Un dzīvo tāda sieviete, varbūt ļoti skaista un interesanta, iespējams (visticamāk) veiksmīga daudzās jomās. Tiesa, skatiens tāds noguris – no visa. Viņa vienkārši ir piekususi “vilkt” visu viena. Taču turpina to darīt dienu no dienas. Viņai nav uz ko paļauties un to apstiprina katra viņas dzīves diena.
Ar ko viss sākās? Grūti teikt. iespējams, ar viņas vecmāmiņu, kura pēckara laikā viena audzināja savus bērnus. Vai ar otru vecmāmiņu, kura piecieta vīru uz dīvāna, tāpēc, ka pēc kara katrs vīrietis bija zelta vērtē. Varbūt, ar viņas mammu, kuras vīrs salūza 90to gadu krīzes laikā un sāka dzert un viņa nolēma uzņemties atbildību par visu. Vai arī ar mammu, kura nolēma iztikt bez vīra, lai šis “balasts” netraucētu dzīvot. Varbūt, vēl agrāk, ar vecvecmāmiņu, kura attiecās no savām saknēm vēl senajos pēcrevolūcijas laikos Staļina represiju dēļ. Precīzi mēs nevaram to zināt. Variantu ir daudz. Tiesa gan izdarītie secinājumi ir vienādi. Paļauties tu vari tikai uz sevi, tev jābūt stiprai un tu visu vari.
Un tā mūsu meitenīte auga ar sajūtu, ka šajā dzīvē viņas dēļ neviens neko neizdarīs un viņai vienmēr nāksies visu darīt pašai.
Tas ir gan drošāk, gan vienkāršāk un nevajag ne lūgt ne pazemoties. Un, ņemot vērā to, ka ne uz vienu nevajag cerēt un paļauties, nevajadzēs arī vilties. To viņai mācīja mamma, tā vai citadāk uz šo domu vedināja arī tētis un skolotājas skolā, kas regulāri viņu slavēja: “malacis, tālu tiksi, pati ar visu tiksi galā.”
Visticamāk, viņai nebija īpaši ciešu attiecību ar tēvu – ar tēvu, kurš būtu varējis viņu nēsāt uz rokām, dievinājis, lutinājis un sargājis. Viņa neredzēja tēva maigo attieksmi pret mammu – māte vai nu neļāva tēvam izpausties, vai arī tēvam bija izdevīgi domāt, ka stiept divdesmit kilogramus kartupeļu nav nekas traks. Un nav jau svarīgi, vai fiziski tēvs bija blakus, vai nebija vispār. Visu, ko viņa būtu varējusi no sava tēva iegūt, neieguva – dažādu iemeslu dēļ. Varbūt mamma neļāva, varbūt viņš pats negribēja.
Un jau bērnībā mūsu meitenīte saprata, ka pasaulē katrs atbild par sevi, ka nav vērts gaidīt no kāda palīdzību un paļauties uz kādu. Kad viņu pagalmā kāds apbižoja, mamma teica: “tiec gala pati.” Kad skolā viņai neizdevās pareizi izrēķināt matemātikas uzdevumu, tēvs paraustīja plecus un teica: “Nekas, tātad saņemsi divnieku.” Kad kopējos klases uzdevumos klasesbiedri viņu pievīla, kaut viņa savu darbu bija padarījusi teicami, bet beigās saņēma divnieku, viņa saprata, ka vienkāršāk būtu bijis izdarīt visu pašai. Tad sanāktu labi, nevainojami un ātrāk. Jā, protams, būtu jāpatērē vairāk spēku, toties par rezultātu nenāktos kaunēties.
Lūgt vienmēr nozīmēja “pazemoties”. Palūgt palīdzību nozīmēja atzīt savu nespēju tikt galā ar darbu.
Palīdzību nesaņemsi un kāds vēl atļausies izsmiet. Cienīja tikai tos, kuri visu varēja izdarīt paši un arī tos, kas spēja visas neērtības paciest klusējot. Ko viņa arī darīja. Kad tētis ar mammu izšķīrās (kas arī bija gaidāms, jo tētis bija ne visai labs cilvēks), viņa kļuva par galveno cilvēku mammas dzīvē, kuram nebija tiesību mammu sarūgtināt. Un tagad līdz mūža beigām viņai jānes atbildība par mammas laimi un jānes tā bez liekas čīkstēšanas.
Kad pienāca laiks pirmajai mīlestībai, viņa staroja laimē, plauka un ziedēja, bet savu portfeli mīļotajam nest neļāva. Ko vēl ne! It kā viņa pati ar to nevarētu tikt galā! Tāds nieks! Ko gan viņš par viņu tad padomās. Un arī kafejnīcā par sevi viņa maksāja pati, lai pēc tam nebūtu jājūtas parādā. Vēlāk pat maksāja par diviem, kad viņš nebija paņēmis līdzi naudu. Viņa tam dāvināja skaistas, dārgas dāvanas un tēloja, ka viņai absolūti nav svarīgi tas, ka pretī nesaņem neko. Un, protams, viņa vienmēr centās viņam palīdzēt. Gan kontroldarbu viņa vietā izpildīs, gan pabaros, gan piesegs nepatikšanās. Viņa negaidīja nekādu aizsardzību. Ko tur runāt, viņa bieži pati viņu aizsargāja.
Un tad, kad viņš viņu nodeva, iemainot pret muļķīti no jaunākas klases, tikai nostiprinājās doma, ka nebija vērts viņam uzticēties. Un vispār, nevienam nevar uzticēties, lai pēc tam nebūtu sāpīgi.
Protams, arī vīriešus viņa izvēlējās īpašā veidā. Viņai patika klusi romantiķi, kuri klīda savos sapņos. Savukārt tracināja visi raupjie un lecīgie “veči”. Reiz viņai gandrīz iepatikās viens tāds vīrietis. Bet brīdī, kad viņš uzstājīgi sāka atvērt viņai durvis un padot roku, izkāpjot no autobusa, vai centās atņemt smago iepirkumu somu, viņa palika uzmanīga. Vēl vairāk tad, kad viņš bez iemesla atnesa viņai puķes un pateica, ka viņa sieva nekad nestradās, viņš iekļuva viņas “melnajā sarakstā”. Tas taču bija īsts tirans, sievietes apspiedējs, kurš vēlējās kontrolēt viņas patstāvīgo dzīvi. Viņai nepatika vīrieši, kuriem bija savs viedoklis, nepatika arī sportisti. Un tas bija abpusēji.
Strādāt viņa sāka jau skolas gados. Pēc lekcijām viņa izlīmēja skrejlapiņas pieturās, iznēsāja reklāmas bukletus, iemācījās darboties internetā. Institūta laikā (tur arī viņa iestājās pati) viņa paspēja pastrādāt gan tirgū, gan veikalā, arī tīkla kompānijās un arī par apkopēju. Tad iekārtojās neklātienē, lai vieglāk būtu kāpt pa karjeras kāpnēm lielā korporacijā. Un sāka stradāt pa 10 -12 stundām dienā, plānveidīgi veidojot savu karjeru un virzoties uz savu mērķi. Mērķi bija vienkārši – finansiāla neatkarība, prestižs darbs, savs dzīvoklis, pilnīga neatkarība.
Viņa apprecējās ar romatiķi, kurš visu laiku meklēja sevi. Pameta vienu augstskolu, tad otru, trešo. Viss bija ne tā un ne tur un ne tas, nekas viņam nederēja. Strādat viņš nevarēja, jo “mācījās” un atkal – meklēja sev piemērotāko vietu. Un kāpēc gan strādāt, ja viņa strādāja trīs darbos un visu, ko vajadzēja, varēja nopirkt pati. Viņa varēja viņam nopirkt jaunu datoru, iedot naudu studijām.
Viņa neko nelūdza, nepieprasīja un pat negaidīja. Viņa ātri kāpa pa karjeras kāpnēm, paralēli beidzot studijas.
Kredītā nopirka dzīvokli, pati arī kredītu maksāja. Kad palika stāvoklī, nedaudz nobijās, ka nāksies sēdēt uz maizes un ūdens, tomēr piedzemdēja. Strādāja praktiski visus 9 mēnešus un pat no dzemdību nama paspēja nokārtot pāris darījumus.
Pirms dzemdībām dzīvoklī bija jāveic remonts. Viņš, protams, apsolījās to nokārtot, taču visu laiku atradās kādas svarīgākas lietas. Viņa vairs nevarēja gaidīt un tā, ar lielu vēderu Ziemassvētku laikā, līmēja tapetes, lika flīzes tualetē – viena. Un atkal izrādījās, ka viņa var visu – pat tādā stāvoklī. Varēja gan kādam palūgt palīdzību – bet, kāpēc, ja var pati.
Protams, arī ar bērnu viņai neviens nepalīdzēja. Vīrs uzskatīja tādu ņemšanos par sevis necienīgu (un tā bija meita, ne – dēls). Stradāt tā arī viņš nesāka, dekrēts tuvojās beigām. izvēle nebija vienkārša, taču viņa bija radusi paļauties tikai uz sevi. Atrada bērnam aukli un pati devās atpakaļ uz darbu. Arī tad, kad spēki pameta, viņa neprasīja palīdzību nevienam, pat vecākiem. Savādāk kāds padomātu, ka vina netiek gala ar visu.
Vīrs vēljoprojām bija sevis meklējumos, pārtraukumos spēlējot datorspēles, skatoties TV un dzerot. Vēl joprojām viņš nezināja, uz kuru pusi veras ledusskapis un no kurienes skapī tīri, izgludināti krekli. Viņš maz līdzinājās tam romatiķim, ar kuru viņa iepazinās. Drīzāk tas bija kas līdzīgs pinkainam lācim. Taču viņa to pacieta bērna dēļ un turpināja viena pati visu vilkt. Iedomājās gan to, ka varētu piedzemdēt viņam dēlu, tad, varbūt, kaut kas mainītos, taču, paldies Dievam, nepaspēja.
Vēl bija viņa mamma, kurai pastāvīgi kaut kas bija vajadzīgs. Tad zāles aizvest, tad maizi nopirkt, lai arī pašai bija tikai piecdesmit un bez invaliditātes. Dēls no tā visa norobežojās un negrasījās aptekāt savu māti, taču mūsu meitenīte pa šiem gadiem bija aizmirsusi, ka ir tāds vārdiņš “nē”.
Un pēc tam laulības šķiršana, pēc 10 kopā nodzīvotiem gadiem. Viņš bija nolēmis, ka viņa viņu neciena, nenovērtē un nesaprot, atrada citu un nolēma parādīt, kurš te mājā saimnieks.
Protams, pieprasīja pusi dzīvokļa, par kuru viņa vēljoprojām maksāja kredītu. Un, lai nepazemotos, viņa visam piekrita. Aizgāja ar bērnu – ne uz kurieni. Īpašu sāpi par to viņa nesajuta, bet nodevības un netīrības sajūtu – gan.
Noīrēja dzīvokli, turpināja strādāt, meita jau gāja skolā, tāpat kā māte – bija teicamniece. Bez vīra bija kļuvis pat vienkāršāk. Un, lūk, viņai ir savs dzīvoklis, prestižš darbs, karjera, neatkarība, meita, pat savs – privāts bizness – viss, ko viņa vēlējās. bet laimes nav.
Vairāk par visu (lai arī viņa baidās tajā atzīties) viņai gribās piespiesties kādam stiprajam plecam un izdzirdēt: “Atpūties, es par visu parūpēšos.”
Viņa ir piekususi no visa – no pastāvīgās atbildības par visu – bērnu, māju, lietām. Viņa neatceras, kad pēdējo reizi ir raudājusi. Viņa pērk sev jaunas drēbes, lai darbā būtu vieglāk noslēgt darījumus, viņa automātiski rūpējas par savu izskatu, jo ir “kompānijas seja”. Viņa neatceras, vai vispār kādreiz ar meitu ir tā – no sirds parunājusies. Viņa jau vairs nevarēs atbildēt uz jautājumu par to, ko patiesībā vēlas. Pleci ir pārakmeņojušies un neviens masieris nespēj izmasēt šo akmeņu krāvumu. Viņa ir ļoti stipra, neatkarīga un patstāvīga. Mamma lepojas ar savu meitu. bet – laimes nav.
Un stipra pleca nav. Vīrieši, kuri gadās viņas ceļā, vēljoprojām ir tie paši romantiķi, vārguli un alfonsi. Īstiem vīriešiem viņa nav interesanta, viņā pārāk maz ir sievišķības un pavisam nav sievišķā spēka. Jā un arī viņu pašu biedē šie īstie vīrieši, no kuriem neko nevar saprast – ko tad īsti viņiem vajag, ja nevajag pieciest viņus un uzturēt. Un kā vispār iespējams uzbūvēt attiecības, lai saglabātu savu neatkarību. Un no tās atteikties viņa nevēlas, jo, ko var zināt – atkal nodos, pametīs, aizies pie citas? Dažkārt viņa skatās uz savām bijušajām klasesbiedrenēm – tadām dumiņām, neveiksmīgām. Lūk, viena, kura ne ar ko neizcēlās – vienmēr norakstīja mājas darbus, iestājās kaut kādā tur tehnikumā, pēc tam apprecējās. Trīs bērni, mīlošs vīrs, māja. Dzīvas, mirdzošas, laimē starojošas acis. Nekādas karjeras, neko pati nevar, bet vīram neviena cita nav vajadzīga, viņš to uz rokām nēsā
Vai arī tā, kura tagad strādā par psihologu skolā – saņem kapeikas, bet zied un smaržo. Jaunas kleitas, kulturālas izklaides – teātris un koncerti. Neko smagāku par savu mazo rokassomiņu nekad nenēsā. Bet izskatas daudz jaunāka par saviem gadiem. Ir vēl viena – vēl dīvaināka. Gan veiksmīga gan – laimīga. Nodarbojas ar kaut kādām tur dejām – savs deju klubs, kurā tā vienkārši neiekļūsi. Gan zelta vīrs, gan bērni smuki un laimīgi.
Bet galvenais, kas vienmēr pievērš uzmanību, ir ACIS. Tās nevar melot. laimīgām sievietēm tās vienmēr mirdz. Viņas vienmēr ir starojošas un nesaprotami pievilcīgas.
Protams, ir ari citas klasesbiedrenes, kuru dzīves nav tik priecīgas. Kādai vīrs alkoholiķis (tajā brīdī mūsu meitenīte priecājas, ka ir škirtene), kādai vīrs viņu sit (vēl vairāk priecājas), kāda, tāpat kā viņa, visu velk viena, kāda dzīvo kopā ar vecākiem un nekādīgi nevar sākt savu dzīvi. Ar tām tikties nav interesanti, tas pats nodzītā zirga vai piekautā suņa skatiens.
Un blakus aug viņas meita, kura redz savu mammu – veiksmīgu un tik vientuļu. Redz arī sava tēva nodevību un to vīriešu nodevību, ar kuriem mamma tikusies pa šiem gadiem (lupatas, alfonsi un liekēži). Redz to, ka viss jāsasniedz pašai ar savu pašas smago darbu un nav no kā gaidīt palīdzību. Redz savu vecmāmiņu, kuras dzīve ne īpaši atšķiras no mammas dzīves, vienīgi tā savu biznesu nav uzcēlusi.
Un pat tad, ja mamma savai meitai tādu likteni nenovēlētu, citus secinājumus meita neizdarīs. Katrs pats par sevi. velc, kamēr vari, cik vari. Tu esi par visu šajā pasaulē atbildīga.
Kāda izaugs tā, kura šobrīd ir savas mammas vienīgais prieks un acuraugs? Tā, kura izaugusi par prasīgu jaunu sievieti, kura pati, tāpat kā mamma, radusi darīt visu, neprasot nevienam neko.
Tā tas viss arī turpināsies, kamēr neatradīsies tā, kura beidzot atteiksies stiept visu uz saviem sievišķīgajiem pleciem un atbildēt par visu pasauli. Tā, kura beidzot varēs pateikt “nē” visiem šiem dzimtas scenārijiem un ieradumiem. Kura iemācīsies, lai arī cik tas būtu smagi, palūgt palīdzību, būt vājai un no kāda atkarīgai. Kura ieraudzīs visu savu “mantojumu” un iemācīsies no tā apzināti atvadīties. Kura pati izvēlēsies ceļu, kas atšķiras no tā, ko gājusi vecmāmiņa, mamma. Bet, pagaidām ir sieviete, kura viena velk visu – ar apdzisušām nodzīta zirga acīm, nāvīgi nogurusi, kura klusiņām sapņo par stipro plecu.Bet šis sapnis tā arī paliek tikai sapnis.
Autors: Olga Vaļajeva
No grāmatas: “Sievietes dvēseles dziedināšana”
Tulkoja: Ginta FS
