kas ir saistīta ar Mātes Zemes un visu tās radību ciešanām. Kad lūzt jebkura sirds, visas pārējās to kaut kādā līmenī sajūt. Un kad lūziens ir tik jaudīgs, tas ir vairāk, nekā mēs cilvēcīgi spējam panest, ja vien neiemācāmies emocionālu elastību.
Kā attīstīt šo emocionālo elastību?

Praktizē paļāvību

Kad mēs pretojamies dzīvei, mēs esam neaizsargāti pret "bultām" ārpus mums. Ja esi piesaistījies vēlamā iegūšanai un bēgšanai no nevēlamā, dzīve tevi sāpinās – ļoti. Jo (man netīk tev to paziņot, bet) – tu nevaldi pār situāciju. Tu piedalies dzīvē. Tavas domas, uzskati, jūtas un nodomi piedalās kopradīšanas procesā, bet tu neesi pie stūres.
Tas nav tik vienkārši. Garīgā prakse vai paļāvība uz Dieva gribu līdz ar pazemīgu izpratni, ka šī griba ir grūti izprotama, palīdz kultivēt emocionālo elastību. Bet nepārspīlē! Pārdozēta, tā var kļūt par "garīgo bēgšanu" no sāpēm. Ja līdztekus praktizēsi pilnīgu izjušanu, paļāvība palīdzēs pieņemt visu, kā ir.
Izveido un saglabā veselīgas attiecību un fiziskās robežas

Tas palīdzēs iemācīt cilvēkiem, kas ir un kas nav pieņemami attiecībā uz tevi. Tas nozīmē arī definēt sekas šo robežu pārkāpšanai. Attiecībās robežas dod drošību, un, kad tu zini, ka esi drošībā, tu vari izturēt lielākus emocionālos dziļumus.
Tiec arī skaidrībā par to, kuras sāpes ir tavējās un kuras – kolektīvās. Jā, mēs visi būtībā esam viens, tomēr iespējams, ka tu šobrīd nevari panest pats savas sāpes, kur nu vēl pārējās. Nostādi šo jautājumu skaidri – ka tev šobrīd nepieciešama pauze, – un ļauj sev "pārdozēt" ar prieku, izklaidēm un pateicību nevis kā garīgu bēgšanu, bet kā "pretindi" nepanesamām sāpēm.

Pulcini ap sevi cilvēkus, kas tevi paceļ

Ja ap tevi ir enerģijas vampīri, pesimisti un tādi, kas iesprūduši savos upuru stāstos, tu droši vien esi līdzatkarīgs, iestrēdzis drāmas trijstūrī, uzķēries uz sava glābēja kompleksa āķa. Tas ir gūsts, un tas izsūks tevi sausu. Izlauzies no tā. Atsakies piedalīties. Norobežo sevi pret ikvienu, kurš pūlas iesaistīt tevi drāmas trijstūrī. Ja to nespēsi, tev trūks emocionālās elastības. Tava sirds vienkārši nespēs tikt ar to galā.

Kultivē uzmanību pret savām vajadzībām

Garīgā prakse padziļina sevis apzināšanos, palīdzot apzināties, ko tu jūti un kas tev ir nepieciešams emocionālu sāpju laikā. Pajautā sev – ko man pašlaik vajadzētu? Vai spēj apzināties, kas tevi nomierinātu? Vai vari būt brutāli godīgs pret sevi bez "pašnolikšanas uz lāpstiņām"? Kas tev nepieciešams? Iepazīsti sevi.

Prasi to, kas tev nepieciešams

Izmanto nevardarbīgu komunikāciju un vienmēr dod otram atļauju nepiepildīt tavu vajadzību, ja viņam nav pienākuma to darīt. Tas ir trausls process, kas prasa lielu iekšējo spēku. Mūsu kultūra māca, ka lūgt ir vājuma pazīme, ka stipri cilvēki paši tiek ar visu galā. Jā, ir labi, ja pats var iedziļināties sevī un pats apmierināt savas emocionālās vajadzības. Taču mēs esam arī bara "dzīvnieki" – mēs esam cits citam vajadzīgi, īpaši tad, kad sāpe ir tik liela, ka mēs vieni netiekam ar to galā.
Dažkārt ir vajadzīgs kāds, kurš tevi apskauj vai vienkārši pasēž blakus un paklausās. Dažkārt tev vajag kādu, kurš klusē un ļauj tev izraudāties. Tas nav attaisnojums līdzatkarībai vai manipulēšanai, kādas šķietamas vai iedomātas vajadzības izmantošanai, lai izkarotu sev uzmanību. Ja tev tiešām nepieciešama uzmanība – tad palūdz šo uzmanību. Ir normāli vēlēties emocionālu atbalstu.
Apzināšanās, ka tas nepieciešams, un tā palūgšana ir spēks, nevis vājums.

Fokusējies uz attiecībām ar tiem, kuri grib un spēj tev palīdzēt

Atceries, es te nerunāju par līdzatkarību vai drāmas trijstūriem. Es runāju par to, kā kļūt emocionāli elastīgākam. Tu atradīsi lērumu līdzatkarīgo, kuri gribēs piepildīt tavas vajadzības. Atsaki viņiem. Saki "jā" tiem, kuri ir veselīgi savās robežās un mīloši savās sirdīs, tiem, kuriem mīlestība plūst pāri, tiem, kuri jūtas aicināt piepildīt tavas vēlmes, jo mīl tevi un grib būt tuvu. Neviens cilvēks pasaulē nespēs apmierināt visas tavas vajadzības, tādēļ sadali to uz vairākiem. Veselīgs cilvēks godīgi pateiks: "Es tiešām gribētu tev palīdzēt šajā lietā, taču šobrīd man pašam nepieciešams atbalsts. Vai tu vari šoreiz palūgt kādu citu? Bet nākamreiz droši vērsies pie manis – ja varēšu, palīdzēšu!" Tur nav nekā slikta. Itin nemaz.
Bet uzmanies no tiem, kuri nekad nepieļauj, ka tev ir kāda vajadzība, vai kuri kritizē, noniecina, kaunina vai pat uzbrūk tev, vainojot "prasīgumā". Ja kāds vienmēr ir negribošs vai nespējīgs izrādīt iejūtību un vēlmi palīdzēt, kāpēc tu vēl aizvien esi attiecībās ar viņu?
Tas prasa drosmi – palūgt palīdzību. Tie, kuri to nespēj, izdara pašnāvības, un tad visi saka – kāpēc gan viņš nesauca pēc palīdzības? Tas tāpēc, ka mūsu kultūra iestāsta, ka nav smalki prasīt atbalstu, kad jūtamies ievainoti. Un par pašnāvniekiem kļūst tie, kuriem pietrūcis emocionālās elastības.

Mācies veidot attiecības ar neskaidrību

Ja tu nespēj izturēt neziņu, tu kļūsi par mūžīgo kontrolētāju. Ja pamēģināsi praktizēt "pievilkšanās likumu", lai manifestētu vēlamo un izvairītos no visa nevēlamā, dzīve pierādīs tev, ka tas tā nedarbojas, vismaz – ne uz ilgu laiku. Tu sadarbojies ar dzīvi, bet nevaldi pār to. Pieliec galvu mistērijas priekšā. Esi ziņkārīgs neziņas priekšā. Neļauj bailēm tevi pārņemt. Ja tu nezini, kas notiks, notikt var jebkas – pat brīnums. Ja tu nevari apgūt šo dzīves mākslu, dzīve tev pierādīs, ka tu nekontrolē visu, un tu būsi neaizsargāts pret sabrukumu.

Meditē

Iemācies justies ērti klusumā un bezdarbībā. Pretojies vēlmei norakties aizņemtībā un novērst uzmanību. Sēdi ar to, kas sāp, un ļauj tam kā vilnim skaloties tev cauri. Sirdssāpes līdzinās dzemdību sāpēm: ja tu pretojies kontrakciju viļņiem, tas sāp vēl vairāk un var sarežgīt procesu. Ja tu tām pakļaujies un pieņem tās, sāpes iziet caur tevi un atlaižas līdz nākamajam vilnim. Ļauj tam notikt un palūdz kādu, lai ir ar tevi, ja jūti, ka tas palīdzētu.

Praktizē "radikālas" rūpes par sevi

Sagatavo sarakstu ar aktivitātēm, kas varētu sniegt mierinājumu brīžos, kad nespēj tikt galā ar sirdssāpēm. Uzskati to par medicīnisku palīdzību. Faktiski tas var pat izglābt tavu dzīvību.

Esi radošs

Ja esi "iesprūdis savā galvā", pārtinot sāpīgos notikumus, sāpes var kļūt pārmērīgas. Bet ja tu savu salauzto sirdi pārvērt mākslā, mūzikā vai kādā citā radošā aktivitātē, mūza palīdzēs tev dziedināties.
Cilvēki ir radīti spēcīgi un elastīgi. Mēs varam izjust spēcīgas emocionālas sāpes un tomēr izdzīvot.

Mēs spējam pat pārkausēt sāpes garīgā zeltā. Mēs varam tikt pāri grūtiem laikiem, mīļie. Pašlaik mēs cits citam esam vēl vajadzīgāki nekā jebkad iepriekš. Mums, mīlestības bruņiniekiem, ir nepieciešams citam cita plecs. Faktiski mums ir visi pleci – pat tie, ko dažkārt gribas nosodīt. Ikviens ir iesaistīt mīlestības laukā, kuru mēs radām visi kopā.


Dažkārt ir vajadzīgs kāds, kurš tevi apskauj vai vienkārši pasēž blakus un paklausās. Dažkārt tev vajag kādu, kurš klusē un ļauj tev izraudāties. Tas nav attaisnojums līdzatkarībai vai manipulēšanai, kādas šķietamas vai iedomātas vajadzības izmantošanai, lai izkarotu sev uzmanību. Ja tev tiešām nepieciešama uzmanība – tad palūdz šo uzmanību. Ir normāli vēlēties emocionālu atbalstu.
Tas prasa drosmi – palūgt palīdzību. Tie, kuri to nespēj, izdara pašnāvības, un tad visi saka –... kāpēc gan viņš nesauca pēc palīdzības? Tas tāpēc, ka mūsu kultūra iestāsta, ka nav smalki prasīt atbalstu, kad jūtamies ievainoti. Un par pašnāvniekiem kļūst tie, kuriem pietrūcis emocionālās elastības.
Apzināšanās, ka tas nepieciešams, un tā palūgšana ir spēks, nevis vājums.
Censties izvairīties no sāpēm ir normāli, tā cilvēki dara, ja trūkst elastības tikt galā ar salauztu sirdi. Taču, ja esi noslēdzis sirdi (vienalga, emocionāli vai ar ķīmijas palīdzību), lai nejustu tik lielas sāpes, tas samazina arī tavu spēju izjust prieku, mīlēt, spēlēties, smieties, justies pateicīgam, raudāt no aizkustinājuma par saulrietu...
Dzīve pārbauda sirds elastību nevis tāpēc, ka ir kāds bargs un sodīt kārs dievs, kurš vēlas redzēt, cik stipras ir tavas iekšas, bet tāpēc, ka mūsu dvēseles ir izvēlējušās cilvēcisku pieredzi, kura māca mums emocionālo elastību un palīdz atvērt sirdi. Emocionālā elastība "uzpumpē" mūsu spēju pilnībā izdzīvot bēdu, nesajūkot prātā, vai no sirds izdusmoties, nevienu nenogalinot.
Ja tev šīs elastības trūkst, tu parasti nespēk izturēr arī intensīvas baudas vai saviļņojoša prieka uzplūdus. Savukārt noslēdzoties tu burtiski sabotē savu dzīvi – apzināti vai neapzināti..
Ja sirds nav elastīga, tā var šķist spēcīga, jo spēj izturēt vislielākās sāpes, tomēr būtībā tā ir vāja, jo tai ir ierobežota spēja just.
Tāda sirds ir cietumā, un kā blakusefekts gara trulums noved pie hroniskām slimībām, depresijas, atkarībām un fiziskām sāpēm.
Mēs spējam pat pārkausēt sāpes garīgā zeltā. Mēs varam tikt pāri grūtiem laikiem, mīļie. Pašlaik mēs cits citam esam vēl vajadzīgāki nekā jebkad iepriekš. Mums, mīlestības bruņiniekiem, ir nepieciešams citam cita plecs. Faktiski mums ir visi pleci – pat tie, ko dažkārt gribas nosodīt. Ikviens ir iesaistīt mīlestības laukā, kuru mēs radām visi kopā.