Stāsts ir par meditāciju jeb
dzīļgremdi. To pieminu
tādēļ, ka ar vārdu "dzīlgremde" sāku apzīmēt attiecīgo svētdarbību tikai pēdējos
trīs vai četros gados, līdz ar ko tie starp jums, kuŗi noklausījāties ievadu
pirms 2008. gada varbūt to neesat dzirdējuši.
Ar dievpalīgu, Maruta
Dzīļgremde
Eima bišu klausīties
Ziemassvētku vakarā.
Ja bitīte daiļi dzied,
Tad būs silta vasariņa.
Viens gāja. Agrāk, kad vēl visi sabraukušie
mazbērni mazi bija, gāja vectētiņš -- tētītis. Tad ap lielo puzuri pamazām
saplūda rimts klusums -- dzīļgremdei. Cits aiz cita apklusa pieaugušie, tētīša
dēli, meitas, vedeklas, znoti, tad vecākie mazbērni. Visbeidzot maziņie beidza
čaukstināties un čalot. Daži sameklēja spraugu starp tēti un māmiņu, citi kādu
drošu klēpi un lielām acīm sekoja brīnumam: kā apakšā degošās svecītes ar
siltuma plūsmu kustināja lielo puzuri pie griestiem un ka tas ir, kā zemes lode
griežoties. Maziņie, vēl neko par zemes lodi nezinādami, tāpat kā pārējie
ieturēja svētsvinīgo klusumu, lai Saules māmiņai droši vest Saules meitu ledus
kalnā pa visslidenāko posmu.
Maira atcerējās tos Saulgriežus, kad
tētītis bija gājis. Atgriezies, ienāca, neko neteica. Viņa skats vienādi bija
tik gaišs, ka Maira daudzus gadus nesaprata, kā lielie zināja, kuŗa dziesma
dziedama, jo ja bija izrādījies, ka bitītes daiļi dziedājušas, dziedāja to pašu
priecīgo ko Jāņos – līgo bite, līgo saule, līgo visa radībiņa, tikai "līgo"vietā
vilka "kaladū", bet ja nebija daiļi dziedājušas, tad to bēdīgo – "Dievs dos
siltu, ne tik siltu, Dieviņš dos mums vasariņu!" Tad Mairai sakāpa asaras acīs,
jau lielās krāsns svētkiem piesildītajā istabā, iztēlojoties vējainās un
lietainās priekšdienas.
Daudzus gadus nesaprata. Nelīdzēja lielo
iztaujāšana. "Gan jau pati sapratīsi, kad laiks pienāks!" Tā visi, cits aiz cita
un jau likās, ka nesapratīs nekad. Tomēr – labs nāk ar gaidīšanu - vienu gadu
Mairai noslēpums atvērās. Ja uzmanīgi nenolaida acu no tētīša sejas, varēja
nomanīt, vai tur pārslīd maza ēniņa vai uz mazu mazu mirklīti vēl gaišāk
iemirdzās tētīša acis.
Aiz tētīša, pa vienam, bija gājuši viņa
meitas un dēli, bet ne visi un arī par to Mairai bijis jāprāto. Līdz tam bija
"jāizaug", bet vai tad viņi visi nebija izauguši? Tā lieta palikusi neizprātota.
Gadi gāja, Mairai nāca saprašana, ka tie nav centimetri, kam jānāk klāt, kad ik
vasaras tur pie plato durvju stenderes notika mērīšanās, cik katrs pa vasaru
"izaudzis". Prātiņam bija jāizaug. "Prātiņš man šurpu turpu,
prātam vaļu nepalaidu," mācīja tētītis. "Būt'
prātami vaļu devis, Sen būt' bites gabalā."
Brālēnam Miķelim, tātad, būs jāiet šovakar.
Viņš šoziem tas izaugušākais. Maira ar Miķeli bija auguši gandrīz kā dvīņi.
"Mani vienaudzīši," tētītis viņus mīļi sauca, kad bija labu paveikuši. Kad teica
"mani gudrinieki", tad tas jau bija soda mērs, kas gulēja uz sirdsapziņas par ne
tik labi darīto.
Savā domā iegrimušai, Mairai nepamanīta
palika tētīša klusā uzruna. Tikai kad saredzēja visu acis lūkojamies viņā,
aptvēra, ka tas ko tētītis bija teicis attiecās uz viņu.
"Mairiņ," tētītis augstu paceltus turēja
gaišzilos cimdus ar baltajām pārsliņām un tad nu gan tālākais darījās pats, it
kā sev raugoties pāri pār plecu, kā sapnī, jo kas gan to būtu varējis
iedomāties, ka šovakar būs – ak, vai! -- viņa tā, kuŗa ... Miķelis taču, bet ...
? Aši, aši, cepuri, šalli, zābaciņus .. Miķelis pāris nedēļu vecāks, kā tad ...
? Tādu pārsteigumu! Vai tad ... ? bet ko nu par to tagad, nu tikai uz
bitītēm!
Tētītis vēl grasījās ko teikt, bet Maira to
vairs nesadzirdēja.
Gurkš, gurkš, gurkš ... kraukšķēja sniegs
zem aitas vilniņas izoderētajiem zābaciņiem, kas kā jēriņi lēkdami pār sētiņu
traucās no kupenas kupenā, te gar sētiņu, tad pa taciņu starp retajiem kokiem,
pāri laukam, kur vasarā auga griķi, tad gar šķūnīti, pāri zālājam līdz ābeļu
dārzam, tad bišu namiņam ... un tikai kupenām topot jērienlēcieniņiem par dziļām
Maira iedomāja, ko gan tētītis gribēja vēl sacīja, kad jau
cirtu durvis ciet?
Maira skatījās savas elpas izdvestos miglas
mākonīšos, ieklausījās lielajā klusumā viņai visapkārt. Bezmēness naktī, cik
spoži tomēr atspīdēja gaismiņa, kas dzirkstīja no debesīm. Sidraboti vizulīši
dejoja pa lielo, biezo, mīksto sniega segas virsmu. Meža
māte gan zināja, kas kuŗam piederās, Eglei sagša, priedei sagša ...
Arī tā bija tētītis mācījis. Un vēl daudz cita.
Maira klausījās, klausījās lielajā,
dzidrajā mierā, cik pilnīgs tas bija. Pēc brītiņa – tomēr kāds mazs, mazs
troksnītis, kā kaut kas, kāds sīks āmuriņš it kā dunētu, Tuk-tuk .. tuk-tuk .. turklāt klaudzieniņi šķita nākam no
Mairas pašas. Brīnumaini! Un tad Maira saprata -- sirds puksti tie bija, kas
dunēja! Viņas pašas sirds.
Turpināja ceļu, bet nu pievēršot uzmanību
ik solim, ik pa pāris solīšiem apstādamās atkal. Kupenas kļuva arvien dziļākas.
Sniegs vairs nekurkšķēja, bet ik solim iegrimstot, itin kā kāds vilktu pa
vijoles vissmalkāko stīgu. Tads sīciens, kā pīkstiens gandrīz, kā pelēni midzenī
pēc pupa. Nē, ne kā pīkstiens, drīzāk tāda kā sīcin sīciņa iespindzēšanās, kā
tie vizulīši uz sniega, uzdzirkstī un izdziest, uzdzirkstī un noplok. Un mazais
āmuriņš, kur kupena dziļāka, dunēja dobjāk un skaļāk, kur seklāka vieta, tur
klusāk.
Spējš brakšķis iztrūcina Mairu. Skudriņas
noskrien pār muguru. Ir it kā kāds liels koks gāztos vai būda sabruktu, bet nekā
tāda neredz. Vienīgi neliels ābeļzariņš sniegā ievilcis nodevīgu slieci un tagad
turpat blakus iegrimis kupenā.
Dīvaina tāda nakts, dīvaina.
Nav brīnums, ka to vien teica, lai gaidot
laiku. Izstāstīt jau to nevar.
Vēl mazs gabaliņš līdz vidējai bišu
mājiņai. Klusi, klusi, lēni, lēni viņa pieliecās mājiņai pavisam tuvu. Maira
saklausa samtainu murdoņu.
"Dievaitiņas," Maira gandrīz čukstus uzrunā
bitītes iesaukā, kuŗu viņa pati bērnībā bitītēm bija devusi, "zināt, ir
svētvakars." Tā neviens nebija mācījis, bet Maira jutās droša, ka tā ar bitītēm
jārunā. Senāk esot cērtamam kokam lūguši atļauju to cirst istabai, ļaužu
patvērumam, citai jaunai dzīvei. Tā bija stāstījis tētītis un baļķis, pret kuŗu
Maira stutēja savu galviņu kļuva par draugu, ar kuŗu varēja aprunāties
šobaltudien.
Maira sadzird gan: "Zumm, summ, zumm, dunn dunn dunn..... nnnnnnn....", bet
tad zumēšana šķiet izplēnam. Pieliec te vienu ausi pavisam klāt bišu mājiņai, te
otru ausi, ... jā ... tomēr ...ir. "nnnnnn .. zum gan dunnnnn
dunnnn..." Tad atkal nav.
"Mīļās Dievaitiņas,
dziedat nu, lūdzu! Man jānes ziņa." Šķiet, ka viļņveidīgi, te zum,
te nezum, dunoņa nāk un iet, uznirst, tad izplēn, nāk un iet, uzvilnī un dziest.
Ko viņa teiks? Kādu ziņu lai dod – vai dzied bitītes, vai tā ir daiļa dziesma?
Ko gan? Nāk un izplēn, nāk un izplēn mazais troksnītis. Neko nevar saprast. Ko
nu?
Tad Maira atcerās: ... šurpu turpu, prātam vaļu ne--... Prāts jātur. Tas bija
lēkājis uz istabu un ap to, ko teiks, ko sacīs, kā viņai pašai būs un baiļoties,
ka nebūs, ko teikt.
Tā nē! Pie bitītēm prātu turi, Maira un
tikai pie bitītēm! Bitītes klausīties, bitītes, bitītes
.... Turu, turu, tagad tu – ru ! Prātu pievilkusi pie bitēm, Maira iedomājās sevi
bišu mājiņā, viņa ir bitīte pati, viņai spoži zīda spārniņi, kas švīkādami zuz
un kopā ar citu spārniņu zuzēšanu ik pa brītiņam
iespindzās.
Viņa trin savus spārniņus un tie kā mazu
vijolīšu stīgas vibrē un tricina gaisu bišu mājiņā ... un nu viņa ir siltas vēja
plūsmas straumes aijāta un viņu nes pie saldi reibinošajām pienenēm un tad viņa
vairs nejūt ne spārniņus, ne vēja plūsmiņu, bet tikai, ka nes un nes un ir tik
maigi un viss ir tik bezgala labi ... kaut kur tālu tālu bišu saime koklē, tur
tālumā dzied, nē, gavilē ... maigā skaņa plūst šurp tik dzidra, tik tīra, tik
rāma ... un ir tik mierīgi, tik liegi, tik gaiši ... te ... tik viegli ... tik ....
Pēc laiciņa, mazs kņudiens kāju pēdu
spilventiņos uzvilnīja līdz Mairas apziņas maliņai, bet tikai līdz pašai ārējai
maliņai, kaut ko liegi atgādinādams, kaut ko ....
Kājas cilājās, sniedziņš čurkstēja, bet
Maira pati turējās gaišajā izplatījumā, līdz kamēr viens zābaciņš nejauši
atsitās pret dzirnakmeni, kas kalpoja par pakāpīti pie mājas.
Izbrīnīta, mazliet apjukusi viņa iegāja
istabā, kuŗā viņas mīļie, viņu ieraudzījuši, sāka dziedāt Līgo saule, līgo .... un viss bija labi.
Maruta Voitkus-Lūkina
2012
dievture@gmail.com
647 349 1359
