Reiz kādā lielā mežā dzīvoja pavisam parasts Ezītis – ne labs, ne slikts. Kā parasti – kādam labs, kādam – slikts.
Taču pats viņš sapņoja būt par dzeloņcūku, jo uzskatīja, ka dzeloņcūka – tas ir “kruti”. Tai lielāks purns un garākas adatas.
Lai līdzinātos dzeloņcūkai, Ezītis sagādāja egļu zariņus un izveidoja garas adatas, kuras sasprauda savā kažokā un, sataisījis ļoti nopietnu purniņu, staigāja pa mežu. Galvenais viņa gājiens bija uz upi, kuras pilieniem viņš stāstīja, cik lieliski būt dzeloņcūkai.
Viņš piegāja pie upes, lūkojās savā atspulgā un, redzot tajā dzeloņcūku, bija bezgalīgi laimīgs. Grozījās, izrādījās, teikdams: – “Skatieties, piles, kādas man skaistas adatas!” Un atbildē vienmēr dzirdēja “ahh…”.
Un, lūk, kādā dīvainā rītā bija nolijis lietus. Ezītis, kā parasti uzvilka savas adatas un devās pie upes. Ejot cauri biezajai, slapjajai zālei viņs nonāca pie upes, sāka spoguļoties un pēkšņi!!!!! Vienā ūdens pilē ieraudzīja atspulgu – EZIS. Pačamdīja savu muguru – adatas it kā atradās turpat, bet atspoguļojās EZIS.
Viņš samulsa un jautāja Pilei – “Vai Tu redzi, ka esmu dzeloņcūka?”
– Protams, redzu! – atbildēja Pile.
– Pati īstākā dzeloņcūka, īstākas nemēdz būt! – Pile turpināja.
Ezītis saprata, ka, lai arī viņam pašam patīk šis eža atspulgs, taču negribējās lai Pile arī to redzētu – jo Ezis taču nav nekāda dzeloņcūka. Bet skaista dzeloņcūka ar garām adatām izskatās daudz cienīgāk. Kam gan var patikt Ezis, salīdzinot ar dzeloņcūku.
Tā viņi draudzējās un sarunājās un Ezītis bija laimīgs, ka viņam ir tāds draugs kā Pile.
Te pēkšņi – vienā dienā, viņš saprata, ka agri vai vēlu Pile viņu ieraudzīs bez garajām adatām. Ieraudzīs tādu – pavisam parastu Ezi. Un tas būs briesmīgi un tā būs drausmīga izgāšanās. Pile noteikti būs ļoti vīlusies un viņu draudzībai būs beigas.
Bēdīgs un vīlies Ezītis devās pie upes. Paskatījās straumē un metās peldus. Un peldēja – tālāk, projām, lai Pile viņu neredzētu, lai Pile nezinātu, ka viņš ir maziņš, nobijies Ezītis.
Tā viņš nekad arī neuzzināja, ka Pile lieliski zināja, ka viņš nav dzeloņcūka, ka viņš ir parasts, mazs Ezītis, ka viņš nemaz arī nav līdzīgs dzeloņcūkai. Ka Pile saulīti atspīdināja Ezītim, cerot, ka kādu dienu viņš noņems savas dzeloņcūkas adatas un atnāks pie upes tāds, kāds viņš ir – īsts.
Un Ezītis peldēja, peldēja, arvien tālāk un tālāk un nesaprata, ka Pilei bija pilnīgi vienalga, ka viņš nav dzeloņcūka, jo viņā tas atspoguļojās tieši tāds, kāds viņs bija patiesībā – mazs, mīļš un skaists Ezītis.
Avots: adme.ru
Tulkoja: Ginta FS
