Veltījums vecākiem no Kaspars Zlidnis!
Ļaujiet bērniem dzīvot! Neaudziniet viņos bailes un nepārliecību par sevi. Jūsu bailes nespēj pasargāt. Bailes spēj tikai... iznīcināt visu skaisto, kas bērnā ir.
Ļaujiet bērniem dzīvot! Neaudziniet viņos bailes un nepārliecību par sevi. Jūsu bailes nespēj pasargāt. Bailes spēj tikai... iznīcināt visu skaisto, kas bērnā ir.
Atceros bērnību. Kad man bija trīs gadi un manam brālim- septiņi, mēs vasarā katru dienu pavadījām ārā. Pēc brokastīm mamma tikai piekodina, ka pusdienas divos un lai brālis mani pieskata.
Kad bijām laukos, ikdiena pagāja, braukājot ar riteņiem, spēlējoties stadionā, makšķerējot, ēdot zaļos ābolus un ogas, dauzoties pamestās jaunceltnēs, kāpelējot kokos, palīdzot vecmammai dārza darbos utt. Protams, neviena diena nepagāja bez lielākām vai mazākām traumām, nobrāzumiem, sasitumiem un zilumiem. Asiņojošs celis bija sīkums- ceļmallapas ārstēja visas brūces.
Atceros gadījumu, kad nokritu no vingrošanas konstrukcijām un izsitu zobu, kuru vecmamma man ielika vietā un tas neticamā kārtā ieauga atpakaļ.
Reiz staigājot gar dīķa malu, paslīdēju un iekritu ūdenī. Brālis mani izvilka, noģērba un atstāja nožūt tur pat krastā.
Mēs patstāvīgi šķērsojām autoceļus, braucām vairākus kilometrus līdz ezeram vai upei, pirkām našķus, maksājot ar sevis sakrāto vai lauku darbos nopelnīto naudu, bēgām no suņiem utt. Bieži vien brālis ar saviem draugiem atstāja mani, jo es, mazāks būdams, netiku viņiem līdzi vai traucēju viņu "pieaugušo" darīšanās. Man nebija nekādu iebildumu rotaļāties arī vienam pašam.
Divos pusdienas.
Otrajā dienas daļā līdz deviņiem vakarā tas pats. Ar netīrām un noputējušām drēbēm, nobrāzumiem un zilumiem mēs pārnācām mājās gulēt. Un tā dienu pēc dienas. Arī lietainā laikā mēs zinājām, ko darīt ārā, jo majās nebija, ko darīt. Nekādu mobilo telefonu, planšetdatoru un spēļu konsoļu mums nebija.
Tā bija īsta bērnība, ko es negribētu mainīt ne pret kādiem tehnoloģiskiem izgudrojumiem.
Vecāki uzticējās mums, ar to iemācot mums būt patstāvīgiem, atbildīgiem, drosmīgiem un spējīgiem pieņemt lēmumus.
Arī saviem bērniem es gribu dot šādu bērnību.
Es redzu tik daudzus par sevi nepārliecinātus vecākus, kuri ir baiļu pilni par savu dzīvi un pats bēdīgākais, šīs bailes nodod arī saviem bērniem.
Daudzu cilvēku dzīve ir steidzīga, stresa, agresijas, negāciju un baiļu pilna. Darbā grūti, valsts negodīga, ģimenē neuzticība un tad pārņem bailes par savu un bērnu eksistenci. Vecākiem nav laika gaidīt, ka bērns pats apģērbjas un noģērbjas, nav pacietības iemācīt veselīgas ēšanas paradumus, bail atstāt bērnu pagalmā vai rotaļu laukumā kaut uz mirkli, jo šķiet, ka kāds viņam var ko nodarīt vai nozagt utt. Bail, ka bērns var nokrist un sasisties. Bail, ka viņš var paskriet zem auto vai noslīkt ūdenī utt. Labāk iedot planšeti, lai ir miers pašam.
ATTOPIETIES! Ļaujiet bērniem dzīvot! Neaudziniet viņos bailes un nepārliecību par sevi. Jūsu bailes nespēj pasargāt. Bailes spēj tikai iznīcināt visu skaisto, kas bērnā ir.
Beigu beigās, lūdziet par savu ģimeni un saviem bērniem, lai tiem stipra veselība un sirds īstajā vietā! Lai miers ar Jums!
Kad bijām laukos, ikdiena pagāja, braukājot ar riteņiem, spēlējoties stadionā, makšķerējot, ēdot zaļos ābolus un ogas, dauzoties pamestās jaunceltnēs, kāpelējot kokos, palīdzot vecmammai dārza darbos utt. Protams, neviena diena nepagāja bez lielākām vai mazākām traumām, nobrāzumiem, sasitumiem un zilumiem. Asiņojošs celis bija sīkums- ceļmallapas ārstēja visas brūces.
Atceros gadījumu, kad nokritu no vingrošanas konstrukcijām un izsitu zobu, kuru vecmamma man ielika vietā un tas neticamā kārtā ieauga atpakaļ.
Reiz staigājot gar dīķa malu, paslīdēju un iekritu ūdenī. Brālis mani izvilka, noģērba un atstāja nožūt tur pat krastā.
Mēs patstāvīgi šķērsojām autoceļus, braucām vairākus kilometrus līdz ezeram vai upei, pirkām našķus, maksājot ar sevis sakrāto vai lauku darbos nopelnīto naudu, bēgām no suņiem utt. Bieži vien brālis ar saviem draugiem atstāja mani, jo es, mazāks būdams, netiku viņiem līdzi vai traucēju viņu "pieaugušo" darīšanās. Man nebija nekādu iebildumu rotaļāties arī vienam pašam.
Divos pusdienas.
Otrajā dienas daļā līdz deviņiem vakarā tas pats. Ar netīrām un noputējušām drēbēm, nobrāzumiem un zilumiem mēs pārnācām mājās gulēt. Un tā dienu pēc dienas. Arī lietainā laikā mēs zinājām, ko darīt ārā, jo majās nebija, ko darīt. Nekādu mobilo telefonu, planšetdatoru un spēļu konsoļu mums nebija.
Tā bija īsta bērnība, ko es negribētu mainīt ne pret kādiem tehnoloģiskiem izgudrojumiem.
Vecāki uzticējās mums, ar to iemācot mums būt patstāvīgiem, atbildīgiem, drosmīgiem un spējīgiem pieņemt lēmumus.
Arī saviem bērniem es gribu dot šādu bērnību.
Es redzu tik daudzus par sevi nepārliecinātus vecākus, kuri ir baiļu pilni par savu dzīvi un pats bēdīgākais, šīs bailes nodod arī saviem bērniem.
Daudzu cilvēku dzīve ir steidzīga, stresa, agresijas, negāciju un baiļu pilna. Darbā grūti, valsts negodīga, ģimenē neuzticība un tad pārņem bailes par savu un bērnu eksistenci. Vecākiem nav laika gaidīt, ka bērns pats apģērbjas un noģērbjas, nav pacietības iemācīt veselīgas ēšanas paradumus, bail atstāt bērnu pagalmā vai rotaļu laukumā kaut uz mirkli, jo šķiet, ka kāds viņam var ko nodarīt vai nozagt utt. Bail, ka bērns var nokrist un sasisties. Bail, ka viņš var paskriet zem auto vai noslīkt ūdenī utt. Labāk iedot planšeti, lai ir miers pašam.
ATTOPIETIES! Ļaujiet bērniem dzīvot! Neaudziniet viņos bailes un nepārliecību par sevi. Jūsu bailes nespēj pasargāt. Bailes spēj tikai iznīcināt visu skaisto, kas bērnā ir.
Beigu beigās, lūdziet par savu ģimeni un saviem bērniem, lai tiem stipra veselība un sirds īstajā vietā! Lai miers ar Jums!
