50 min
Filmiņa par paralēlām pasaulēm, visumu rašanos, 11-o
dimensiju, M teoriju, jeb membrānu teoriju...
Nost ar pielāgošanos
Šis palīdz prātam sakārtot to uztveri,
attieksmi, kas mani pašlaik dikti interesē - kā var dzīvot savā pasaulē pilnībā
tā, kā man patīk, gribās un netraucēt citiem, kā neiespaidoties no citu
realitātēm, vienalga - vai tās patīk vai nepatīk, kā vienmēr būt savā
realitātē...
Dažas dienas iepriekš uzrunāja St. Rotera čens par
to, ka cilvēki aizmirst to, ko vēlējās nākot šurp. Bērnībā vēl atceramies, bet
noejam no tās, attālināmies arvien vairāk, ir nepieciešams atcerēties savas
ieceres un atgriezties uz sava ceļa. Kāpēc noejam
no ceļa – jo PIELĀGOJAMIES!!! Mēs atveram arvien jaunas un jaunas durvis – lasot
grāmatas, mācoties, izlūkojot un iespaidojoties no daudz kā,.... kad ieejam kaut
kur un mums tur ne īpaši patīk – tāpēc pielāgojamies un sakām sev – nu tā var
iztikt, šitā var te ietrīties, var palikt, sadzīvot, ... un tā mēs arvien,
arvien aizmirstam kas tad esam un ko vēlamies patiešām.
Filmiņā iepatikās ideja - kāpēc gravitāte ir tik
vāja salīdzinot ar citiem spēkiem? (piem. maziņš magnētiņš paceļ saspraudi no
galda un milzīgā planēta to nenotur...)
Atbilde - jo gravitātes spēks nerodas te, šajā
dimensijā, bet ir kādas paralēlas pasaules spēka vāja atblāzma, kas
iespraukusies te... Tad es izdomāju, ka to pašu var attiecināt uz savu
mijiedarbību ar cilvēkiem, situācijām,...
Un, ja tā? kāpēc tik nopietni
reaģēt uz cita visuma enerģiju? Tā taču uz mani neattiecas, es
varu to izmantot, bet ne obligāti, varu izmantot tik, cik vēlos. Bet tādā
gadījumā – ir jāapzinās, ka turu „aiz astes” svešu un man nezināmu enerģiju,
notikumus, par kuriem man nav nojausmas. Otrs cilvēks ir cits visums, par to
runāts simtiem reižu, bet tagad tikai sāk „pielekt” kā to „lietot”. Ticis
mācīts, ka attiecībās galvenais ir pielāgošanās, pietrīšanās utml., tagad
saprotu, kāpēc vienmēr esmu bijusi tik „buntavnieciska” – man tas nekad nav
paticis, bet mani kaunināja, lika saprast, ka neesmu „laba meitene”, neesmu
pietiekoši sievišķīga, jo deklarēju tipa „vīrišķīgus” saukļus...
BET trakākais ir pavisam cits, ka patiesībā esmu
bijusi ļoti, ļoti piekāpīga, esmu vienmēr pielāgojusies vīriešiem, faktiski
ļāvusi viņiem mainīt MANU realitāti bez ierunām!!!! Kā tā var būt???!!! –
neatkarīgā daba viena „kolbā” ar pakļāvību ir radījusi šo „starpdimensiju
sprādzienu” – radījusi būtni, kas nav laimīga, visu laiku deklarē, ka grib būt
laimīga un saprot laimi – kā saskaņu ar SEVI, bet fiziski ir nebrīva, jo dzīvo
pēc citu nosacījumiem!!!???
Uz to atbild pēdējās nedēļas un 08.12.2012.
semināra tēma – vampīriskās sistēmas, nosaukums „drakonisks”, bet patiesībā jau
vnk pašu radītās sistēmas un akceptētā sadarbība ar citu radītām sistēmām –
kuras „piespiež”, „ietrin” savās programmās.... un tu ej kā „popka” un rullē,
rullē.... domādams, ja nerullēsi – būsi slikts...
Un neviens mani nav pakļāvis, izmantojis un visādi
citādi „lietojis” pret manu gribu – es esmu to akceptējusi. Nu viss., punkts.
Izbeidzu,.
Bet ko tagad? Ko tagad vēlēties? Domāju tā –
nekādas pielāgošanās. Tā vnk nav vajadzīga. Ja otrs visums man imponē, kura vājo
enerģijas atblāzmu es jūtu („tipa” kā gravitāciju),– es ļauju sev izjust to, ko
es jūtu, tā mana uzmanība būs pievērsta – mana enerģija otrā visumā tāpat būs
jūtama. Un tas jau ir mans prieks – jo es jūtu to, ko es vēlos. Ja otra visuma
valdniekam patiks manējā gravitācija – viņš pievērsīs uzmanību un notiks kaut
kas, ko mēs abi gribēsim. Ja nepatiks - būs miers. Es nevaru neko sliktu otram
nodarīt, tāpat kā neviens cits to nevar man, jo neviens, nav slikts, mēs visi
esam brīnišķīgi, tikai ne visi to zina.
Nemiers ir no tā, ka uzskatam par vajadzīgu reaģēt
uz jebko. Bet, galvenais, uz nepatīkamo – pielāgojoties. Pielāgoties var gan
apspiežot sevi, gan otru, jebkāda vides un attiecību pārtaisīšana un modelēšana
ir pielāgošanās. Šo „vampīrisko” sadarbības formu režīmā mēs pat nespējam
atšķirt – kam tad mēs nodarām pāri – sev vai otram. Mums mācīja, ka galvenais –
nenodari otram pāri un tā tas iegriežas stingrā ciklā, kurā mēs sevi atkal un
atkal piespiežam iet to ceļu, kuru nemaz neesam izvēlējušies sākumā. Varbūt tam
par pamatu pārprastā vienotības ideja, ka ar visiem jābūt labā saskaņā, mēs visi
viens, bla, bla, ... Bet nav jābūt ar
visiem, bet tikai ar tiem, ar kuriem es izvēlos. Ja visā, KAS
RADĪTS pastāv un neatkarīgi dzīvo pilnīgi atšķirīgas visumu sistēmas, fizikas
likumu darbība pilnīgi citāda utml., - kāpēc man ir jābūt savienojamai pilnīgi
ar visiem? Nu nē, taču, es izvēlos to ko es izvēlos!!!!!!!!!
Tagad tik jātiek atpakaļ uz TAKAS, dikti gribās
uzzināt, ko tad es patiešām vēlos????
10.12.2012.
