TARTARIJA – pazudušās valsts vēsture - 2

No cikla “Krajons no Krievijas” Krajons caur Sergeju Kanaševski (Turpinājums. Sākums 4. numurā)   Notikumi, par kuriem stāsta Krajons, notika gandrīz pirms pieciem tūkstošiem gadu – tad, kad sākās mūsdienu cilvēces vēsture. Katarusi – cilvēki, uzcēluši pilsētas Sibīrijā, devās uz dienvidiem. Viņu pārgājiena mērķis bija neparasts: atrast Himalajos speciālas glabātavas, kur atradās cilvēku ķermeņi somadhas stāvoklī. Taču notika tikšanās, kura izmainīja seno Gaismas Darbinieku plānus. Garīgās Valdības pārstāvji, izpaudušies šajā pasaulē, paziņoja pa to, ka Augstākie Spēki ir izdarījuši korektīvas Lielā Eksperimenta norisē. Tagad katarusiem stāvēja priekšā atrast noslēpumaino Dusošo Pilsētu...   2. daļa. Dusošās Pilsētas pamodināšana Silti atvadījušies no Augstāko Pasauļu vēstnešiem, katarusi devās uz dienvidiem. Bija nepieciešams noiet mazliet vairāk par trīssimt kilometriem, lai sasniegtu Himalaju pakāji. Te, pie kalnu grēdas, kura tagad saucas Šivalik (tas nozīmē “Šivas Seja[1]” – Krajona piezīme) tad arī atradās noslēpumainā Dusošā Pilsēta. Šīs vietas bija pazīstamas Jano Velesam un viņa draugiem no iepriekšējiem iemiesojumiem. Pēc dažām dienām katarusi sasniedza senās vietas, kur septiņas svētas upes apūdeņo Ziemeļindijas svētīto zemi. Tieši šeit, teritorijā, sauktā par Septiņupi, bija noslēpies neparastais noslēpumainais Artefakts, Visuma Dieva-Radītāja uzdāvāts mūsdienu cilvēcei. Kādu rītu Dusošo Pilsētu atrada katarusu speciāli izlūki un paziņoja par to priesteriem-vecākajiem. Pienākuši pie noslēpumainās vietas, mūsu varoņi varētu izjust zināmu vilšanos. Tāpēc ka neieraudzīja nekādu MAJESTĀTISKU pilsētu. Nebija novērojamas nekādas lieliskas, grandiozas celtnes, kuras varētu satriekt iztēli, pārsteigt. Taču tomēr atnācēji no ziemeļiem bija pārsteigti! Milzīgs kupols no caurspīdīga “materiāla” apklāja visu “apmetni”. Zem šī kupola katarusi ieraudzīja milzīgu skaitu cilvēku, sēdošu lotosa pozā. Dusošā Pilsēta par tādu bija nosaukta tikai nosacīti. Patiesībā tā bija speciāla glabātava cilvēku, kuri atradās somadhas stāvoklī, ķermeņiem! Tikko kā viens no katarusiem pieskārās caurspīdīgajam kupolam, tā tūlīt atrāva roku. Materiāls bija ļoti auksts! Ilgi sibīrieši aplūkoja cilvēku ķermeņus, kuri atradās Dusošajā Pilsētā. Viņu ādas krāsa bija vienāda. Tie bija cilvēki ar baltu ādu. Taču matu krāsa bija novērojama dažāda: melna, balta, kastaņkrāsas, ruda... Pēc formas atšķīrās acu spraugas. Augumā cilvēki zem kupola bija salīdzinoši nelieli, apmēram 1,70 – 1,80 metri. Cilvēku ķermeņi bija diezgan muskuļoti. Katarusi gribēja apiet kupolam apkārt. Taču neizdevās. Ar vienu pusi tas ļoti cieši piekļāvās kalna klintij. Likās, ka caurspīdīgais materiāls ir it kā saaudzis ar akmeni, pieņemot kalna formu. Kupols bija pussfēra ar rādiusu apmēram 12 kilometri. Kupola augstums sasniedza 17 metru. Katarusi uz vakara pusi atgriezās turp, no kurienes sāka apiet Dusošo Pilsētu. Atrodot vietu, kur kupols piekļaujas klintij savā ziemeļu daļā, nolēma tur iekārtot nometni. Jāatzīmē, ka katarusi nēsāja sev līdzi pārnēsājamus mitekļus, taisītus no speciālā veidā sagatavotiem (izmērcētiem speciālā šķīdumā) un savā starpā savītiem augu kušķīšiem. Mitekļus var pielīdzināt mūsdienu teltīm. Ceļotāji izvietoja savus mitekļus kā figūru, pazīstamu jums kā maltas krusts – tā viņi darīja vienmēr. Pagatavoja no augiem veģetāras vakariņas, tā kā dzīvnieku un zivju gaļu pārtikā nelietoja. Kad vienības lielākā daļa devās gulēt, priesteri-vecākie sapulcējās uz padomi pie liela ugunskura. Vēl agrāk Jano Velesam un viņa draugiem bija pavēstīts, ka kupols virs Dusošās Pilsētas neizzudīs pats noteiktā dienā un stundā. To bija nepieciešams deaktivizēt. Taču kā to izdarīt – planētas Garīgās Valdības pārstāvji nepaziņoja, tāpēc ka nebija pilnvaroti to izdarīt. Viņiem bija vēlēts vien nodot, ka priesteriem ir nepieciešams veikt ceremoniju. Tieši tādu pašu, kādu viņi veica, kad dzīvoja senajā Lemūrijā. Katram vecākajam bija aktivizēta dziļā atmiņa, viņiem piemita zināšanas par dažām iepriekšējām dzīvēm. Taču neatcerējās katru dzīvi visās detaļās. Kad noritēja Padome pie ugunskura, neviens no 32 priesteriem neatcerējās nepieciešamo ceremoniju. Gaismas Darbinieki! Jums ir piemēroti zināt, ka daudzas senās civilizācijas, kuras mitinājās uz planētas virsmas līdz jūsu pašreizējai civilizācijai, ar domām vadīja tehniku, sarežģītas ierīces un aparātus. Hiperborejā, piemēram – impērijā, kura eksistēja Krievijas teritorijā periodā pirms 8 – 7 tūkstošiem gadu, daudzas durvis atvērās tieši tad, kad cilvēki sūtīja tām domu impulsus noteiktu simbolu veidā. Jūsu tagadējie zinātnieki jau sāk apgūt šo tehnoloģiju. Un daudzi no jums, dārgie Gaismas Darbinieki, nodzīvos līdz tam laikam, kad tamlīdzīgas tehnoloģijas kļūs par jūsu parastās sadzīves faktu. Un tā, priesteriem stāvēja priekšā saprast, kā tieši novākt kupolu no Dusošās Pilsētas. Taču arī šis uzdevums, protams, nebija vienīgais. Katarusi gāja uz Himalajiem pie tām īpašajām glabātavām, kur arī atradās cilvēki somadhas stāvoklī. Un priesteriem bija instrukcijas, kā izvest no miega stāvokļa TIEŠI TOS CILVĒKUS. Taču, iespējams, lai atdzīvinātu Dusošās Pilsētas cilvēkus, bija nepieciešamas citas instrukcijas? To priesteri-katarusi nezināja. Pēc Padomes tika pieņemts lēmums, ka trīs priesteri, Jano Veless un divi citi vecākie, uzkāps kalnos un nošķirsies padziļinātai meditācijai, nodibinot saikni ar savu Augstāko, Dievišķo “Es”. No rīta trīs priesteri aizgāja kalnos. Pārējie gaidīja lejā, galvenokārt pavadot laiku, skatoties uz cilvēkiem zem kupola un ceļojot gar to – turp un atpakaļ. Pagāja trīs dienas, taču priesteri neatgriezās. Tieši tik daudz laika bija atvēlēts priesteriem padziļinātajai meditācijai. Ceturtajā dienā katarusu vienība devās meklēt savus vecākos. Tajā dienā neviens netika atrasts. Tad izlūku vienībai pievienojās visi pārējie katarusi. Un uz nākošās dienas vakara pusi notika kaut kas negaidīts. Kalnos, vienā no aizām, tika uzieta meža cilvēku apmetne. Vienkārši uzcelti mitekļi no augu zariņiem kalpoja šiem cilvēkiem par patvērumu. Mežoņi bija kareivīgi nosakņoti, apbruņoti ar lokiem un šķēpiem. Arī par viņu eksistenci katarusi nebija brīdināti! Kā kas tāds varēja notikt? Atbildes katarusiem pagaidām nebija... Palīdzība Jano Velesam un diviem viņa draugiem atnāca laikā. Katarusiem nācās ķerties pie telepātijas, lai vienotos ar meža cilvēku vadoņiem par gūstekņu izdošanu, kurus dīvainie aborigēni bija gatavi... izlietot kā barību. Demiss Kuano, viens no katarusu vecākajiem, kurš veda sarunas ar cilts vadoņiem, nesteidzās atstāt savus jaunos paziņas pēc tam, kad viņa biedru glābšanas operācija beidzās. Palika sēdēt pie ugunskura kopā ar pieciem mežoņu vadoņiem. Demisam ļoti gribējās uzzināt: vai sen cilts dzīvo uz šīs kalnu zemes? Vai cilvēki atceras savus senčus? Un ja atceras – ko tieši? Meža cilvēku runa bija ne visai sakarīga. Viņi ar grūtībām veidoja teikumus. Bieži lietoja atsevišķi tikai darbības vārdus vai lietvārdus. Taču priestera spēja uztvert dzīvu būtņu domformas palīdzēja sazināties, un drīz Demiss uzzināja cilts vēsturi. Cilvēki dēvēja savu dzimtu par KOLONIEM. Koloni neatcerējās savus senčus. Pat nezināja, kā izrādījušies šeit, šajos kalnos. Tikai pavēstīja, ka lietus sezona jau astoņas reizes ir atkārtojusies kopš tā laika, kad viņi reiz pamodās šajā apvidū un ieraudzīja debesis virs galvas. Koloni prata taisīt akmens cirvjus, šķēpus un pat lokus. Prata medīt, iedegt uguni un gatavot barību uz ugunskura. Taču nezināja, kā to iemācījušies. Dažas zināšanas vienkārši dzīvoja viņos. Pirms astoņām lietus sezonām viņi PAMODĀS UN SĀKA DZĪVOT. Pie kam kaut kā uzreiz sāka celt vienkāršus mitekļus, kāds devās medībās, kāds sāka gatavot barību. Cilvēki atcerējās to, ko prata. Taču viņi neatcerējās, kā dzimuši, kā parādījušies šajā pasaulē. Demiss, labi pārvaldot telepātijas iemaņas, spēja ieskatīties pat dziļajā atmiņā vienam no vadoņiem, kuram bija iesauka Lielradzis. Priesteris uzzināja, ka Lielradzis līdz tam, kā pamodās te, Ziemeļindijā, ir dzīvojis... pavisam citā vietā. Tur, kur viņš dzīvoja agrāk, bija cita daba, cita augu valsts un citi dzīvnieki... Tieši tur viņš kļuva slavens medībās uz lielragu dzīvniekiem – tādiem, kuri Indijā nebija sastopami. Tādi dzīvnieki vispār neeksistēja šajā kontinentā. Demiss ar atsevišķu kolonu vārdu, kurus viņš ātri iegaumēja, palīdzību, kā arī ar telepātiskās sazināšanās palīdzību sāka noskaidrot, ko vēl atceras vadonis Lielradzis un viņa draugi, ko vēl viņi prot darīt? Tad meža cilvēku vadonis paziņoja: – O! Mēs zināt MISTA! Liels MISTA! ZVĒRI NEZINĀT MISTA! KOLONI PRAST MISTA! Un te Demiss vienā mirklī apzinājās, ka šī noslēpumainā MISTA patiesībā ir ļoti svarīga. “MISTAI IR JĀTIEK IZPILDĪTAI PIE DUSOŠĀS PILSĒTAS!” – šī doma ļoti skaidri izpaudās viņa apziņā. MISTAS veikšanas ceremonijas sagatavošana prasīja veselu dienu. Koloni nokāpa no kalniem un atnesa sev līdzi... muzikālus instrumentus. Instrumentu vidū bija ne tikai bungas no izkaltētas dzīvnieku ādas. Kā izrādījās, koloni varēja izvilināt skaņas no speciālu loku stiegras. Bet galvenais – Demisam un viņa draugiem pat uzacis pacēlās no izbrīna – meža cilvēki prata spēlēt uz instrumentiem, līdzīgiem stabulēm un flautām! Demiss palūdza kolonus nostāties pusaplī blakus Dusošajai Pilsētai, kura neizsauca mežoņos nekādu izbrīnu. Viņi jau bija pieraduši pie tā, ka zem caurspīdīgā kupola sēž MIRUŠI CILVĒKI. Koloni pat domāja, ka tā ir sava veida mirušo pasaule, kurā pēc nāves nonāks arī viņi paši. Ceremonijas priekšvakarā koloni nostājās pusaplī netālu no Dusošās Pilsētas. Demiss palūdz visus priesterus-katarusus nostāties aiz viņiem, izveidojot otru pusapli. Un, lūk, koloni sāka rituālu, kuru viņi nosauca par Mistu. Sākumā sāka spēlēt flautas un stabules. Pēc tam ieskanējās uzvilkto loku stiegras. Nodārdēja bungas... Gaisā radās melodija. Un te katarusi izjuta dziļa izbrīna sajūtu! Viņi izdzirdēja melodiju, kuru paši bieži izpildīja. Tā bija viņu svēta dziesma no senās dzimtenes. No tās dzimtenes, tās zemes, kur bija aizritējis ne viens vien iemiesojums. Tā Dzimtene atradās laukos un mežos, kas pletās tur, aiz Drakona Zobiem (tā senatnē saucās Urālu kalni – Krajona piezīme). Šī svētā melodija bija labi pazīstama gan hiperborejiem, gan āriešiem, agrāk dzīvojošiem šajā pasaulē... Tā glabājās katarusu dziļajā atmiņā... Asaras sariesās mūsu varoņu acīs. Un tūlīt pat, it kā pēc burvju mājiena, katra priestera-vecākā atmiņā sāka UZPELDĒT SIMBOLS. Tie bija dažādi simboli. 32 Priesteri atcerējās 32 simbolus. Pa to laiku koloni, izpildot MISTU, no dziedāšanas pārgāja uz deju. 64 cilvēki-kuloni sākumā izveidoja apli, bet pēc tam aplis pārvērtās sirds figūrā. Sirds kontūras sāka mainīties, un, lūk, figūra sāka izstiepties. Pakāpeniski koloni izstiepās līnijā, līnijas gali bija sagriezti spirālē. Pēc tam dalībnieku kreisā daļa dejas ceremonijā izkārtojās tā, ka spirāle pagriezās uz otru pusi. Pēc kā dejojošie izveidoja figūru, kas atgādināja burtu “S”. Pie kam šī burta gali joprojām bija sagriezti spirālē. Uz mirkli mūzika apklusa... Skanēja tikai dobji bungu sitieni. Izskanēja trīsdesmit divi sitieni... Pēc kā iestājās absolūts klusums. Un tūlīt pat ceremonijas dalībnieki no simbola S izveidoja 8 – “astotnieku”. Tajā sākās intensīva kustība. Sakumā koloni gāja ļoti ātrā solī, bet pēc tam sāka skriet, veicot kustību pa “astotnieka” koridoru. Priesteri-katarusi domās sūtīja savu enerģiju uz šo “bezgalības astotnieku”. Kad ceremonija sasniedza apogeju, daudzi ieraudzīja, kā virs Dusošās Pilsētas kupola izveidojās sarežģīta konstrukcija, par kuras galveno figūru kļuva... zieds. It kā brīnumaina Roze būtu uzplaukusi, izlaižot savas brīnišķīgās lapiņas! Zieda stublājs pēc lieluma bija līdzīgs milzīga koka stumbram! Apkārt stumbram sāka griezties gredzeni, spirāles. Zili, oranži, violeti gredzeni apjoza rozi, izlaižot enerģētiskus lādiņus. Debesis uzdzirksteļoja daudzkrāsainu uguntiņu simtos, kuras uzliesmoja un tūlīt pat dzisa. Roze tik auga un auga... Kad viņas lapiņas, šķiet, sasniedza pašu sauli, spožs uzliesmojums apžilbināja gan katarusus, gan kolonus... Atvēruši acis, visi ieraudzīja, ka kupola vairs nav... Taču cilvēki-somadhas, kuri atradās zem šī kupola, neredzēja ne uzliesmojumus, ne zibeņus. Viņi turpināja gulēt neparastā miegā. Sirsnīgi pateikušies koloniem, katarusi ļāva viņiem iet projām kalnos. Nākošajā dienā priesteri veica viņiem zināmu ceremoniju, kurai bija jāizved cilvēki no somadhas stāvokļa. Taču Dusošās Pilsētas iedzīvotāji nepamodās. Augstākās Pasaules gari nekādi negribēja atgriezties ķermeņos! Dažu katarusu dvēselēs iezagās šaubas un pat neticība. Varbūt vispār nebija vērts nākt šurp un mēģināt pamodināt Dusošās Pilsētas iedzīvotājus? Varbūt vajadzēja iet uz Himalajiem un modināt no somadhas stāvokļa cilvēku ķermeņus, kuri glabājās tur? Deviņas dienas katarusi pavadīja blakus Dusošās Pilsētas iemītniekiem. Veica dažādas ceremonijas. Taču nekas nepalīdzēja. Cilvēku ķermeņi palika nekustīgi. Desmitajā dienā kāds notikums izmainīja situāciju tā, kā neviens negaidīja. No rīta katarusi pamodās no tā, ka kāds ļoti skaļi izpildīja viņu svēto dziesmu. Ātri atstāja savus pārgājiena mitekļus, lai saprastu, kas notiek. Varbūt tie ir mežonīgie koloni, kas nokāpuši no kalniem un atkal atkārto savu Mistu? Nē! Tie nebija koloni. Pavisam citas rases pārstāvji bija nostājušies rindā un izpildīja seno svēto himnu. Tumšādaini, mazāka auguma nekā katarusi, ar šaurām acu spraugām, atnācēji jautri, labsirdīgi sāka smaidīt, kad noskanēja dziesmas pēdējie vārdi. Pēc tam priekšā iznāca viens no atnācējiem – kā redzams, vadonis. Un sāka runāt nepazīstamā valodā. Frāzes bija īsas, aprautas – pavisam nelīdzinājās stieptajai, dziedošajai katarusu runai. Kaut gan dziesmu viesi izpildīja tajā senajā valodā, kura bija labi zināma mūsu varoņiem. Priesterim Demisam Kuano atkal nācās izmantot telepātijas iemaņas, lai iesaistītos dialogā ar tumšmatainajiem atnācējiem. Izrādījās, ka viņi ir atnākuši no Austrumiem – no Lielā Okeāna krastiem. Trīsdesmit septiņas reizes siltums bija nomainījis aukstumu kopš tā laika, kad piejūras tauta, kura saucās MAIJDARI, izrādījās šajā pasaulē. Maijdari atcerējās, ka viņi arī agrāk ir dzīvojuši okeāna krastā. Taču tas okeāns bija pavisam cits... Un tā okeāna iemītnieki bija citi... Cilvēki neatcerējās, kā viņi atstāja vienu zemi un atnāca uz citu. Viņi it kā bija atmodušies no miega un TURPINĀJA dzīvot šajā pasaulē, tomēr saglabājot atmiņu par citu pasauli – kurā bija daudz siltāks, Saule sildīja stiprāk, bet okeāna ūdeņi nekad neapdedzināja ar savu vēsumu cilvēku ķermeņus. Maijdars-jauneklis nosauca savu vārdu: Atuniss Adonejs – tā viņu sauca tautieši, godinoši viņu par vadoni. Atuniss Adonejs izskatījās kā jauneklis, ļoti jauns cilvēks, taču arī pirms 37 sezonām (pirms 37 gadiem) viņš izskatījās tieši tāpat. Tai laikā, kad citu viņa tautiešu ķermeņi bija pakļauti novecošanai, Atunisa ķermenis nenovecoja. Pats maijdaru vadonis nezināja, kāpēc tā notiek. Viņš tikai vienīgi atcerējās, ka agrāk, tajā pasaulē, kurā maijdari dzīvoja agrāk, viņš arī bija vadonis un arī nenovecoja. Uz jautājumu, kāpēc maijdari ir atnākuši šurp, viņu vadonis atbildēja: – Es vienmēr esmu zinājis, ka, kad siltums sāksies 38-to reizi, mums būs jādodas uz rietumiem. Manā atmiņā bija iespiests viss ceļš, pa kuru nepieciešams iet. Es neesmu agrāk gājis šo ceļu... Neesmu redzējis šos kalnus, krūmājus, upes... Taču es skaidri zinu, kurp un kā iet. Redzams, Pasauļu Radītājs ir tā radījis manu atmiņu. – Jūs izpildījāt dziesmu valodā, kuru nezināt. Kas iemācīja jums vārdus un melodiju? – Neviens. Tikko kā mēs atnācām uz šo pasauli, mēs jau zinājām šo dziesmu. – Tātad jūs zinājāt, ka agri vai vēlu satiksiet mūs? – Jā. Es zināju. Mani tautieši zināja, ka, atnākot šurp, mēs satiksim tos, ar ko pēc tam sāksim dzīvot kopā. Mēs zinājām, ka, atstājot okeāna krastu, dzīvosim jaunā zemē. – Pasauļu Radītājs ir ielicis jūsu atmiņā kaut ko tādu, kas jums jānodod mums? – Nē, – atbildēja Atuniss Adonejs. – Mums nekas nav jānodod jums... Pēc nelielas pauzes viņš piebilda: – MUMS IR JĀNODOD VIŅIEM... Un pagriezās uz Dusošās Pilsētas cilvēku pusi, kuri turpināja būt nekustīgi. Atuniss Adonejs pietuvojās vienam no “dusošajiem cilvēkiem” un nolaidās viņam blakus uz ceļiem. Acis cilvēkam, kurš atradās somadhas stāvoklī bija aizvērtas. Maijadars uzmanīgi paskatījās uz tām, bet pēc tam tad teica: – Skatieties! Dreb plaksti! Drīz šie cilvēki pamodīsies. Tāpēc ka mēs atvedām sev līdzi Lielo Cilvēku! Demiss Kuano turpināja sazināties ar Atunisu Adoneju. Reizēm – telepātiski, reizēm – vārdos, tāpēc ka dažu vārdu saknes maijdariem un katarusiem bija kopējas. – Lielais Cilvēks? Kas tas ir, Atunis? Parādi man viņu! – Vai tad tu neredzi? – izbrīnījās maijdaru vadonis. – Paskaties, Lielais Cilvēks ir virs šī kalna. Es redzu viņu kā lielu dzīvu mākoni. Demiss Kuano paskatījās tajā virzienā, kurp rādīja Atuniss, taču neko neieraudzīja. Tai pat laikā kataruss juta, ka maijdars saka patiesību. Un tad Demiss Kuano saprata, ka Atunisam Adonejam piemīt spēja, kuras nav katarusiem šajā dzīvē. Demiss atcerējās, ka ne reizi vien iepriekšējās dzīvēs varēja redzēt smalko, Garīgo pasauli, prata redzēt tās iemītniekus. Bet tagad viņš tikai DZIRDĒJA šo pasauli. Bet, lūk, Atuniss Adonejs ŠO PASAULI REDZĒJA. Demiss Kuano vērsās pie sava augstākā “Es” ar lūgumu palīdzēt – kaut vai uz mirkli atvērt viņam Garīgo redzi... Tā arī notika... Aizsegs starp pasaulēm uz sekundi pavērās, un priesteris ieraudzīja virs kalna... lielu pulku CILVĒKU FIGŪRU. Tās bija Augstākās Pasaules būtības. Un tie bija TIE, KAM PIENĀCĀS IEMĀJOT DUSOŠĀS PILSĒTAS CILVĒKU ĶERMEŅOS. – Mūsu dārgie! Jūs atnācāt iemiesoties šajos ķermeņos? – ar lielu satraukumu Demiss domās vērsās pie tiem, ko ieraudzīja debesīs. Un tūlīt pat nekavējoši sekoja atbilde. – Jā, tie esam mēs! SĀCIET SAULES GREDZENU CEREMONIJU! – Saules gredzenu ceremoniju? – domās izbrīnā iesaucās Demiss. – Bet mēs nezinām to! Mēs neatceramies! – SĀCIET! – Demisam likās, ka viņš dzird ļoti pazīstamu balsi. Pēc mirkļa priesteris saprata, ka ar viņu runā lielais Garīgais Skolotājs, kurš vienmēr ir vadījis viņu zemes dzīvēs. Un tad Demiss pasauca arī Jano Velesu un citus priesterus-katarusus, lai izstāstītu viņiem, kas ir noticis. Pavēstīja saviem biedriem: – VIŅI JAU IR ŠEIT! Augstākās Pasaules gari ir gatavi iemiesoties ķermeņos-somadhās! Tikai... Tikai... mums jāizpilda Saules Gredzenu ceremonija. Kāds atceras, kā to izpildīt? Neviens priesteris neatcerējās, kā izpildīt Saules Gredzenu ceremoniju. Bet Lielā Skolotāja balss turpināja čukstēt apziņā: – JŪS VISU ZINĀT! SĀCIET! Un tad Demiss Kuano pavēstīja, ka laiks sākt, sakot, ka priesteriem vajag atcerēties ceremoniju svētā rituāla izpildes gaitā. Tam, lai veiktu Saules Gredzenu ceremoniju, katarusiem nācās izveidot 32 apļus. Katrā aplī nostājās 16 cilvēki, starp viņiem obligāti – viens priesteris. Pavisam tādejādi ceremonijā piedalījās 256 katarusi. Viņiem pievienojās vēl 48 maijdari. Katarusi izveidoja apļus blakus “dusošajiem cilvēkiem”. Vienam no katarusu gredzeniem pievienojās maijdari. Viņi izvietojās grūti saprotamā ķēdītē divās rindās. Kad katarusi atcerējās vajadzīgos vārdus un simbolus ceremonijai, tad sākumā apļu centrā, bet pēc tam arī katarusu ķermeņos sāka ieiet UGUNĪGĀ ENERĢIJA. Jā, jā, jā! Tā bija UGUNS ENERĢIJA! Kosmiskās DZĪVINOŠĀS UGUNS enerģija, kura spēj ATDZĪVINĀT ĶERMEŅUS! Katarusi nodeva Dzīvinošās Uguns enerģiju maijdariem. Pēc tam šī enerģija aiztraucās pie cilvēka-somadhas, sēdoša lotosa pozā. Un, lūk, pirmais cilvēks ATDZĪVOJĀS! Viņš atvēra acis, piecēlās kājās un tūlīt pat uzlika savas rokas uz galvas tam, kas sēdēja blakus viņam. Bet pēc tam Dzīvinošā Uguns iegāja otra cilvēka ķermenī un atdzīvināja viņu! O!!! Tā bija majestātiska aina! Ja jūs būtu varējuši novērot to no augšas, no Smalkās Pasaules, tad sajūsmas sajūta noteikti skartu jūsu sirdis, mani draugi! Dzīvinošās Uguns viļņi septiņkrāsu varavīksnes veidā kā milzīgs majestātisks stabs nāca lejā uz iekšu, apļu centros. No turienes Dzīvinošās Uguns spožums izlija pa katarusu ķermeņiem, pārvadījās maijdariem... Un pēc tam varēja redzēt, kā iedegās sirds katram ķermenim, kurš modās no ilgā miega... Un tūlīt pat pamodušos sirdīs uzplauka krāšņi ziedi, ļoti līdzīgi violetām rozēm. Viens pēc otra cēlās kājās Dusošās Pilsētas cilvēki... Bija nepieciešamas trīs dienas, lai atdzīvinātu visus 33 tūkstošus dusošo cilvēku. Ceturtajā dienā no somadhas stāvokļa pamodās pēdējais cilvēks. Šis cilvēks bija pats garākais. Kad viņš piecēlās kājās, tad izrādījās par divām galvas tiesām garāks par visiem. Un te visi izdzirdēja viņa brīnišķīgo, majestātisko balsi. Garais cilvēks paziņoja: – Mani draugi! Es priecājos, ka mēs atkal esam kopā! Tie ir lieli svētki mums visiem. Taču mēs nevaram šeit un tagad svinēt mūsu tikšanos! Mums pienākas atstāt šo vietu. Tāpēc ka šurp nāk tie, kam nav miera dvēselē. Posieties! Ātri! 3. daļa. Par cilvēces daudzdimensionālo Genomu Mani draugi! Pienācis laiks pārtraukt šo stāstu, tāpēc ka Gaismas Darbiniekiem ir piemēroti saņemt informāciju par vispārīgākiem notikumiem, kas notiek tajā laikā uz planētas. Mani Saulainie! Jūs, protams, jau esat sapratuši, ka mūsdienu cilvēku civilizācija nav tikai Zemes Dabas attīstības rezultāts. Lielākā mērā viņa ir galaktiskās un Visuma Gaismas Ģimenes saprātīgas darbības rezultāts. To attīstības etapu, uz kuru izveda cilvēci pirms 5009 gadiem, Gaismas Ģimene gatavoja īpaši rūpīgi. No vienas puses, mūsdienu cilvēce nav tieša mantiniece visam tam, kas notika uz jūsu planētas iepriekšējā periodā: pirms 11 tūkst. gadiem – pirms 5 tūkst. gadu. No otras puses, viss tas, kas notika uz jūsu planētas līdz tam, PIECU MILJONU GADU garumā, ir CILVĒCES MANTOJUMS. Šeit nav paradoksa, un jūs sapratīsiet, par ko runā Krajons, kad izlasīsiet šīs rindas līdz galam vai izdzirdēsiet šo informāciju pilnā apjomā. Jums jau ir zināms, ka iepriekšējais cilvēces attīstības periods noritēja īpašā telpas-laika intervālā. Četri telpas-laika kontinuumi tika salieti vienā, un dzīve uz planētas sāka mutuļot līdzīgi kalnu upei, kas cenšas atstāt pašas augstākās virsotnes un sasniegt galu galā ne tikai ielejas, bet arī diženo Vienoto Okeānu, kurp nes savus ūdeņus visas kontinenta upes. Šī metafora ir piemērota tāpēc, ka cilvēce patiešām aizgāja uz dziļākiem matērijas slāņiem, cilvēku pasaule pazemināja vibrāciju. Taču tai pat laikā cilvēki, iedziļinoties matērijā, veica, pat neapzinoties to, īpašu sagatavošanās darbu tam, lai VISAS ZEMES PASAULES UN DIMENSIJAS SĀKTU IEPLŪST DIEVIŠĶAJĀ VIENOTĪBĀ. Pat tad, kad uz Zemes sākās paši tumšākie gadsimti, tā saucamo Viduslaiku gadsimti, inkvizīcijas, bet pēc tam arī pasauļu karu gadsimti, visa svētā mīdīšanas kājām gadsimti – pat tad cilvēce patiesībā pārliecinoši veica Pacelšanos Garā un gatavoja šai Pacelšanai daudzas citas pasaules. Jūs domājat, ka tas notika tikai tāpēc, ka tajos laikos dzīvoja cilvēki, Augsti gari, kuri nesa Gaismu un veda uz Gaismu citus? Nē! Ne tikai! Patiesībā VISI ŠĪS NEVIENKĀRŠĀS VISUMA LUGAS DALĪBNIEKI GATAVOJA LIELO DIEVIŠĶO SAPLŪŠANU. Gaismas Darbinieki! Jūsu apziņa aug ne pa dienām, bet pa stundām. Jūs arvien vairāk un vairāk jūtat savu “Es” ne tikai kā būtību, saistītu ar vienu planētu. Jūs saprotat, ka esat izgājuši daudz mācību uz dažādām planētām, dažādās Skolās... Jūs saprotat, ka jūs esat kosmiskās Būtības, atnākušas šurp svarīgākajam darbam. Un tagad Krajons izsaka neparastu paziņojumu. Vairums no jums jau ir gatavi saprast, par ko runāju. Un tāpēc klausieties un pārbaudiet visu ar savu Sirdi. Lasiet un jautājiet savam “Es” – vai tā ir patiesība, par ko runā Krajons. Un tā, es paziņoju: SVĒTĪTI VISI LAIKI, KAD TUMSA IETINA PLANĒTU! SVĒTĪTI VISI LAIKI, KAD NORITĒJA KARI, KAD IZPAUDĀS INKVIZĪCIJA, KAD VIENI CILVĒKI VAIRĀK NEKĀ PARASTI APSPIEDA CITUS... SVĒTĪTI VISI TIE LAIKI, KAD GAISMA, KĀ LIKĀS, UZ VISIEM LAIKIEM IR ATSTĀJUSI ŠO PASAULI... Kāpēc Krajons svēta visus šos laiku? Nē, ne tikai tāpēc, ka saņemot Tumsas mācības, cilvēce arvien vairāk tiecās uz Gaismu. Šis iemesls ir vienkāršs, tas guļ virspusē. Un tas patiešām ir tā. Ejot cauri Tumsai, cilvēce saņēma un saņem arvien vairāk Gaismas. Un milzīgu evolucionāru pieredzi. Bet tomēr Krajons tagad runā par citu. Izsekojiet cilvēces vēsturi, atzīmējiet tajā pašus tumšākos plankumus. Un uzziniet, ka katru agresijas, sociālu un dabas kataklizmu uzliesmojumu katru reizi pavadīja ļoti nozīmīgs, ļoti svarīgs Notikums ne tikai priekš jūsu Lielā Eksperimenta, bet arī PRIEKŠ GAISMAS DARBA VISPĀRĪGĀ PLĀNA, vēl vairāk – priekš VISUMA EVOLŪCIJAS. Kāpēc? Kas te par noslēpumu? Mani dārgie! Laiks saprast: CILVĒCE – TĀ NAV VIENKĀRŠI RASE. TĀ NAV VIENKĀRŠI EKSPERIMENTĀLA RASE, UZ KURU LIELAS CERĪBAS LIEK GAISMAS SPĒKI. CILVĒCES PASAULE – TĀ IR MILZĪGA PASAULE-PORTĀLS, CAUR KURU IET DVĒSEĻU AUGŠUPCELŠANĀS NO ZEMĀKAJĀM PASAULĒM UZ AUGSTĀKAJĀM. VIENIEM GAISMAS DARBINIEKIEM – TAS VAIRS NAV NOSLĒPUMS. CITIEM – ATKLĀSME. JĀ, TĀ IR ATKLĀSME, KURU ES LŪDZU SAPRAST UN PIEŅEMT AR DVĒSELI. CILVĒCE – TĀ IR MILZĪGA DZIEDINOŠA PASAULE. CILVĒCE – TAS IR MILZĪGS GAISMAS TRANSFORMATORS, KURŠ SPĒJ PIEŅEMT DVĒSELES NO ZEMĀKAJĀM PASAULĒM, ADAPTĒT VIŅAS ŠAJĀ PASAULĒ, BET PĒC TAM, PĒC AIZIEŠANAS NO VIŅAS, NOSŪTĪT UZ AUGSTĀKAJĀM PASAULĒM... Lūk, beidzot es dzirdu jautājumu, kuru gaidīju: “Krajon, tātad mūsu pasaule – tā tad arī ir “Šķīstītava”, par kuru runā reliģija? Tas ir tā?” Kaut kādā ziņā, mani dārgie, tas patiešām ir tā. CILVĒKU PASAULE – TĀ IR PASAULE, KURĀ DVĒSELES IZIET ATTĪRĪŠANOS, LAI BŪTU IESPĒJA PACELTIES UZ AUGSTĀKAJĀM, BRĪNIŠĶĪGAJĀM PASAULĒM. Draugi! Jūs jau esat informēti par to, ka ir evolūcijas lejupejošais un augšupejošas atzarojums. Un jūs zināt, ka šo atzarojumu tikšanās vieta ir jūsu pasaule. Evolūcijas augšupejošais atzarojums – tie ir Eņģeļi no Lielās Centrālās Saules, kuri Visuma dzimšanas brīdī aizgāja uz pirmo dimensiju, sākot apgūt pašas blīvākas pasaules. Un viņu ceļojums – tas ir Lielais Ceļojums uz Gaismu caur to telpu-laiku, kur gandrīz nav Gaismas!   Un, lūk, Dvēseles no zemākajām pasaulēm iegūst iespēju atnākt uz Augstākām Pasaulēm. Tai skaitā trešās dimensijas dvēseles sāk dzīvot ceturtās dimensijas pasaulē. Un viņas atnes šurp savus dzīves likumus, likumus dzīvē bez Gaismas... Nevienlīdzības, apspiešanas, paverdzināšanas likumus, vardarbības un ienaida likumus... Tajos laikos, kad Tumsa īpaši aktīvi uzbruka cilvēcei, visintensīvāk tika veikta Dvēseļu pacelšana no zemākajām dimensijām uz Augstākām ar sekojošu viņu iemiesošanos četrdimensiju cilvēku ķermeņos. Gala rezultātā cilvēces pasaule deva iespēju ne tikai attīrīties šīm Dvēselēm, bet veikt arī vibrāciju, Garīgu pacelšanos. Vai jūs zināt, ka starp tiem, kas tik aktīvi stāvēja Tumsas pusē, tagad jau ir daudz jauna tipa Garīgo Skolotāju? Atgriezuši savu Dievišķo apziņu, viņi vērš savu skatu uz blīvajām pasaulēm un ir gatavi veikt tajās, PAMATOJOTIES UZ PATIESU MĪLESTĪBU, īpašu darbu vibrāciju pacelšanā, darbu PLANETĀRĀS DZĪVĪBAS VISU PASAUĻU UN VISU FORMU AUGŠUPCELŠANĀ. Iegūstot savu Dievišķību, no kuras šķīrās Visuma dzimšanas rītausmā, viņi ar sev piemītošo dzīves pieredzi blīvajās pasaulēs kļūst par neaizstājamiem Darbiniekiem, Speciālistiem un Skolotājiem, kuru Gaismu Dvēselē vairs nekad nespēs nodzēst nekāda Tumsa! Tās ir īpaši sagatavotas Gaismas Būtības tam darbam, kuru vēl stāv priekšā veikt jums. Un šis darbs ir saistīts ar visu dimensiju, visu pasauļu harmonizāciju, saistīts ar jaunu dzīvības formu dzimšanu, ar Visuma evolucionāro attīstību. Lūk, kāpēc ir svētīti visi tie laiki, kad Tumsa valdīja uz planētas! Tajā laikā tūkstošiem, miljoniem Dvēseļu atgriezās pie Gaismas no blīvajām pasaulēm uz Augstajām Pasaulēm. Tajos laikos atvērās ceļš uz Mājām tiem, kas izvēlējās pašu sarežģītāko evolucionāro ceļu. Izvēlējās šo nokāpšanas matērijā ceļu, zinot, ka agri vai vēlu atnāks palīdzība no Augšas – no tiem Brāļiem un Māsām, ar kuriem sadalījās, sākot evolucionāro ceļu šajā Visumā. CILVĒKU PASAULE – TĀ PATIESĪBĀ IR ĻOTI SAREŽĢĪTA PASAULE, KUR SAPULCĒTI VIENOTĀ VESELĀ GAISMAS ĢIMENES PĀRSTĀVJI AR DZĪVES PIEREDZI DAŽĀDĀS DIMENSIJĀS UN DAŽĀDĀS PASAULĒS. BEZ TĀ SAPRATNES MĒS NESPĒSIM SAPRAST MŪSDIENU CIVILIZĀCIJAS ĪPATNĪBAS UN APJĒGT TO NOTIKUMU GAITU JŪSU CIVILIZĀCIJAS DZIMŠANAS RĪTAUSMĀ, PAR KURIEM STĀSTA KRAJONS. Pirms pieciem tūkstošiem gadu, pēc pārtraukuma civilizācijas attīstībā, cilvēcei sākās jauns etaps. Taču šis etaps, kā jūs saprotat, sākās ne no tukšas vietas. Speciāli sagatavošanas darbi tika veikti iepriekš. Viens no mērķiem, ko sev uzstādīja Gaismas Ģimene, bija neparasta daudzdimensionāla cilvēces Genoma radīšana. Kāds ir tā neparastums? Mēs noteikti uzskaitīsim radāmā daudzdimensionālā cilvēka Genoma svarīgākos raksturojumus. Taču sākumā definēsim daudzdimensionālā cilvēka Genoma, par kuru jūs dzirdat no manis atkal un atkal, jēdzienu. Jebkurš Genoms – tā ir tās vai citas dzīvības formas dzimšanas, attīstības un pašattīstības Dievišķā Programma. Jūsu zinātnieki ir definējuši genomu kā kādu sistēmu, komplektu no gēniem, genotipiem, kurus noprogrammējusi daba. Genoma daļa ir jau jums pazīstamā DNS – dezoksiribonukleīnskābe. Katra atsevišķa cilvēka genoms, kā apliecina jūsu pasaules zinātnieki, nosaka cilvēka ķermeņa uzbūves īpatnības, viņa dzīves ilgumu, dažādas spējas. Šeit pat, genomā, atrodas arī cilvēka kā sugas attīstības programma. Tas arī ir zināms jūsu zemes pētniekiem. Krajons ir pavēstījis jums par magnētiskās DNS eksistenci. Tā ir cilvēka daļa, kura iziet ārpus jūsu materiālā četrdimensiju genoma ietvariem. CILVĒKA MAGNĒTISKĀS DNS IR VIENA NO SVARĪGĀM VIŅA DAUDZDIMENSIONĀLĀ GENOMA DAĻĀM. Citiem vārdiem sakot, tikko kā jūs uzzinājāt par magnētisko DNS, par DNS 12 (un pat 13!) magnētiskajiem slāņiem, jūs jau uzzinājāt par Gaismas Darbinieka daudzdimensionālā Genoma eksistenci, ķeroties pie DNS magnētisko slāņu aktivizācijas, sākāt aktīvu darbu AR SAVU DAUDZDIMENSIONĀLO GENOMU! Vēl vairāk, veicot kolektīvo, planetāro darbu, Gaismas Darbinieki jau reāli ir ķērušies pie DAUDZDIMENSIONĀLĀ CILVĒKA GENOMA pilnveidošanas! Vai DAUDZDIMENSIONĀLAIS CILVĒKA GENOMS ir katra atsevišķa cilvēka visu daudzdimensionālo genomu kopsumma? Nē! Tas ne gluži ir tā! Tās vai citas planetārās rases daudzdimensionālais genoms – tas ir... Unikāls Nulles Punkts! Ko, mani dārgie, negaidījāt tādu definīciju? (KRAJONA SMAIDS). Un tomēr tas ir tā. Katras planetārās rases, katras Garīgi-saprātīgu būtņu sugas genoms ir NULLES PUNKTS – KĀ BEZGALĪGAS ATTĪSTĪBAS UN PAŠATTĪSTĪBAS DIEVIŠĶĀ PROGRAMMA. Ja runā par cilvēku Rasi kā par kosmisku (ne tikai planetāru!) Rasi, kā par Garīgi-saprātīgu būtņu sugu, tad noteikti vajag atcerēties par gribas izpauduma brīvību, par brīvās izvēles tiesībām. Tāpēc ATTĪSTĪBAS Dievišķā Programma tādai rasei transformējas bezgalīgā Programmu kopumā, no kurām katra ved pie tā vai cita evolucionārā rezultāta. Nereti pie tāda rezultāta, kuram NAV TĀLĀKAS ATTĪSTĪBAS. Taču jebkura attīstības neesamība vienalga paredz TĀLĀKO ATTĪSTĪBU – tikai jau uz principiāli jauna pamata. Tāpēc gala rezultātā mēs varam runāt par bezgalīgu Dievišķu programmu kopumu ar bezgalīgiem attīstības variantiem. KOSMISKAS RASES DAUDZDIMENSIONĀLAIS GENOMS – TĀ IR DAUDZDIMENSIONĀLA ATTĪSTĪBAS PROGRAMMA, kad vienas vai vairāku dimensiju attīstība ir NESARAUJAMI SAISTĪTA AR CITAS ATTĪSTĪBU. Jā, jā, mani dārgie! DAUDZDIMENSIONĀLAJĀ VIENOTĪBĀ ir ielikts ļoti svarīgs posms sapratnei par to, kas jūs tādi esat. Jūs kā rase nevarat EKSISTĒT ATRAUTĪBĀ NO CITĀM SAVAS RASES DAUDZDIMENSIONĀLAJĀM DAĻĀM. Ko tas nozīmē? Vispirms jums vajag saprast: cilvēku rasei ir savas izpausmes KATRĀ DIMENSIJĀ. Citādi sakot, cilvēku rase eksistē, piemēram, gan pirmajā dimensijā, gan divpadsmitajā dimensijā. Tas ir sarežģīti jūsu uztverei? Bet jums taču ir zināms par visa esošā Vienotību! Tāpēc īsta cilvēku rases vienotība – tā ir viņas vienotība visās 12 dimensijās. Es tagad nerunāju par 13-to dimensiju, tāpēc ka tur visas mūsu atšķirības ABSOLŪTI BEIDZAS, JO VISI MĒS KĻŪSTAM PAR ABSOLŪTU VIENOTĪBU... Taču 12-jā dimensijā ir GAISMAS BŪTNES, KURAS CETURTAJĀ DIMENSIJĀ ESAT JŪS. UN, ATBILSTOŠI, OTRĀDI! ČETRDIMENSIJU JŪS – TIE IR BRĪNIŠĶĪGI DIVPADSMITSPĀRNU SERAFIMI 12-jā DIMENSIJĀ (KRAJONA SMAIDS). Bet 11-jā DIMENSIJĀ JŪS ESAT DEMIURGI, KURI TUR UZ SAVIEM PLECIEM DAUDZDIMENSIONĀLO PĀREJU DIŽOS PORTĀLUS... Mani Saulainie! Lūdzu saprast manus vārdus šajā gadījumā bez jebkādas metaforas. Jūsu daudzdimensionālā vienotība ir vienotība burtiskā nozīmē. Kādam tas izsauc smaidu? Kādam – neticību? Taču iztēlojieties: pie jums tagad atnāk kāds un stāsta, ka cilvēks – tas ir rumpis, galva, kājas un rokas. Pie tam šis kāds sāk jūs pārliecināt, ka galva var eksistēt atsevišķi, cilvēka kājas – atsevišķi. Tas izsauks jums smaidu? Tāpat kā jūsu četrdimensiju kājas nevar eksistēt bez galvas, tā arī 12-dimensiju pasaules iemītnieki nevar eksistēt bez 4-dimensiju pasaules iemītniekiem... Nevar eksistēt arī bez VIENDIMENSIJAS PASAULES. Pie kam viendimensijas pasauli kā metaforu var uzskatīt par jūsu kāju pēdām, bez kurām jūs nespēsiet ne tikai staigāt, bet arī stāvēt... Un nevajag iedomāties, mani Saulainie, ka pirmajā vai otrajā dimensijā dzīvo tikai Tumsas Būtnes. Nē, nē un nē! Blīvo dimensiju pasaules ir ļoti daudzveidīgas. Tur tomēr ir Gaisma, kaut arī viņa ir ļoti transformēta – salīdzinot ar Jūsējo, un vēl jo vairāk – ar 12-tās dimensijas Gaismu. Dzirdu zinātkāru Gaismas Darbinieku pamatotu jautājumu: “Krajon! Bet vai Tumsa var būt klātesoša augstākajās dimensijās, tai pašā – 12-jā?”. Tumsa ir nosacīts jēdziens, kuru var definēt kā Gaismas neesamību. Dimensijās no 12-tās līdz 8-jai ir tik daudz Gaismas, ka par tās neesamību runāt nenākas! Gaismas transformācija tajā parādībā, kuru jūs saucat par Tumsu, iespējama tikai Trešajā Garīgajā Centrā – tajā, kurā dzīvojat jūs no pirmās dimensijas līdz septītajai! Un šeit Gaismas nepietiekamību, trūkumu rada telpas-laika posmi ar Gaismas enerģijas trūkumu, un, attiecīgi, arī būtnes, dzīvojošas tajos, var izjust tādu nepietiekamību. Tumsu var uztvert arī kā tās telpas-laika vietas, līdz kurām VĒL NAV NONĀKUSI GAISMA. Īpaši – Augstāko Dimensiju augstfrekvences gaisma. Pasaules, jauni telpas-laika posmi tiek radīti atkal un atkal – ar dažādu Gaismas kvalitāti un daudzumu, tai skaitā – viņas esamības/neesamības kvalitāti-daudzumu. Un tā, cilvēce – tā ir 12-dimensiju rase, saistīta ar 13-dimensionalitāti jeb Lielo Centrālo Sauli. Atbilstoši cilvēces daudzdimensionālais Genoms – tas ir 12-dimensiju Genoms ar trīspadsmito Centru iekšienē. Kā redzat, Genoma uzbūve ir saistīta ar Visuma uzbūvi. Bet tas nozīmē, ka 13-dimensiju struktūra sastāv no trīs daļām, kuru var pielīdzināt Pirmajam (13-tā dimensija), Otrajam (12 – 8 dimensijas) un Trešajam (7 – 1 dimensijas) Garīgajiem Centriem. Pirmā Garīgā Centra Genoms – tas ir tas, kas vienmēr paliek nemainīgs KONKRĒTAJĀ VISUMĀ. Otrā un Trešā Garīgo Centru Genomi parasti mainās Visuma evolūcijas gaitā. Pie kam vislielākajām pārmaiņām pakļauts Trešā Garīgā Centra Genoms. UN TĀ, KĀDAS TAD IR CILVĒCES KĀ KOSMISKAS RASES DAUDZDIMENSIONĀLĀ GENOMA ĪPATNĪBAS? Pienācis laiks pastāstīt par tām. 1. Visiem tiem, kas pieņēma lēmumu piedalīties Lielajā Eksperimentā, tas ir, visām Dvēselēm, iemiesotām uz planētas Zeme, pilnībā tika restrukturizēts Trešā Garīgā Centra Genoms. Šīs dvēseles deva piekrišanu tam, ka šķiras no savas iepriekšējās DZĪVES PIEREDZES TREŠAJĀ GARĪGAJĀ CENTRĀ. Tas ir, šīm Dvēselēm ar viņu piekrišanu tika izņemta Genoma daļa, saistīta ar Trešo Garīgo Centru. Tās vietā tika radīts jauns, eksperimentāls Genoms, kura pamatā tika ielikta pieredze, kāda bija 16 civilizācijām no dažādām galaktikām, ieguvušām standartam visneatbilstošākos, NESTANDARTA REZULTĀTUS, ejot augšup pa evolucionārajām kāpnēm. Šo civilizāciju genomi reāli ir izpausti jūsu četrdimensiju fiziskajos ķermeņos. Šīs 16 civilizācijas ir jūsu reāli kosmiskie radinieki, kuri gaida savu stundu, lai sāktu ļoti cieši sadarboties ar jums, četrdimensiju cilvēkiem, jau gataviem spert soli piecdimensionalitātē. 2. Otra daudzdimensionālā cilvēka Genoma īpatnība ir tā, ka cilvēces rasei ir radīts OTRĀ GARĪGĀ CENTRA EKSPERIMENTĀLS GENOMS. Viņš ir neparasts no tā redzes viedokļa, ka šo Genoma daļu pārstāv nevis piecu dimensiju daudzdimensionālie genotipi, bet ASTOŅU! Daudzdimensionālajā cilvēka Genomā Lielā Eksperimenta Autori ir ielikuši TRĪS PAPILDUS DIMENSIJAS kā TRĪS JAUNAS DIMENSIJAS DZIMSTOŠAJAM 16-dimensiju Visumam. Tā ir ļoti svarīga detaļa, mani dārgie! Ļoti svarīga! Pēc būtības, esot šī Visuma iemītnieki, jūs vienlaicīgi esat jaunā16-dimensiju Visuma potenciāli iemītnieki. Un šī īpatnība PRINCIPIĀLI atšķir jūs no citu kosmisko rasu absolūtā vairākuma. 3. Daudzdimensionālais cilvēces Genoms Otrā Garīgā Centra līmenī ir saistīts ar Otrā Garīgā Centra 64-rām kosmiskām rasēm. Šīs rases atšķiras ar savu KONSERVATĪVISMU, GENOTIPA NEMAINĪGUMU. Viņas nes GENOMA KĀ NEIZMAINĀMAS DAĻAS PAMATU. TAS IR MANTOJUMS, KURŠ SAISTA RADNIECĪGAS DVĒSELES, LAI KĀ NEMAINĪTOS ĀRĒJAIS GENOTIPS, TAS IR, TREŠĀ GARĪGĀ CENTRA GENOTIPS. Pat ja kosmiskā Cilvēku rase aizies uz citu Visumu un kļūs tur par 16-dimensiju būtnēm, viņai vienalga paliks Garīgā saikne ar šīm 64 civilizācijām KĀ SAVA NEMAINĪGĀ GENOTIPA PAMATU. Šī Genoma daļa nodrošina RASES GENOMA PAMATA NEMAINĪBU paātrinātas un nepareģojamas attīstības apstākļos Visuma plašumos. Pie tam pats NEMAINĪGAIS PAMATS ir unikāls tieši ar savu NEMAINĪBU. Gaismas Ģimene pielika ļoti daudz pūļu, lai šī Genoma daļa kļūtu tieši tāda. Šajā GENOMA DAĻĀ GLABĀJAS TIEŠI MŪSU VISUMA GAISMAS KODI. Tāpēc, lai cik tālu neaizietu Rase savā evolūcijā (uz citiem Visumiem), viņa vienmēr saglabā saikni ar Vecāku Visumu. Tajā skaitā, iegremdējoties kādos apgabalos, kurus var nosaukt par NE-GAISMAS apgabaliem, rase vienmēr spēs ārkārtējā gadījumā PAMODINĀT SAVU DZIĻO GAISMU un ATGRIEZTIES PIE SAVAS EKSISTENCES GAISMAS PAMATA. Tās ir trīs galvenās īpatnības, kuras nodrošina daudzdimensionālā cilvēka Genoma neparastumu. Taču ir vēl viena, kura padara cilvēku rasi par patiešām UNIKĀLU VISUMĀ. Šī īpatnība ir svētais sakraments, par kuru pienācis laiks uzzināt Gaismas Darbiniekiem – kā pirmrindas pārstāvjiem savā Kosmiskajā Rasē, kurai Gaismas Ģimene ir uzlikusi vienu no pašiem atbildīgākajiem uzdevumiem šajā Visumā. 2012. g. jūnijs - augusts TURPINĀJUMS SEKOS   No žurnāla “МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: духовные сообщения”, 2012., 5. numurs. Žurnāla e-pasta adrese: mirovoy_channeling@mail.ru Tulkoja Jānis Oppe   [1] Krieviski “Шивалик – Лик Шивы” (Tulk. piezīme)