Jauns sākums

Decembris 14, 2012

Inese

http://inesemalinovska.wordpress.com/

ps..s uzreiz atvainojos, ja ir sanācis saraustīti un kļūdaini..
***

 

Ja runājam par lielo dienu, proti, 21.decembri, kuru tik daudz piemin un liek uzmanības centrā, tad jāsaka, nekāda īpašā diena tā gan nav. Raugoties no prāta un zemes dzīves viedokļa tā būs vienkārši kārtējā ziemas diena un ļoti iespējams – ar nelielu saules gaismas devu piepildīta. Ikdienas cilvēks neko īpašu pat nepamanīs un nenojautīs. Mana ome jau ilgu laiku skandina, lai pie viņas uz dzimšanas dienu nebrauc (kas ir tieši ziemassvētkos), jo būšot pasaules gals un tāpēc jātaupa nauda un svinības viņa nerīkošot. Ļoti precīzi – nojauta, ka kaut kas liels notiksies ir un par to, ka dzīve turpināsies, nekas neapstāsies, pārliecība ir tik pat nelokāma – manai omei un ļoti daudziem līdzīgi.

Taču, tie, kuri šo pasauli sāk iepazīt arī no Smalkās Pasaules puses, zina – 21.decembris ir ne tikai dažu dzimšanas diena, šoreiz tā ir visu cilvēku, cilvēces dzimšanas diena.

Ja par šo datumu un dienu rakstītu maniem vārdiem, tad tas būtu šādi:
šī ir diena, kad sākas jauns laikmets. šī ir diena, kad Tumsu (rakstu ar lielo burtu aiz patiesas cieņas aizejošajam laikmetam), pilnīgi noteikti sāk nomainīt Gaisma. šī ir diena, kad Gaisma cilvēkos un valdošajās enerģijās, tātad likumos, būs maksimālā pārākumā.
Šī diena ir jauns sākums visam un visiem.

Es saku šis ir brīdis, kad Dvēseles sāks pamosties, precīzāk, būtu teikt, cilvēks beidzot sajutīs sevi kā Dvēselisku būtni, sadzirdēs savu Dvēseles balsi un iepazīs savas Dvēseles ceļu, biogrāfiju un uzdevumus. Un tieši Dvēseļu pamošanās no dziļā miega, ko nodrošinās valdošais Gaismas spēks, proti, Jaunais laikmets un Lielā Pāreja (p.s. tie visi ir sinonīmi), atnesīs cilvēkam jaunas nepieredzētas atklāsmes. Cilvēks sāks sajust un ieraudzīt to, ko līdz šim nav pazinis (labākajā gadījumā teorētiski, lasot grāmatas), piedzīvos tādas sajūtas, kuras ir bijušas svešas un šī jaunā pieredze strādās kā apliecinājums tam, ka esam kas vairāk, kā līdz šim sevi pazinām un zinājām. Mēs katrs esam kas Lielāks, kā sevi līdz šim apzinājām un jutām, turklāt sapratīsim, ka mūsu spēks un iespējas ir absolūtas (negribas lietot vārdu “neierobežotas”, jo tas uz jauno laikmetu vairs neattiecas) un mūsu Esība ir daudz nozīmīgāka kā spējam tam noticēt un beidzot, beidzot cilvēks pārliecināsies, ka visi esam Viens vesels. Šo visu ir grūti sīkāk un vēl saprotamāk aprakstīt un vārdi te ir arī lieki, to vienkārši ir grūti vārdos ietērpt, taču piedzīvoto un ieraudzīto, un sajusto vairs nebūs iespējams apšaubīt, tas viss, kļūs tik pašsaprotams.
***

šī pamošanās praktiski un pēc būtības izpaudīsies apmēram šādi: viss, kas līdz šim ir bijis pieņemams, pašsaprotami un iekļāvies apmierinošās normas robežās, pēc pamošanās sāks šķist tieši pretējs. Kamēr šī te Dievišķā zināšana un pieredze (Dievišķais šajā gadījumā ir domāts, kā Augstākās labvēlības un Absolūtās Mīlestības pieredze un pirmsākums mūsos) mūsos nav atvērusies/iespīdējusi, mēs visu esošos sevī un ap sevi uztveram kā normu un pieņemamu, taču, brīdī, kad mēs cilvēki sāksim atcerēties šo Absolūtās Mīlestības scenāriju, Esību (lieki pieminēt, ka šajā scenārijā nav ne Dvēseles sāpju, ne fizisko slimību, ne skumju, ne bezcerības, ne bezpajumtnieku.. utt.) tad sapratīsim, ka tas, kā šobrīd dzīvojam, kas esam, kādi esam, kāda ir pasaule un uz kādiem motīviem balstīta ir krietni ačgārni (tas tā maigi izsakoties) varbūt pat jāsaka – tālu, ļoti tālu nošķirta no Absolūtās Mīlestības scenārija.

Atceros, kad ar mini šis mirklis notika, es sapratu, ārprāts, kādā cietumā es dzīvoju.. cik nebrīva ir mana dzīve, cik nebrīva esmu es pati un cik ļoti nebrīva, apspiesta un nogurusi ir mana Dvēsele. Pirmie mirkļi, apzinoties šo ieslodzījumu savos parādos un mezglos, tātad, Tumsā sākumā ir biedējoša, sāpīga un skumja. Taču visam pāri labā ziņa ir tāda, ka Dievišķais, kas sāk izgaismoties iekšā, rāda ceļu, dod spēku, iedveš ticību un pārliecību un pats, pats galvenais dod atļauju un sniedz darba instrumentu (zināšanas par Dievišķo transformāciju darbam ar sevi iekšienē), kā to visu sakārtot, izmainīt un būtiskākais – liek nezaudēt ticību, ka tūlīt, tūlīt varēs sākt pārrakstīt savu parādu un Mācībstundu scenāriju uz Absolūtās Mīlestības scenāriju – UN TIEŠĀM VIENĀ DIENĀ TAS BRĪDIS IR KLĀT, kad darbi ir lielā mērā padarīti un var sākt PĀRRAKSTĪT savu scenāriju, tātad, pāriet Absolūtās Mīlestības Pasaulē.

Vēl divos vārdos par tādu sadzīvisko pusi:
Pateicoties tam, ka nāks šīs jaunās zināšanas. Un par tām nerakstīs grāmatās, nebūs vēstījumi, tās būs zināšanas, kuras katrs sāks atcerēties sevī. Manā dzīvē tas ieviesa kardinālas pārmaiņas, nekas no normas vairs nešķita par normu. Bērni kreņķīgi – citam tas liekas normāli, man ne. Un to, ka tas nav normāli, to nediktē prāts, to saka Dvēseles balss un ja reiz Dvēsele ir sākusi runāt, neklausīt tai vairs nav iespējams un jo vairāk, sadzīvot ar veco scenāriju ir milzīgs izmisums un pastiprinātas ciešanas un grūtības. Šis ir grūtākais brīdis, kas sagaida cilvēci, ka brīdī, kad iespīdēsies un ierunāsies Dievišķā Dvēseles daļa mūsos – viss esošais kļūst simtreiz smagāks, sāpīgāks un neizturamāks. Ja ir milzīgs izsalkums, to vēl kaut kā var paciest, kamēr nejūt ēdiena smaržu vai pašu ēdienu. Kad sajūt smaržu un ēdienu, tad izsalkums izrādās krietni spēcīgāks… ar šo ir līdzīgi. Mēs kā Dvēseliskas būtnes tik ilgi esam dzīvojušas ciešanās, smagumā, ne labklājībā, slimībās, nogurumā un smagumā, ka brīdī, kad apzināmies, kur ir izeja, šis te Mīlestības un viegluma scenārijs un ka tas mums ir pieejams un pat pienākas – viss esošais saasinās, jo atminamies, cik labi bija būt – BRĪVIEM, MĪLOŠIEM, VESELIEM, SPĒCĪGIEM, LAIMĪGIEM un DIEVIŠĶIEM, proti, aizsargātiem un lutinātiem.

Bērni ir kreņķīgi – ķeros klāt un meklēju, kāds ir dziļākais iemesls, kāpēc viņi ir kreņķīgi;
Zīdainītim sāp puncītis – man tas neliekas normāli (par to man ziņo manas Dievišķās zināšanas – Dvēseles viedā balss), es ķeros klāt un meklēju to ceļu, no kurienes tas nāk, ka šeit rodas sekas vēderiņa sāpēm.
Meistars ne tā sataisījis mašīnu, ka tā atkal jālabo – pag, pag, un atkal meklēju, kāds ir iemesls manī, kur neplūst mana Absolūtā Mīlestība un kāpēc es saņemu pretī ne Mīlestību (šajā gadījumā pavirši paveiktu darbu). Jo Absolūtās Mīlestības laikmeta un likumu formula ir gaužām vienkārša – VISS IR VIENS VESELS. UZ ABSOLŪTO MĪLESTĪBU VIENMĒR ATBILDE BŪS AR ABSOLŪTO MĪLESTĪBU (tas nozīmē, labi saņemtiem pakalpojumiem, pietiekoši daudz līdzekļiem dzīvošanai, veseliem un harmoniskiem bērniem, skaistām partnerattiecībām);
Jā, starp citu, piedodiet par tādu sīkumošanos, bet vienmēr dzīvē esmu salusi, īpaši kājas vienmēr ziemā bija nosalušas, pašai ziemā iziet no mājas lieku reizi bija grūti – un tad sapratu, jābeidz sevi spīdzināt un iesprostot – atkal ķēros klāt un meklēju (kad nevarēju atrast, lūdzu, lai palīdz, lai izgaismo), kāpēc Dvēselei salst. Kur tā ir nošķirta no Dievišķā, kas tie par parādiem, kuri aizēno, rada Tumsu starp mani Zemes cilvēku un Dievišķo Esību.
Un tādā viedā par katru sīkumu un katru lielo lietu meklēt iemeslu tikai un vienīgi sevī, jo, kā jūs paši piedzīvosiet, visas atslēgas un aizslēgtās durvis, kā arī atbildes ir tikai pašā iekšā.
Tā būs Absolūtās Mīlestības laikmeta jaunā dzīvošanas formula: tikai sevī, tikai caur sevi un ar sevi. Soli pa solim sevī atbrīvot visu, kas nošķir no Dievišķās Absolūtās Mīlestības.
***

Proti, 21.decembris ir robeža, kad mēs no trīsdimensiju telpas pārejam plašākā telpā (citi to sauc 5 dimensiju telpā), es saku, ka tur vairs robežu nav.

Tā ir diena, kad starp cilvēku un Smalko Pasauli (kurā mitinās Dvēsele) zūd robeža un tajā brīdi mēs sākam jaunu ceļu. Beidzam dzīvot ierobežoto cilvēka dzīvi un sākam iet Dvēseles ceļu. Ja līdz šim visu mums ir diktējis prāts, tad pēc šīs Lielās Pārejas mūs sāks vadīt Dvēsele.

Dvēsele rādīs ceļu un vadīs cilvēka prātu. Smalkās Pasaules spēks, tātad Dvēseles Balss, būs vadošais, prāts būs tas, kas šo informāciju apstrādā un īsteno to Zemes dzīvē. Līdz šim ir bijis otrādāk, tāpēc arī tik daudz ačgārnību esam piedzīvojuši, izdzīvojuši un realizējuši.

“Tumsa” – nav ļaunie spēki, vai sliktās enerģijas. Tumsa ir dziļš miegs, kurā cilvēce guļ. Tumsa ir telpa, kurai apkārt ir (līdz šim bija) milzu masīva, blīva, smaga siena. Ar 21.decembri šī siena ir max nojaukta. Tumsa – ir nezināšana, neatcerēšanās, absolūta nošķirtība no Smalkās Pasaules, tas ir, no Dievišķā Pirmsākumā mūsos.
Turpretim “Gaisma” – ir rītausma. Tā ir pamošanās. Gaisma nesīs jaunas zināšanas par cilvēku – kas mēs tādi esam?! Lielais Tumsas miegs gadsimtiem ilgi ir liedzis mums to atcerēties. Gaisma nesīs jaunu laikmetu, proti, laikmetu, kuru pārvaldīs jauni likumi. Šoreiz tie ir Absolūtās Mīlestības likumi. Laikmets, kura priekšvakarā nu jau stāvam – ir Absolūtās Mīlestības Laikmets. Aizejošais laikmets ir bijis Karmisko parādu un Mācībstundu laikmets. Ja Karmiskais laiks ir bijis Mācību stundas caur sāpēm un ciešanām un nepārtrauktu parādu atstrādāšanu un atdošanu, tad jaunais laikmets nesīs jaunu skolu, proti, Absolūtās Mīlestības skolu. Sākums nebūs viegls nevienam, jo apjukums būs lielāks un saprašana minimāla un turklāt pašsajūta ne visai teicama, taču ātri un harmoniski viss sāks skaidroties cilvēku apziņā un drīz vien cilvēks izpratīs Absolūtās Mīlestības likuma darbošanās principu. Var teikt, cilvēks mācīsies dzīvot pa jaunam – pa vecam vairs nekas, nekas edarbosies un cilvēks pavisam ātri to apjautīs un secinās.

Ja līdz šim mums ir bijis jāizspēlē dažnedažādas karmiskās lomas, esot gan par skolotājiem, gan par skolēniem dažādās situācijās. Tad jaunais laikmets sola jaunu dzīves modeli, uz Absolūto Mīlestību balstītu savstarpējo attiecību modeli.

Šīs dažas dienas, kuras vēl ir palikušas līdz 21.decembrim būs saspringtas un grūtas, pat ļoti smagas iespējams un tas divu iemeslu dēļ:

1) aizejošās vecās vibrācijas (lai arī ar milzu cieņu tomēr man jāsaka, ka tās ir zemās vibrācijas) negrib vēl tik ļoti atkāpties un ar visu spēku un jaudu, cenšas vilkt cilvēku – Dvēseli atpakaļ vecajā pasaulē, precīzāk, nelaist uz priekšu. Bet tajos brīžos es parasti tām saku – Es jūs Mīlu. Nāciet man līdzi, kļūstiet par Mīlestību. Šiem vārdiem vienmēr ir izrādījies milzu spēks – man pašai par pārsteigumu.
Bet viss ir pareizi – es zinu, ka viss, viss šajā pasaulē ir viens vesels, proti, 100% gan Gaisma, gan Tumsa veido šo veselumu. Tas nozīmē, ka man ir visas vecās vibrācijas jāpārveido Absolūtās Mīlestības vibrācijās, jo viss taču ir VIENS VESELS. Tāpēc: visu veco – vecās, zemās vibrācijas un enerģijas, gan tās, kuras nesu sevī, gan tās, kuras klīst ārpus mani, es aicinu līdzi uz Mīlestības pasauli. Un man no tā kļūst vieglāk, zinu, ka ikvienam no tā kļūst vieglāk.

2) tiem, kuri būs izdarījuši šo apzināto izvēli, jā, šīs dienas varētu būt īpaši grūtas, bet tieši tāpēc, ka Dvēselīte ne sekundi neapstājas savā darbā, proti, visu, visu veco viņa grūž ārā, lai cilvēks ar to tiktu galā un risinātu, lai pēc iespējas mazāk veco parādu, saistību, sāpju un smagumu pārceltos līdzi uz jauno laikmetu, kur tāpat ar to būs jātiek galā. Jā, jāpiebilst, Jaunajā laikmetā visi parādi tik un tā būs jānokārto un jāatdod, tikai tā labā ziņa tāda, ka citā ceļā tas norisināsies, proti, Absolūtā Mīlestības ceļā. Ikvienu parādu (par to, kas ir jūsu parādi, ikviens saņems savu pagātnes rēķinu pēc tam, kad būs notikusi šī Augšāmcelšanās, vai kā es saku, pamošanās. Jo tad, cilvēks nešaubīgi ieraudzīs, cēloņu un seku sakarību un apjautīs, ka sākums visam jaunajam sāksies tieši ar šo parādu atdošanu, ejot Absolūtās Mīlestības ceļu) būs jāatdod nevis ar sāpēm vai ciešanām, bet ar Mīlestību. Lai cilvēks piekļūtu Absolūtajai Mīlestībai sevī, būs pamatīgi jāpastrādā un jāpakaplē. Šis varbūt arī būs grūtākais darbiņš, ko atnesīs jaunais Absolūtās Mīlestības laikmets, pārējais viss būt tikai brīnumi un negaidītas dāvanas.

Drusku paskaidrošu, kāpēc tiem, kuri būs apzināti teikuši savu lielo JĀ un būs uzsākuši ceļu atpakaļ pie sevis Absolūtajā Mīlestībā Esībā, šis būs grūtāks laiks?! Pēc 21.decembra ir gaidāma Lielā Pāreja, kurā dienā tieši to neviens pateikt nevar. Lielā Pāreja ir diena, kad Zeme veic kvantu lēcienu, proti, pāriet citā daudz augstāku un smalkāku vibrāciju telpā. Tajā brīdī Zemei nomainās vibrācijas, tas nozīmē, arī scenārijs mainās. Uzsākas Zelta laikmets. Notiks nopietna attīrīšanās. Daba arī darīs savu. Arī cilvēkos sāksies pamatīga attīrīšanās visos līmeņos, proti, uzsāksies tāds process, ko sauc par Dievišķo transformāciju – tieši tas, par ko pieminēju iepriekšējā rindkopā.

Lūk, ir gaidāma pamatīga pārgrupēšanās. Un milzu pārmaiņas arī piedzīvosim. Un tie, kuri jau ir modušies/Augšāmcelušies, tādu nav daudz, bet pietiekami (vismaz priekš Latvijas mēroga ļoti pietiekami), visi tie, vai precīzāk būtu teikt, viņu Dvēseles (atminaties, kā rakstīju, ka turpmāk Dvēsele diktēs un rādīs ceļu) šobrīd dara vēl beidzamos iespējamos darbus, lai kļūtu vēl brīvākas, vēl tīrāka, vēl Dvēseliski veselākas un spēcīgākas – un tāpēc visu, kas Dvēselei sāp, ir smagi, skumdina vai smacē nost, to visu tā grūž ārā, grib izmisīgi vēl paspēt no tā atbrīvoties. Un cilvēks to jutīs tieši tā: sajutīs sāpes, skumjas, smagumu, bezcerību, nespēku, vientulību.

Vienkārši ziniet, šajā grūtajā brīdi jūs neviens neesat viens. Jūs nes uz rokām.
Iemesls, kāpēc Dvēsele tā rīkojas ir šāds: kā jau minēju, pēc Lielās pārejas būs pamatīga pārgrupēšanas, sadalīšanās klasēs, tik tās vairs nesauks par klasēs, bet katrs nokļūs tādā scenārijā, kas atbildīs Dvēseles vibrācijai-tīrībai. Proti, jo mazāk parādu un smagumu, tātad, dusmu, naida, agresijas, sāpes, neticības, skumju, aizvainojumu utt., mēs sevī nesīsim, jo tuvāk Absolūtās Mīlestības scenārijam nokļūsim – pēc Lielās Pārejas par šo scenāriju sapņos ikviens. Savukārt, jo mazāk būsim paspējuši padarīt un sakopt, iztīrīt sevi, atdot savus mīlestības parādus un izlīdzināt pāridarījumus, un izārstēt sāpes, jo tālāk no Absolūtā Mīlestības scenārija pēc Lielās Pārejas būsi. Un attiecīgi scenārijam, kurā katrs esam, tā arī ļoti strauji pārkārtosies cilvēku dzīves, sadzīviskie apstākļi un attiecīgi tā arī izmainīsies savstarpējās attiecības.

Labā ziņa tāda, ka Absolūtās Mīlestības scenāriju piedzīvos ikviens, kurš to vēlēsies un izvēlēsies šo ceļu iet. Nav jāsatraucas, ka kāds būs priekšā, bet cits nē. Šis Brīnums pienākas visiem – Esam to jau tagad nopelnījuši, citādi nebūtu šī sakaistā notikuma dalībnieki un liecinieki.

Kas ir Absolūtā Mīlestība – vārdos to ir grūti paskaidrot. Jebkurš mēģinājums šo izskaidrot, skanēs pliki un nepilnīgi. Tie, kuri to kaut sekundi piedzīvos, vairs neko mazāku un švakāku nevēlēsies. Tikai esību šajā Mīlestības pasaulē un šo Absolūtās Mīlestības pasauli sevī.
Absolūtās Mīlestības scenārijs – Augstākās labvēlības, absolūtās Brīvības un pilnīguma scenārijs, esot cilvēka miesās.
***

Šī lielā pārēja ir dāvana cilvēkiem un mūsu Dvēselēm. tas, ko līdz šim cilvēks nevarēja izmainīt, tagad to varēs izdarīt. tas, kas līdz šim ir bijis nesasniedzams, tagad tas ceļš ir vaļā un cilvēks tiek aicināts to sasniegt – cilvēku valodā runājot būtu jāsaka – piepildīt savus sapņus un dziļākās vēlmes īstenot un izbaudīt (bet tikai pēc tam, kad visi pagātnes parādi būs sakārtoti un atdoti Absolūtās Mīlestības ceļā).

 Es saku, ka pēc lielās pamošanās, cilvēkam vairs nevajadzēs piedzīvot bēdīgās un skumjās Mācību stundas, vēlme mainīties, atgriezties savā Absolūtās Mīlestības Esībā radīsies dabiskā ceļā, bez uzspiešanas un draudiem. Vienreiz piedzīvojis un pieredzējis, kā darbojas Mīlestības likums, cilvēks turpinās iet šo ceļu un nekādu ārējo dzinējspēku un piespiedu normatīvu vairs nevajadzēs. Jo Mīlestības spēks darbosies tik pašsaprotami, dabiski un harmoniski. Ar šo rindiņu es gribu teikt, ka tiem, kuri lasa šīs rindiņas – jūsu grūtākās dienas ir aiz muguras. Jo tiklīdz jūsos iespīdēs Dievišķā Mīlestība – visi kreņķi kļūs vieglāki, tieši tāpēc, ka jūsos būs apjausma un zināšana – kā to ātri un viegli sakārtot. Protams, man ir atkal un atkal jāpiebilst un jāatgādina, ka mazs darbiņš priekšā visiem mums vēl stāv – bet tas ir sīkums!! Jo tā jau būs apzināta rīcība, vairojot Absolūto Mīlestību, kas arī radīs Absolūtās Mīlestības atgriezeniskās sekas.
***

Jā, ļoti iespējams šis ir mans pēdējais raksts. Ja vien kādam šīs rindiņas ir ko devušas, tad esmu savu uzdevumu paveikusi, vairojot Absolūto Mīlestību šajā pasaulē.

Ieeja Absolūtās Mīlestības scenārijā ir jauns pirmsākums, tas nozīmē, ka mēs uz turieni nepaņemsim līdzi gandrīz neko no esošās pieredzes un pats galvenais informācijas. Informācija cilvēka prātam zaudēs savu jēgu, jo Dvēsele sāks runāt!!! Un tas būs skaistākais Brīnums, ko cilvēka prāts būs piedzīvojis.

Un tajā brīdi, kad Dvēsele sāks runāt, jūs piedzīvosiet to fenomenu, ka esošais loģiskais, kļūs neloģisks un maldīgs. Tāpēc vēl tik pēdējā ceļa zīme: esiet gatavi, ka esošais, zināmais, stabilais, drošais, pašsaprotamais, jā, pat daudzi zinātniskie pierādījumi – zaudēs savu jēgu un apstiprinājumus tam jūs saņemsiet katru dienu aizvien vairāk. Dvēseles balss un zināšanas nesaskanēs ar acīmredzmo. Jo par laimi, mēs sevī nesam tādas UNIKĀLAS ZINĀŠANAS, kurām līdz šim nav bijusi nekāda piekļuve. Un pateicoties šīm zināšanām, kuras cilvēka apziņas transformācijas rezultātā nāks pasaulē – arī radīsies jauna pasaule, būs jauni galvu reibinoši risinājumi, tehnoloģijas un pats galvenais viss, viss būs balstīts uz vienlīdzības principu, līdzvērtību un savstarpējo Absolūto Mīlestību, kura vienos cilvēku ar cilvēku.
Bet tagad mums vēl visiem mazs darbiņš darāms, katram sevī iekšā, savā pasaulē, lai ar katru dienu aizvien vairāk varam katrs savus un kopējos brīnumus piedzīvot!!!

Inese

http://inesemalinovska.wordpress.com/