http://veselam.la.lv/2017/03/29/atmet-sis-mulkibas-man-kauns-sacit-cilvekiem-ka-man-ir-meita/
“Atmet šīs stulbības, man kauns sacīt cilvēkiem, ka esi mana meita”
“Es saslimu tevis dēļ,” – mamma rakstīja Innai, – “man kauns sacīt cilvēkiem, ka man ir meita. Es domāju, ka varēšu ar tevi lepoties, bet notika pretējais”. Inna pastāstīja, ka māte jau mēnesi nerunā ar viņu. Kāpēc mēs dzemdējam bērnus un ko darīt, ja jūsu priekšstati par bērna laimi viņam neder. Pedagoģe Marina Solotova runā par mūsdienu pusaudžu problēmām.
“Kāpēc jūs vēlējāties bērnu?” – “Nu, tas taču ir skaidrs!”
“Kāpēc jūs vēlējāties bērnu?” – es vaicāju mammām, kuras nāk pie manis uz konsultāciju. Jautājums vispirms samulsina. Tad aizkaitina – “Nu, tas taču ir skaidrs!”
Nē, es nesaprotu. Nu, tā gadījās – nesaprotu un viss. Ja jūs saprotat – lūdzu, noformulējiet skaidru atbildi uz jautājumu: kāpēc jūs dzemdējāt bērnu?
Ir interesanti vērot, kā māmiņas cenšas formulēt atbildi uz ļoti vienkāršo, pēc viņu domām, jautājumu. Visbiežāk mātes sāk teikt: “Nu, es apprecējos…” Atbilde ir nepareiza, es neprasu, kas notika pirms tam, es jautāju – kāpēc. Vai, piemēram: “Man jau bija 28 gadi…” Nu un?
Tā nu izskan kas līdzīgs “lai realizētos kā sieviete un māte,” vai “lai turpinātu dzimtu.” Ne reizi nedzirdēju, ka kāda atzītos: “vienkārši tā pieņemts darīt”; “nejauši paliku stāvoklī, nācās dzemdēt”; “lai noturētu vīrieti”; “dzemdēju sev, jo baidījos palikt viena”. Tas ir – tas, kas šķiet skaidrs, pārstāj tāds būt, ja to nepieciešams pateikt skaļi. Jo tad nāktos atzīt, ka lēmums nebija pilnībā apzināts vai nav saistītas ar jaunā, tikko dzimušā cilvēka interesēm…
Tomēr, atbildot godīgi, mēs automātiski saņemtu atbildes uz daudziem jautājumiem, kas rodas attiecībās ar saviem bērniem. Saprastu nepamatotību vairākumam mūsu pretenzijām pret augošajiem bērniem .
“Man kauns sacīt cilvēkiem, ka esi mana meita”
“Es gribēju realizēties kā māte”, – atbildēja manas skolnieces Innas māte. Pusstundu pirms tam Inna rūgti raudāja un parādīja man saraksti ar māti telefonā.
“Es saslimu tevis dēļ,” – mamma rakstīja Innai, – “man kauns sacīt cilvēkiem, ka esi mana meita. Es domāju, ka varēšu ar tevi lepoties, bet notika pretējais”. Inna pastāstīja, ka māte jau mēnesi nerunā ar viņu.
Mātes dusmu iemesls – meitas sekmes. Devīto klasi meitene pabeidza bez trijniekiem (piecu ballu sistēmā – Aut.) un mātei nebija iebildumu pret meitu. Bet desmitajā klasē sekmes stipri pasliktinājās. Un viņa vairs neizpelnījās mātes mīlestību. Jo: “Kā tā?! Viņai vajag mācīties! Mūsu ģimenē visi ir ar augstāko izglītību!”
Tā bija ļoti gara un grūta saruna ar viņas māti, kura kaut kādu iemeslu dēļ nolēma, ka realizēties kā māte viņa var tikai ar meitu – teicamnieci. Es stāstīju par to, kā Inna raud un kā viņai tagad pietrūkst mātes atbalsta un siltuma. Kā viņa pati mēģina saprast straujās sekmju pasliktināšanās iemeslus un nevar. Kā nevar saprast, kāpēc viss, ko viņa vakar iemācījās, šodien no galvas izlidojis. Kā viņa baidās, redzot sacerējumu, referātu un testu sarakstu, kuri jānokārto, lai izlabotu atzīmes un tādējādi nopelnītu tiesības runāt ar māti…
Viņu laime var būt pavisam cita
Katra no mums, gatavojoties kļūt par māti, izdomā scenāriju. Lūk, es sapīšu meitai skaistas bizes. Saģērbšu viņu kā princesi. Sēdēšu zālē un raudāšu aiz prieka, kā meita uz skatuves dejo baletā “Riekstkodis”. Lūk, viņa iepazīstina mani ar līgavaini – studentu prestižā universitātē.
Neviens neiztēlojas bērnu saplēstos džinsos, ar zaļiem matiem un ar draugiem uz motocikliem vai no nelabvēlīgām ģimenēm. Tāpēc, ka mēs arī izdomājam bērnam Laimi. Un reti kuram no mums ienāk prātā, ka meitas Laime var būt pavisam citāda, nekā tā laime, kuru mēs SEV iztēlojāmies.
Es bieži redzu bērnus, kuri, pateicoties vecāku scenārijiem, palaiž garām savu Laimi, savu Darbu, savu Ceļu, savu Mīlestību… Dzimis reportieris iestājas naftas un gāzes universitātē. Meitene, kas sapņo spēlēt hokeju, ar asarām acīs iet uz žurnālistikas nodarbībām.
“Ar šo zēnu nedraudzējies, man viņš nepatīk.” “Nē, balles dejas nav vīriešiem.” “Pienācis laiks atmest šīs muļķības – klinšu kāpšanu, sāc mācīties valodas.” “Uz pedagoģisko fakultāti – tikai pār manu līķi.” “Atnes apliecību par mūzikas skolas pabeigšanu un tad dari ko vēlies.” “Es tā gribēju kļūt par arhitektu, bet nesanāca, bet tu – lūdzu…” – vai atpazīstat? Bieži vien scenārijs ir uzrakstīts, pamatojoties uz pašu nerealizētajiem sapņiem. Tas ir, vecāki uzskata, ka bērna dzīvē jāīstenojas VECĀKU sapņiem, jārealizējas VECĀKU plāniem.
