Intervija ar Valdi Celmu

Latvju zīmēs ierakstītā dzīvesziņa. Saruna ar Mākslas zinātņu maģistru, semiotiķi,  Latvijas Dievturu Sadraudzes dižvadoni Valdi Celmu.     Skaidrs, ka vienā sarunā šo tēmu izsmelt nevar. Tas lai paliek plašāku izdevumu, publikāciju un specializētas literatūras studijām. Taču par būtiskāko un aktuālo latviskās dzīvesziņas pētnieku un kopēju Valdi Celmu iztaujāju laikā, kad Latvijas valsts gadadiena iemirdzas svecīšu, lāpu, svētku salūta un arī „Staro Rīga” gaismās. Šo svētku priekšvakarā gadu no gada uzvirmo diskusijas par to, ko nozīmē būt latvietim, ko nozīmē būt patriotam. Šis ir arī laiks, kad pēc latviešu gadskārtu kalendāra beidzas Veļu laiks un mēs sākam gaidīt Gaismas dzimšanu – Ziemas Saulgriežus. Ko Jums personīgi nozīmē latvju zīmes? Man zīmes nozīmē atslēgas – atslēgas uz tēliem, atslēgas uz izpratni, kāds ir mūsu senču pasaules redzējums, un atslēgas uz vērtībām, kādas tās pēc būtības ir kopjamas arī mums šodien. Jo zīmes runā par tām vērtībām, kas nav saistītas tikai ar ikdienas praktiskām lietām. Tās runā par sakrālām – pārlaicīgām vērtībām. Zīmes runā par to, kā ir iekārtota pasaule, kādas ir cilvēka attiecības ar pasauli, ar pasaules galvenajiem spēkiem – Dievu, Laimu, Māru, Pērkonu. Zīmes ir arī kā starpnieki, kas palīdz nodibināt attiecības ar šiem spēkiem, uztvert informāciju. Zīmes nav tikai rotājumi, kas bija vajadzīgi, lai kādu priekšmetu padarītu skaistāku. Protams, viņām ir estētiska vērtība. Pasaule kā tāda- Dieva radītā pasaule- ir skaista, tai ir sava norišu harmonija, kas atklājas arī zīmēs. Taču pirmām kārtām zīmes ir simboli. Un šie simboli ir daudznozīmīgi – zīmes var runāt par pasauli vienotībā un vienlaikus arī pretrunu vienībā  daudz labāk nekā gari teksti. Zīmes ir vizuāli tveramas lietas, tāpēc ir vajadzīga vizuālā pieredze, iztēle, taču ir jāzina arī šo simbolu iedaba, jāzina daudzas lietas par mūsu pašu dzīvesziņu, par mūsu dievībām. Mēs esam ļoti atvērti un naski uz citu kultūru ornamentu izmantošanu dizainā un citādi. Kāpēc pašu raksti nav tik parocīgi vai varbūt latvju zīmes nav nemaz tik vienkārši ikdienā ”valkājamas”? Jautājums nav tik vienkāršs. Ja tās sāk lietot kā ornamentu, tas varētu būt ļoti pamatotā situācijā, kur tas arī vajadzīgs kā rotājums. Savukārt, ja gribam attīstīt zīmes simboliskās funkcijas, tās enerģētisko aspektu, tad viņas ir jālieto pārdomāti- tieši tur, kur tas ir vajadzīgs. Ar izpratni par nozīmi un jēgu. Tas ir arī kļūdu ceļš. Tas ir arī radošu meklējumu un atklāsmju ceļš. Svarīgi saprast, ja mēs to nekopsim, tad nebūs veiksmīgu piemēru, kas attīstīs mūsu kultūru mūsdienu situācijā. Jautājums ir par to, vai mēs turpinām attīstīt un pilnveidot savas vērtības, vai arī atstājam tās iznīcībai. Bet kāpēc atstāt iznīcībai, ja tās runā par pārlaicīgām vērtībām? Ir tikai jāsaista un jālieto šādā ievirzē. Saliekot sev pie krūtīm zīmes tikai kā tādas, gudrāki nekļūsim. Ir jāsaprot, ka zīme ir simbols kaut kam dziļākam un nozīmīgākam, un zīmes forma ir saistīta ar noteiktas parādības, procesa vai objekta izpausmēm. Taču ir arī mūsdienās ļoti veiksmīgi piemēri, kur parādās izpratne un radošums. Kas būtu latviskās dzīvesziņas esence, garīguma definīcija? Garīgums ir mūsdienu leksikas termins. Parādības, ko mēs šodien apzīmējam ar ļoti pazīstamiem vārdiem, senatnē tika apzīmētas citādi. Latvietis aiz visa – aiz dabas norisēm, arī aiz tā, ko pats darīja, redzēja augstāku spēku klātbūtni. Viņš spēja saskatīt aiz koka –dzīvību, aiz saules – Dievu, aiz gadskārta norisēm – gaismas un auglības cikla izpausmes, kas dainās apzīmēts ar vārdiem „Dieva dēli”. Tas jau ir tas garīgums – redzēt pasauli dziļāk nekā tikai ar roku sataustāmā līmenī. Redzēt šo pasauli vienotībā. Mūsdienās varam teikt, ka mūsu senčiem piemita Visuma apziņa. Varbūt viņi neteica šādus vārdus. To visu apzīmēja vienkārši ar „Dieviņš”. Un kas ir Dievs? – Simbols universālai pasaules sākotnei, no kā viss ir radies, caur kuru viss ir izpaudies, caur kuru viss pastāv gan senatnē, gan tagadnē, gan nākotnē. Dievs ir augstākā doma, pasaules radošā būtība un arī šīs domas, būtības izpausme. Ir kāda daina:   Dieviņš bija, Dievs palika, Dievam gudrs padomiņš: Dievs kokam lapas deva. Dievs – vārpiņas tīrumā. Arī mūsdienās, es domāju, garīgums būtu jābalsta, pirmkārt, uz šo redzējumu, nevis uz to, ka garīgums ir kādā celtnē vai garīgums ir kādā grāmatā, vai kādā īpašā darbībā. Garīgums ir redzēt pasauli šādā kopsakarībā, nemitīgā, radošā pārveidē no viena stāvokļa uz otru, redzēt gara un matērijas saistību un savstarpējo ietekmi. Viena no Jūsu lekciju tēmām ir latviskā dzīvesziņa mūsdienu situācijā… Kā šodien jūtas latvieša dvēsele, kas viņai akūti pietrūkst? Es domāju, ka latviešu dvēsele ir ļoti noslogota – ar kavēkļiem, ar negācijām, ar apvainojumiem, ar nedrošību. Viņai, kas tik ļoti izjūt saistību ar dabu, ir grūti tādā ziņā, ka mūsdienu tendence, vērojot globālā mērogā, ir pretēja. Cilvēce attālinās no dabas, no izpratnes par dabu, saistības ar dabu. Būtībā attālinās no garīguma, viņa attālinās no Dieva. Ja agrāk cilvēki aiz dabas redzēja Dieva klātbūtni, tad mūsdienu praktiskais cilvēks grib pelnīt, iekarot un pakļaut. Mūsdienu cilvēks dabu redz tikai kā izejvielu avotu, kā izmantojamu lietu. Tā nav vairs ne dvēseliska, ne dievišķa. Dievs mūsdienu cilvēkam ir vai nu vara, vai nauda, vai arī tehnoloģijas kā tādas. Relatīvi pats dzīvesveids ir izmainījies. Cilvēks sev ir radījis mākslīgās vides – pilsētas, no kurām daudzi cilvēki dzīves laikā nemaz neiziet ārā. Vienīgā daba, ko viņi redz, ir puķe… Labi, ja arī tā nav mākslīga vai fotogrāfijā. Ja cilvēks pats savā sākotnē ir dabas daļa, tad, pārvarēdams sākotnējo pakļautību dabai, nu viņš ir aizgājis daudz par tālu. Šodien, dzīvodams pilsētā, cilvēks ir arī šīs mākslīgas vides daļa. Un tā ir pretruna. Pretruna ir pašā cilvēkā. Šī pretruna ir jārisina. To var risināt harmoniski un to var risināt arī radikāli sev par sliktu. Tas ir izvēles jautājums. Kāds būtu harmonisks risinājums? Problēma ir nevis vienkārši mehāniski atgriezties pie kāda sena dzīvesveida, bet atgriezties pie tām vērtībām, lai šo dzīvesveidu padarītu harmoniskāku. Tā nebūt nav atteikšanās no tehnoloģijām kā tādām. Tas to nenozīmē. Tas nozīmē dzīvot saskaņā ar dabu. Tas ir ļoti plašs jautājums, un te nelīdz vienkārši dabas aizsardzība. Ir jāmaina cilvēku domāšana, jo visas ekoloģiskās krīzes, klimata sasilšana nav vienīgais, ko cilvēks ir radījis. Pārtikas kvalitāte, izklaides industrija, medicīnas sistēma – mēs paši sevi nīcinām, nīcinām savu vidi. Es šobrīd vispārinu, bet tā diemžēl ir. Tāpēc dziļāks problēmu cēlonis ir jāmeklē cilvēka domāšanā. Domāšanā, kur cilvēks ir pasludināts par dabas kungu – pār zemi, pār zvēriem, pār putniem, pār visu dzīvo dabu. Ir jāmaina šī attieksme. Jāmaina pasaules sapratne un pasaules redzējums. Tātad – jāmaina rietumu tipa cilvēka līdzšinējā judokristiānismā balstītā garīgā satversme, reliģiskā pārliecība un praktiskā darbība. Latviešu dvēsele ir izdevīgākā situācijā, jo mūsu tradicionālajā kultūrā šis uzstādījums jau ir  – būt saskaņā, būt harmonijā. Latviešiem nav jāmeklē kāda jauna mācība, lai no kurienes tā arī nebūtu, bet gluži otrādi – ir jāatgriežas pie dainu dzīves gudrības. Varbūt tas ir tas „Sprīdīša ceļš”, bet man šķiet, ka cilvēki arvien vairāk un vairāk tomēr atgriežas „mājās”. Arī no daudziem, kas izmēģinājuši dažādas citu kultūru garīgas prakses, dzirdēti ļoti dziļi iespaidi pēc piedalīšanās latviešu autentisko Saulgriežu rituālos… Es piekrītu. Cilvēki lēnām, bet tomēr nāk atpakaļ pie savam saknēm. Jo nākt atpakaļ pie saknēm nenozīmē kopēt vai klonēt mūsu senču pieredzi, bet tomēr izturēties ar cieņu un radošu attieksmi pret šīm vērtībām – tai skaitā zīmēm un tradīcijām. Ieraudzīt, kas tad ir tas būtiskais, pārlaicīgais. Vai tāpēc, ka parādās mobilais telefons un internets, bērni piedzimst citādāk vai dzīvības norises ir citādas? Vai mīlestības nozīme ir citāda? Vai saule pārvietojas un zāle aug citādāk? Vai mēs tik tiešām gribam pilnīgi citas vērtības? Vai tikai mēs paši sevi nemānām? Ja paskatāmies, ko saka mūsu tikumu dziesmas un rakstu zīmes – tad šīs izvēles arī agrāk ir bijušas. Ko tu izvēlies? Kur tu saskati dzīves laimi? Kur tu saskati dzīves jēgu? Tas viss arī agrāk ir bijis. Taču daudzi no mums ir tik ļoti iespaidoti no svešām mācībām, ka savējās vairs neprot novērtēt. Un par rituāliem runājot, tieši tā – tur ir meditācija, kontemplācija, iegrimšana, pārdomas, jauni apziņas stāvokļi un cilvēka garīgā sakārtošanās. Nupat arī radio raidījumā „Kā labāk dzīvot”, kur galvenais runātājs bija Ziedonis Kārkliņš, runājām par to, ka mūsu tradīcijā pirts rituāli nodrošina to, ko daudzi cilvēki ar grūtībām sasniedz, izmantojot jogas metodes, meditācijas metodes vai citas metodes… Taču sintēze ir iespējama, vai ne? Ja tas mūs bagātina, kāpēc ne? Ir lietas, kas bagātina. Taču ir arī lietas, kas grauj. Tikai šķietami bagātina. Ir dažādas tikumiskās sistēmas. Vienā tikumiskā sistēmā lepnums ir nosodāma lieta, latviešiem lepnums ir goda lieta. Kā tad cilvēks bez sava lepnuma! Lepnums, bet ne lepnība? Pareizi! Ja padomā, lepnība ir kaut kas pavisam cits. Bet bieži vien visu saliekam vienā katlā… Vai arī – pazemība! Kāpēc jābūt pazemīgam? – Vai tu esi kalps? Tu sevi audzini par kalpu, par vergu? Vai tomēr tu gribi būt saimnieks un savus bērnus audzināt par saimniekiem? Tā ir atšķirība. Esam draugu lokā sprieduši, vai latviešu dainas, rituāli kā garīgā prakse varētu būt arī „eksportprece”? Kāpēc ne? Taču visas lietas sākas no centra. No tevis. Nevis jāgaida, kad nāks kāds japānis vai amerikānis un teiks – Vai, cik labi! Es tagad to gribētu! – Mums pašiem vispirms tas ir jānovērtē. Ja jau mēs paši sevi noliedzam, sevi ne par ko neturam, savas vērtības nekopjam, tad ko tad cits tur var darīt! Jāsāk no pašnoteikšanās, no pašapziņas, no pašvērtējuma. Mazs bērns kļūst par personību, kad saka: Es pats vilkšu apavus! Es pats iešu! Kā senču tradīcijas (zīmes un citas simboliskās darbības) varam ienest mūsu sadzīvē ikdienā, ne tikai atsevišķas reizes gadā – Saulgriežos? Jāskatās ir reāli. Situācija tiem, kas dzīvo pilsētā, būs viena, tiem, kas dzīvo laukos – cita, bet tiem, kam ir iespēja dzīvot gan pilsētā, gan laukos – vēl cita. Uzskatu, ka jāsāk ir ar to, ka pašu pasauli mēs izprotam, balstoties uz tēlu un simbolu bagātību, kas ir mūsu kultūrā – caur Laimu, Māru, Dieviņu, Pērkonu. Kaut vai caur to pašu Velnu. Piemēram, cīņa ar Velna māti. Ko mēs zinām? Katrs ir dzirdējis, bet vai atšķir kristīgo velnu no latviešu velna?… Daudzas lietas, kas ir mūsu folklorā, turpina izpausties arī mūsdienās. Cilvēciskās kaislības nāk no Dieva. Tās ir cilvēkam dotas un nekur nepazūd arī tad, ja cilvēks maina dzīves vidi. Tikai mūsdienu cilvēks pats sevi ir nolicis tādos apstākļos, kad viņam paliek arvien grūtāk orientēties. Un tradicionālie tēli palīdz nenomaldīties, palīdz atgriezties pie skaidriem, tīriem pasaules izpratnes pamatiem, palīdz tos saprast. Tā ir mana pārliecība. Jāpiebilst, ka zīmes es redzu un tulkoju saistībā ar dainām, saistībā ar gadskārtu un godu tradīcijām, saistībā ar dzīvajām dzīvesziņas liecībām. Un patiesības kritērijs meklējams dabā, Dieva pasaulē. Paskatīties, kā tad īsti notiek? Tai pašā laikā iemācīties atšķirt Dieva pasauli no cilvēku sakonstruētās pasaules. Un tad paskatīties, kam tu īsti atdod savu likteni – vai atdod kāda sveša rokās, vai tieši otrādi – esi līdzatbildīgs par savu likteni. Mūsu dievestība ar to ir vērtīga un spēcīga, ka cilvēks ir līdzradītājs, cilvēks ir līdzatbildīgs. Viņš nav akls ierocis kādu spēku rokās. Jo, kādu pasauli mēs veidojam savā iztēlē, tādu pasauli mēs veidojam arī fiziskajā plānā. Ja mēs uzskatām, ka visur valda ļaunums, tad mēs šo ļaunumu arī uzceļam goda krēslā. Savukārt, ja mēs uzskatām, ka ļaunums savā būtībā ir muļķība, tad mums ir iespējas ar to tikt galā. Vai, ja cilvēks ir apriori grēcīgs, kā tas ir atsevišķās svešās mācībās, tad šāda koncepcija pie laimes un harmonijas novest nevar, jo tu jau esi radīts būt nelaimīgs. Ja viss garīgums balstās uz bailēm, tad kur ir cilvēka radošā līdzdalība? Kā bez tevis kaut kas tevī var notikt? Dainas neko tādu nesaka. Viņas māca caur labo un pozitīvo. Jā, tās salīdzina – darīsi šādi, būs viens rezultāts, darīsi citādi – cits rezultāts. Taču tās nebaida. Tās ir zināšanas, kurās varam smelties spēku. Ar kādām norisēm būtisks latviešu dzīves ziņā ir rudens – ziemas miju laiks? Šķiet, Latvijas valsts vēsture ir cieši saaugusi ar latviešu dabas izjūtu. Šie likteņi ir savijušies. Mēs valsti izcīnījām laikā, kad veļi varēja nākt mums palīgā, arī karavīru varonības piemiņas datums sakrīt ar Veļu laiku. Tradīcijas ir ļoti bagātas. Pēc 22.septembra diena kļūst īsāka, nakts – garāka, un saule līdz pavasarim noiet zem horizonta, atrodas „Viņā saulē”. Manā sapratnē, šeit svarīgais ir tas, ka parunāšanās ar senčiem Veļu laikā ir arī parunāšanās pašam ar sevi. Katrā no mums ir visi mūsu senči – ne tikai literāri tēlainā nozīmē, bet arī burtiski – gēni nāk no paaudzes uz paaudzi. Tāpat arī idejas, ideāli, sapņi un ilgas. Realizētās un nerealizētās dzīves. Tas ir ļoti būtiski katram individuāli noskaidrot savas attiecības ar saviem senčiem – turpināt viņu ideālus vai neturpināt, varbūt ir nepieciešamas kādas izmaiņas, varbūt – nē. Kādi ir mani uzdevumi? Viena paaudze brīvību izcīnīja, bet citai paaudzei tā varbūt ir jānosargā. Lai nav tā – tur bija varonīgā paaudze, mēs viņiem aplaudējam, bet tālāk mēs to visu bezbēdīgi notrallinām. Tādā gadījumā neko nav vērtas mūsu piemiņas uguntiņas. Ir jāizjūt šī saistība, jo vērtību pasaulē senči jau nekur nav pazuduši. Apsēsties mājās, pāršķirstīt savu senču fotogrāfijas. Veļu laikā viņi atnāk kā dzīvi. Saprotu, ka tas ir individuāli un laiks, kurā cilvēks to izjūt spēcīgāk, nav visiem viens. Tajā pašā laikā tieši rudens, šie miglu mēneši, Veļu laiks tam ir vispiemērotākais. Pēc tam, kad esam sakārtojušies, tad jau gaidām nākamās norises dabā – gaismas dzimšanu. Ziemassvētkos dzimst gaisma – sevi atkal izpauž Dievs. Es negribu vienmēr apelēt pie tā, ka, lūk, senčiem tā bija, un mums noteikti arī jābūt. Bet apsēdies un padomā! Gan arī atbildes nāks. Par ko stāsta Ziemas zīmes? Ja iesākām ar Veļu laiku un Mārtiņiem, tad kā pirmo arī minēšu Mārtiņa zīmi, kura noslēdz auglības ciklu. Mārtiņa zīme ir Juma zīmes noslēguma stadija, kur vārpas nevis vienkārši noliecas (pretēji pavasara – vasaras Jumim, kurā Juma zari tiecas uz augšu), bet arī ierotās. Līdzīgi kā dabā lapas sačokurojas, līdzīgi kā cilvēks salīkst uz vecumu.  Viss, kas pavasarī un vasarā tiecās uz debesīm, plašumā un kuplumā, tas tagad tiecas atpakaļ uz zemi. Tas ir Mārtiņu laiks. Ziemas zīmes atspoguļo, ka norišu aplis noslēdzas. Noslēdzas viena kustība un sākas nākamā. Manā skatījumā visprecīzāk šo situāciju ataino ozola zīme jeb akas zīme.  Tā simbolizē četrus gadalaikus, četras debespuses, četrus cilvēka mūža posmus jeb astoņus laikus, kas parādās zīmes galos. Gads noslēdzas, un sākas jaunais. Zīmju pasaulē viss process sākas un noslēdzas vidū. Tāpat kā dabā – viss sākas no sēklas, no asna un atkal atgriežas pie šīs sākotnes. Ziemas zīme, drusku citā aspektā, ir arī eglīte jeb skujiņa. Tā ir brīnišķīga zīme. Laimas skujiņa ir mūža simbols rakstā. Eglīte, kas aug uz augšu, pretstatā eglītei, kas mirst.  Arī dzīvajā dabā skuja ir simbols mūžīgai dzīvībai. Zīmju simbolikā tas pārtop vēl plašākā nozīmē. Ir viena skaista daina: Nomirst manis tēvs, māmiņa, Lai krīt egle pār celiņu. Nokrīt egle, nokrīt priede, Jauna auga tai vietā. Cilvēks, dzīvodams saskaņā ar dabu, saprot šīs norises kā mūžīgas. No šīs saules aiziet tas, kas savu uzdevumu ir izpildījis, bet jauni cilvēki nāk tā vietā, jaunas egles aug tai vietā. Plašāka domāšana, kas redz cilvēka dzīvi saistībā ar dabas norisēm, arī ir Visuma apziņa. Jo tās ir Visuma norises, kas izpaužas arī ikvienā zemes un dzīves norisē. Ir uzskats, ka latviešu puzurs ir sava veida telpiska mandala… Puzurs ir ļoti būtisks pasaules simbols, pasaules modelis un tieši saistās ar Ziemassvētkiem. Mūsu tradīcijā Ziemassvētkos puzuri tika darināti un tika kārti istabas stūros vai istabas centrā, vai arī, ja bija kādi godi, virs galda vai virs vietas, kur sēdēja svarīgākās personas. Puzura darināšanas procesā ir vajadzīga liela pieredze un prasme. Arī pacietība. Tev ir jāatbrīvojas no steidzīgām domām, tev ir jākoncentrējas. Līdzīgi kā budisti, kad taisa smilšu mandalas. Zīmīgi, kad mandala ir uztaisīta, tā tiek nojaukta, lai pasvītrotu to, ka laiks visu iznīcina. Un latviešu tradīcijā ir tieši tāpat – pavasarī šos puzurus ir jāsadedzina. Tā ir sapratne – lai kas būtu, tev ir jāpaņem daļa no sava dzīves laika, arī materiālie resursi, jāveltī uzmanība, kaut kas jārada un, kad pienāk laiks, jāļauj tam aiziet. Bet ar šo darbošanos tu apliecini savu vienotību ar mūžību. Taču ir arī praktiskie momenti – puzurs savāc visu nelabo enerģiju. Ja reiz nelaba enerģija, vai glabāsi to gadiem? Tā ir jāatdod ugunij, jo uguns attīra, transformē un rada jaunu. Tāpat kā bluķa dedzināšana? Jā, ir jāredz šī saistība. Tikai runāt par ziemas zīmēm ir kā sataustīt durvis uz tradīciju. Jo tradīcijas un rituāli tas ir vairāk nekā viens. Tā ir norise, kurā tiek iesaistīts viss. Jāatceras, ka tradīcijai Ziemassvētkos – Bluķa vilkšanā un dedzināšanā ir vēl kāda paralēle ar grafisku zīmi. Bluķi velk apkārt sētai vai vietai, kur rituāls notiek; tiek savākts viss šīs vietas nelabums un tad sadedzināts. Šis aplis ir arī gada aplis, un centrā ir uguns kā visas norises centra simbols. Jo uguns ir ideāls Visuma simbols. Bluķi sadedzinām vidū. Tātad – gads atgriežas vidū, noslēdzas; un tagad var sākties kaut kas jauns. No šī vidus, no centra sākas jaunais. Vēl ir arī dziesma, apģērbs, maskas, ēdieni, izdarības, joki un dejas. Mūsu senču tradīcijās ietilpināts tik daudz vērtību, ka šodien, pirmkārt, mums būtu tikai ar cieņu pret to jāizturas un jāierauga, ka daudzas no šīm lietām var turpināties un var veikt savu uzdevumu. Vai tomēr ir kādi tabu attiecībā uz zīmju lietošanu? Es domāju, ka tāds tabu ir saistīts ar taisnā krusta zīmi. Kur mēs liekam taisnos krustus? – Kapsētā. Savukārt latvju raksti, mūsu zīmes jeb simbolu sistēma ar to jau ir vērtīga, ka tā runā par dzīvo pasauli. Visu šo rakstu bagātība būvējas uz dinamisko krusta virzienu, uz zelta (slīpā jeb šķērsu) krusta virzienu. Jo šis slīpais, dinamiskais ir saistīts ar gaismu, ar radošumu, tā ir šīs saules zīme. Zelta krusts – tā ir Dieva svētība. „Met, Dieviņi, zelta krustu Pār šo visu pasaulīti.” Taisnais krusts – tā ir Viņsaules zīme. Tā nozīmē robežu. Tālāk ir mirušo pasaule. Taisnais krusts ir neradoša, tumsas zīme, tā slāpē dzīvības enerģiju, un manā skatījumā tas ir vājprāts nēsāt šādu zīmi.  Protams, ka zīmēs, to ģeometrijā taisnais krusts parādās kā uzbūve, kā sastāvdaļa, koordinātu līnijas, un tas nenozīmē, ka taisnais krusts kā tāds ir slikts, bet slīpais – labs. Lai apzīmētu Viņsauli, taisnais krusts ir ļoti piemērots, lai apzīmētu dzīvību, tas ir nederīgs. Mūsu senči labi prata atšķirt Šo sauli un Viņā sauli, dzīvību un nāvi. Un pilnā norišu ciklā cilvēka dvēsele ir saistīta ar atrašanos gan Šai saulē, gan Viņā saulē. Diemžēl mūsdienu cilvēks reizēm nespēj nošķirt, viņam viss sajūk… Viņš dažkārt tik ļoti aizraujas ar murgainu vīziju un filmu radīšanu, kur visas robežas tiek dzēstas, un mēs varam tikai jautāt, kādas ideoloģijas un kādu nolūku vadīts viņš ir?… Mūsu senčiem bija skaidrība. Mirušo apglabāja līdz saulrietam; uz kapa lika krustu, pa ceļam priedē iegrieza krustu, skuju ceļā egļu zariņus aizlauza, lai nenāk atpakaļ. Zīmes lika, lai mirušajam būtu vieglāk aiziet Viņsaulē un viņa dvēsele netraucētu dzīvajiem turpināt dzīvot. Nāve nav sods par grēcīgo dzīvi, par nepareizo dzīvi. Nāve ir Dieva likums. Bet Šajā saulē mums ir jādzīvo! Tas ir Dieva dots uzdevums. Ja mēs Šai saulē nedzīvojam, bet veģetējam, tad mēs neizpildām Dieva uzdevumu. Taču te jau sākas nākamā tēma… Autore: Alda Rusiņa http://domatajs.lv/intervija-ar-valdi-celmu/